Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Postmodernisms var būt apmierināts un laimīgs. Tas ir izpildījis savu donora misiju. Postmodernisms  „balto” hominīdu lielu daļu ir pārvērtis par dzīviem skeletiem. Cilvēki ir dzīvi, taču bez prāta un dvēseles apliecinājuma.

Prāts tiek ignorēts, bet dvēsele ir iesprostota pagrīdē, lai nemaisītos pa kājām skeleta drebelīgi uzvarošajai dislokācijai.  Postmodernisma dolomītais lozungs „Prāts nav cilvēka spēka avots” ir izrādījies triumfējoši efektīvs dopings un drīvējoša dotācija. Pie tam cilvēks un garīgums vairs nav galvenais elements pasaulē. Galvenais elements ir patērēšana un patērēšanas izbaudīšana. No mūsu mediju satura tam tiek veltīta vislielākā doza.

Arī garīgā kultūra ir nemitīgi driblējoša patērēšana. Tāpēc mūsu gaudenie sociologi aptaujās jautā: „Kādus kultūras piedāvājumus jūs pēdējā gada laikā esat patērējis visvairāk? Kā mainījušies jūsu kultūras patērēšanas paradumi pēdējā gada laikā? Kā digitālā vide ietekmē jūsu kultūras patēriņu un kā, jūsuprāt, ietekmē kopējo?”

Saskaņā ar postmodernisma draiskulīgo sūkalu loģiku un dubļaino doktrinārismu grāmatas, gleznas, simfonijas, filmas mums ir dūdojoši jāpatērē tāpat kā rūgušpiens, cukurs, gaļa, krējums, šokolāde, tēja u.c. Pie mums jaunais mūziķis lielās: „Es neesmu spēlējis līdz sāpēm. Es arī nevienam neieteiktu spēlēt līdz sāpēm. Es joprojām esmu pārliecināts, ka mūzika – tas ir baudījums."

Faktiski tie ir gaumīgi izbalināti staigājošie skeleti. Turklāt trekni skeleti. Patērēšanā un dažādās ķermeniskajās baudās izlutināti un labi baroti trekni skeleti. Viņu garīgā enerģija ir koncentrēta tikai vienam mērķim – sava treknuma dresēšanai un dulluma vairošanai.

Lūk, ko postmodernisms ir izdarījis ar kādu latviešu jaunavu. Viņa savu tikšanos ar postmodernisma druknajiem franču korifejiem atceras šādi: „Tobrīd „topā” bija Batajs, Levinas un Deridā. Ar Bataju saistīts mans disertācijas temats – viņš ir franču pornogrāfijas rakstnieks un vienlaikus attīsta Nīčes konceptu par “Dieva nāvi”. Tā kā Batajs pirmām kārtām bija literāts, nevis filozofs, tad viņš šo ideju attīsta literāri, piemēram, īsajā romānā  Acs stāsts – no sirds iesaku izlasīt, gabals ir relatīvi sens, bet latviski līdz šim nav tulkots. Viens no Bataja risinājumiem Dieva nāves jautājumam ir visai interesants – viņš pievēršas Dievam kā upurim. Cilvēka kā Dieva slepkavas sirdsapziņai. Trauslajai robežai starp baudu un sāpēm un nāves ekstātiskajai dabai.

Batajs ir mana absolūtā kaislība kā literāts, jo viņš ir pratis teoloģiju un literatūru sapludināt tā, kā es to varētu tikai cerēt kādreiz dzīvē izdarīt. Nu, un Deridā. Žaks Deridā, viņa uzskati par tekstu, valodu. Brīdis, kurā lasītājs uztver tekstu, viņu abu savstarpēja mijiedarbība. Šis trauslais mirklis, atliktā nozīme, kura nekad nav pilnīga un galīga. Netiešā veidā Deridā teksti mani iedvesmoja maģistra darbam. Domājot par viņa esejām par runu un rakstīšanu, aptvēru, ka var taču būt tā, ka Nīčes pasludinājums par Dieva nāvi attiecas uz to Dievu, kas „dzīvo tekstā” – faktiski tas, kuru nogalina, ir tikai teksta, valodas Dievs, nevis sakrālais, bet lingvistiskā konstrukcija”.

