Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem trīs bērniem tikai īpaši atvēlētos brīžos. Es nedrīkstēšu ar viņiem pavadīt nevienu Ziemassvētku dienu. Bērnu tēvs viņus vedīs ceļojumā, par kura saturu un formu nav skaidrības ne bērniem, ne pašam. Šobrīd vīram pats svarīgākais ir tas, lai mani Ziemassvētki būtu bez bērniem. Tas nekas, es izturēšu.

Esmu pieaugusi un stāvu pāri Ziemassvētku kartiņās vai filmās atainotajam. Arī no dāvanām man ir trauma, jo pēdējā gada laikā vīrs man atņēma visu, ko iepriekš bija pircis vai dāvinājis. Neko materiālu vairs nevēlos saņemt ne no viena. Šī apziņa sniedz man brīvības sajūtu un, iespējams, arī patieso svētku noskaņu - man ir dots laiks vienatnē pārcilāt patiesi būtisko.

Kāpēc esmu nolēmusi būt par šiem notikumiem atklāta un izģērbties publiski? Tas prasa no manis lielu drosmi un noteikti radīs neērtības tuvākajā nākotnē. Tomēr tas, kas ar mani noticis, nedrīkst palikt tikai manā sirdī.

Morālā vardarbība ir klusa un nepierādāma, bet tās radītais posts un sāpes - līdzvērtīgas smagai piekaušanai. Es zinu, ka to ikdienā piedzīvo daudzas un caur savu pieredzi esmu pārliecinājusies, cik sieviete šādās situācijās ir neaizsargāta. Visi apstākļi ir labvēlīgi tam, lai mēs kā sabiedrība to pieņemtu. Ja sieviete fiziski neasiņo - viņa tiek ignorēta gan no sabiedrības, gan atbildīgo instanču puses. Pat manā gadījumā, kaut arī man ir paveicies ar atbalstošiem vecākiem.

Daudzām sievietēm nav nekāda atbalsta. Viņas turpina pieciest un tādējādi nodod vardarbību tālāk, jo bērni nereti pārņem vecāku attiecību modeli. Meitas visdrīzāk tolerēs necienīgu attieksmi no saviem partneriem, bet dēli sekos tēva rīcības paraugam. Tas viss pamazām kļūst par normu, jo neviens jau neiebilst. Klusēšana apburto apli tikai stiprina un to pārcirst kļūst aizvien grūtāk.

Man ir trīs mīļi bērni, kuriem vēlējos dot mierīgu un patīkamu bērnību, bet viss izvērtās pavisam citādi. Pat tagad jūtos vainīga, bet vairs nespēju ilgāk paciesties. Trīs mājas, trīs "šķiršanās" un trīs bērni. Katrs no šiem atkārtojumiem realizējās ar vēl lielāku jaudu un sarežģītības pakāpi. Ceturtā atkārtojuma vairs nebūs.

Pirms gada sāku smēķēt. Zinu, ka tas ir kaitīgi un stresu nemazina, tikai grauj. Esmu vairākkārtīgi saņēmusi jautājumu: "Kāpēc tu to dari?" Sākumā man nebija atbildes. Nesen, skatoties filmu par 2. Pasaules kara notikumiem, atbilde atnāca - karavīri tolaik smēķēja cigareti pēc cigaretes. Es arī esmu kara apstākļos, īpaši pēdējo gadu. Katra mana diena ir trauksmes, baiļu, neziņas un nepatīkamu pārsteigumu pilna. Protams, es piedzīvoju arī labas lietas, bet tas spēcīgi kontrastē ar šausmām, kurās katrreiz nākas atgriezties.

