Iesaki rakstu: 
„Grūti pateikt, kas 15. septembra pusnakts avioreisā no Maskavas uz Rīgu atstāja dramatiskāku iespaidu, - smagi piedzēries Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerālis Kaspars Podiņš, kuru kolēģi pa pusei nešus nogādāja lidmašīnā un kurš sabruka krēslā, vai divi iestādes pulkveži – Māris Matisāns un Kristīne Prusaka-Brinkmane, kuri turpināja uzdzīvi arī lidojuma laikā, tostarp saskandinot un iedzerot ar pazīstamiem nodokļu mahinatoriem” – vai tiešām Pietiek lasītāja aprakstītais situācijas raksturojums atbilst realitātei. Pietiek šodien publicē īsu interviju ar Kasparu Cauni – vienu no uzņēmējiem, kas lidoja šajā reisā un arī saskandināja ar augstajām amatpersonām.
- Vai varat pastāstīt savus iespaidus – kas īsti notika?
- Mēs sēdējām biznesa klasē, un daži sēdēja aizmugurē. Podiņš, kad viņš gāja garām, viņš bija viss aplējies ar sarkanvīnu. Un es vēl domāju, tā kā redzēts cilvēks. Nu pilnīgs bomzis. Es prasu, vai ir, man saka – ir, ir, ir. Mums bieži sanāk viņu satikt, redzēt.
- Un tālāk?
- Tad mēs uz turieni gājām, gājām pie savējiem pazīstamiem. Divas reizes uzfilmējām. Podiņš bija tādā ķēmā, ka viņš vispār nesaprata, kas tur notika. Viņš tur gulēja. Viņš mēģināja galvu celt augšā, nekas tur nesanāca. Ar pārējiem mēs tur vienkārši sadzērām. Un tas arī viss.
- Kopā sadzērāt?
- Mēs tur dzērām šampanieti no savām biznesa klases glāzēm, un šie tur dzēra no mazajām pudelītēm, ko lidmašīnā var nopirkt. Un pēc tam, izkāpjot ārā no reisa, viņus sagaidīja Finanšu policijas busiņš. Es domāju, varbūt man atbrauca pakaļ. Es prasu, jūs man atbraucāt pakaļ? Nē, viņš tādā pālī piedzēries. Un viss.
- Un tad…
- Bija ķēmā.
- Pārējie nebija tik silti?
- Pārējie turpināja dzert. Pārējie kaut ko kustējās. Varēja redzēt, ka viņi tur smērējās ārā. Viņi man rosina kriminālprocesus, bet tādā vienā brīdī sadzer ar mani. Kaut kā dīvaina tā politika. Man jau kauns bija. Es jau neesmu Rodijs Rododendrs, kas iet cilvēkus tiranizēt. Ja mēs tur būtu vairāk gājuši runāt, es nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Principā viņu [Podiņu] iestūma tai lidmašīnā.
- Kas viņu iestūma?
- Sieviete gāja pa priekšu un tad tas Matisāns tur viņu stūma. Kaut kā viņi tur ripoja. Cilvēki aizbrauc darba komandējumā un tad tā piedzeras, ka neturas kājās.
- Vai zināt – kur tad viņiem tā bija gadījies?
- Viņiem bija noformēts kā komandējums uz starpvalstu sanāksmi par narkotiku apkarošanu. Bet īstais iemesls tur ir tas, ka katru gadu viņi taisa ģenerāļiem pasākumus, pagājušajā gadā bija Kazahstānā. Katru gadu citā valstī. Un dzeršanu viņi taisa. Noformē kā komandējumu. Bet tur viņi visi dzer.
Internetā var atrast bildes par pasākumu. Tur ir no Krievijas sabraukušie. Podiņš sēž pie Krievijas un Armēnijas delegācijas galda. Ja jau viņš pārstāv Latviju, tad jau tur Latvijas karodziņam vajadzēja būt. Tur var armēniski visu ko atrast Google. Vajag apskatīties.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.