Iesaki rakstu: 
Katrs no mums ir ne tikai dzirdējis, bet arī pats piekopis – nu es to nedarīju, es tas nebiju, viņš pirmais sāka līdz – es neesmu vainīga, viņš pats atnāca...
Mēs jau neko, tie bija tādi laiki, tad citādāk nevarēja. Pie visa vainīgs ir Hitlers vai Staļins. Viņi šāva, viņi dedzināja. Par visu ir atbildīgi šie supervaroņi, jo cilvēks parastais, pat ja ļoti grib, nespēj nogalināt miljonus. Nepietiks dzīves un patronu. To var izdarīt tikai solidāri, slepkavojot vienotā komandā.
Kad tiesā noziedzniekus, tad izvērtē arī nozieguma veicinātājus, tos, kuri notikušo pieļāva, un līdzdalībniekus, kā arī katra atbildības pakāpi nozieguma veikšanā, nevis tikai kādu formāli nozīmē vai pasludina par vainīgo nodarījumā. Tautā to dēvē par grēkāzi. Un zinām arī, ka grēkāzim nav noteikti jābūt patiesi vainīgam, pietiek, ja viņam to piedēvē, un ar to arī atbildība par noziegumu tiek uzkrauta vienam cilvēkam vai pat kādai konkrētai tautai, bet pārējie izrādās nevainīgi. Nu tā sanāca, mēs jau negribējām, mūs piekrāpa, mūs ideoloģiski maldināja un piespieda.
Vēl pavisam nesen kāda Krievijas propagandas kanāla redaktore, kura daudzus gadus indēja skatītāju pasaules skatījumu, kropļoja to morāli un krāpa, aprakstīja balta papīra lapu un pati savā studijā to demonstrēja diktorei aiz muguras, un pat nostājās tai blakus. Diktore izlikās nedzirdam un neredzam.
Ak, kāda varone, ak, kāda malace! Gan šīs, gan citu notikumu propagandas nolūks bija pateikt – tie neesam mēs, to visu izdarīja un dara grēkāzis Putins... Mēs tikai citādi nevarējām, tādi ir laiki...
Vectēva mantojums
Reiz kādā Vācijas mazpilsētā mazbērni apciemoja savu vectēvu. Mazbērniem patīk pārbaudīt plauktu un atvilktņu saturu, viņi pat mēdz ielūkoties pagultē un skapjaugšā. Šādu darbību rezultātā viņu rokās nonāca kāds nobružāts foto albums.
Šodienas jauniešiem tā bieži ir sveša lieta, tāpēc paskaidroju, tā ir tāda grāmatiņa, kurā jūsu vecāki un vecvecāki ielīmēja fotogrāfijas. Tad nebija mobilo tālruņu un datoru, kur tās glabāt un citiem rādīt.
Tad foto vai retos gadījumos video uzņemšana un filmēšana bija liels notikums. Šim notikumam gatavojās, gludināja un tīrīja drēbes, skuvās un pat morāli un garīgi noskaņojās, jo tas taču bija vēsturiska mirkļa iemūžināšanas akts, kurā bija svarīgs ne tikai kas, kur, kad un cikos, bet arī, kā un ko.
Mazbērni, atraduši kādu nodzeltējušu attēlu, devās pie vectēva.
Vectēv, kas ir tas staltais jauneklis formā pie mājas?
O, tā ir mana māja, un tas esmu es jaunībā.
Vectēv, bet kas ir tas ar tām ūsiņām?
O, tas ir sliktais, tas ir Hitlers.
Jā, bet, vectēv, kāpēc tu esi virzienā pret viņu pacēlis sveicienā izstieptu roku?
Nūūū, es viņam tā saku, – es tev nepiekrītu...
Kas tiem daudzajiem tūkstošiem 9. maija dzīrēs pie Maskavas pirksta ir prātā? Kas ir prātā tiem (un atsaucoties uz stāstu par vectēvu – kam viņi nepiekrīt), kuru auto logos ir kolorado lentas un uzraksti «varam atkārtot» un «uz Berlīni»? Kas ir to prātā, kuri nogalina Ukrainā bērnus, sirmgalvjus un arī ukraiņu aizstāvjus?
Visiem minētajiem prātā ir tikai – Mēs jau neko, tie ir tādi laiki, šodien citādi nevar. Pie visa vainīgs un par visu atbildīgs ir Putins. Viņš šauj, viņš dedzina. Par visu ir atbildīgs ir tikai viņš, jo viņam ir ļoti garas rokas, kuras sniedzas pat līdz Ļvivai un Mariupolei. Viņa rokas stiepjas arī līdz Rīgai un tur esošajam Maskavas pirkstam.
Grēks
Esi taču dzirdējis par iedzimto grēku... Ar šiem vārdiem cilvēki, kuri nezina grēka jēgu un nozīmi, neapzinoties tiražē aplamību, kura rada citas aplamības.
Ja ielūkojamies grieķu tekstos, grēks – tas ir aizšaut garām mērķim. Grēka definīcija, līdzībā runājot, ir, šaujot ar loku, aizšaut garām mērķim, tas ir netrāpīt.
Grēka būtību var definēt arī ar citiem vārdiem. Grēks ir visas darbības, ar kurām mēs nodarām pāri paši sev. Uzsveru – paši sev. Ēst nav grēks, bet pārēsties ir, iedzert nav grēks, bet piedzerties ir.
«Iedzimtais grēks» ir jāsaprot kā no senčiem mantotais bojājums. Arī tieksmes var mantot. No tā izriet, ka bojājumi, ar kuriem dzimst pilsoņi Krievijā, vairumā gadījumu ir citādi nekā tiem, kuri dzimst citur. Tas pats par tieksmēm un noslieci uz atkarībām... No tā arī izriet, ka gadsimti iet, bet šīs valsts rīcība nemainās. Mainās tikai tehnoloģijas.
Patiesībā cilvēki vairāk baidās no dzīves, nevis no nāves. Liekas jocīgi un nedabiski, tomēr tā apgalvo psihologi. Dzīves laikā ap mums ir dažādi cilvēki ar dažādiem bojājumiem, tieksmēm un nosliecēm, bet pēc nāves visi ir vienādi.
Ja tā labi padomā, tad jāsecina, ka cilvēki vairāk baidās no gaismas, nevis tumsas.
Visdrošākā vieta ir kapi, pat ja tur apglabāti noziedznieki. Tie vairs nevienu neapdraud.
P.S. Vangažos pie «Elvi» veikala dzirdēju divu pusaudžu sarunu. Viņuprāt, nav tā, ka visi krievi ir slikti. No visiem katrs divsimtais tomēr esot labs…
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
