Iesaki rakstu: 
Veselība un līdz ar to ārstniecība kā joma pēdējos četrus gadus nonāca politpulciņa Attīstībai/PAR rokās, un lielākais padarītais darbs veselības aprūpes jomā ir politpulciņam pietuvinātu personu barotavu – padomju izveide pie lielajām universitāšu klīniskajām slimnīcām. Tur, kur savulaik slimnīcu vadīja galvenais ārsts ar galveno grāmatvedi, tagad ir bagātīgi apmaksāta padome, valde, virkne direktoru, visdažādākie juridiskie, finanšu un sabiedrisko attiecību departamenti, un visā šajā birokrātijā ārstu gandrīz nav. Vakcinācijas birojs ar zelta podiem un milzu algām bija tikai viena nenozīmīga birokratizācijas un naudas šķērdēšanas sastāvdaļa politpulciņa Attīstības/PAR veikumā.
Tur, kur padome un valde, tur arī stratēģija, ziņojumi un vadlīnijas, kas nosaka īstenošanu, administrēšanu un regulēšanu. Valsts kapitāla daļu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības koordinācijas institūcijas padomes (Latvijā ir arī tāda institūcija) 2022. gada 17. jūnija sēdē saskaņotas un ar Pārresoru koordinācijas centra vadītāja Pētera Vilka drošu elektronisko parakstu parakstīts dokuments uz 20 lapaspusēm saucas “Valsts kapitālsabiedrību vidēja termiņa darbības stratēģijas izstrādes vadlīnijas” – mūsu kapitālsabiedrību padomēm un valdēm rāda ceļu, gluži kā līdz 1991. gada 24. augustam Brīvības ielas vidū ceļu uz Austrumiem rādīja Ļeņina piemineklis (pēc nepārbaudītām ziņām šobrīd rāda virzienu ieejai krogā ielas krustojumā ASV pilsētā Sietlā).
„Valsts kapitālsabiedrību vidēja termiņa darbības stratēģijas izstrādes vadlīnijas” ir nozīmīgas ar to, ka birokrātijā ir ienesušas terminu “Gaidu vēstule” (lūdzu nejaukt ar gaudu vēstuli!).
Man šķiet, ka Pārresoru koordinācijas centrs gaidu vēstuli paņēmis no V. Skota (W. Richard Scott 1981. Developments in Organization Theory), kurš raksta, ka “birokrātiskā struktūra sastāv no formalizētu gaidu kopuma, kas nosaka, kam, kas, kā un kad ir jādara. Šajā aspektā birokrātiskā struktūra ir normatīva struktūra, kas ir analītiski atdalīta no lēmumu pieņemšanas rīcības vai procesa” (raksta autora vienkāršots tulkojums). Šādā kontekstā kapitālsabiedrība ir politisks instruments, slimnīca ir Veselības ministrijas politisks instruments, bet gaidu vēstule – instrumenta rakstveida formulu kopums. Kaut sistēma būvēta līdzīgi OECD stratēģiskajiem dokumentiem, nav saskatāms – kā Latvijas veselības aprūpe tiks ar to galā, nepasliktinot veselības aprūpi uz birokratizācijas rēķina.
Precizēšu, ka dokumentā “Valsts kapitālsabiedrību vidēja termiņa darbības stratēģijas izstrādes vadlīnijas” stratēģijas jēdziena skaidrojums ir ietverts Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 1. panta pirmās daļas 19. punktā – “vidēja termiņa darbības stratēģija ir kapitālsabiedrības darbības plānošanas dokuments vismaz triju gadu periodam, uz kura pamata tiek plānota kapitālsabiedrības darbība, dividendēs izmaksājamā peļņas daļa un kapitālsabiedrības budžets”. (Par korporatīvās pārvaldības stratēģisko lomu salīdzinoši saprotamu informāciju sniedz Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents Andris Grafs https://www.tm.gov.lv/lv/media/7517/download.)