Karš sākās brīdī, kad uzsāku reālu ceļu uz izlaušanos no destruktīvām attiecībām. Tad, kad mans trauks beidzot bija pilns. Savas iekšējās sajūtas biju iemanījusies ignorēt, bet tad pat mans ķermenis sāka brīdināt, ka tā turpināt vairs nedrīkst. Principā tas bija dzīvības un nāves jautājums, jo 2021. gada pavasarī manu ikdienu satricināja diagnoze "krūts vēzis". Veicot papildu pārbaudes, ar diagnozi nodzīvoju kādu mēnesi. Šis laiks mani strauji mainīja. Es sastapos ar patiesību, ka esmu mirstīga. Nekāds atklājums jau tas nav, bet šī apziņa spēcīgi iedarbina daudzus procesus. Diagnoze tomēr neapstiprinājās, simptomi gandrīz pazuda. Paliku ārsta uzraudzībā.

Slimība ar desmit reižu spēcīgākiem simptomiem atgriezās pēc nepilna gada. Nācās atkal iet cauri visām pārbaudēm. Šoreiz nekas nebija ignorējams vai aizmirstams, jo cietu arī fiziskas sāpes un citas nepatīkamas slimības blaknes. Tādā noskaņā pagāja visa mana 2022. gada vasara, kurā es ārstējos, strādāju ar sevi, meklēju atbildes un meklēju sevi. Klusībā un vienatnē.

Jau kopš bērnības visu esmu pārdzīvojusi klusu. Tuvākie ģimenes locekļi, protams, zināja par manu slimību, bet nezināja, ka ikreiz dušā raudu no sāpēm un bailēm. Emocionāli biju norobežojusies no visiem. Maziem soļiem sāku pakāpeniski likt sevi kopā. Apmeklēju deju nodarbības, terapiju, ārstu, septiņas reizes dienā apkopu lēni dzīstošas brūces. Vēroju ap sevi notiekošo un savu dzīvi kopumā.

Tieši šajā periodā kārtējo reizi saasinājās manas attiecības ar vīru. Slimība man izgaismoja, ka esmu ne tikai viena savā ceļā, bet pat apdraudēta. Ievēroju, ka mans tuvākais mani neatbalsta un pat savā ziņā sabotē manu tiekšanos uz atveseļošanos. Nopēla visu, kas man sagādāja kaut nedaudz prieka. Pārmeta, ka tērēju laiku dejošanai un terapijai. Ja mājās pārrados pozitīvi uzlādēta - jau pārkāpjot slieksni, tiku iemīta zemē.

Šādas izpausmes sāku novērot aizvien biežāk un visdažādākajās situācijās. Diemžēl, arī atskatoties pagātnē, kurā vīram bijuši vairāki sānsoļi. Tas bija mans uzticības kredīts, kuru piedevu un samierinājos - noriju ģimenes un bērnu dēļ. Vīram par to nekad nav bijusi nožēla. Pat ne apjausma, ka rīkojies neētiski un daudzus sāpinājis.

Par katrām jaunām attiecībām mūsu laulības laikā viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lepojās medijiem. Šajā sāpīgajā slimības laikā vīrs mani bieži sauca par nulli. Nezinu, kas to izraisīja. Varbūt pakāpeniskās, bet nenovēršamās izmaiņas manī. Es kļuvu spēcīgāka, pārliecinātāka un apzinātāka. Acīmredzot es biju uzsākusi bīstamu ceļu viņa acīs.

Alkohola reibumā viņš vienmēr kļūst nepatīkams un agresīvs. Es alkoholu nelietoju gandrīz nemaz jau daudzus gadus. Lielāko mūsu kopdzīves laiku. Tas notika dabiski – baidoties kļūt tādai pašai kā viņš. Arī tāpēc, ka man vienmēr nācās uzņemties pilnu atbildību par bērniem.

