Perversā glamūra vergi

Iesaki rakstu:

Tā, piemēram, cara valdīšanas laikmetā XIX gadsimta otrajā pusē atklājās mūsu tautas liriski poētiskā apdāvinātība un inteliģences morāli cēlā vēlme pašaizliedzīgi un nesavtīgi darboties tautas labā. No šī laikmeta mantojumā esam saņēmuši izcilākos vārda māksliniekus – dzejniekus, prozaiķus, dramaturgus, literatūras kritiķus. Šajā laikmetā par tautu rūpējās mūsu izcilākie un godīgākie sabiedriskie darbinieki un politiskās domas analītiķi. Viņu praktisko rīcību caurstrāvoja morāli patiesi un dziļi motīvi kalpot sabiedrībai. Tā bija inteliģence šī vārda viscēlākajā nozīmē.

Savukārt XX gadsimta pirmajā pusē un tajā skaitā brīvvalsts laikmetā atklājās mūsu tautas potenciāls tēlotājā mākslā. No šī laikmeta vērtīgākā mantojuma mēs varam lepoties ar daudziem stilistiski savdabīgiem un spilgtiem gleznotājiem un tēlniekiem.

Padomju laikmetā atklājās mūsu tautas gudrāko un talantīgāko personību izcilās spējas dabaszinātnēs un atsevišķos mākslas veidos – fotomākslā, mākslas keramikā, tekstilmākslā, koru dziedāšanas mākslā, gūstot pasaules mēroga atzinību.

Grūtāk ir pateikt, kādā pozitīvā jaunā veidā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls ir atklājies pēcpadomju laikmetā. Rīgas Lomonosova ielā izauklētā žurnālistu paaudze ir parūpējusies par to, lai sabiedrību informētu tikai par negatīvām garīgajām un morālajām izpausmēm. Pēcpadomju gados galvaspilsētas masu informācijas līdzekļos dominēja un arī šodien dominē tikai sliktās ziņas. Tā rezultātā sabiedrība ir labāk informēta par saviem muļķiem, zagļiem un blēžiem nekā par zinātnieku, mākslinieku vai kādas citas kreatīvās darbības panākumiem.

Pēcpadomju laikmetā vieglāk ir fiksēt garīgā un morālā potenciāla drūmās izpausmes. Nekļūdīgi ir skaidrs, ka nespējam sevi veiksmīgi realizēt politikā, izglītībā, zinātnē. Politiskajā sfērā gadu desmitiem ilgi nespējam novērst „veikalnieku” (Rainis) un ne visai saprātīgu cilvēku iekļūšanu visdažādākajās valsts struktūrās. Mācību iestādēs masveidā jauniešos iepotējām mežonīgu naidu pret vecāku un vecvecāku dzīves pieredzi, kā arī nacionālo naidu pret dažiem etnosiem. Augstāko izglītību vispār novedām līdz katastrofai. Atsevišķu alkatīgu un sociāli bezatbildīgu tipu izveidotajās privātajās augstskolās nav pat fakultāšu un katedru. Tādējādi ar saviem unikāli kroplajiem rekordiem piegādājam smieklīgu materiālu Ginesa varoņdarbu kolekcijai.

Pēcpadomju laikā ne tikai iznīcinājām savu zinātnes grandiozo potenciālu, bet arī iemanījāmies jauno paaudzi orientēt nevis uz intelektuālo darbību un vērtībām, bet uz naudas pelnīšanu un patērēšanas baudīšanu. Mūsu tautas antiintelektuālisms ir griezīgi atklājies pēcpadomju laikmetā. Par mūsu pseidointelektuālismu savā laikā pamatoti sūdzējās filoloģijas zinātņu doktore Ingrīda Sokolova. Saprotams, daudzi prātvēderi viņai pārmeta neobjektivitāti.

Lasot, klausoties un skatoties mūsu medijus, gribot negribot ir radies priekšstats, ka neoliberālā kapitālisma laikmetā mūsu tautas garīgais un morālais potenciāls visapjomīgāk ir atklājies zagšanā un blēdībās. Savukārt starptautiskā mērogā mūsu lielākais panākums acīmredzot ir materiāli ļoti augsti attīstītas republikas novešana līdz pilnīgai nabadzībai – Eiropas nabadzīgākajai valstij.