Ja, piemēram, kāds no mūsu solīdajiem portāliem stāsta kaut ko rubrikā Kultūra, tad jābūt ļoti uzmanīgiem. Visbiežāk mums stāsta par postmodernisma izauklēto trekno skeletu žvadzēšanu, dreifējoši apkalpojot savu treknumu. Dominē treknuma apkalpošanas galvenie žanri – instalācijas, hepeningi, akcijas, performances, prezentācijas, projekti. Jēdzieni „glezna”, „grafika”, „akvarelis”, „skulptūra”, „luga” ir milzīgs retums informācijā par garīgo kultūru un tajā skaitā tēlotājas mākslu.

Māksla pie mums tagad tiek izprasta šādi: „Mākslas būtība ir darīt to, ko tu vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies. Nevienā citā jomā to nevar atļauties, bet mākslā tas ir nepieciešams." Ja mums klārē par mūsējo panākumiem kādā biennālē, tad tas ir tas pats, kas panākumi, piedodiet, tualetē, viegli uzelpojot, pēc atbrīvošanās no aizcietējuma.

Par postmodernisma neapgrēcīgo izcelsmi aizvadītā gadsimta 70.gados sastopamas vairākas versijas. Nav viegli izprast, kāpēc talantīgi un izglītoti cilvēki pēkšņi sāka noliegt gadu tūkstošos krāto Rietumu kultūras mantojumu mākslā, filosofijā, zinātnē. Nav saprotams, kāpēc sākās bezjēdzīgs „diskurss” un „dekonstrukcijas” ap „tekstiem” un „megatekstiem”, „konceptiem” un „konceptuālismu”, „simulakriem” un „rizomām”. Nav saprotama apzinātā lepošanās ar savas domas haotiskumu, neskaidrību, šizofrēnisko burbuļošanu, kā tas notiek minētās jaunavas murrāšanā.

Nekādi nevar izskaidrot ne pašu „mākslinieku”, ne mākslas iestāžu darbinieku uzdrīkstēšanos par mākslas darbu pasludināt izkārnījumus (burtiskā nozīmē, sākot ar Pjero Mandzoni un beidzot ar Sprinkle Brigade). Saprotama ir atsevišķu ķēmu degradācija. Nav saprotama sociālo stratu degradācija, ar aplausiem sveicot ķēmus muzeju zālēs, kultūras centros un medijos.

Populāra ir versija par radošās inteliģences velmi radīt jaunu māksliniecisko stilu un poētiku, kam būtu novatorisks raksturs un oriģināla vieta Rietumu kultūras virzībā. Kā visos laikos, arī mūsdienās mākslinieki grib pateikt kaut ko nedzirdētu.

Pēc II Pasaules kara to nebija viegli izdarīt. Vēsturiski iepriekšējais mantojums, bet īpaši modernisma mantojums, jau it kā bija izsmēlis visas stilistiskās un poētikās iespējas, piesakot visdažādākās mākslinieciskās metodes un virzienus. Radīt kaut ko jaunu un ar to piesaistīt cilvēku uzmanību, balstoties uz satura un formas novitāti, praktiski it kā nebija iespējams. Rietumu kultūra savā mākslinieciskajā praksē bija reāli pielietojusi visus līdzekļus un paņēmienus. Cilvēkus ne ar ko vairs nevarēja estētiski un idejiski pārsteigt un savaldzināt.

To saprata mākslinieki. Viņi tāpat saprata, ka vienīgā izeja ir bravūrīgi atmest visas estētiskās un profesionālās konvencijas un pasludināt totālu māksliniecisko brīvību – radikālā plurālisma laikmetu. Māksla ir jāpārvērš par visatļautības placdarmu, kurā neeksistē nekādi ierobežojumi un valda princips – jo trakāk, jo labāk. Lai būtu maksimāli traki, jānoliedz un jāizsmej iepriekšējais mantojums.

