Iesaki rakstu: 
Latvijas Universitātes simtgades priekšvakarā mūsu valdībai un Saeimā pārstāvētajam partijām vajadzētu rūpēties par to, lai augstskola spētu veiksmīgāk pildīt savu patriotisko misiju – kalpot zinātnei un Tēvijai.
Ir vienkārši skumji tagad vērot, ka to padara par mērķi negodīgiem uzbrukumiem, kuros sabiedrībai atklājas dažas partijas savtīgums un slikta politika.
Kad izdzirdēju apgalvojumus, ka profesors Indriķis Muižnieks nav ievēlēts amatā likumīgi un demokrātiski, ka vēlēšanu nolikums neatbilst LU Satversmei un augstskolā valda neizdarība, biju vairāk nekā pārsteigta. Kā es to visu varēju nepamanīt, ne pirmo desmitgadi strādājot LU institūtā? Taču varbūt esmu ko palaidusi garām?
Es sāku rūpīgi meklēt un iedziļināties dokumentos: kur tad ir šie pārkāpumi? Ir divi LU normatīvie akti par vēlēšanu rīkošanu, 2008. un 2011. gadā apstiprināti, un nekas tur nav pārkāpts.
Uzzinot par izglītības un zinātnes ministres pretenzijām pret notikušo LU rektora vēlēšanu norisi un to rezultātu, man sākotnēji nebija nekāda nodoma vērsties pret Šuplinskas kundzi personīgi vai pret viņas vadīto ministriju. Taču Latvijā ir spēkā Augstskolu likums, kura 4.1 pants nosaka šo izglītības iestāžu autonomiju. Tagad IZM sāk definēt: augstskolu patstāvības princips vairs nav tik aktuāls, svarīgākais – ko par to domā un saka ministrija. Kā tas var būt?
Es iekšēji sacēlos. Kaut Indriķis Muižnieks vairs nav mūsu arodbiedrībā, viņš tajā bija vismaz gadus divdesmit un vairāk. Tāpēc es notiekošajā saredzu apzinātu zinātnieka un pasniedzēja demokrātisko tiesību aizskaršanu. Kad piezvanīja kolēģis no cita LU institūta, kas ir pārstāvēts mūsu biedrībā, un lūdza tās atbalstu, es sagatavoju vēstuli Ministru kabinetam, kurā nevis aizstāvēju Muižnieka personiskās tiesības uz rektora amatu, bet gan norādīju uz valsts pienākumu sargāt augstskolu autonomiju un to likumīgās tiesības.
Augstskolas rektora vēlēšanas nevar būt politiski izlemjama lieta. Taču šajā gadījumā tās tika politizētas. Kāpēc? LU īpašumu dēļ? Tas būtu vienkārši nožēlojami, ja tagad viss notiekošais tiešām veikts kādās partejiskās interesēs.
Vai mērķis ir augstskolu autonomijas ierobežošana? Pieļauju, ka ir tādas partijas, kas to vēlas – tad ar izglītības iestādēm var vieglāk manipulēt. Ja ar LU notiekošais kļūtu par piemēru tam, ka valsts lielāko augstskolu var pavisam vienkārši pakļaut paraugprāvai (kas, manuprāt, neizdosies), tad citas kļūtu daudz pakļāvīgākas.
Šogad ir LU simt gadu jubileja, un tieši par to es visvairāk bažījos, tas man visvairāk sāpēja un lika iesaistīties publiskās aktivitātēs. Vai tiešām mums tās priekšvakarā ir jābojā augstskolas reputācija? Jau ir noiets tik tālu, ka daža profesora Muižnieka noniecinātāja mutē LU skan kā lamuvārds... Vai tiešām simtgadē mums jāvelk pašiem sev krusts pāri?
Mani nepārsteidz, ka Ministru kabinetā netiek skaļi oponēts izglītības un zinātnes ministres paustajai pozīcijai. Pieļauju, ka, nespējot atklāti veidot pārliecinošu vairākumu šajā jautājumā, valdības locekļi klusēs līdz brīdim, kad viņi tomēr atbalstīs profesora Muižnieka tiesības pildīt rektora amatu. Domāju, ka tā ir tīri latviskā noslēgtība, kas liek citiem ministriem saglabāt patieso viedokli neizteiktu. Taču diemžēl es neesmu etnopsihologs, lai varētu to droši apgalvot.
* LZA Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, Latvijas Zinātnes darbinieku arodorganizāciju apvienības priekšsēdētāja, LIZDA eksperte augstākās izglītības un zinātnes jautājumos
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
