Pavļuta politiskais testaments – narcisisms, demagoģija un nekompetence
Uģis Spandegs, Neatkarīgā08.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iesākumā kāda neparasta pateicība – paldies visiem tiem aptuveni 270 apvienības “Attīstībai/Par” (AP) potenciālajiem atbalstītājiem, kuri sāpoša vēdera, neizgulētu paģiru, nepārvarama slinkuma vai jebkāda cita iemesla dēļ 1. oktobrī neaizgāja uz 14. Saeimas vēlēšanām un neatdeva savu balsi par šiem politikāņiem, neļaujot tiem pārvarēt 5% barjeru. Ja tā būtu noticis, tad Latvijai vēl četrus gadus nāktos sadzīvot (vai knapi izdzīvot) ar “atparistu” vadīto “medicīnas nozares reformu”, viņu divkosību, iespējamu alkatību un citām “prioritātēm.” Nule kā dienasgaismu ieraudzījušais veselības ministra Daniela Pavļuta atvadu vēstījums tautai tikai lieku reizi apliecina, cik baisus laikus veselības aprūpē (un ne tikai) patiesībā esam pārdzīvojuši un par kādu mata tiesu esam izvairījušies no to turpināšanās.
Cīņā ar kovidu - tikai uzvaras?
Sevi par “Covid ziņu vēstnesi” dēvējošais Pavļuts jau pašā sava sacerējuma sākumā ķeras pie galvenā - kovida laika analīzes. Vai jūs domājat, ka ministrs beidzot izskaidro savus lēmumus saistībā ar superdārgā un absolūti nevajadzīgā Vakcinācijas biroja izveidi? Vai varbūt Pavļuts atklāj, kāpēc Latvijas valsts par n-tajiem miljoniem sapirka vakcīnas, lai gan tolaik jau bija skaidrs, ka tik liels daudzums nebūs nepieciešams (ja vien kādā “nobrukušā” plānā nebija paredzēti n-tie “būsterīši”)?
Vai veselības nozares vadītājs izskaidro, kāpēc tieši Nikaragvai tika “dāvinātas” nu jau par nevajadzīgām uzskatītās16 miljonu (!) eiro vērtās vakcīnas un ko no tā kurš patiesībā ieguva (jo Nikaragvai, kā liecina neapgāžama statistika, šīs vakcīnas vajadzēja kā sunim piekto kāju)? Bet varbūt beidzot kļūst skaidrs, kā viena gulta slimnīcā var maksāt tos simtus tūkstošu, kas par tām tika izgrūsti? Vai Pavļuts pastāsta, kādu iespaidu uz sabiedrības kopējo veselību atstāja “nesaudzīgā cīņa ar covid”, kuras ietvaros tika liegta liela daļa pārējo medicīnisko pakalpojumu? Cik cilvēku tādēļ mira?
Vai varbūt beidzot uzzināsim, kura galvā dzima “infekcijas ierobežošanas plāns”, aizliedzot tirgot zeķubikses, lāpstas utt.? Vai izskanēs kāds pamatojums tam, ka bez jebkādas jēgas no darba tika atlaisti daudzi skolotāji un glābēji tikai tāpēc, ka viņi nevēlējās pakļaut ne līdz galam izpētītām medicīniskām manipulācijām savu ķermeni?
Nevienu atbildi jūs Pavļuta 5. novembra vēstījumā neatradīsiet. Toties beidzot uzzināsiet, ka veselības nozare ir bijusi un būs AP “prioritāte”. Tāpat, visticamāk sev par pārsteigumu, konstatēsiet, ka “atparistu” vadībā esot uzsākta vērienīga medicīnas jomas reforma, kas esot jāturpina.
Vēl jums tiks lieku reizi paskaidrots, ka tieši Pavļuta vadībā nozare ne vien izturējusi ārprātīgo pārslodzi (Pavļuta termins), bet nepieredzētā ātrumā un apjomā realizējusi dažādus projektus (?). Esot palielinātas valsts rezerves (?), un nozare esot gatava satricinājumiem, ja tādi būs. Lūk, cik daudz laba pandēmijas laikā paspēja izdarīt Daniels Pavļuts.
