Politiskā korupcija 40 miljonu apmērā jau aizmirsusies, bet Saeimas labā griba ir ļoti nepieciešama arī citiem Latvijas iedzīvotājiem

Deniss Senko
20.03.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Likuma uzdevums ir noteikt tiesiskus priekšnoteikumus attiecībā uz atlīdzinājumam no valsts pamatbudžeta izmaksājamo finanšu līdzekļu apmēru, to izmaksāšanas kārtību un termiņiem, kā arī šo līdzekļu izmantošanas mērķiem.

Ar šo soli 13.Saeima ir parādījusi, ka spēj uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus.

Ir kāds visiem Latvijas iedzīvotājiem ļoti sasāpējis jautājums, kas saistīts ar hipotekāro kredītu burbuli, kura risināšanai līdz šim nav pieticis politiskās apņēmības un drosmes, kas radījis būtisku zaudējumu Latvijas tautsaimniecībai un kura risinājumu vairs nevar atlikt. Lūdzam deputātus arī šajā jautājumā izrādīt savu labo gribu un pieņemt atbildīgu lēmumu par atlīdzinājumu tiem, kas cietuši no kredītu burbuļa, paliekot bez mājokļa un ar smagu kredītu nastu.

Šāda situācija radās ne bez valsts līdzdalības:

1] Saskaņā ar 19.05.1992. likuma „Par Latvijas Banku” 3. pantu Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī. (01.12.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 27.12.2005.).

Ar cenu ekonomikā saprot kādas preces, pakalpojuma vai aktīva vērtības izteiksmi naudas vienībās.

Cenas sauc par stabilām, ja caurmērā laika gaitā tās ne pieaug (kā tas notiek inflācijas periodos), ne arī samazinās (kā tas notiek deflācijas periodos). Piemēram, ja par 50 eiro iespējams iegādāties aptuveni tādu pašu patēriņa grozu kā pirms gada vai diviem, var teikt, ka vispārējais cenu līmenis ir stabils.

Lai precizētu cenu stabilitātes mērķi, Eiropas Centrālās Bankas (ECB) padome ir pieņēmusi cenu stabilitātes definīciju: "Cenu stabilitāte ir saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) jeb inflācijas pieaugums līdz 2% gadā." Cenu stabilitāte ir vidēja termiņa mērķis. ECB ir arī paziņojusi, ka deflācija, t.i., SPCI samazināšanās, nav uzskatāma par cenu stabilitāti.

Latvijas Banka šo savu uzdevumu nav izpildījusi, kā rezultātā tieši kredītu ņēmējiem ir radīti milzīgi zaudējumi.

2] Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 34.pantu Banka kreditēšanu veic saskaņā ar tās kredītpolitiku, kas nosaka kredītu piešķiršanas un atmaksāšanas kārtību, izsniegto kredītu uzraudzības kārtību un to kvalitātes novērtēšanas kritērijus. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 54.pantu Banka, izsniedzot kredītu, slēdz līgumu, kurā norāda kredīta mērķi, apmēru, izsniegšanas un atmaksāšanas kārtību, procentu likmi un procentu aprēķināšanas kārtību, kredīta nodrošinājumu un citus nosacījumus.

Ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ir noteikta aizsardzība patērētājiem, kas praksē nedarbojas, bet neviens likums neaizsargā juridiskas personas un tiesas strīdos ar kredītiestādēm lemj par labu bankā. LR tiesu tiesneši pat vada seminārus banku darbiniekiem par tiesu praksi parādsaistību lietās – kādas kļūdas tiek pieļautas līgumos, kuru dēļ tiesa pieņem negatīvu lēmumu kredītiestādei.

