Iesaki rakstu: 
Uz šī raksta tapšanu pamudināja publicista un sevi par Meri demokrātu dēvējošā Otto Ozola nesen publicētais viedoklis par politiskā “baseina”/dīķa attīrīšanu (raksts izlasāms: https://www.pietiek.com/raksti/latvijas_politiska_vide_smirdes_precizi_tik_ilgi,_cik_ilgi_mes_to_pielausim).
Gana apsveicams ir tā autora atgādinājums par “politisko atbildību” (Latvijas situācijā šī formulējuma sinonīms gan ir – “nekāda atbildība”) un apņēmīgais aicinājums izmēzt no kopējā politiski sabiedriskā baseina (politiskās aprites) tās nekrietnās un liekulīgās cūkas, kas tajā pamanās tukšot savu urīnpūsli un pilnai laimei ar skaļu plunkšķi iekrāmēt vēl zarnu saturu, bet pirms vēlēšanām ar liekulīgu sejas izteiksmi nepakautrēties aicināt elektorātu atdot savu balsi tieši par šo iznireļu pārbarotajiem mūļiem.
Saprotama ir Ozola kunga politiskās atbildības interpretācija ar nozīmi “piecūkoji, ej projām un vairs te nelien!”, pieņēmums, ka “nav jāgaida 40+ gadus, kamēr "paaudzes nomainīsies"”, un galu galā secinājums – “kamēr mēs to izlēmīgi un skarbi neizdarīsim [cūkas no politikas neizdzīsim], tikmēr politiskā vide turpinās smirdēt”. Tiktāl viss loģiski un saprotami, bet atkal ceļā nostājas kāds godmanisks “bet”…
Proti, kopš “vidējam aritmētiskajam” iedzīvotājam iespēja pēc savas iniciatīvas sarīkot referendumu ir kļuvusi vien teorētiska, Latvijas situācijā “izlēmīgi un skarbi” elektorātam iespēja rīkoties faktiski tiek dota reizi četros gados, un tur nu ar izlēmību un skarbumu viss notiek apgriezti proporcionāli elementārai loģikai.
Tā rezultātā priekšstāvju rindās līdz ar politisku klaunu un puspajoliņu armādām iesēžas (vai atkarībā no situācijas “vēzī” notupjas) vismaz pa kādam “vecās šļuras” tipāžam, bet tas diemžēl ir noteicošs arī turpmākas kopējā baseina piegānīšanas arguments. To izcili veicina elites 30 gadu laikā radītā sistēma, kad caur politisko kūtspakaļu izmēztie ar politdraugu un citu labvēlīgu marionešu palīdzību iekļūst dažādos gana augstos, tostarp ministru posteņos.
Piemēri nav tālu jāmeklē. Kaut vai pašreizējā “valdības izstrādājuma” kontekstā. Pajautājiet sev – cik procentus balsu saņēma pašreizējo koalīciju vismaz formāli “līderējošā” partija? Cik balsu saņēma (un vai vispār saņēma) tādi valdības locekļu izstrādājumi kā, piemēram, Kariņš, Gerhards, Puntulis un veiksmīgi no valdības nama izsviestā ministres imitācija Viņķele? Pajautājāt? Atbildējāt?
Īsts kroņa numurs visam ir komunistiskā censoņa un āža svešā burkānlaukā, oficiāli dēvēta par finanšu ministru, Jāņa Reira nesenais paziņojums vienreizējā pabalsta sakarā, kurā, citējot nacionālo ziņu aģentūru, “Reirs norādīja, ka ģimenes ar bērniem un to labklājība mūsu valstij ir ļoti svarīga”.
Šeit vietā būtu vietā uzdot jautājumu – ja reiz “ģimenes ar bērniem un to labklājība” ir tik svarīga, ar kuru ķermeņa daļu šī komunisma atrauga domāja, kad “neatkāpjoties” dzina cauri varas gaiteņiem jaunāko nodokļu reformu (esiet droši, tā nebūs ne pēdējā ne traumējošākā)?
Pašvaldības tika “apkrāmētas” uz līdzenas vietas, mazā un mikro uzņēmējdarbība šīs “reformas” dēļ praktiski pakļuva zem preses, un tas, šī un citu līdzkomunistu zināšanai, arī būtiski ietekmē šo politikāņiem tik “svarīgo” “ģimenes ar bērniem un to labklājību” (par ko šiem drīzāk nospļauties), jo zem diezgan pamatīga sitiena cita starpā pakļuva (un vēl pakļūs) arī daudzi ģimenes uzņēmumi.