Lieki atgādināt, ka postmodernisms to nenogurstoši dara visus pastāvēšanas gadus. Pie mums kāds tips ar nepatīkamu seju nesen šņāca: „Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums – vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā?” Savukārt cits tips ieteica katram no mums iesaistīties kultūras mantojuma drupināšanā: „Tā vietā, lai domātu, ka mums mūzikā ir nepieciešama liela revolūcija, kas aizmēztu visas novecojušās institūcijas, idejas un tradīcijas, ko esam uzkrājuši, daudz labāk būtu, ja ikviens no mums sarīkotu vienu mazu revolūciju tajā, ko darām šodien. Ir grūti gāzt to, kas jau eksistē, lai dotu vietu tam, kas vēl neeksistē un tikai varētu eksistēt, taču mums ir jāiesaistās šajā cīņā un jādara tas katru dienu."

Postmodernisms nepārtraukti nodarbojas ar perfekti organizētu pašreklāmu. Pašreklāmas galvenais instruments ir tīksmināšanās ar savām izjūtām. Šarmanti elegantus paškritiskos formulējumus īpaši mīl publicisti, kritiķi, pasniedzēji un mēnessērdzīgo dāmu un kungu publika, kurai patīk grozīties ap modīgu mākslu un modīgiem māksliniekiem. Postmodernisma slavināšana ir autorefleksiju vētraina publiskā demontrācija.

Daži pētnieki postmodernismā vispār saskata tikai divas stihijas: šizofrēnisko un narcistisko stihiju. Savukārt citi pētnieki postmodernismu salīdzina ar himēru – Homēra Iliādā aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.

Mūsdienās sociuma zināmos slāņos postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajai parādībai jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.

Postmodernisms izmisīgi vēlas izskaidroties; izskaidrot sevi citiem – draugiem, ienaidniekiem, pasaulei. Postmodernisms ir gatavs izskaidroties ar jebkuru. Tāpēc mēdz jokot, ka postmodernisms nomirs tajā momentā, kad vairs nebūs ar ko izskaidroties.

Saprātīgajos sabiedrības slāņos postmodernisms jau ir miris. Cilvēki ir izpratuši tā himērisko dabu un pret postmodernismu izturas ļoti noliedzoši. Viņi vairs neklausās postmodernisma izskaidrojumus.

Latvijā uz visiem tas neattiecas. Pie mums joprojām medijos tiek dokumentēti postmodernisma drēgnie izskaidrojumi. Piemēram: „Esmu svēti pārliecināts, ka jebkura jaunrade ir veids, kādā Dievs sevi dara ieraugāmu. Viņš runā caur mākslinieku, tā ir tāda kā atklāsme, pats rakstīšanas process ir tik patīkams un eiforisks, tas ir tāds kaifs – tāpēc rakstnieks raksta, tīri tajā pašizteikšanās jušanā, tā ir bauda, kaut kāds hedonisms tur ir iekšā. Bet tas netraucē mūs vienoties kopīgos aplausos. Es pats varu aplaudēt līdzi un teikt – nu, pasakaini es esmu pateicis, cik brīnišķīgi tas man izdevās, redziet, jūs arī aplaudējat, nu, tad aplaudējam visi reizē! Varbūt, ja tu sāc jau to savu spēku nelietīgi velti valkāt, lielas masas iespaidot un jau apzināti ņemt noteiktas, konkrētas tēzes, tad sākas spekulācija, politika un tā tālāk, bet, kamēr tu vēl esi īsts un īstens un sāc ar mazu grupu, kura ierezonē, akumulējas, sāk starot, tad tas ir mans kaifs, tā ir mana bauda. Mēs kopīgi varam vienoties dzejas orģijā."

