Iesaki rakstu: 
Pēdējās nedēļās esmu piedalījies vairākās nejēdzīgās izrādēs, ko sauc par deputātu kandidātu tikšanās ar vēlētājiem. Sekoju, cik nu man laiks atļauj, ar tālrāža starpniecību deputātu kandidātu publiskajām debatēm.
Nedaudz par sevi. Esmu bijušais uzņēmējs, divus gadus atpakaļ pārtraucu divu nelielu ražotņu darbību, jo uzņēmumam nebija kredītu. Sākoties ekonomiskajai lejupslīdei, ražotāji sāka piedāvāt savu produkciju zem pašizmaksas, jo banku kredīti tiem spieda veikt ik mēneša maksājumus, un apstāties nevarēja. Lielai daļai ražotāju nebija uzkrājumu, bija tikai kredīti, kurus nācās atmaksāt ik mēnesi. Pieprasījums strauji kritās, un, lai saglabātu naudas plūsmu, cena tika pazemināta zem pašizmaksas ar domu, ka naudas aprite jāsaglabā jebkuriem līdzekļiem.
Apstāties nevarēja, kredītu ikmēneša maksājumi to neļāva. Tādiem kā man bija izdevīgāk ražotnes slēgt, izņemt no uzņēmumiem apgrozāmos līdzekļus un tos izvietot dažādos finanšu tirgos. Nebija jēgas iet pret vēju un zaudēt nopelnīto ar dempinga cenām. Manas ražotnes ir saglabātas, ar nelielu investīciju palīdzību varētu atsākt ražošanu. BET !!!!!
Salacgrīvā mani pārsteidza Arvils Ašeradens, LR 10. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs, politisko partiju apvienības Vienotība, valdes loceklis un deputāta kandidāts. Uzdevu jautājumu, kas bija adresēts konkrēti viņam:
„Latvijā reģistrētajās bankās, mājsaimniecību brīvo līdzekļu noguldījumi depozītos sastāda 3,4 miljardi latu (4/5 viena gada valsts budžeta ieņēmumu apjoms), plus vēl nezināms daudzums citos finansu instrumentos un ārzemju banku kontos. Šī ir nauda, kura nestrādā Latvijas tautsaimniecības labā, bet ir iegūta šais tirgos un izņemta no Latvijas tautsaimniecības. Bankas šo naudu ir akumulējušas, un labākajā gadījumā ir izsniegušas patēriņu vai hipotekārajos kredītos.
Es esmu viens no tiem, kuram ir šie brīvie līdzekļi, un ir nelieli uzkrājumi. Līdz šim izpildvara Latvijā nav spējusi mani pārliecināt, ka mani brīvie līdzekļi ir jāiegulda Latvijas tautsaimniecībā, ka es no šāda soļa gūšu kādu labumu. Runas par investīciju piesaisti skan ik dienas. Redz, kur stāv 3,4 miljardi, piesaistiet.
Kā jūs mani, un man līdzīgos iekārdināsiet un pārliecināsiet, ka brīvie līdzekļi ir jāiegulda Latvijas tautsaimniecībā, nevis banku depozītos vai citu valstu vērtspapīros? Ko un kādus lēmumus taisāties pieņemt, lai šo potenciālo investīciju naudu piesaistītu (atgrieztu) Latvijas tautsaimniecībai? Pašlaik es jūsu pārstāvētajai valdībai neticu. Nestāstiet ko esat darījuši, un kādi ir Jūsu sasniegumi līdz šim. Līdz šim Jūs neesat darījuši NEKO, jo nauda ir tur kur ir. KO JŪS TAISĀTIES DARĪT???”
Šis kungs pirms atbildes manāmi saminstinājās. Un neko vairāk par sava partijas biedra un pašreizējā Ministru prezidenta slavināšanu un viņa varoņdarbiem par krīzes pārvarēšanu pateikt nevarēja. Tika pieminēta birža OMX NASDAQ Rīga. Uz jautājumu, lai nosauc kaut vienu pēdējos divos gados pieņemto lēmumu, kas popularizētu jeb veicinātu augstāk minētās iestādes darbu, atbildes nebija.
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka reālu plānu par investīciju piesaisti nav, nav pat izpratnes, ko un kā darīt. Ir tikai deklaratīvi saukļi – piesaistīt, veicināt, attīstīt.
Apkopojot un analizējot šo vairāku nedēļu deputātu kandidātu atbildes par tautsaimniecību un tās perspektīvām, secinu, ka šie cilvēki ir atrauti no reālajiem notikumiem valstī. Sarunās ar skolotājiem, pensionāriem, mediķiem un daudziem citiem dažādu sfēru profesiju pārstāvjiem jāklausās, ka ‘’viņi’’ tur augšā neko nesaprot un negrib saprast.
Klausos publiskās debates, un nesaprotu, kamdēļ mēs neesam tur, kur mūs jau 20 gadus ar saviem solījumiem ved šie deputāti? Kur ir misēklis? Solījumi un plāni ir nemainīgi, bet apmierināto cilvēku, kas izteiktos pozitīvi, ir ļoti, ļoti maz.
Es jums, mediķi, pensionāri, skolotāji un visi pārējie cilvēki, varu pateikt, ka šīs ne visiem saprotamās, bet no malas it kā ļoti gudrās runas par ekonomiku, ražošanu, eksportu, investīciju piesaisti un citām līdzīgām tēmām ir tāds pats gudru un tukšu frāžu savārstījums kā tad, kad tiek runāts par pensijām, medicīnu vai citām lietām.
Skumjas un dusmas. Dažreiz, kad aizmirstu, ka tas attiecas uz mani un manu nākotni, smejos. Kad izdzirdu kārtējās blēņas (saucas – populisms vai tukši solījumi), gribas stingros vārdos izkliegt savu sašutumu.
Atklāts jautājums - ko darīt un kā rīkoties? Nemāku pašlaik definēt savas sajūtas. Esmu lielā neziņā, kas un kā būs. Ko ES varu darīt, lai kaut nedaudz piebremzētu šos melus un maldus? Būšu godīgs – nezinu. Negribu pieņemt sasteigtus lēmumus. Iekšēji manī briest liels neapmierinātības burbulis. Nevēlos, lai tas sprāgtu, - tiks pieņemti neracionāli lēmumi. Apkārt raugoties, pamanu, ka tāds neesmu es viens. Ja mans burbulis sprāgs vientulībā, ar savu spontāno rīcību nodarīšu sev kaitējumu. Ja šādi neapmierinātības burbuļi sprāgs masveidā un vienlaikus, nepatikšanas jau būs valstiskas.
Tamdēļ arī uzrakstīju, ka nepiekrītu šiem cilvēkiem, (gandrīz visiem, no visiem sarakstiem izvirzītajiem, kurus nācies ir dzirdēt vai saskarties ar viņu darbiem), kas pretendē kārtējo reizi uz augstajiem amatiem ar meliem un populismu. Es uzskatu, ka viņi nav īstie. Pēc loģikas man pašlaik vajadzētu nosaukt tos dažus cilvēkus un to partiju, par kuru nu būtu jābalso. Pats esmu izlēmis, par ko balsot. Jums novēlu izdarīt pareizo izvēli un vēlu veiksmi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.