Ja gadījumā jūs no visa uzskaitītā neko neesat pamanījis, tad tā nu, ziniet, ir jūsu problēma. Pat ja jums saasinājās hroniskās vainas, jo laikus netikāt pie ārsta, ja jūs, pretēji jūsu pārliecībai, brīvprātīgi piespieda vakcinēties, pat ja, citējot Egilu Levitu, jūs pamanījāties nomirt un jums tāpēc nebija Ziemassvētku, tad ziniet - AP un Pavļutam ar to nav ne vismazākā sakara - vainīgi ir kādi mistiski tumšie spēki, kuri līdz Pavļuta atnākšanai ir nelietīgi “badinājuši” medicīnas nozari.
Manipulē ar skaitļiem un jau priekšlaikus vaino pēctečus
Pavļuts par tēriņiem izsakās visai skopi. Toties par “ieguvumiem” neklusē vis. Pēc viņa sacītā, viņa valdīšanas laikā finansējums medicīnai esot dubultojies, tajā skaitā arī mediķu atalgojums. Jā, skaitļi tādi ir, tikai šāds skatījums ir lielisks manipulatīvas demagoģijas piemērs - naudas apjoms, kuru pēdējos gados tiešām iepludināja medicīnā, saistīts tikai un vienīgi ar atvērtajiem Eiropas fondiem kovida krīzes pārvarēšanai. Pavļuta pārstāvētajiem “atparistiem” ar to nav ne vismazākā sakara - ja nebūtu kovida, medicīna joprojām būtu bez jebkādiem “taukiem” (D. Pavļuta formulējums) un, visticamāk, no taukiem nespīdētu arī daudzu politiķu vaigi.
Tomēr tas nav iemesls jau laikus “uzbraukt” politiskajiem pēctečiem. Arī šajā gadījumā ministrs nav īsti korekts, lai neteiktu skarbāk - skaidrs, ka tādas nauda plūsmas kā pēdējos gados medicīnā vairs nebūs, tāpēc jau laikus var vainot medicīnas nozares nākamos kūrētājus, kuru rīcībā esošie līdzekļi atkal vairāk vai mazāk atgriezīsies pirmskovida laika apmērā. Lūk, Pavļuts varēja, bet jūs, atpakļrāpuļi, ne, - apmēram tādi ir pašreizējā ministra ceļavārdi jaunajam amata mantiniekam.
Skaitļi Pavļuta garadarbā ir mētāti turpu šurpu vēl visdažādāko nozares jomu sakarā - tik vajag digitalizācijai, tik ģimenes ārstiem, tik atkal jaunai e-veselībai, protams, arī mediķu algām. Tikai ne ar vārdu neminot šo nepieciešamo miljonu iespējamos rašanās avotus. Valsts budžets šādam “pavļutiskam” vērienam būs par knapu, tas nu ir skaidrs. Vēl esošais/bijušais ministrs ļoti lielās ar panākumiem onkoloģijas laukā. Un te nu neviļus nākas kļūt personiskam: tā vien gribas pateikt - Daniel Pavļut, vismaz par šiem “sasniegumiem”, lūdzu, paklusē!
Izmeta no nodaļas un “pasūtīja” uz Lietuvu
Diemžēl pirms nedaudz vairāk nekā gada manai ģimenei pašai nācās saskarties ar Latvijas onkoloģisku slimību ārstēšanas specifiku. Šo gauži nelāgo slimību atklāja manai mātei. Pēc veiksmīgi izdarītas operācijas Stradiņos ar laiku atklājās, ka ārstēšana tomēr jāturpina, un mamma nonāca Latvijas Onkoloģijas centrā, lai sāktu apstarošanas kursu.
