Pinto un viņas tēvs - kolaborants Dzalbe: vai Latvijā vispār ir iespējams tiesiskums?
Sandra Briķe, bijusī tiesnese05.06.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kas ir Elīna Pinto un kāpēc tieši viņa tika izvirzīta uz Pprezidenta amatu? Kas aiz tā stāv, kuru sakari viņu izvirzīja kā iespējami uzticamu cilvēku? Vai tas tiešām ir „zirdziņš”, lai tiktu uz Eiroparlamenta vēlēšanām, kā diskusijā to pajautāja Elīnai Pinto!? Vai viņas vecumā nav daudz tādu jaunu cilvēku un pat spējīgāku, kas varētu ieņemt šo amatu?
Viņa ir dzimusi 1981.gadā, tieši kā mana vecākā meita, kurai arī ir divas augstākās izglītības (bakalauri), kā arī vēl maģistrs tiesību zinātnēs LU, bet man nav bijusi iespēja aizsūtīt viņu strādāt uz Eiropas institūcijām, jo pret mani mobingoja un bosingoja tiesu sistēmā un līdz ar to represijas bija arī pret manu meitu, virzot pret viņu kriminālprocesu, pazemojot un bojājot dzīvi pa tiesām 4 gadus, un process tik un tā bija jāizbeidz, jo bija SAFABRICĒTS! Latvijas valstī liela daļa pie varas esošo ir ļoti nežēlīgi pret cilvēkiem!
Man un daudziem citiem cilvēkiem nav bijusi tāda vara kā Elīnas Pinto tēvam, bijušajam Augstākās tiesas (AT) krimināllietu tiesnesim Pēterim Dzalbem (attēlā), kurš, iespējams, izmantoja savus sakarus, lai aizsūtītu meitu uz ES institūcijām! Starp citu, iespējams, arī uz tām, kurās pēc tam ar sūdzībām griezās mūsu cilvēki par Pētera Dzalbes krimināllietās taisītiem spriedumiem.
P.Dzalbe kļuva par tiesnesi padomju laikos, bet es 1995.gadā, tādēļ es P.Dzalbi pieskaitu pie kolaborantiem, kuri veica represijas pret cilvēkiem un arī pret mani kā kolēģi, jo nebiju „paklausīga”. Tā tiesnešu konferencē LU Lielajā aulā no tribīnes par mani teica bijušais AT tiesnesis kolaborants Gunārs Aigars, ka „galvenais ir paklausība”, jo kā pirmo (pašu dumjāko) bija mani speciāli izgāzis tiesnešu kvalifikācijas novērtēšanā, atsakot uzrakstīt pat motivētu lēmumu, LAI LIEGTU MAN KARJERAS IZAUGSMI. G.Aigars teica: „Motivēta lēmuma nebūs.” Tāda, lūk, patvaļa tiesu sistēmā! Un pēc tam mediji sarakstīja melus!
AT tiesneši izlēma, ka viņu padomju laika juridiskā izglītība jāpielīdzina maģistra grādam, lai „veciem kungiem un dāmām” nav jāstudē cilvēktiesības, bet es papildus 2003.gadā pabeidzu maģistrantūru LU (lai gan arī bija tā pati izglītība kā AT tiesnešiem, kas uzsākta padomju laikā), uzrakstot maģistra darbu par sacīkstes tiesvedību un tiesībām uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā.
Ar to es beidzu skatīt krimināllietas, jo tajās nav iespējams panākt taisnīgumu, īpaši pēc jaunā kriminālprocesa pieņemšanas ir iespējams manipulēt, tās tiek pakārtotas interesēm, bez sapratnes un bez profesionalitātes izmeklētas un virzītas, kā vajag, ko varu pierādīt, nosaucot faktus. Pēc tam, skatot tikai civillietas, konstatēju, ka arī aiz tām stāv liela nauda un ietekme, kur tiesiskums ir mazākumā, tāpēc arī tur mana izpaušanās bija neērta AUGŠU noteiktām nostādnēm un pieprasījumam spriest tiesu, kā noteikts, nevis objektīvi un pēc principiem, kas noteikti LR Satversmē, un starptautiskajām cilvēktiesību normām.
Faktiski mums „lika” pazemot un iznīcināt cilvēku, VALSTS VĀRDĀ taisot spriedumus, pataisīt cilvēku par nabagu bez pietiekama juridiska pamatojuma, līdz viņš spiests pamest savu zemi un valsti. Vai pēc šādām represijām pret cilvēkiem var prasīt no viņiem lojalitāti valstij, kad tiesiskais nihilisms dominē visās jomās!?
