Politkorektums, jeb kur palicis mans "revolveris"?

Vents Sīlis
04.03.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Politkorektums, proti, labas manieres ir nepieciešams tad, kad vēlamies izvairīties no atklāta konflikta (parasti tāpēc, ka zaudējumi šajā gadījumā būs lielāki par ieguvumiem). Jo mēs mēģinām sarunāties, vienoties, salīgt mieru ar cilvēkiem, kurus labprāt nekad vairs nesatiktu. Jo viņu dzīvesveids, uzskati vai rīcība ir mums morāli vai kā citādi nepieņemami. (Te mēs aizķeram otru “karsto” jēdzienu: toleranci, proti, spēju paciest to, ka citi ir ne tādi, kā mums patīk). Un pasaule ir pilna ar tādiem "nepareiziem ļautiņiem", daži pat ir iefiltrējušies mūsu mājās un ģimenēs, un atbilst kategorijai "vecāki", "bērni" vai "kaimiņi".

Pie konfliktiem ķeramies tad, kad visi citi līdzekļi ir sevi izsmēluši, jo konflikti ir saistīti ar paaugstinātu negāciju daudzumu, patērē daudz enerģijas un paralizē visus pārējos procesus. Konfliktēt ģimenē ir īpaši grūti, jo, kaut arī negāciju daudzums potenciāli var sasniegt līmeni, kad attiecības būtu jāsarauj, sadzīves apstākļi to neļauj izdarīt. Tracis milzīgs, bet jēgas nekādas. Esam turpat, kur esam, tikai tagad visi ir viens uz otru apvainojušies ar jaunu sparu. To pašu var teikt arī par sabiedrību kopumā: atklāti konflikti nav izdevīgi, jo pat pēc vislielākā kašķa starp divām grupām, neviena no tām nepametīs valsti un abām nāksies mācīties kaut kā mierīgi sadzīvot.

Šī, lūk, ir tā situācija, kur nepieciešams politkorektums, – lai nepieļautu konflikta atkārtotu eskalāciju!

Jo cilvēks, kuram ir kaut neliels daudzums pašcieņas, nevar apsēsties pie sarunu galda ar oponentu, kurš atklāti (un bieži vien - ar nesatricināma paštaisnuma izteiksmi sejā) jūtas brīvs pazemot otru, nosaucot viņu par traku, neģēlīgu vai perversu. Tā ir agresīva valoda, kas provocē agresīvu reakciju un lieliski der konflikta izraisīšanai, nevis mierīgai noregulēšanai. Un šī agresīvā valoda bieži vien izriet no grupu psiholoģijā pazīstamā iekšgrupas-ārgrupas pretnostatījuma. Proti, no visiem labi zināmā pretstata "mēs-viņi", kur grupas pārstāvju identitātes sajūtai ir ļoti svarīgi, lai "mēs" nekādā gadījumā nebūtu tādi, kā "viņi". Uz "viņiem" mēs vēlamies projicēt visu slikto, nepieņemamo un amorālo, ko nevēlamies atzīt un pieņemt paši sevī. Piemēram, kad noķeram pretinieka izlūku, tad tas iz "zemiskais spiegs", bet, kad mājās pārnāk mūsējais, tad tas ir "varonīgais dzimtenes aizstāvis". Un tā līdz bezgalībai.

Vēlreiz: politkorektums nozīmē vienas sabiedrības pārstāvju vienošanos par to, ka sociālo konfliktu regulēšanas nolūkā ir aizliegts izmantot vārda brīvību, lai diskriminētu kādu sociālo grupu tās uzskatu, vērtību vai dzīvesveida dēļ. Izklausās gana saprātīgi.

Un tomēr tas tā nestrādā. Jo šeit ir viegli iekrist “grupas domāšanā”. Tas ir tāds domāšanas veids, kur grupas saliedētība un solidaritāte tiek uzskatīta par svarīgāku nekā reālistisks faktu novērtējums. It īpaši tas raksturīgs marginālām grupām, kur grupas relatīvi izolētais stāvoklis ir priekšnosacījums tam, ka tās dalībnieki ir pasargāti no atšķirīgu viedokļu uzklausīšanas (un tieši tāpēc kļūst īpaši jutīgi pret to). Viņiem parādās visspēcības izjūta, morālā pārākuma apziņa, stereotipizēta ārgrupas uztvere (“mēs” esam labie, bet “viņi” – visa ļaunuma sakne).

Ik pa brīdim šāda mazskaitlīga grupa pēkšņi sajūtas kā morālo kompasu atradis Lāčplēsis, kurš ar “vienīgā un īstā politkorektuma” zobenu rokās ņemsies aizstāvēt dzimteni pret… nu… tiem, kas domā, mīl un runā kaut kā citādāk. Tā teikt, “Kurš ar politkorektumu pie mums nāks, tas no politkorektuma arī …” Parasti gan šīs teiksmainās batālijas tiek izcīnītas tikai sociālajos tīklos, tāpēc rezultāts galvenokārt atspoguļojas atpazīstamības reitingā, realitāti gandrīz neietekmējot.

Bet atgriezīsimies pie tās vietas, kur viss vēl bija gana saprātīgi. Manuprāt, ir pārpratums konfliktu noregulēšanas instrumentu padarīt par ikdienas uzvedības normu. Līdzīgā veidā ir ar manierēm: cilvēki turas pie labām manierēm nevis tāpēc, ka par to neievērošanu draud sods, bet tāpēc, ka viņi šādi pauž savu iejūtīgo un cieņpilno attieksmi pret citiem. Proti, motivācijai cienīt otru ir jābūt iekšējai, nevis ārējai.

Cilvēki kā pēc burvju mājiena nepārtrauks viens par otru domāt un runāt visādas dzēlības, izsmiet otra citādību, dažkārt paņirgāties vienam par otru. Kāpēc nepārtrauks? Tāpēc, ka piederība pie kādas sociālās grupas pati par sevi automātiski padara veicina šādu attieksmi – pārējie ir “citi”, kurus ir grūti pieņemt un saprast, tas prasa pūles un iedziļināšanos, savas aprobežotības pāraugšanu, prasmi uzklausīt un pieņemt kritiku. Šajā ziņā es pievienojos Džonam Klīzam, kurš savās pārdomās par politkorektumu saka, ka jebkurš humors pēc būtības ir kritisks. Un piebilst: “Ja cilvēki nespēj kontrolēt savas emocijas, tad viņi sāk mēģināt kontrolēt citu cilvēku uzvedību. (..) Un, ja mēs sākam baidīties, aizvainot kādu, tad ar humoru ir cauri. Un kad ir cauri ar humoru, mēs zaudējam arī mēra sajūtu, un, ciktāl es to saprotu, mēs dzīvojam [Orvela] 1984.” (https://www.youtube.com/watch?v=QAK0KXEpF8U...)

Tā ir plurālistiskas sabiedrības būtība – konstatēt, ka citi ir citādāki un ka viņiem uz to ir tiesības. Savukārt citiem ir tiesības paust savu attieksmi pret viņiem, tai skaitā arī kā humoru kā vienu no svarīgākajiem veidiem, kā cīnīties ar personiskā svarīguma un pārākuma sajūtu. Manuprāt, visa tā “drosme būt citādam” nav ne graša vērta, ja cilvēks nav spējīgs uztvert zināmu devu uz sevi vērstas kritikas.

Es negribu dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki baidās pajokot. Tāpat arī krietnu daļu savā virzienā adresētu dzēlību uzskatu par pelnītām un veselīgām.

Seko mums