Atceros brīdi, kad sēdēju mājās uz dīvāna un apkopu savas brūces. Līdzās apsēdās mans iedzērušais vīrs. Šoreiz viņš bija dusmīgs par nenomazgātu katlu. Tas bija tā vakara iemesls, lai sauktu mani par nekam nederīgu nulli. Apsaukāšanās nebija nekas jauns, bet šoreiz pat manas brūces viņu neapstādināja. Tieši šajā mirklī sapratu, ka viņš ir pārkāpis visas robežas. Šim cilvēkam nekas vairs nav svēts. No rīta vīrs neko neatcerējās vai izlikās neatceramies. Pārmeta, ka nesmaidu. Un arī to, ka nav seksa.

Manai slimībai šai stāstā ir būtiska loma. Tā mani sakārtoja un ļoti daudz ko izgaismoja. Droši vien brūču dzīšanas process vilkās tik ilgi, jo man vajadzēja laiku, lai nostiprinātu savu pārliecību. Soli pa solim. Tas nevarēja notikt ātri. Viss notika mijiedarbībā – fiziskā slimība un dvēseles slimība. Kā sinhronizēta dzīšana.

Pienāca rudens, un es biju izmainījusies kā cilvēks. Biju pilnībā pārstājusi tolerēt sev nepieņemu vīra rīcību un kļuvusi neērta savam dzīvesbiedram. Vīrs arvien biežāk centās mani pazemot un apspiest, tomēr es vairs neļāvos. Redzēju, ka tas viņu dzen teju vai izmisumā. Tajā laikā mums bija jāpārvācas uz jauno māju, kura nebija pabeigta, bet dzīvošanai atbilstoša.

Par mūsu kara sākumu uzskatu brīdi, kad vīrs vēl īrētajā dzīvoklī man spontāni pateica, lai es ar bērniem izvācos un eju, kur vēlos. Tā sākās manipulāciju ķēde. “Ej! Tu tāpat nevienam nebūsi nekad vajadzīga!” Viņš apzinājās, ka man patiešām nav, kur iet. Bērnu skolas bija Siguldā, kur esmu iebraucēja. Līdz ar to man nebija arī tuvu cilvēku tepat apkārt, kas varētu uzreiz palīdzēt. Noķēru spēcīgu izmisumu, un vīra attieksme ļoti sāpēja.

Tobrīd man bija pilns dzīvoklis ar mantām, trīs bērni ar skolām Siguldā, slikti apmaksāts darbs un slimība vēl akūtā stadijā. “Ej! Meklē, kur dzīvosi!” Tas man tika teikts katru dienu vairākas reizes. Tiku turēta spriedzē, līdz pieņēmu lēmumu, ka mans vienīgais variants ir pārvākties uz nepabeigto māju Siguldā, kaut arī vīrs to negribēja atļaut.

Galu galā mēs tomēr ievācāmies Siguldas mājā kā ģimene. Tas bija 2022. gada 31. oktobrī. 6. novembrī viņš no mums aizgāja. Kā izrādījās – ne tāpēc, ka bija nolēmis pamest mani vai vienkārši iepauzēt, bet lai atkal manipulētu. Lai pierādītu, ka man tāpat nav izvēles un esmu strupceļā. Šī bija jau trešā vīra aiziešana no ģimenes un no pārējām reizēm atšķīrās tikai ar to, ka šoreiz nesaucu atpakaļ. Es viņam ļāvu iet.

Mana nereaģēšana momentā iedarbināja turpmāko teroru, kurā dzīvoju jau gadu. Manu telefona numuru viņš iedeva visiem, kam bija parādā naudu par mājas būvniecību. Arī pats viņš man sūtīja rēķinus un atgādinājumus norēķināties par summām, kuru man nebija, un viņš to zināja. Tas uzreiz bija intensīvs mobings bez brīvdienām un pat bez brīvstundām. Man atņēma automašīnu, ar ko ikdienā vadāju bērnus. Tika izdarīts spiediens dažādos veidos – draudot, noniecinot, pazemojot, vainojot it visā.