3] 10.09.1998. likumu "Hipotekāro ķīlu zīmju likums", kurā ar melnu uz balta rakstīts, ka ieķīlājamā nekustamā īpašuma tirgus vērtība — aprēķināts lielums — vērtēšanas dienā noteikta naudas summa, par kādu īpašums var tikt pārdots (nopirkts), ja pārdevējs un pircējs rīkojas kompetenti, ar aprēķinu un bez piespiešanas. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.07.2001., 24.10.2002. un 28.09.2006. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2006.) 15.pants. Ieķīlājamā nekustamā īpašuma tirgus vērtību nosaka personas, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir saņēmušas profesionālās kvalifikācijas sertifikātu nekustamā īpašuma novērtēšanai.). 09.12.2002. MK noteikumi Nr.534 "Kārtība, kādā saņemams profesionālās kvalifikācijas sertifikāts nekustamā īpašuma novērtēšanai" ("LV", 185 (2760), 18.12.2002.) [spēkā ar 01.12.2003.]

Sertifikātu, kas apliecina personas kvalifikāciju profesionāli noteikt nekustamā īpašuma tirgus vērtību, izsniedz sertificēšanas institūcijas, kuras pēc Finanšu ministrijas ieteikuma ir pilnvarojis Ministru kabinets (turpmāk — sertificēšanas institūcija). Sertificēšanas institūcijai jābūt akreditētai Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā saskaņā ar standarta LVS-EN-45013 prasībām.

Nekustamo īpašumu cenu pieaugums ir tieši saistīts ar kredītu izsniegšanas apjoma pieaugumu un nekustamo īpašumu cenu kritums ir tieši saistīts ar kreditēšanas apjoma samazināšanos, kas liecina, ka finanšu instruments, kas tieši ietekmēja nekustamo īpašumu cenas ir banku īstenotā kreditēšanas politika.

Latvijas Apvienotā policistu arodbiedrība šo jautājumu aktualizēja jau 2009.gadā un 2012.gadā sniedza savu viedokli Saeimas Sociālās drošības apakškomisijas sēdē, kurā tika nolemts uzdot arodbiedrībai iesniegt savus priekšlikumus likumu grozījumiem, kas novērstu cilvēku tiesību pārkāpumus parādu piedziņas procesā, lai neveidotos situācija, ka parādniekam netiek atstāti izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi ne pašam, ne apgādībā esošajām personām un šie cilvēki faktiski kļūst par sociālo pabalstu lūdzējiem un saņēmējiem.

Esam veikuši pētījumu par esošo situāciju, analizējuši cēloņseku sakarības un nosūtījuši arī Saeimai savus priekšlikumus šī jautājuma risināšanai. Diemžēl līdz šim šis jautājums nav atrisināts, un likumdevēju piedāvātie risinājumi nav bijuši atbilstoši situācijai valstī:

1] Piemēram, 09.07.2020. grozījumi Kredītiestāžu likuma 88.pantā, kas stājas spēkā 04.08.2020. ir tikai darbības imitācija, jo faktiski šie grozījumi nestrādā:  
Grozījumi Kredītiestāžu likuma 88.pantā būtu iedzīvotāju interesēs, ja tie būtu šādā redakcijā:

“88. Kredītiestāde kā kreditors vienpusēji pilnā apmērā dzēš tādas aizdevuma (kredīta) saistības fiziskajām un juridiskām personām, kuras nav izpildītas ekonomiskās lejupslīdes dēļ (turpmāk — saistības) un atbilst visiem šādiem nosacījumiem:
1) aizdevuma (kredīta) līgums slēgts starp kreditoru un fizisko un juridisko personu;
2) saistības nodibinātas ar aizdevuma (kredīta) līgumu, kas nodrošināts ar ķīlu;
3) parādnieks vai ķīlas devējs sakarā ar parādsaistībām pret kreditoru Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vai saskaņā ar vienošanos ar kredītiestādi ir zaudējis īpašumtiesības uz ieķīlāto īpašumu.”