Viss it kā ritēja savu gaitu, bet, kad bija veikta nedaudz vairāk nekā puse no paredzētajām manipulācijām, mana māte tika izsviesta no nodaļas kā korķis. Jo nodaļā pēkšņi bija parādījies tā laika slimību karaļu karalis - kovids. Protams, ka kaut kādas tur 7-8 starošanas reizes šīs baisās sērgas priekšā vairs nevienu neinteresēja, un slimniece tika nosūtīta mājās, faktiski pametot ārstēšanu pusceļā. Tomēr tas vēl nebija viss.
Pēc pāris dienām saņēmām zvanu no Onkoloģijas centra - ārstējošais ārsts paziņoja, ka tomēr esot nepieciešams veikt vēl cita veida (iekšējo) starošanu (neskatoties uz to, ka nebija vēl pabeigta iepriekšējā). Tikai... Onkoloģijas centrā esošā daudzus miljonus vērtā aparatūra esot salūzusi un neesot skaidrs, kad tā tiks salabota. Problēmas esot ar apkalpojošo firmu, detaļām un ko tur vēl. Tāpēc mūs laipni nosūtīja... uz Viļņu.
Protams, mobilizējot visus resursus, mēs nepieciešamos trīs braucienus veicām. Protams, par pašu naudu. Protams, šis process, nobraucot automašīnā vairāk nekā 1800 km, slimnieces stāvokli neuzlaboja. Turklāt Lietuvā tolaik kovida vilnis bija pašā plaukumā, un, protams, arī mēs kļuvām par šīs skumjās statistikas sastāvdaļu. Tātad, bēgot no “Rīgas kovida”, tikām iesviesti “Viļņas kovidā”.
Bet arī tas vēl nebija viss - tikai dažas dienas pēc pēdējā brauciena uz Viļņu uzzināju, ka nepieciešamā aparatūra tomēr ir arī Latvijā kādā privātā klīnikā!!! Onkoloģijas centra ārstiem par to nebija ne vismazākās jausmas, tāpēc tikām triekti tālajā braucienā. Kā būtu bijis, ja mēs iztērētos līdzekļus būtu ieguldījuši ārstniecībā tepat Latvijā - varu tikai minēt. Diemžēl mamma tagad jau ir aizsaulē, jo slimības slogs bija par smagu.
Esmu pietiekami saprātīgs cilvēks un nedomāju, ka mammai bija lemts saules mūžs. Tomēr runa nav par to (turklāt atsevišķiem ārstiem tepat Latvijā varu pateikt tikai lielu paldies). Jautājums ir par sistēmu un sistēmas veicināto attieksmi pret onkoloģijas pacientu. Paniska un, domāju, neadekvāta reakcija uz vienu slimību, dārgas aparatūras turēšana lūžņa stāvoklī, totāls koordinācijas trūkums starp ārstniecības iestādēm - tas viss raksturo šodienas onkoloģisko slimību ārstēšanu Latvijā. Tādēļ, lasot Daniela Pavļuta pašslavināšanos par sasniegumiem šajā jomā, jūtos gan apspļaudīts, gan aizvainots.
Vēlos uzsvērt, ka šā raksta tapšanas iemesls nav tikai iepriekš aprakstītie notikumi. Jau pirms un arī pēc tiem gan es, gan mani kolēģi esam sekojuši un sekosim notiekošajam medicīnas nozarē. Vēl jāpiebilst, ka Pavļuts nebūt nav vienīgais “atparists”, kurš slimo ar narcisismu un totālu savu pieļauto kļūdu neredzēšanu - tikko kā medaļas pie savām krūtīm sprauda gan Vecrīgas caurlaižu Pūce, gan neesošo patronu Pabriks. Būtu jau labi, ja visu viņu savārīto varētu norakstīt uz nekompetences vai muļķības rēķina, tomēr daudzas patiesas atbildes, īpaši par kovida laiku un valsts tēriņiem, vēl tikai priekšā. Cerams, ka šobrīd jau aizejošiem “atparistiem” nav iespējas “nokopt galus”, kas varētu apgrūtināt šo atbilžu meklēšanu.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