Bet es joprojām lasu iepriekšminētās vadlīnijas, un tur tas, ko varētu izteikt ekseļa tabulas skaitļos, parādās prasībā pēc gaidu vēstules: “Pēc publiskas personas līdzdalības izvērtējuma vai vispārējo stratēģisko mērķu noteikšanas vai aktualizēšanas kapitāla daļu turētājs sagatavo gaidu vēstuli. Gaidu vēstule sniedz skaidrojumu vispārējiem stratēģiskajiem mērķiem un ietver gaidas, ko valsts kā īpašnieks vēlas sasniegt ar līdzdalību kapitālsabiedrībā. Tas ir īpašnieka definēts kapitālsabiedrības sagaidāmais attīstības virziens, kas palīdz valdei un padomei (ja tāda ir izveidota) noteikt kapitālsabiedrības finanšu un nefinanšu mērķus, kas tiek ietverti stratēģijā”.
Darba pienākumi mani nereti piespiež valsts dokumentus izlasīt no viena gala līdz otram (šajā gadījumā 20 lapaspuses, kas paredzētas, lai radītu vēl tonnām aizpildītu papīru un traucētu darbu kapitālsabiedrībām, piemēram – slimnīcām ārstēt slimniekus). Atšķirībā no Veselības ministrijas radītajiem papīra šmucējumiem Pārresoru koordinācijas centra dokumentiem ir mazāk gramatikas un interpunkcijas kļūdu, smalkāka struktūra, bet arī iekšējs ļaunums – “pamēģiniet nu tagad šo te ne tikai izlasīt, bet arī saprast”.
Bet es izlasīju visu dokumentu par gaidu vēstulēm, kas tagad Veselības ministrijai būtu jāraksta Paula Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai, Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai un citām slimnīcām, jānorāda īpašnieka (ministrija jau sevi uzskata par īpašnieku valsts slimnīcai) definētie finanšu un nefinanšu mērķi, kā arī daudz citu aspektu, kas saistīti ar īpašnieka veidoto veselības aprūpes politiku Latvijā. Finanšu un nefinanšu mērķi veselības aprūpes kapitālsabiedrībām ir atsevišķa raksta temats. Piemēram –, vai neatliekamā un onkoloģiskā palīdzība var būt bizness, kas radīts peļņas gūšanai.
Man radās pārliecība, ka Veselības ministrijā nav neviena ierēdņa, kas spēj neaizmidzis izlasīt 20 lapaspušu garās vadlīnijas no viena gala līdz otram, saprast tās, uzrakstīt gaidu vēstules un vēl veidot veselības politiku valstī. Jo ir noteikts, ka gaidu vēstulē vēlams ietvert informāciju par kapitālsabiedrību mērķiem, kapitālsabiedrības pamatdarbības veidiem, kapitālsabiedrības attīstības vai brieduma līmeni, padomes esamību vai neesamību, kapitālsabiedrības klasifikāciju, kapitālsabiedrības sagaidāmo attīstību katrā no pamatdarbības jomām, lielajiem investīciju projektiem, darbību vietējos un starptautiskos tirgos, kapitāla daļu turētāja finanšu gaidas – darbību ar peļņu vai budžeta ietvaros, kapitāla atdevi, dividenžu līmeni, jaunu finanšu instrumentu izmantošanu investīciju projektu finansēšanai, kapitāla struktūru, nozares ministrijas nefinanšu gaidas, par ko tiks saņemts valsts finansējums vai notiks šķērssubsidēšana, arī gaidas vai kvalitātes standartus attiecībā uz valsts uzdevumiem, ja nav noslēgts deleģēšanas līgums, no nozaru politikas dokumentiem uz kapitālsabiedrību attiecināmajiem horizontālo politiku mērķiem (vides, ilgtspējas, korporatīvās pārvaldības, sociālās atbildības, pētniecības un attīstības u.tml.).