2] Maksātnespējas likums ir radīts tikai maksātspējīgiem cilvēkiem, kas nevēlas turpināt pildīt savas saistības, bet personas, kuras palikušas bez darba un iztikas līdzekļiem, savu maksātnespēju šobrīd pieteikt nevar, jo viņiem nav 2 minimālo algu, ko samaksāt kā depozītu maksātnespējas administratoram, un 70 eiro, ko samaksāt valstij, kā arī nav iespēju samaksāt 1/3 no minimālās algas ik mēnesi saistību dzēšanas procedūras laikā. Līdz ar to ļoti daudziem ir neizpildāmas saistības un mazo ienākumu dēļ viņi nevar dzēst savas saistības, izmantojot maksātnespējas procesu. Vēršam uzmanību, ka minimālās algas saņēmējam uz rokas tiek izmaksāti 418.00 eiro mēnesī. Maksātnespējas procesā noteikts, ka kreditoriem maksājamā summa nedrīkst būt mazāka par 1/3 no minimālās algas-500 eiro (500:3=166,67 eiro).

Tas nozīmē, ka šim cilvēkam izdzīvošanai paliek 251,33 eiro, kas nav pietiekami, lai izdzīvotu (īrētu dzīvokli, ēstu, apģērbtos, nokļūtu no mājām uz darbu un atpakaļ). Ja maksātnespējas procesu iet fiziska persona, kurai ir 2 apgādājamie, tad viņiem visiem trim ir jāizdzīvo ar 280,83 eiro mēnesī (447.50-166.67=280,83 eiro) (93,61 eiro katram), tas ir ievērojami mazāk par nepieciešamo iztikas minimumu- 423,27 eiro mēnesī vienai personai. (https://www.la.lv/iztikas-minimums-vai-joprojam-saistoss) Fiziskām personām ar tik maziem ienākumiem nav iespējams sakrāt arī divas minimālās algas (1000 eiro), ko iemaksāt maksātnespējas depozītā, lai uzsāktu maksātnespējas procesu. Uzskatam, ka arī maksātnespējas procesā būtu jāsaglabā šai personai minimālā alga un minimālās algas saņēmējs būtu atbrīvojams no depozīta iemaksas.

Lūdzam izskatīt iespēju pārskatīt saistību dzēšanas procedūras termiņu, jo uzskatam, ka ir neiespējami izdzīvot pat gadu ar ienākumiem 251,33 eiro mēnesī, tāpēc lūdzam izskatīt iespēju samazināt saistību dzēšanas procedūras termiņu, kā tas ir Anglijā, un noteikt, ka saistību dzēšanas termiņš ir 6 mēneši, un, ja personas ienākumi nepārsniedz minimālo algu, tad nav jāmaksā valsts nodeva par maksātnespējas procesa uzsākšanu, nav jāiemaksā 2 minimālās algas maksātnespējas depozītā, kā arī nav jāveic maksājumi saistību dzēšanas procedūras laikā, lai nodrošinātu, ka maksātnespējīgā persona ātrāk atgriežas ekonomikas apritē un maksā valstij nodokļus.

3] 01.01.2022.stājas spēkā  “Fiziskās personas atbrīvošanas no parādsaistībām likums”. Arī šis likums ir aktīvas darbības imitācija, jo,  ievērojot Civilprocesa likuma 594.noteikumus, nav iespējama piedziņa no parādniekiem, kuru ienākumi ir mazāki par minimālo algu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru uz katru apgādājamo bērnu, jo parādniekam ir jāsaglabā darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus minimālās mēneša darba algas apmērā un saglabājot uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā.

