Iesaki rakstu: 
Tieši tāpēc ar tiem šķiet tik parocīgi karot. It īpaši tādiem politikāņiem, kuri atjēdzas, ka pie durvīm jau klauvē 1.oktobris, bet pašiem ir nepieklājīgi tukšs tautai atrādāmo labo darbu groziņš.
Kad gan vēl tiks dota vienreizēja iespēja priekšvēlēšanu plakātos lepni pozēt ar drupām fonā? Jo nekā jaunuzcelta īsti nav, turklāt Mežaparka Lielo estrādi (Latvijas Arhitektūras gada balva) ar savu biežo klātbūtni tās pārbūvē pārāk "apgānīja" Oļegs Burovs...
Un, ja vēl Laimes māte panāktos pretī un izdotos Rīgā sarīkot savu "Bronzas nakti", uh! Ziniet, tādu policejiski kontrolējamu un provokatoriski vadāmu! Lai latvju tauta vispirms sasabīstas līdz šermuļiem, bet tad, izbīlim pārejot svētās dusmās, bariņiem vien tek uz iecirkņiem nobalsot par profesionāliem urrāpatriotiem. (Savukārt 15.Saeimas kampaņai rezervē paliek "dejas uz kapiem".)
Tieši tāpēc tagad zvēro tādas svētas dusmas uz iekšlietu ministri-nelatvieti un sazin ko pie sevis domājošiem likuma sargiem. Kāpēc nevajadzīgi auklējušies ar urlām? Kur par nodokļu maksātāju naudu "neapjaustai vaj'dzībai" sagādātie steki, gumijas lodes, asaru gāze? Kam tam Kalvītis to ūdensmetēju nopirka?! Eh, tādu izdevību nogulēt...
Galu galā 2007.gada aprīļa Tallinas grautiņš "vainagoja" tā aukstasinīgā izraisītāja cerēto: Andrusa Ansipa – pieminekļa (un apbedījumu) "galvenā aizvācēja" – vadītā Refomu partija (jau martā) kļuva par Rīgikogu vēlēšanu uzvarētāju. Turklāt tā ir saglabājusi sev lielākās frakcijas pozīciju arī nākamajos trijos Valsts domes sasaukumos! Viņš pats vadīja valdību līdz pat 2014.gadam, kad pārsēdās Eiropas Komisijas vicepriekšsēža krēslā. Skaidrs, ka ne viens vien latvju politcensonis arī vēlētos pielaikot šādus "bronzas laurus".
Turklāt patlaban ir nepāprotami jūtams, ka arī plašai publikai – un masu medijiem – trakoti gribas vērienīgā emocionālā izlādē atbrīvoties no visiem kompleksiem, kas mums krājušies jau kopš 1939.gada 23.augusta pakta un 5.oktobra bāzu līguma. Gribas svēti ticēt, ka, nojaucot pieminekļus, beidzot pilnībā "atriebsimies" to cēlājiem. Sabiedriskajā domā biezē apziņa, ka nu ir īstais brīdis, nu "drīkst" – un ja nu to palaiž garām?
Pieļauju, ka liela daļa Igaunijas sabiedrības joprojām ir svēti pārliecināta, ka visi "bronzas nakts" ekscesi – vecpilsētā izsisti skatlogi, izlaupīti veikali, dažu netīšām savažotu ārzemju tūristu šausmu stāsti par "izolatoru" ostas terminālī, "vecās" Eiropas šoks – un to radītās sekas bija pavisam lēta samaksa par iespēju skaidri ierādīt "impērijas šķembai" tās vietu Igaunijas sociālajā hierarhijā. Arī mums, baltiešiem, taču tik ļoti gribas "slieties no ceļiem"!
Gribētos ticēt, ka visu tagadejās tūdaliņbravūras eksploziju varētu neitralizēt viens brīdinošs "krekšķis" no Samnera Velsa ielas. Kā zinām, Džozefa Robineta Baidena partija Saeimas vēlēšanās nepiedalās. Turklāt diez vai ASV valdībai – kurai jau tā ir pilnas rokas ar Ukrainas traģēdiju – patlaban šķiet lietderīga politiski etniskā saspīlējuma haotiska izlāde NATO valstī, kas "vairāk kā" robežojas ar Krieviju. Vot, uz šādu "stopkrāna noraušanu" būtu ļoti interesanti paskatīties!
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.