Postmodernisma izcelsmes populārās versijas centrā ir mākslinieku netradicionālā un hipertrofētā  garīgā pozīcija – uzskati par mākslas jēgu un sūtību. To akcentē paši postmodernisti. Tā, piemēram, tāds postmodernisma klasiķis kā Umberto Eko postmodernismu uzskata par zināmu mentālo pozīciju. Pirmkārt un galvenokārt šī pozīcija izpaužas attieksmē pret mākslas darbu. Mākslas darbs tiek uzlūkots kā visatļautības placdarms.

Protams, nav noslēpums, ka vēsturiskais mantojums var nomākt, šantažēt, slāpēt radošo personību. Katrā laikmetā māksliniekam nākas atbrīvoties no kultūras mantojuma vēsturiskā sloga. Tikšanās ar priekšgājēju pieredzi ietilpst daiļrades procesā. Šī tikšanās ir sava veida tramplīns jaunai radošajai atklāsmei.

Katrā laikmetā var sastapt avangardistiskās izpausmes. Avangards vienmēr deformē un sagrauj pagātni. Avangards nespēj apstāties un oriģinalitātes alkās sagrauj tēlu un nonāk līdz galējai abstrakcijai. Par gleznu tiek pasludināts ierāmēts audekls, par literatūru – balta lapa, par mūziku – absolūts klusums.

Taču XX gadsimta pirmajā pusē avangards bija apjomīgi iztrakojies. XX gadsimta otrajā pusē potenciālie avangardisti neko jaunu vairs nevarēja izdomāt. Pašmērķīgais formālistisko metožu klāsts bija izsmelts. Pēc II Pasaules kara to konstatēja daudzas radošās personības.

Populārajai versijai par postmodernisma izcelsmi ir paplašināts variants. Postmodernismu attiecina arī uz filosofiem, zinātniekiem, saimniecisko dzīvi. Saskaņā ar paplašināto variantu postmodernismu dēvē par ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku.

Teiksim, postmodernisma ekonomikas bāze ir tāds terminoloģiskais jaundarinājums kā postindustriālā sabiedrība. Savukārt postmodernisma ekonomikas ideoloģiskais domkrats ir „brīvā konkurence”, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir bijusi demagoģiska draza. Dzīves reālie notikumi nekad nav pat minimāli pietuvojušies skaistajai idejai.

Tomēr šī demagoģiskā draza spēj ļoti dziļi iespiesties mentāli ne visai patstāvīgu cilvēku apziņā. Vietējā ilustrācija varētu būt šāda: „Valstij, vispirmām kārtām, ir jānodrošina cilvēka tiesības un brīvības, jo tikai atsevišķs, privāts indivīds ir galvenā vērtība. Indivīdu politiskās un morālās tiesības ir jāstāda augstāk par sabiedrības interesēm. Valsts vara pār cilvēku ir jāierobežo, tās funkcijas – jāsamazina līdz minimumam. Valstij galvenokārt ir tikai jāseko līdzi spēles noteikumiem – visu pārējo regulē brīvais tirgus un brīva konkurence."

Katrā ziņā nepieciešams uzsvērt, ka postmodernismu sāka dēvēt par kultūras strāvu pēc tam, kad zināmi spēki secināja sev izdevīgu situāciju. Respektīvi, redzēja iespēju postmodernismu izmantot cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās.

Šie spēki, postmodernisma varenie publiski neredzamie kuratori, sāka ļoti bagātīgi finansēt un savos mediju koncernos „piarēt” kultūras jauno strāvu. Postmodernisms tika slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīts un veicināts. Tas notika tāpat kā savā laikā modernismu (Pikaso u.c.) slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīja Rietumu „aukstajā karā” pret PSRS un komunistiskajām kustībām Rietumeiropā un ASV.