Teic, ka bērni nav atbildīgi par savu vecāku grēkiem, bet mani bērni un ģimene arī cieta no Elīnas Pinto tēva Pētera Dzalbes rīcības un tiesiskā nihilisma. Domāju, ka Elīna Pinto ir „uzsūkusi” savas ģimenes „vērtības” un runas par cilvēktiesībām un vērtībām ir tukši vārdi. Mani uztrauc tas, ka E.Pinto liek uzsvaru uz cilvēktiesībām, kuras esmu studējusi padziļināti un cīnījusies par tām tiesu sistēmā un lietās par cilvēkiem daudzus gadus, bet viņas tēvs Pēteris Dzalbe tās atklāti rupji pārkāpa.
Par to, ka biju progresīva un vēlējos mainīt degradējošos tiesu sistēmu, runāju atklāti par tās problēmām un lēmu neatkarīgi no spiediena, mani represēja tādi kolaboranti kā Pēteris Dzalbe un citi iesēdējušies amatos, kurus varenus un neaizskaramus dara viņu „krēsls”. P.Dzalbe bija ilgus gadus Tiesnešu disciplinārkolēgijas priekšsēdētājs. Pret mani safabricēja disciplinārlietas un sodīja bez jebkādas iedziļināšanās, jo tā tika pasūtīts, bet mediji bija viņu pusē un liedza man pierādīt visu pēc būtības.
Pēc kārtējās tādas disciplinārsēdes es raudāju Vērmaņdārzā un nespēju aiziet uz savas meitas izlaidumu LU. Man četrreiz liedza karjeru, pat neliekot manus iesniegumus uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas sēdi izvērtēšanai, jo baidījās, ka tikšu uz augšu, jo es nebiju savējo pulciņā. Arī par to ir gara vēsture. Četrus gadus tiesājos pret Tieslietu ministriju, par ko mediji klusēja, pēc tam iesniedzu ECT, kur manu sūdzību reģistrēja, bet beigās Lielā komiteja ar Egilu Levitu sastāvā to atteica tālāk virzīt.
E.Levits nebija tiesīgs par mani lemt, jo pirms tam bija mani konsultējis pirms kāda semināra, un tas nav ētiski un tiesiski. Domāju, ka viņš citus ECT tiesnešus maldināja, jo tas bija skandāls – tiesnesis pret Tieslietu ministriju un Latvijas valsti!
Uzskatu, ka ES institūcijās savējie tiek kā „sijājošs mūris”, tādēļ tiesiskais nihilisms zeļ un plaukst, un plauks arī turpmāk, jo līdz šim pie varas tiek savējie, nevis gudri cilvēki, kas respektē cilvēktiesības, par kurām skandina. Sokrāts ir teicis apmēram tā - ja cilvēks dara ļaunu, viņš nesaprot, ko dara, tas nozīmē, ka ir muļķis.
Esmu rakstījusi AT, Tiesībsargam, prezidentam, griezusies ECT par mobingu un bosingu tiesu varā utt., bet izmaiņu nav, jo TAS joprojām notiek, tikai slēptākā un rafinētākā veidā (totalitāra režīma iezīmes, kas jau izlec uz āru)! Par to var uzrakstīt veselu grāmatu!
Mani atcēla no amata, un uz Juridisko komisiju pat atnāca trīs tādi „smagsvari” kā AT Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe, AT Administratīvo lietu kolēģijas tiesnesis Andris Guļāns un Liepājas tiesas priekšsēdētājs Ilgvars Jaunģelže, lai ietekmētu politiķus! Tādi juristi kā tagadējā tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, juriste Solvita Āboltiņa smīnēja un „skatījās griestos”, arī juristam Andrejam Judinam nebija jautājumu utt., bet mani ļoti pazemoja visas valsts priekšā un atcēla no amata, kā arī maldināja deputātus. Redziet, cik bīstama es biju VIŅU radītai sistēmai, kura pastāvēja un pastāvēs! Un kurš prezidents to gribēs mainīt, ja pats ir no visa tā atkarīgs?
Tikai reizēm kāda kliedzoša slepkavība saduļķo šo „pīļu dīķi”, bet sistēmās viss turpinās, un „karavāna iet tālāk”, un paliek vēl sliktāk, jo pie varas ir cilvēki ar vājām zināšanām, t.sk. cilvēktiesību jautājumos, un kas meklē tikai savu labumu. Tauta ir sašķelta, un varai nospļauties par cilvēku kā vērtību, tāpēc jau daudzi aizbrauc! No manas aktīvās darbības smagi cieta un tika pazemota arī mana ģimene, tika sagrauta veselība utt. Vai Elīna Pinto ar savu retoriku vai kāds cits prezidents ir spējīgs to labot un vērst par labu, vai Latvijā vispār ir iespējams tiesiskums? Kas pārskatīs daudziem cilvēkiem, t.sk. man, radītās ciešanas valsts vārdā nodarīto represiju rezultātā?
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