Turklāt uzņēmumos strādā ne jau vienpaši-marsieši, bet lielākoties ģimenes cilvēki, kurus šī “perversā” reforma ietekmēs neatgriezeniski… Un tagad šis politiskās pedofilijas piekritējs izrādās tik “norūpējies”, ka gatavs atpirkties ar pieciem simtiem uz katra Latvijas bērna “galvu”…
“Kad vēl, ja ne tagad [celt nodokļus]?” reiz televīzijā noelsās puskriminālais koalīcijas līdzbļāvējs Atis Zakatistovs. Deputāt, ziniet, kad? Kad ekonomika aug, nevis, pateicoties globālai epidēmijai un pastulbiem politikāņiem, gāžas milzu ātrumā!
Vēl loģiskāks ir jautājums – ko darīt un kā piepildīt publicista Ozola vīziju par politisko cūku izvākšanu no kopējā baseina? Lai arī, autoraprāt, mums netrūkst godprātīgu līdzpilsoņu, kuri labprāt mestos iekšā tīrīšanas darbos, cerība, ka kāds no viņiem tā nu metīsies piegānītā sūdu bedrē ar dakšu rokās un uzsāks izmēšanas darbus, ir diezgan naiva.
Ņemot vērā šo ilgstoši izveidoto sistēmu, politiskās vides intereses un paradumus, kā arī “pasūtījumu galda” faktoru noteiktās varasiestādēs, pastāv ļoti augsta varbūtība, ka jebkurš censonis no politiskā bara vai ārpus tā, ja vien pēkšņi iedomāsies kaut ar rotaļu pātagu atvēzēties pret daudziem rīļām tik izdevīgo sistēmu, tiks fiziski vai citādi iznīcināts.
Kā jau minēju, referenduma iespēja ir līdzvērtīga nullei, bet uz masu protestiem un sacelšanos šajos platuma grādos un pie tik augsta sāpju sliekšņa cerība ir minimāla…
Tā ka, par prieku visiem politiskajiem baseinā d..sējiem, reālu, darboties spējīgu, nevardarbīgu un demokrātijai atbilstošu risinājumu vienkārši nav, un radikālas izmaiņas būtu puslīdz iespējamas tikai “atkārtota 15. maija” gadījumā vai tad, ja vismaz Rīgas pilī sēdētu īsts tautas prezidents ar savu vīziju, raksturu, stingru roku un mugurkaulu.
Pašreizējam “prezidenta izstrādājumam” nav nekā no tā. Neskatoties uz gana augstiem sasniegumiem jurisprudencē, viņš ir gatavs (kaut arī, purpinot bārdā) teju sērijveidā izsludināt brāķa likumus (ja Eiropas tiesu instancēs lemjošie ir tikpat pārnestā nozīmē tuvredzīgi, ka aiz kokiem neredz mežu, varam tikai minēt, ko vispār ir vērtas “Eiropas tiesības” un daudzinātā “judikatūra”, ko veido aprobežotu, birokrātisku sausiņu izlase), klusiņām sēdēt stūrī ik reizi, kad jānoliek pie vietas politisko stacijas palaistuvju bars Saeimā vai jāpieprasa konkrēts rīcības plāns kaut vai birokrātu ganāmpulka samazināšanas jomā vai kategoriski jānostājas pozīcijā, nepieļaujot pret tautu vērstu, faktiski klaji noziedzīgu normu iestrādi likumos (ko pats pēc tam izsludina), cerību uz labāku rītdienu un tīrāku politisko vidi nav nekādu. Tautai iespēja kaut ko “pieļaut” vai “nepieļaut” ir ļoti teorētiska. Politiskā “plančka” turpinās smirdēt…
Kā jau minēju, lai veiktu iedarbīgas izmaiņas, ir nepieciešams stingrs mugurkauls. Taču šķiet, ka pašreizējam “prezidentam” mugurkaula vietā ir kāds sievišķīgs orgāns, kura uzbūvi, kairinājuma, mitrināšanās un citas īpatnības profesionālās darbības ietvaros labi pārzina viņa paša dzīvesbiedre….
P.S. Ozola kungs savā rakstā starp citiem negatīviem personāžiem norāda arī uz “banku afēristu”, kuru “Latvijas Republika nav pelnījusi par Saeimas Finanšu komisijas vadītāju”, ar ko nepārprotami domāts Saeimas deputāts Bondars. Likteņa ironija – pirms diviem gadiem Ozola kungs kandidēja uz vietu Eiroparlamentā no “Latvijas Reģionu apvienības” saraksta, taču neilgi pirms minētajām vēlēšanām tieši ar “Latvijas Reģionu apvienību” bija saistīts un partijas baseinu pieķēzīt pamanījās… tas pats afērists.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