Tā nav laba prakse, kad likumi tiek pieņemti tikai skata pēc, bet bez reāla labuma iedzīvotājiem. Tautsaimniecība nevar veiksmīgi attīstīties, ja to bremzē parādu nasta. Pasaulē ir vispārpieņemta prakse, kad ik pēc 7 gadiem tiek dzēstas neizpildāmas saistības. Šobrīd Latvijā ir cilvēki, kuriem jau 2009.gadā ir izsolēs pārdoti īpašumi, kuri kalpoja kā kredīta nodrošinājums, un vēl ir palikušas saistības pēc šo ieķīlāto īpašumu pārdošanas. Līdzšinējais dialogs par Maksātnespējas likuma grozījumiem liecina, ka kreditoru un piedzinēju intereses tiek vērtētas augstāk par cilvēku, tai skaitā bērnu tiesībām uz iztikas līdzekļiem. Respektīvi, jebkurš līgums tiek vērtēts augstāk par vecāku pienākumu, kas tam ir uzlikts ar likumu. Valsts tiešais uzdevums ir savu pilsoņu, to interešu aizstāvība (cilvēktiesības, bērnu tiesības, patērētāju tiesības). Līdz šim iedzīvotājiem tiek uzspiesti komercbanku pakalpojumi un nekādā veidā netiek ierobežota komercbanku visatļautība.
Ir pēdējais laiks, lai Saeima izrādītu labo gribu, ka var pieņemt likumus atbilstoši iedzīvotāju interesēm.

Vēlamies norādīt, ka 25.09.2014. Ungārijas parlaments ir pieņēmis likumu, kas liek bankām kompensēt kredītņēmējiem kredīta maksājumu pieaugumu, tostarp saistībā ar nacionālās valūtas forinta vērtības samazināšanos. Bankām var klāties plāni, jo kompensāciju kopējais apjoms tiek lēsts ap 3 miljardiem eiro. Liela daļa Ungārijas iedzīvotāju kopš 2000. gada ir ņēmuši aizdevumus ārvalstu valūtās - galvenokārt Šveices frankos, jo tas bija izdevīgi zemo procentu likmju dēļ. Taču, forinta vērtībai samazinoties, ir palielinājušies kredītmaksājumi, un daudzi kredītņēmēji vairs nespēj pildīt savas saistības.

Arī Latvijas likumdevējiem būtu jāņem piemērs no citu valstu likumdevējiem savas valsts iedzīvotāju interešu aizstāvībā.

Skatoties Statistikas pārvaldes apkopotos datus kontekstā ar Tiesu izpildītāju apkopoto statistiku, redzam ļoti negatīvu tendenci. Ir acīmredzama sakarība starp valsts politiku un parādu piedziņas lietu skaita pieaugumu. Iedzīvotāju ienākumi nepalielinās, bet izdevumi savukārt ir ievērojami palielinājušies, kā rezultātā šie cilvēki vairs nespēj izpildīt savas saistības. Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām ekonomiskās krīzes apstākļos ir grūtības pildīt vai arī nav iespējas vispār pildīt uzņemtās saistības. Kā rezultātā parādu piedziņas lietas, kur lielu daļu no piedzenamās summas sastāda tiesu izpildītāju atlīdzība, kaudzēs gulstas uz tiesu izpildītāju galdiem. Valsts atbalsta tādu parādu piedziņas politiku, kas gan ir pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, kad parādniekam netiek atstāts iztikas minimums ne pašam, ne apgādājamajiem, kā rezultātā veidojas jauni parādi par saņemtajiem pakalpojumiem, tsk. komunālajiem maksājumiem, un jaunas parādu piedziņas lietas.  Veidojas tāda situācija, ka, neievērojot Civilprocesa likuma 571.pantu, arī bērniem ir jāmaksā vecāku parādi un nodokļu atvieglojumi, ko valsts ir atvēlējusi par apgādībā esošajām personām, gala rezultātā nonāk pie piedzinējiem.

Apkopojot šos skaitļus, redzams, ka personai, kurai nav apgādājamo, kas saņem minimālo algu, ikdienas izdzīvošanai ir 20,09 EUR/dienā. Konkrētajā gadījumā strādājošais par savu darbu nesaņem valstī noteikto iztikas minimumu.  Ja šī persona nolemj iziet maksātnespējas procesu un ik mēnesi kreditoriem jāsamaksā 30% no ienākumiem, tad  ikdienas izdzīvošanai paliek 14,63 EUR/dienā, kaut gan iztikas minimums ir 21,17 EUR/dienā.