Neskatoties uz to, ka pats aizgāja no mājām, viņš man uzspieda savu klātbūtni nebeidzamās sarunās. Ja tajās neguva vēlamo rezultātu, kļuva īpaši agresīvs un pazemojošs. Vairs ne tikai vārdos, bet arī grūstoties, spļaujot man virsū un ierobežojot manas fiziskas iespējas izvairīties. Man bija ar varu jāklausās tajā, cik slikta esmu. Es esmu vainīga ģimenes izjukšanā, sabojājusi bērnus, neko dzīvē neesmu sasniegusi. Es esmu nulle, nekam nederīga, nekas man te nepieder, neko neesmu nopelnījusi. Bez robežām un bez prāta kārtējās sarunas laikā dzīvesbiedrs mani nosauca par... vienpupi.

Laikam viss bija izmēģināts un vairs nedarbojās - finansiālais mobings, vainošana, pazemošana un pa vidu tam visam kontrastā ik pa laikam arī atzīšanās mīlestībā... Un tagad - veselības jautājums. Kaut kas tik sensitīvs, tobrīd mans sāpīgākais temats. Vīrs gan aprāvās... pēc tam noliedza, ka tā teicis, tad atvainojās un vēlāk... nosauca mani par vienpupi vēlreiz. Jāpiebilst, ka šis cilvēks ar savu mūzikas grupu vairākas reizes spēlējis labdarības koncertus organizācijai, kas atbalsta ar krūts vēzi slimas sievietes…

Šādas epizodes bija regulāras, un es nezināju, kā no tām sevi pasargāt. Dažas palikušas atmiņā īpaši spilgti. Manam vīram joprojām bija mājas atslēga, un kādu laiku es arī neiebildu, ka viņa saskarsme ar bērniem varēja notikt mūsu dzīvesvietā. Tā šķita ērtāk un bērniem patīkamāk, bet izrādās - tādējādi es upurēju savu drošību.

Vienu vakaru pārrados mājās, un viņš bija nobloķējis durvis no iekšpuses. Bija dzēris, nelaida mani iekšā - tikai pavēra spraugu un teica, ka atņems man visu un iznīcinās mani. Kad mēģināju tikt iekšā mājās, viņš sita man ar durvīm un spēra ar kāju, lai varētu durvis aizvērt. Pamodās bērni, kas mani ielaida, un es gāju gulēt uz dīvāna.

Bērnu klātbūtne viņu nekad neapstādināja, viņi bieži bija liecinieki. Vīrs man neļāva ņemt spilvenu, palagu, segu, jo es neko no tā neesmu nopirkusi - gulēju apsegusies ar mēteli. Tomēr viņš man liedza naktsmieru un sēdēja blakus, turpinot izteikt apvainojumus. Es aizspiedu ar rokām ausis un aizvēru acis, bet viņš ņēma manas rokas nost ar spēku, lai es visu dzirdētu. Viņš uzgūlās man virsū un spieda elkoni man vēderā. Es cietu sāpes, bet pēdu tam nebija. Kad vēlējos izsaukt policiju, mans telefons tika sašķaidīts. Pēc pāris stundām miega devos uz darbu, neļaujot darbā nevienam nojaust pārciesto.

Mājās, no kurām pats aizgāja, vīrs varēja parādīties jebkurā diennakts stundā. Viņš ņēma prom no mājas lietas, ko bija pircis, atkal un atkal norādot, ka es neesmu neko nopelnījusi. Ik dienu tika sagādāti nepatīkami pārsteigumi mājās un darbā, apzināti un mērķtiecīgi padarot manu ikdienu pēc iespējas smagāku. Visu šo periodu eju rehabilitāciju kā vardarbībā cietušais.