Pēdējā laikā kļūst skaidrs, ka mēs gūsim slavu vēl vienā jomā – perversā glamūra radīšanā. Mēs izskolojām ideoloģiski un profesionāli infantilus žurnālistus. Tagad viņi mums par to pateicīgi atmaksā, dāsni propagandējot negodīgumu, stulbumu un primitīvas kaislības. Runa ir par jauna tipa glamūra radīšanu un dievināšanu interneta lielākajos ziņu portālos.

Vēsturiski mainās ne tikai tautas garīgā un morālā potenciāla realizācija. Vēsturiski mainās arī kultūras formas. Aizvadītajos dažos gadsimtos kardināli ir izmainījusies arī tāda kultūras forma kā glamūrs.

Intensīvas izmaiņas glamūrā ir konstatējamas kopš XX gadsimta 80. gadiem. Tolaik iestājās postmodernisma laikmets, un sākās „balto” cilvēku vispārējā intelektuālā un morālā lejupslīde. Rietumos un kopš 90. gadiem arī Austrumeiropā šī lejupslīde ir tik šausmīga un visaptveroša, ka ojektīvākie apzīmējumi ir tādi jēdzieni kā „degradācija” un „deģenerācija”. Šie jēdzieni globālo procesu analītikā tagad ir tik pat ikdienišķi kā pie mums vārdi „zagt” un „blēdīties”.

Kulturologi glamūra pirmsākumus saskata Francijā XVIII gadsimtā Versaļas pilī un tās saimnieces, franču slavenās dāmas Marie-Antoinette izsmalcinātajos pasākumos. Tolaik glamūrs bija estētiski smalka spēle. Tā bija tāda pati poētiskā rotaļa kā daiļliteratūrā parodija, epigrāfs, anagramma, apokrifs, tautogramma. Glamūra uzdevums bija provocēt intelektuāli komplicētas asociācijas un alūzijas. Glamūrs bija adresēts inteliģentai un erudētai auditorijai. Glamūrs ietilpa aristokrātijas garīgi izsmalcinātās dzīves telpā. Tātad sabiedrības izglītotākās daļas dzīves telpā. Tā reizē bija arī t.s. gara aristokrātijas dzīves telpa.

XIX gadsimtā aristokrātijas glamūru nomainīja buržuāzijas dendisms un mietpilsoņiem adresētā dzīves izskaistināšana Balzaka, Valtera Skota un citu prozaiķu romānos. Dendiji kļuva par specifisku sociālo un garīgās kultūras tipu. Tā galvenās iezīmes – izsmalcināts apģērbs un vārdu krājums. Faktiski dendiji bija vidusšķiras pārstāvji, kuri tēloja aristokrātus.

Glamūra sākotnējā estētiski izsmalcinātā būtība lielā mērā saglabājās līdz II Pasaules karam. Manāmi izmainījās vienīgi glamūra cienītāji. Aristokrātiju nomainīja buržuāzija. Tā kļuva arvien bagātāka. Tāpēc otrās un trešās paaudzes buržuji varēja atļauties dažādas dārgas „estētiskās rotaļas”. Bet galvenais – joprojām vēlējās atdarināt aristokrātiju.

Līdz II Pasaules karam Rietumeiropas valstīs un ASV glamūra „rotaļām” lielā mērā pievērsās mākslinieciskās personības – labi atalgoti kinoaktieri, režisori, scenāristi. Rietumu kultūrā ir sastopams jēdziens Glamour of Hollywood. XX gadsimta 30. gadu Holivudas glamūra simbols ir tāda izcila aktrise un dziedātāja kā Marlēna Dītriha.

Pasaules kara un pēckara gados glamūram, saprotams, neviens nepievērsās. Stāvoklis sāka mainīties 80.gados reizē ar postmodernisma, kā arī t.s. finanšu kapitālisma straujo uzplaukumu. Finanšu operāciju liberalizācijas rezultātā Rietumos radās jaunbagātnieku slānis. To galvenokārt veidoja ne visai skaidras izcelsmes gados jauni cilvēki. Viņi ļoti ātri tika pie prāvām naudas summām dažādu finanšu spekulāciju rezultātā.

Kā zināms, tas ir slānis, kas „uzpūta” visdažādākos finanšu „burbuļus” un pasauli noveda līdz globālai finanšu un ekonomiskajai krīzei. Tas ir slānis, par kura mahinācijām un negodīgi iegūtās naudas slēptuvēm (ofšoriem) pirms neilga laika sprieda G-8 samitā Ziemeļīrijā. Šī slāņa pārstāvji atdarina visus – gan aristokrātus, gan buržuāzijas īstos pagātniekus – Rotšildu, Rokfelleru, Baruhu līmeņa bagātniekus.