XX gadsimta beigās pēc sociālisma sistēmas sabrukuma postmodernisms kļuva par ģeopolitisko jaunsaimnieku vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem instrumentiem jaunajās kolonijās. Ne velti aizvadītajos gadu desmitos, piemēram, Latvijā dominēja postmodernisma dūksnājs. Mūsu mākslinieciski radošo telpu pārklāja postmodernisma smirdīgā dūmaka. Alkatīgie un stulbie vietējie tukšpauri riebīgajai destrukcijai nekaunējās upurēt vērtīgāko latviešu kultūras vēsturē – tēlotājas mākslu. Mūsu gadsimtā negaidīti atklājās, ka nacionālā nodevība var izpausties ne tikai politikā un ekonomikā, bet arī garīgajā kultūrā.

Pēc II Pasaules kara filosofi tāpat kā mākslinieki esot sapratuši, ka viņi nevar ne ko jaunu pastāstīt un uzrakstīt. Rietumu filosofiskais mantojums it kā jau ir aptvēris un risinājis visas iespējamās problēmas. Mūsdienās filosofi var rosīties vienīgi ap filosofijas vēsturi, interpretējot atbilstoši savai zinātniskajai garšai.

Latvijā to saprot šādi: „Definēsim filozofiju kā metodi – tā ir brīva domāšana par svarīgo, ievērojot loģikas likumus. Ne autoritātes, ne dogmas vai tradīcijas, bet paša spriedums. Šādā gaismā skatīsim turpmākos piemērus no dažādām reliģiskām un filozofiskām tradīcijām un raudzīsim, kas mūs pārliecina. Filozofija tātad ir izziņas metode. Laba dzīve ir mērķis. Filozofija ved cilvēku pie labas dzīves, jo domāšana ļauj saprast, kas ir svarīgs un kas ne”. Kāds latviešu kulta filosofs kultūru definē šādi: „Kultūra ir sekss un svaigs gaiss”.

Tie spēki, kuri bija ieinteresēti filosofijas devalvācijā, nekļūdīgi aptvēra viņiem izdevīgo situāciju. Proti, bez filosofiskās analīzes nav iespējams izskaidrot sociālās, ētiskās, psiholoģiskās problēmas, kuras kultūrā izraisa kāds jauns fenomens (zinātnes atklājums, sociālā tendence, kultūras formāts u.tml.). Filosofija cilvēkiem ir vitāli vajadzīga. Ja neeksistē filosofiskā doma, tad normālas izpratnes līmenī neeksistē arī pārējie domāšanas tipi – izziņas tips un projektēšanas tips. Saprotams, minētajiem spēkiem ir vajadzīgi nedomājoši indivīdi, kuri nespēj neko izzināt un projektēt šodienai un rītdienai.

Tagad acīmredzama ir postmodernisma ietekme uz zinātni. Zinātnē šodien profesionālo autoritāti (intelektuālo, idejisko) aizstāj hierarhijas ranga autoritāte un augsta krēsla autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Gandrīz visi mūsu pēcpadomju laikā kronētie akadēmiķi ir lieli vīri un lielas sievas. Par to pirmais klanīgi parūpējās padomju zinātnieku pansionāta bijušais prezidents Stradiņa kungs. Tie, kuri nonāca lielā amatā (piem., V.Vīķe-Freiberga), tūlīt tika iesvētīti akadēmiķos.

Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā un korporatīvi glauda, pētījumu vietā domājot par hierarhijas saglabāšanu un materiālo labklājību. To pie mums dokumentāli apliecina, piemēram, rektoru un viņu lakstīgalu algas augstskolās, un doktora grādu tirdzniecība. Arī mūsdienās ir aktuāli Antona Čehova vārdi: „Tēlo lielu zinātnieku, bet, ja ieskatās dvēselē, tad izrādās parasts krokodils."

 Zinātne šodien ir stīva un hierarhiska. Tajā ietilpst pseidozinātniskums zinātnes imitācijas formā. Ar imitācijām pie mums tagad lepni stutējās humanitāro un sociālo zinātņu driskas, kuru provinciālā atpalicība jau bija uzkrītoša padomju gados.