Rehabilitācijas ietvaros man tika uzdots mājasdarbs - līdz nākamajai nodarbībai uzrakstīt visu, par ko man dzīvē bijis kauns vai esmu izjutusi vainas sajūtu. Rakstīju ar roku uz lapas. Viņš atrada šos materiālus, nofotogrāfēja un izmantoja manis pazemošanai - tie tika sūtīti man un maniem tuvajiem cilvēkiem. Viņš terorizēja arī visus, kas man palīdzēja. Jo vairāk tuvākie draugi un vecāki man palīdzēja, jo lielāku naidu no mana vīra viņi saņēma un tika apbērti ar ziņām pat nakts stundās. Man paveicās ar dažiem pierādījumiem un draugu liecībām no šiem notikumiem, kas ļāva iegūt pagaidu aizsardzību un vīra liegumu man tuvoties.

Tagad domāju, ka vajadzēja mukt ar bērniem prom, bet nebija spēka tik lielam solim. Mājā vairs iekšā viņu nelaidu un ik pa laikam vērsos policijā ar jauniem iesniegumiem. Šim ārprātam vairs neredzēju izeju. Kad viņš netika man klāt pats personīgi, iesaistīja visus, kurus varēja pārliecināt ar saviem stāstiem. Par katru manu soli, pametot māju vai atgriežoties, viņam ziņoja kaimiņi, sūtīja bildes. Arī manu sociālo tīklu saturu kāds viņa labvēlis viņam vienmēr piegādāja.

Uz āru vīrs ir šķietami jautrākais un labestīgākais cilvēks pasaulē. Tur, kur būs skatītāji, būs arī aina ar gādīgāko tēvu un lieliskāko vīrieti. Viņš pacienās ar pašgatavotu ēdienu, stāstīs smieklīgākās anekdotes un uzaicinās uz koncertu. To, kas notiek ģimenes iekšienē, nezināja neviens. Un arī tagad – zina tikai tuvākie.

Manas iespējas sevi aizstāvēt visu šo gadu apgrūtina vīra atpazīstamība - viņam ir daudz paziņas un sakari. Arī pilsēta, kurā dzīvoju, ir viņa teritorija. Tas nozīmē ļoti daudz lojālu cilvēku, kas viņu pazīst tikai no ārpuses. Reiz pat saskāros pat ar situāciju, ka izsaucu policiju, bet viens no tā vakara ekipāžas policistiem bija vīra paziņa. Dzirdot manu uzvārdu, policists izkāpa no busa uzpīpēt un privāti uzzvanīja manam vīram. Kad viņš iekāpa atpakaļ, sāka man jautāt, vai es pārāk daudz nelietoju alkoholu vai ko nomierinošu. Man radās aizdomas, ka viņš mēģina likt man justies neadekvātai. Pēc šādas pieredzes bija grūti saņemties atkārtoti vērsties pēc palīdzības, lai vairs neizjustu šo bezpalīdzību.

Kad visi sodamēri jau bija pielietoti, atlika vien pēdējais, kurā mani piebeigt līdz galam. Viņš man tiesiskā ceļā atņēma bērnus. Esmu bijusi pilna laika mamma un nepazīstu nevienu citu sievieti, kas tik apzinīgi un pašaizliedzīgi nesusi savu mammas lomu. Jā, varbūt pat pārāk daudz, aizmirstot par sevi. Bet bērni izaug ātri, un es vienmēr esmu vēlējusies dot tik, cik viņiem nepieciešams. Jebkurš cilvēks, kas pazīst mūsu ģimeni, to apliecinātu. Tomēr šobrīd pēc tiesas lēmuma esmu palikusi viena. Iemesls - es dzīvoju mājā, kas nav nodota ekspluatācijā! Jā, tajā pašā mājā, kuru ģimenes galva pirms vairāk kā gada tomēr atzina par pietiekami drošu bērniem.