Tagad tāds slānis ir izveidojies arī Austrumeiropā. Tā ir mūsu slavenā pašizslavētā „elite” un „kreatīvā šķira”. Šis sociālais slānis ir galvenais (patiesībā – vienīgais) glamūra produkcijas patērētājs. Ja kādreiz glamūrs bija saistīts ar sociuma intelektuāli un radoši vērtīgāko daļu, tad visjaunākajos laikos glamūrs ir saistīts ar pavisam pretējas cilvēciskās kvalitātes sociuma daļu – dažāda tipa kriminālajiem elementiem, pusizglītotiem un pusinteliģentiem iznireļiem - „jaunbagātniekiem”.

Pret viņiem normālās valstīs tagad izturas kā pret sociālo sērgu, kuru nepieciešams pēc iespējas ātrāk likvidēt. Atsevišķās kaimiņu zemēs, kur ir saglabājies normālu cilvēku prāvs kontingents un tas ir uzsācis bezkompromisa patriotisku cīņu ar „perestroikas” ievazāto neoliberālismu un postmodernismu, parazītiskajai „elitei” pieprasa nekavējoties aizvākties no valsts ar visu savu netīro naudu. Tā tas pašlaik notiek Krievijā, kur vispārējās garīgās un morālās atveseļošanās process pēc „eiropeizācijas” dumjās eiforijas ar katru dienu iegūst iepriecinošāku vērienu.

Atkārtoju: kopš XX gadsimta 80.gadiem glamūrs ir pamatīgi izmainījies. Tas ir sagrozījis galvas daudziem paviršākiem pētniekiem. Tāpēc speciālajā literatūrā glamūra definīcijās parasti atspoguļojās visjaunākā perioda iezīmes. Tāpēc ne visai precīzi tiek skaidrots, ka visos laikmetos glamūrs ir bijis baudīšanas (hedonisma) platforma. Par glamūru hedonisma filosofijas aspektā (protams, sākot no Platona) tiek rakstītas pat disertācijas. Ne visai precīzajās definīcijās pret glamūru izturas kā pret ēdienu, dzērienu, apģērba, mēbeļu, rotaslietu u.c. baudu. Bet to var attiecināt tikai uz glamūra izdarībām aizvadītajos dažos gadu desmitos, kad glamūra saimnieki kļuva dažāda kalibra afēristi un iznireļi.

Precīzāks ir viedoklis, saistot glamūru ar dzīves stilu. Glamūra dzīves stilā kādreiz ietilpa mode un izklaide. Visjaunākajā laikā glamūra vēsturiski tradicionālos elementus papildina patērēšana, jaunbagātniekiem adresēta reklāma, sociālā prezentācija un sociālās ambīcijas – pārākuma apziņa. Vērtējot šodienas „kreatīvās šķiras” glamūra izpausmes un glamurizācijas māniju, par visprecīzāko uzskata šādu definīciju: „Jebkura meitene var būt glamūra. Viss, kas viņai ir jādara, ir tas, ka jāstāv uz vietas un jāizskatās kā muļķei."

Tamlīdzīgus izsmējīgus vārdus nosaka šodienas glamūra stratēģiskie mērķi. Vispirms un galvenokārt glamūra izmantošana sabiedrības apmuļķošanai un zombēšanai, šizofrēniskas eiforijas un optimisma stimulēšanai, intelektuālo un estētisko izsmalcinātību aizstājot ar āriškīgu izrādīšanos un sava materiālā pārākuma nekaunīgu demonstrāciju. Tā vienmēr visos laikmetos ir bijusi sabiedrības atkritumu „kompetence”. Šodienas glamūra akcijās aprobežoti, bet izmanīgi „biznesmeņi” mākslas darbus pārvērš balagānā, rupji devalvējot mākslas jēgu un estētisko misiju vispār.

Mūsdienās glamūrs ir „specializējies” vairākos atzaros. Piemēram, var runāt par glamūra žurnālistiku un tās tipoloģisko satelītu glancēto formātu. Latvijā glamūra žurnālistika ir sastopama, balstoties uz „labāko aprindu” primitīvu un vulgāru aptrallināšanu.