Pieļauju, ka Veselības ministrijas valsts sekretāre ne tikai spēj izlasīt šo dokumentu, bet arī gaidu vēstules sarakstīt. Bet šādā gadījumā viņai visa darba nedēļa, kā arī brīvdienas un nakts stundas aizritētu, tikai rakstot gaidu vēstules, un viņa šajā darbā iesaistītu visu pārējo ministrijas kolektīvu. Vēzim, asinsspiedienam, hiperholesterinēmijai, tuberkulozei, šizofrēnijai, depresijai vai smēķēšanas apkarošanai viņai laika nepaliktu nemaz (šķiet, ka Covid–19 pavļutizācijas apstākļos nepietiek tāpat). Tad nu izteikšu hipotēzi – Veselības ministrija prasīs kapitālsabiedrībām gaidu vēstules rakstīt pašām, bet ministrijas ierēdņi tās revidēs un pēc revīzijas uzdos par savām gaidu vēstulēm.
Pārdomas par riņķa danci (vai varbūt rosības ilūziju) ap jaunu birokrātisko instrumentu – gaidu vēstulēm, man radīja Veselības ministrijas jaunā aktivitāte – likumprojekts “Grozījumi Ārstniecības likumā” uz 7 lapaspusēm, kas šobrīd tiek saskaņots, kaut kad septembra sākumā kā priekšvēlēšanu aktivtiāte ar orķestri, ziediem un uzrunām tiks iesniegts Ministru kabinetā, bet tieši pirms vēlēšanām septembra beigās ar orķestri, ziediem un vēl daudz emocionālākām uzrunām – iesniegts Saeimā. Pilnīgi skaidrs, ka trijos lasījumos šis likumprojekts 13. Saeimā izskatīts netiks, tādēļ novembrī klusītēm atgriezīsies Veselības ministrijā, kur kļūs par interesantu lasāmvielu nākamajam veselības ministram.
Šā gada februārī Daniels Pavļuts bija ieradies manā raidījumā Dr. Apinis un par Ārstniecības likumu teica: “Mana pieredze liecina, ka, pat ja ir tā, ka lielie nozares likumi ir novecojuši vai raibi, tad procesa ilgums, ko prasa izstrādāt lielos nozares likumus, neiekļaujas pāris mēnešos”. Tas neesot izdarāms labi, par to nav iespējams vienoties, lai nu kurā nozarē, bet veselības aprūpē, “kur ir tik daudz iesaistīto ar tik daudz dažādiem viedokļiem un godājamiem viedokļiem, es domāju, ka šāds mērķis – pārstrādāt lielos nozares likumus būtu jāizvirza jaunam ministram, kuram ir pieejams lielāks laiks un nav jānodarbojas ar pandēmijas seku likvidāciju”. Tātad – vēl februārī Pavļuts nebija domājis pie Ārstniecības likuma ķerties, bet tagad to redz tikai kā karogu priekšvēlēšanu cīņās.
Ārstniecības likums šobrīd ir arhaisks, sadrumstalots un pretrunīgs. Šis likums būtu jāsadala vismaz trijās daļās – vienā, kas definē valsts un sabiedrības atbildību pret veselību (sauksim to par Sabiedrības veselības likumu), kurā iekļaut profilaksi, veselības pratību, veselīgu dzīvesveidu, veselības sistēmas gatavību terorisma, katastrofas vai kara apstākļiem, valsts un pašvaldību mērķus un uzdevumus sabiedrības veselībā utt.
Otrs likums būtu Ārstniecības likums, kas par prioritāti noteiktu primāro veselības aprūpi, bet definētu arī finansiālo jomu, dažāda līmeņa organizāciju un personu pienākumus un tiesības attiecībā uz veselības aprūpi un ārstniecību, bet trešais – Psihiskās veselības likums. Likumdošanas sakārtošana ir nevis mērķis, bet līdzeklis Latvijas veselības aprūpes organizācijai, un mums atliek novēlēt nākamajam veselības ministram spēku, drosmi, izturību un zināšanas savu laiku un resursus veltīt Latvijas likumdošanas sakārtošanai, nevis gaidu (gaudu) vēstulēm un citām birokrātiskā haosa nodarbēm.
Mīļie kolēģi un mīļie pacienti! Lūdzu, vēlēšanās atbalstiet veselības jomas profesionāļus, nevis politiķus tukšmuldētājus un jaunu birokrātisku piļu būvētājus!
* ārsts, 14. Saeimas vēlēšanās gatavojas piedalīties tikai kā vēlētājs
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