Personai, kurai ir apgādājamais, kas saņem minimālo algu, ikdienas izdzīvošanai 2 personām ir 22,38 EUR/dienā. Ja šī persona nolemj iziet maksātnespējas procesu un tai ik mēnesi kreditoriem jāsamaksā 30% no ienākumiem, tad  ikdienas izdzīvošanai 2 personām paliek 15,66 EUR/dienā. Katram 7,83 EUR/dienā.

Personai, kurai ir 2 apgādājamie, kas saņem minimālo algu, ikdienas izdzīvošanai 3 personām ir 22,38 EUR/dienā. Ja šī persona nolemj iziet maksātnespējas procesu un tai ik mēnesi kreditoriem jāsamaksā 30% no ienākumiem, tad  ikdienas izdzīvošanai 3 personām paliek 15,66 EUR/dienā. Katram 5,22 EUR/dienā.

Personai, kurai ir 3 apgādājamie, kas saņem minimālo algu, ikdienas izdzīvošanai 4 personām ir 22,38 EUR/dienā. Ja šī persona nolemj iziet maksātnespējas procesu un tai ik mēnesi kreditoriem jāsamaksā 30% no ienākumiem, tad  ikdienas izdzīvošanai 4 personām paliek 15,66 EUR/dienā. Katram 3,91 EUR/dienā.

Šobrīd piedāvātais maksātnespējas process nav glābiņš cilvēkiem, kuriem vispirms atņēma iespēju strādāt un izpildīt saistības, tad atņēma mājokli un uzkāra kaklā parādu nastu, tā ir atklāta ņirgāšanās par cilvēkiem, kuriem faktiski ir izkrāpts īpašums. Neviens pat ar pušplēstu vārdu nepiemin, ka atbildība būtu jāuzņemas tiem, kas nolēma samazināt strādājošo algas vai likvidēt darba vietas, īpašumu vērtētājiem, politikas virzītājiem, kas noveda pie nekustamo īpašumu burbuļa un tā plīšanas. Tā vietā, lai ierobežotu komercbankas un novērstu kredītu burbuļa atkārtotu pūšanu, nosakot “nolikto atslēgu principu”, nepārtraukti tiek piedāvāti jauni veidi kā paņirgāties par cilvēkiem, kas savu mājokli ir iegādājies, ņemot kredītu.

Valdība veido visādas darba grupas demogrāfijas veicināšanai, bet tajā pašā laikā, nekas netiek darīts, lai pasargātu tos bērnus, kuru vecāki ir iekrituši banku izliktajos slazdos, kļuvuši par upuriem komercbanku pūstajiem kredītu burbuļiem, gluži pretēji, šiem cilvēkiem papildus banku %, tiek uzkrauti arī nesamaksājami tiesāšanās izdevumi un zvērinātu tiesu izpildītāju atlīdzības.

Likumdevējs ir spēris soli uz priekšu un tā vietā, lai ievērotu Civilprocesa likuma571.panta un 1.pielikuma noteikumus un saglabātu katram apgādībā esošajam bērnam minimālo algu, šobrīd spēkā ir grozījumi, kas nosaka saglabāt 15 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas par katru parādnieka apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu, kas ir 75 EUR/mēnesī vai 3,75 EUR/dienā, kas ir 5,6 reizes mazāk par iztikas minimumu - 21,17 EUR/dienā. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta 5.daļā noteikts, ka darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.

Šeit veidojas zināmas pretrunas ne tikai ar valsts likumiem, bet arī cilvēktiesību normām. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3.pants nosaka, ka cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Bez mājokļa un iztikas līdzekļiem mūsu klimata apstākļos cilvēka dzīvība ir nopietni apdraudēta ļoti īsā laikā. Uzskatam, ka šajā gadījumā, neatstājot cilvēkiem iztikas minimumu, ir pārkāptas šo cilvēku tiesības uz dzīvību, kā arī šādā attieksmē pret viņiem ir pārkāptas morāles un ētikas normas.