Zinātne ir kļuvusi masu parādība, ko pārvalda masu cilvēki un masu sociālie likumi. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi. Taču zinātnes ideālais variants kļūst arvien lielāks retums. Atsevišķās teritorijās tas sāk izzust pavisam. Talantīgus un gudrus jauniešus var atbaidīt doma sevi veltīt zinātnei. To panāk postmodernisma nemitīgais atgādinājums par patiesības neeksistēšanu, ideju un vērtību nevajadzību.

Par zinātnes devalvāciju postmodernisma tirānijas gados uzskatāmi liecina nespēja izstrādāt vēsturisko vērtību kopainu. Vēsture tiek izkropļota tik lielā mērā, ka ir jāpieņem speciāli likumi pret vēstures falsifikāciju. Vairākās zemēs disciplīnas normalizācijā ir bijuši spiesti iejaukties Valsts prezidenti, organizējot dažādas komisijas un pārņemot savā sistemātiskajā kontrolē vēsturi.

Tāda pieeja ne visur ir devusi apmierinošu rezultātu. Postmodernisms ir izpildījis savu donora misiju. Ne velti tas tika konstatēts esejas sākumā. Turklāt cilvēki nemaz nevēlās nākt pie prāta un mācīties no savas vēstures. Diemžēl tā ir ikdienišķa parādība.

Postmodernisma tirānija atsevišķās pēcpadomju zemēs ir panākusi tautas vēsturiskās pašapziņas sabrukumu. Ja tauta nav spējīga atskatīties un mācīties no savas pagātnes un priekš tautas šajā pagātnē nekas nav svēts, tad tik zemu kritusi tauta nav spējīga sevī saskatīt nekā vērtīga un nākotnē noderīga vispār. Tā ir neizdevusies tauta.

Pasaules un tajā skaitā vēstures skaidrojums vienmēr ir noteikta interpretācija. Nav skaidrojuma bez interpretācijas. Pasaule un tajā skaitā vēsture tiek konstruēta un strukturēta atbilstoši mūsu cilvēciskajām vajadzībām, spējām un iespējām. Ja mēs to neprotam izdarīt, tad mūsu cilvēciskā kvalitāte ir sasniegusi draudīgi kritisku robežu.

Postmodernismam tāpat kā visām relatīvi globālām parādībām cilvēces vēsturē ir demogrāfiskā sākotne. Postmodernisms ir kultūras konceptuālais un metodoloģiskais noformējums demogrāfiskās pārejas laikā. Postmodernisms konceptuāli un metodoloģiski pamato un organizē cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju, izmirstošajai „baltajai” rasei dzīvojot saskaņā ar principu „dzīres mēra laikā”.

Postmodernisma artefakti nav kultūras artefakti dzīves normālos apstākļos, kad valda prāta racionālisms un dvēseles skaidrība. Vēsturiski normālajos apstākļos cilvēki nekad savus izkārnījumus nepasniedza kā mākslas darbu. Vēsturiski normālajos apstākļos kultūra vienmēr balstījās uz paaudžu kopdarbību, un iepriekšējo paaudžu kultūras mantojums bija tagadnes kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Postmodernisma saistību ar demogrāfisko pāreju netieši ir saskatījuši vērīgākie analītiķi. Tā, piemēram, postmodernisma arhitektūras vērtētājs Čarlzs Dženks. Viņš 1978.gadā rakstīja par eiropocentrisma nomaiņu ar „globālu policentrismu”.

Eiropocentrisma atmiršana XX gadsimta otrajā pusē ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tagad demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigu posmā mēs labi redzam eiropeīdās rases izredzes saglabāt savu kundzību uz planētas. „Baltā” rase izmirst un intelektuāli nīkuļo, zaudējot savas agrākās pozīcijas un spējot atdoties vienīgi postmodernisma iracionālajai un bezprātīgajai orģijai, pašlaik savā izlaidīgajā uzdzīvē atlikušo enerģiju fanātiski stūrējot homoseksuālisma slavēšanai.