Mūsdienu glamūra atsevišķs atzars ir politiskais glamūrs. Tā svaigs piemērs ir Briselē nesen izdomātā politiskā rotaļa – Pieķerts lasot (Get Caught Reading). Lielisks nosaukums lasīšanas veicināšanai bezbēdībā „kaifojošajiem” izmirstošajiem “baltajiem” cilvēkiem. Pieķerts melojot, pieķerts zogot, pieķerts špikojot, pieķerts dzerot. Tagad – pieķerts lasot. Pareizi, – lasīšana taču tagad ir kauns un negods. Nekādā gadījumā lasīšana nav prestiža lieta. Mums ir paaudze, kura spēj izlasīt tikai 140 zīmes un dzīvē jūtas ļoti pašapmierināta.

Interesanti, par ko domā pasākuma organizatori, lasīšanu sasaistot ar kaut ko tādu, kurā var “pieķert”. Cita lieta, pieķerts lasot glancēto žurnālu, pieķerts lasot dzelteno presi, pieķerts lasot pornogrāfisko žurnālu, pieķerts lasot darba laikā – parlamentā, valdības sēdē utt. Bet te, lūk, pieķerts lasot vispār.

Lai vērtīgo glamūra pasākumu ievirzītu pareizajās sliedēs, internetā jau ir ievietotas lasīšanā pieķertu sabiedrībā plaši pazīstamu politiķu fotogrāfijas. Lasīšanā jau ir pieķerti un nofotografēti tādi mūsu dārgās ES virsvadītāji kā izcilie elementārā intelektuālismā dažkārt pieķertie intelektuāļi José Manuel Barroso un Herman Van Rompuy. Lasīšanā ir pieķerta un nofotografēta arī mūsu izsmalcinātā “uz visām pusēm” (Pietuka Krustiņš) erudētā kultūras ministre. Internets lepojās ar politiskā glamūra akcijas pirmajām pamācošajām fotogrāfijām. Pēdējais laiks mūsu valdošajai kliķei sekot piemēriem un fotogrāfiem atļaut sevi “pieķert lasot”. Tās noteikti būs amizantas bildes.

Glamūra jaunu atzaru – perverso glamūru – jau labu laiku sekmīgi inovē mūsu kreatīvie žurnālisti interneta ziņu portālos.

Kas ir perversais glamūrs? Perversais glamūrs ir perversijas iekļaušana dzīves stilā. Perversais glamūrs propagandē dzīves stilu, kurā pretdabiskas un slimīgi izkropļotas izdarības tiek slavētas un ieteiktas kā modernas un “šikas” atdarināšanas cienīgas izpausmes. Tematiski perversais glamūrs priekšroku dod slimīgai tieksmei seksuālā jomā. Tā tagad “balto” cilvēku inteliģencei ir dzīves aktuālākā joma.

Mūsējo oriģinalitāte ir daļēja. Saturiskais materiāls (foto, video, teksts) lielā mērā (80-90%) tiek ņemts no citu valstu interneta saitiem. Labprāt izmantojam ienīstās Krievijas elektroniskos medijus.

Mūsējo novatorisms izpaužas formāta ziņā. Citās zemēs perversajam glamūram noderīgi materiāli nav ievietoti solīdos ziņu portālos. Citās zemēs solīdos ziņu portālos ir tikai ziņas un nav prastu izklaidējoša rakstura materiālu. Citās zemēs solīdos ziņu portālos glamūra nav vispār.

Nav pat politiskā glamūra. Turpretī mūsu solīdie ziņu portāli pēdējā laikā ziņas arvien vairāk un vairāk piesārņo ar glamūru un tajā skaitā to, ko nākas dēvēt par perverso glamūru. Tā ir mūsējo solīdo ziņu portālu ģeniāli oriģinālā kreatīvā izdoma. Ar to mūsējie atšķiras no normāliem solīdiem ziņu portāliem.

No Latvijas lielākajiem ziņu trim portāliem ilustrācijai izrakstīju virsrakstus. Lieta ir tā, ka virsraksti uzskatāmi atspoguļo portāla veidotāju orientāciju. Izmantotais materiāls var būt aizgūts no ārzemniekiem, taču virsraksti ir mūsējie. Tāpēc tiem ir vērtība pašiem par sevi.

