Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā
Ivars Ījabs15.01.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Mana pirmā izglītība ir mūzika. Deviņdesmito gadu vidū es reizēm braucu uz Vāciju, kopā ar kolēģiem muzicēt. Tolaik tas bija interesanti un pamācoši. Taču kāda lieta no tā laika man ir labi palikusi atmiņā: ilgā gaidīšana autobusā uz robežām, un smagā sajūta, ka esi ieradies no nekurienes, no kādas “otrās Eiropas”, kura atrodas “kaut kur tur”, bijušajā PSRS, starp Krieviju un Poliju. Tas bija laiks, kad es sāku nojaust: tā turpināties nevar, un Latvijai ar laiku ir jāatrodas Eiropas kodolā.
Otrreiz es devos uz Vāciju 2001. gadā – studēt filozofiju. Tur es pārliecinājos, ka dalība Eiropas Savienībā mums nozīmē ne tikai naudu, bet, vissvarīgākais, iespēju spēlēt pasaules valstu augstākajā līgā. Tā joprojām ir mana pārliecība: Latvijai ir jābūt augstākās līgas valstij gan drošībā un ekonomikā, gan izglītībā un inovācijās.
Tagad, kad man nāk pāri četrdesmit, es arvien biežāk salīdzinu savu šķietami neseno jaunību ar šodienas jauniešu dzīvi. Atšķirības ir diezgan uzskatāmas. Mūsu jaunieši dzīvo atvērtā Eiropā un pasaulē, ar tās daudzajām iespējām un izaicinājumiem. Skaidrs, ka līdz ar šo atvērtību nāk arī jauni izaicinājumi un atbildība: būt adekvātiem 21. gadsimtam, vienlaikus kopjot mums svarīgāko – mūsu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu.
Eiropa šodien atrodas krustcelēs. Tās ir krustceles starp atvērtību un noslēgtību. Vai nu mēs ejam uz priekšu Eiropas integrācijā, labojot pieļautās kļūdas, vai arī mēs sākam būvēt jaunas sienas, vairojam neuzticēšanos un nojaucam visu iepriekš sasniegto.
Protams, ir virkne nepārprotamu kļūdu, kuras Eiropai jālabo – gan efektīvas robežu kontroles, gan sociālās nevienlīdzības, gan citās jomās. Taču vēl bēdīgāk, ka šodien sevi daudz kur piesaka politiķi, kuri vēlas sagraut to, ko paši nav būvējuši, kuri tirgojas ar bailēm un sazvērestības teorijām, lai tikai ieriebtu Eiropai – beigu beigās, ieriebjot paši sev un saviem vēlētājiem, par lielu prieku Eiropas nelabvēļiem visur pasaulē.
Pret to, manuprāt, ir jāvēršas katram Latvijas patriotam. Un arī man tas nav vienalga – vispirms jau tādēļ, ka es jūtu personisku atbildību pret saviem bērniem, pret saviem studentiem, pret visu jaunāko paaudzi, kura ir pelnījusi dzīvot labāk, nevis sliktāk, nekā mēs. Eiropas Savienība spēs efektīvāk kalpot Latvijas nacionālajām interesēm, ja mēs nevairīsimies pielikt arī savu roku Eiropas nākotnes veidošanā.
Tādēļ es kopā ar liberāli demokrātisko apvienību Attīstībai / Par lūgšu jūsu mandātu darbam Eiropas Parlamentā.
Lai varētu godam jūs pārstāvēt, es vēlos uzklausīt, sarunāties, diskutēt ar ikvienu - ar tiem, kas ir PAR, un arī ar tiem, kas ir PRET. Tādēļ - uz tikšanos!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