Patiesībā eiropocentrisma norietu izjuta jau XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Par to norādīja Nīče, Špenglers, Ortega-i-Gasets, mūsu Konstantins Raudive, Rainis.

Faktiski viņu drūmo pareģojumu avots arī ir demogrāfisks. Konkrēti – demogrāfiskais sprādziens XIX gadsimtā.

XIX gadsimtā kardināli (trīs reizes) palielinājās Eiropas iedzīvotāju skaits. Lielais iedzīvotāju skaits ļoti strauji noplicināja kultūru. Kultūra sāka zaudēt sava lidojuma augstumu. Fjodora Dostojevska vārdi „Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts” pilnā mērā attiecas uz lidojuma augstuma zaudēšanu ne tikai ateisma uzplūdu kontekstā.

Turklāt lielā iedzīvotāju skaita rezultātā radās agrāk nepiedzīvoti monstri – masu kultūra, masu cilvēks, masu sabiedrība, masu komunikācija. Masu kultūra sāka apkalpot lielo iedzīvotāju skaitu, kas galvenokārt sastāvēja no tā dēvētajiem masu jeb vidusmēra cilvēkiem. Vidusmēra cilvēks ātri kļuva dzīves galvenā figūra. Politiķi sāka klanīties masu sabiedrībai – elektorātam. Tas viss vēl vairāk pazemināja eiropeiskās kultūras lidojuma augstumu.

Pēc II Pasaules kara „baltie” izkāra balto karogu. Viņi redzēja, ka Homēra, Dantes, Šekspīra, Mikelandželo, Rafaēla, Gētes, Šillera, Mocarta, Bēthovena augstā kultūra nav spējīga pretoties ne masu fenomeniem, ne fašismam, ne nacistu holokaustam un genocīdam. Dzimstība apsīka, 60.gadu jaunatne sāka svilpot par radikālā plurālisma nepieciešamību, sākās bezjēdzīgā patērēšana, garīgā nogrimšana postmodernisma podā.

Ne visi padevās, un ne visiem vajadzēja padoties. Tie, kuri nepadevās, lielā slepenībā sāka izdomāt visādus trikus dzimstības ierobežošanai, cilvēku apziņas piesārņošanai, enerģētisko resursu un darbaspēka cenas ziņā izdevīgo teritoriju pakļaušanai. Pakāpeniski tas notika planētas mērogā, iemidzinoši atsaucoties uz „globalizācijas” labumiem un pārsvarā izmantojot „mīksto” spēku – vadāmā haosa un citas tehnoloģijas.

Tie, kuri nepadevās, varēja gūt panākumus jocīgā veidā. Proti, milzīgai degradācijai pakļaujot arī savas rases lielāko (lieko!?) daļu. Tātad - degradējot savējos. Postmodernisma izmantošana cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās ir spilgta vēršanās pret savējiem. Tā nebūt nav vēršanās tikai pret citām rasēm, to kreatīvo potenciālu kārdinoši ievilinot, piemēram, biennāļu smirdoņā.

Bet grēks būtu žēloties. Dzīve sagādā visdažādākās baudas. Jaunatne ir apmierināta. Jaunatne saldkaisli mauj par visu pēc kārtas – filosofiju, mākslu, zinātni, izcilām personībām. Mauj tā, kā ir samācīta maut. Par to liecina izmantotie citāti no tekstiem digitālajā vidē.

Neslēpšu: tamlīdzīgus tekstus var iegūt vienīgi no postmodernisma podā uzdiedzētajiem stādiem. Un vēl kas. Prieks strādāt. Tamlīdzīgi teksti neprasa nekādas rūpes, lai to fragmentus nebūtu kauns citēt tautai. Tos nav vajadzīgs gramatiski un stilistiski labot. Nav vajadzīgs komentēt. Tādām darbībām teksti nav piemēroti. Tāpēc nākas krāšņākās vietas nokopēt un pēc iespējas ātrāk ar baudu nospiest taustiņu Delete.

Foto no paintingsbybrims.com

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...