Pianista Pavļuta griezīgi disonējošais atvadu akords, no veselības nozares dodoties vēstures mēslainē
Pēteris Apinis, ārsts19.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms dažām nedēļām – laikā, kad Krievijas armija cieta sakāves Ukrainas frontē, medijos bija lasāma ziņa, ka krievu karavīri pirms atkāpšanās vismaz savas dabiskās vajadzības nokārtojuši ukraiņu dzīvokļos uz galda vai dīvāna. Šim atstāstam nav nekādas saistības ar pārējo šī raksta saturu. Šis raksts ir izbrīns par promejošā veselības ministra Daniela Pavļuta rīcību pirms nonākšanas vēstures mēslainē – uz glorificētu pieņēmumu pamata atbrīvot profesionālus ārstus. Mans publiskais informācijas avots ir vairākos portālos pārpublicētais „No amata atsauc rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāju Andu Nulli”.
Iepriekšējā publikācija par Andu Nulli, kas mani piesaistīja, bija spīdošs raksts žurnāla „European Journal of Physical and Rehabilitation Medicine” augusta numurā, ko Anda Nulle bija rakstījusi kopā ar Mauro Zampolini un Jūliju Trēgeru. Ja nu kādam ir interese, tad varu pateikt, ka abi pēdējie tiek uzskatīti par pasaules rehabilitācijas GURU.
Anda Nulle Nacionālā rehabilitācijas centra (NRC) “Vaivari” valdes priekšsēdētājas amatā strādāja kopš 2011. gada. Strādāja daudz – ieskaitot sestdienas un svētdienas. Mīlēja pacientus un rehabilitācijas nozari. Šajā laikā centrs pārvērties par pasaules līmeņa rehabilitācijas iestādi, uz kuru mācīties brauc studenti, rezidenti un rehabilitologi no visas Eiropas. Anda Nulle kļuvusi par Latvijas Ārstu rehabilitologu asociācijas prezidenti un ieņēmusi nopietnas pozīcijas Eiropas fizikālās un rehabilitācijas speciālistu asociācijā un kongresā. Latvijā rehabilitācija izgājusi no „Vaivariem„ un sasniegusi katru slimnīcu, bet daudzviet – ambulatorās medicīnas struktūras. Anda Nulle vada Latvijas rehabilitācijas vadības metodisko darbu (man pēdējā gada laikā žurnālā „Latvijas ārsts” nācies publicēt sešas viņas vadībā izstrādātas vadlīnijas). Bija neiecietīga pret politisko varu un pieprasīja rehabilitācijai finansējumu, un jāteic – naudu arī „izsita”.
Latvijas rehabilitācijas attīstība un straujā NRC „Vaivari” izaugsme ir nozīmīgs Andas Nulles darbs, bet ļoti būtiski – rehabilitācijas centrā ir izveidota izcila komanda, jo rehabilitācija principā ir komandas darbs, kurā bez rehabilitācijas ārsta iekļaujas fizioterapeits, ergoterapeits, logopēds un citi speciālisti. Būtiski – „Vaivaru” komanda ir jauni, pasaules modernajā rehabilitācijā elpojoši kolēģi.
Tad kāpēc Daniels Pavļuts un viņa komanda (kurā ārstu un mediķu nav) īsi pirms jaunas valdības izveidošanas pieņēmuši katastrofālu, veselības aprūpei un pacientiem absolūti kaitniecisku un nozares profesionāļiem pilnīgi nesaprotamu lēmumu? Ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka presei sniegtā „atmaskojošā” informācija ir labākajā gadījumā pieņēmumu glorificēšana par pierādītiem faktiem, bet ļaunākajā gadījumā – pretīgi izdomājumi un meli.
Man ir 100% pārliecība, ka šis gadījums beigsies tieši tāpat kā citas Veselības ministrijas darbības speciālistu izēšanā no amatiem. Atgādināšu vienu piemēru – ministrija izēda Zāļu valsts aģentūras vadītāju, izcilu speciālisti Ingūnu Adoviču. Viņas vietā nāca Svens Henhuzens, kuru arī ministrija „izēda”, šobrīd aģentūru vada Ingūnas Adovičas bijusī sekretāre. Es šeit nemēģināšu aprakstīt Zāļu valsts aģentūras darba rezultātus.
Tiesa ministrijai pēc tam piespieda maksāt Ingūnai Adovičai kompensāciju, atvainoties, bet kas nu vairs to atceras – valsts nauda taču.
Ko Veselības ministrija iecēla Andas Nulles vietā? Uzreiz divas valdes darbinieces (divkārša alga!), no kurām nevienai nav ārsta, kur nu vēl rehabilitācijas ārsta izglītība. Kāda tur rehabilitācija – ministrijas rīcībā ir draugu pulciņš, kurā medicīnai un rehabilitācijai vietas nav.
Ko ir sasniedzis Daniels Pavļuts kā veselības ministrs un Attīstībai/PAR kā nozari nīdējošā partija? Vislielākais Attīstības/PAR panākums ir pie universitātes slimnīcām izveidot padomes. Atceros deviņdesmitos gadus, kad Gaiļezera slimnīcu vadīja Zigmunds Kovaļčuks vai Edvīns Platkājis – viņiem bija divi vietnieki – viens ķirurģijā un viens terapijā. Šobrīd Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā padome ar biroju, valde ar biroju, direktori, galvenie iepircēji, bet no visiem valdes locekļiem tikai viens ārsts. Līdzīgi visās citās ministrijas pakļautības iestādēs – aparāts audzis un audzis, birokrātija zēlusi, medicīnai kā bārenītei vietas nav palicis, no visām vadītāju vietām mediķi iznīdēti, palikuši autoatslēdznieki un grāmatveži.
Tādus miljonus kā nejēdzīgiem iepirkumiem (kaut vai pārmēra vakcīnu iepirkumiem, Vakcinācijas biroja aprīkojuma vai „zelta kovidgultu” pirkšanai) notrallināt neviens nebija spējis līdz šim, Daniels Pavļuts ir čempions. Esmu pārliecināts – neviens profesionālis nekad nebūtu atļāvies šādas nelietības un šķērdēšanas.
Nu jau mums ir pieredze – kā veselības ministra amatā tiek ielikts diletants, tā viņš ātri saslimst ar „visu zinu” slimību un pilnīgi analfabētiski grauj veselības jomu.
Pēdējais bezcerīgās četrgades lēmums – Andas Nulles padzīšana no rehabilitācijas centra vadītājas posteņa (un vispār no rehabilitācijas, cik var spriest no ministrijas ziņas). Ar šo ne tikai griezīgi disonējošo, uz neuzskaņota instrumenta spēlēto atvadu akordu no veselības nozares vēstures mēslainē dodas apvainojies, dusmīgs un uzticību zaudējis pianists, ko par vadītāju vai ministru sarunas karstumā var nosaukt tikai glaimji, nejēgas vai viņa ministrēšanas aplaimoti pašlabuma guvēji.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.