Bet karā jau visi līdzekļi labi un upuri - dabiski. Izskatās, ka mākslinieks nošarmējis arī Siguldas pilsētas Bāriņtiesas pārstāvi. Šī sieviete ārpus saviem pienākumiem ieturēja pusdienas kopā ar maniem bērniem un vīru makdonaldā. Vai tā ir sakritība, ka uz tiesas sēdi, kurā lēma par pagaidu regulējumu bērnu dzīvesvietas jautājumā, kļūmes dēļ nebija pievienots protokols par manas dzīvesvietas apsekošanu?

Tagad piecgadīga meitenīte, kura bija radusi ar mani pavadīt katru dienu, redz mani reti. Savu jauniegūto varu vīrs izmanto regulāri - tas tagad ir vēl viens instruments manis pazemošanai. Man tiek norādīts, ko drīkstu ar bērniem darīt un ko ne. Tieku sodīta, ja neaizvedu uz dārziņu, kad bērns ir saguris. Sods man tiek arī tad, ja uz pavēli nedodu runāt pa telefonu, kad bērni ciemojas pie manis. Nedrīkstu būt pie stūres, veikalā vai dušā. Būs sods. Nedrīkstu negribēt ar viņu runāt pa telefonu - tad arī būs sods. Iepriekš pierādītie vardarbības fakti un liegums netuvoties ir paslaucīts zem tepiķa.

Šobrīd no manis tiek piedzīti pat uzturlīdzekļi, neskatoties uz to, ka līdz tiesas spriedumam teju 24 stundas diennaktī esmu rūpējusies par bērniem. Man ir atņemta mašīna, bet bērnus pēc atļautajām stundām jānogādā laukos. Mūsu spēki vairs nav samērojami, tas ir absurds. Man ir jāizdzīvo un jāspēj aizstāvēties, kā arī strādāt un nevainojami rūpēties par bērniem šādos apstākļos. Varbūt varat kāds pateikt, kas ir tā instance, kurā es varēju vērsties savā situācijā un būtu patiesi sadzirdēta, aizsargāta?

Es turpināšu cīnīties, kaut arī esmu fiziski, mentāli un emocionāli novārdzināta. Tas, protams, rada maznozīmīgas kļūdas, kas vienmēr, vienmēr tiek vērstas pret mani. Kā jau teicu - es esmu karā. Tomēr ticu, ka esmu ceļā uz savu brīvību.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Šprotes nepieņems cūku labturības prasības

FotoJa kādam ir klusas aizdomas, ka mēs te sēdēsim un gaidīsim vēl vienu okupāciju – jums ir jālasa tālāk. Ja kāds domā, ka virsrakstā pieminētais dzīvnieks ir nacionālā naida kurināšana – lasiet, lasiet… Starp citu, likums par cūku labturības prasībām ik pa laikam tiek pilnveidots. Meklējiet rakstos. Kas attiecas uz šprotēm – tās ar cūkām kopā neiet ne pēc dzīvesveida, ne pēc garšas. Un jūs labi saprotat, ko šo rindu autors ar to ir domājis.
Lasīt visu...

6

Ja reiz prezidents dod „mājienu ar mietu”, tad mēs, protams, atvainosimies

FotoLsm.lv 24.februārī Ukrainas kara gadadienā savā komiksu sadaļā publicēja autores Gundegas Evelones "Cūku komiksu" ar nosaukumu "Ukrainai ir jāuzvar". Šie komiksi ir zīmējumi par aktuālo Latvijā un pasaulē. Komiksam ir sava "cūku" izcelsmes leģenda, kas atrodama pie katra jaunākā komiksa. Faktiski cūka komiksā var būt ikviens no mums. 
Lasīt visu...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

21

Vai birokrāts - mūsu kungs?

FotoDomājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Lasīt visu...

21

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

FotoĻenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti
Lasīt visu...

21

Karš kibertelpā

FotoKrievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā.
Lasīt visu...

21

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

FotoPatiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un sabiedrības uzmanība saasinātāka.
Lasīt visu...

21

Ak, eglīte...

FotoPēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Lasīt visu...

12

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

FotoKatrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu sabiedrisko mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...