Lūk, niecīga daļa no mūsu perversā glamūra jaunākajiem virsrakstiem solīdajos portālos (pēdiņas nelietoju, taču visi nosaukumi ir citāti): mazgadīgās dejo striptīzu; Ķesteris un Doveika Vērmanes dārzā meņģojas pa gultu; Latvijas erotiskākās mākslinieces vīrs atklāj “Preses pīli”; “Trīs blondīnes” šovasar izvēlas seksīgus apavus un tērpus; koncerta laikā Rita Ora un Kara Delavinja nododas erotiskai dejai; Oho! Leons Zviedris pornokreklā pārsteidz Eiroparlamenta deputāti Vaideri; Tulisa zaudē seksa ieraksta tiesas sēdē; Duglass uzskata, ka orālais sekss veicinājis vēzi; Kellija Osborna baidās, ka viņas vagina kļūs pārāk liela; “Blue” dalībnieks atraida vīrieti; Džeims Artūrs izmanto prostitūtu pakalpojumus; Pink: “Es biju palaistuve”; Bainsa no dziedātāja Drake pieprasa seksu; Valda Kalnozola meita pozējusi kaila; Amanda Seifrīda: “Man pietrūkst manu lielo krūšu!”; Norkross pārgulējis ar 1000 sievietēm; Keša izklaidējās geju bārā; Čanings Tatums vēlētos seksu ar Džordžu Klūniju; dizainere Kristīne Deimon kailās krūtis piesedz ar patronām; DJ Ella homoseksuāļu šovā atklāj intīmas detaļas; Ivars Kļaviņš vēlas sevi dāvināt sievietēm; Keša ar māti uzrakstījusi dziesmu savai vagīnai; Rita Lasmane par to, kuram gultā jābūt galvenajam; 8 īpašības, kuras raksturo ļoti seksuālu sievieti; kādiem vīriešiem piemīt milzīga seksuālā enerģija; “Princese” par seksu ar sievieti gados un gudru vīriešu seksuālo enerģiju; vīrieša kāju garums norāda seksualitāti; precētās dāmas izrāda seksīgos augumus; smuka blondīne atrāda savas jaunās krūtis; Kombuļu Ineses padomi tvirtu krūšu iegūšanai; Ieva Adamss pozē kā puskaila dieviete; Jelgavas “Tonusā” ļaudis izklaidējās ar dildo; “Akvarium” koncertā fanes dejo kailām krūtīm; “Coyote Fly” noticis jauks medmāsiņu šovs; Kellija Brūka sauļojas pavisam plikiņa...

Pietiks! Taču tas nebūt nav viss! Turklāt neesmu pārliecināts, ka atlasīju perversāko. Neesmu pārliecināts, ka izvēlējos to, ar ko portālu redakcija lepojas visvairāk no sava ieguldījuma sociuma debilizācijā. Neslēpšu – pacietības pietika tikai dažām “lappusēm” no katra portāla.

Bet tagad par galveno. Kā to izskaidrot? Tamlīdzīgām perversām parādībām izskaidrojumi jau sen ir zināmi. Izskaidrojumu klasikā ietilpst trīs varianti. Z.Freida visiem labi zināmais izskaidrojums par seksuālo instinktu lomu cilvēku dzīvē. Otrais izskaidrojums balstās uz novērojumu, ka perversas noslieksmes parasti ir homoseksuāļiem. Šajā gadījumā portālu redaktoriem. Trešais izskaidrojums ir vēsturiski visjaunākais. Tas balstās uz mūsdienu demogrāfiskās situācijas analīzi. “Baltie” cilvēki izmirst un tāpēc dzīvo saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”. Šajās dzīrēs var bezatbildīgi izpausties arī perversa dzīves stila prezentācija. Sabiedrība jau ir tik lielā mērā garīgi un morāli sagrauta, ka nav spējīga pretoties un publiski nosodīt perversās tendences.

Bet tādā gadījumā žurnālisti nav pārāk vainīgi. Viņi izpilda sabiedrības zināmas daļas mentālo un morālo pasūtījumu. Tādu pasūtījumu viskategoriskāk var formulēt mūsu lepnums – New Barbarians paaudze. Taču viņi nav vienīgie. Arī sociuma citas grupas ir pārņēmusi vispārējā degradācija un deģenerācija.

Žurnālistu vaina ir viņu ideoloģiskajā aklumā, verdziski paklausīgi izpatīkot attiecīgās publikas slimīgajām velmēm. Domājams, viņi ne visai apzinās, ka ideoloģiskās sūtības izpratne ir žurnālista profesijas pamats. Žurnālistu ideoloģiskā sūtība ir palīdzēt atveseļoties slimajai publikai, bet nevis kopā ar to dziedāt vienā korī.

Seko mums