Lieki teikt, ka cilvēki, kam netiek atstāti iztikas līdzekļi, nav ieinteresēti strādāt legāli un maksāt nodokļus, kuru jau tagad ir par maz, lai uzturētu skolas, slimnīcas, nodrošinātu sociālos pabalstus, mieru un drošību valstī. Daudzi ir spiesti kļūt par vajājamiem bēgļiem savā valstī vai izbraukt no tās.

Valsts tiešais uzdevums ir savu pilsoņu, to interešu aizstāvība (cilvēktiesības, bērnu tiesības, patērētāju tiesības).

Esam izpētījuši citu ES valstu pieredzi parādu piedziņas jomā, piemēram, Anglijā un Velsā attiecībā uz rīkojumiem par naudas līdzekļu arestu tiesa ņems vērā, cik daudz līdzekļu atbildētājam ir nepieciešams pārtikai, nomas maksai vai ķīlu zīmei un ikdienai, kā arī lai regulāri apmaksātu rēķinus, piemēram, par elektrību. To dēvē par “aizsargātu ienākumu līmeni”. Rīkojums par naudas līdzekļu arestu tiks izdots, ja atbildētājs nopelna vairāk par aizsargātu ienākumu līmeni. Arī Zviedrijā var apķīlāt tikai darba algas daļu, proti, to, kas paliek pāri no tā, kas vajadzīgs parādniekam sevis un ģimenes uzturēšanai. Līdzīga prakse ir arī pārējās ES valstīs. Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūcija par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (2012/2293(INI)) aicina neveikt piedziņu no personām, kam ir atņemta ķīla.

Salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā parādu piedziņa pēc izpildījuma atgādina nāves sodu, kas ir necivilizēti un diez vai no mirušajiem vai aizbraukušajiem parādniekiem (pareizāk būtu saukt šos cilvēkus par komercbanku negodīgas komercprakses upuriem) varēs ko piedzīt.

Lūdzam arī šā jautājuma risināšanai atrast labo gribu, pārtraukt vajāt cilvēkus, kam  ir atņemti ieķīlātie īpašumi.

Tāpēc mēs aicinām izrādīt labo gribu un ievērot Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (2012/2293(INI)), aizsargājot tos cilvēkus, kuru saistības ir bijušas nodrošinātas ar ķīlu. Tāpat noteikt saprātīgu termiņu, cik ilgi var vilkties parādu piedziņa, lai iespējami veicinātu iedzīvotāju iesaistīšanos Latvijas tautsaimniecības attīstībā.  Šajā gadījumā labās gribas izrādīšana valstij nemaksātu neko, bet nestu ievērojamus uzlabojumus un palielinātos ienākumi no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem.

Ieviešot dzīvē Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (2012/2293(INI)), vienlaicīgi varētu atrisināt arī jautājumu par zaudējumu atlīdzību kredītņēmējiem, jo daudzi kredītņēmēji, iegādājoties kredītā mājokli, veica pirmo iemaksu ~30% apmērā un šo naudu zaudēja. Protams, būtu godīgi, ja komercbankas atlīdzinātu šos zaudējumus, bet līdz šim deputātiem nav bijusi ne gribēšana, ne interese risināt šo sāpīgo jautājumu. Ja deputāti nevēlas likt komercbankām segt zaudējumus, ko tās nodarījušas Latvijas iedzīvotājiem, tad  šo zaudējumu atlīdzība būtu jāuzņemas valstij.

Šo summu, kas būtu 30% no kopējā izsniegto kredītu apjoma,  varētu novirzīt sociālo mājokļu būvei, kuros nodrošinātu mājokli tiem kredītņēmējiem, kuru mājoklis ir atsavināts parāda dzēšanai.

Seko mums