Potenciālā koalīcija nevar vienoties, kurp vispār doties un kā pārvarēt briestošās krīzes. Tas ir labi, ka beidzot par to ir vismaz diskusija
Imants Liepiņš19.10.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas vēlēšanās izvirzījās skaidrs līderis (“Jaunā Vienotība”), un uzrādījās skaidri zaudētāji — visu veidu vatņiki, no kuru vairāk nekā trim partijām ar pūlēm slieksni pārvarēja tikai viena (“Stabilitātei!”). Tā kā jaunajai Saeimai vairs nav jāskatās pār plecu uz austrumpusi, beidzot priekšplānā iznākušas debates par jaunās valdības faktisko kursu.
“Vispirms ir svarīgi vienoties par veicamajiem darbiem” — tā komentēja valsts prezidents Egils Levits, un šī frāze nebūt nav tik pašsaprotama, kā varētu sākumā padomāt. Proti, iepriekš nav bijuši retumi tādi gadījumi, kad darāmie darbi nav bijuši partijām prātā — sarunas bijušas tikai par to, kā sadalīt krēslus un portfeļus. Tādā ziņā šobrīd jau ir progress, ja sarunas tiešām notiek par veicamajiem darbiem.
Uzdevumu saraksts turpretī izriet no partiju biedru uzskatiem, līdzšinējās pieredzes un vērtībām, kas savukārt nosaka to, kā kura partija vērtē Latvijas pašreizējo situāciju (Kremļa draudi, palīdzība Ukrainai, neticams energoresursu sadārdzinājums, divciparu inflācija ik mēnesi, koronavīrusa atgriešanās augstā iespējamība utt.). Attiecīgi, izejot no tā, kā kura partija šos arvien draudīgākos “ziloņus istabā” novērtē, ir redzams, kādi ir tie darbi, par kuriem — izsakoties E. Levita vārdiem — “svarīgi vienoties”.
Pašlaik ir iezīmējies, ka “Jaunā Vienotība” un “Apvienotais saraksts” par veicamajiem darbiem domā diametrāli pretēji, jo nesavienojama ir šo partiju izpratne par to, kas vispār ir risināmo problēmu skaitā.
Ja paskatāmies “Apvienotā saraksta” deputātu intervijas un paziņojumus, tad dominē vārds “krīze”. Latvija aizņēmusies milzīgu naudu koronavīrusa pārvarēšanai, un šo naudu kaut kad būs jāatdod. Tranzīts (viens no tradicionālajiem naudas ienesējiem starptautiskajos tirgos) mērķtiecīgi sagrauts, aviācija stagnē un neatgriežas pie normālajiem apjomiem. Elektrības cenas gada laikā pieckāršojušās un draud kāpt vēl, tāpat gāzes cenas pāris gadu laikā desmitkāršojušās, pat malka vairs nav normāli nopērkama, un tas iedzen gan iedzīvotājus nabadzībā, gan padara nerentablu ražošanu, pakalpojumu sniegšanu, uzņēmējdarbību visplašākā nozīmē.
Pie vismaz 25 gadus neredzēta līmeņa inflācijas ir tā, ka pedagogiem un mediķiem vairs neatmaksājas strādāt — cenas visam aug, viņu algas netiek tām līdzi. Pensijas tāpat būs jāindeksē ar divciparu procentuālo indeksu. Tā kā “Apvienotā saraksta” kodolu veido pašvaldību darbinieki, uzņēmēji un citi reālā darba darītāji, kas tuvu tautai, viņi visu šo apstākļu kombināciju, kam jāpieskaita Krievijas draudi, uzskata par briestošu krīzi.
“Mēs gaidām diskusiju par krīzes pārvarēšanas risinājumiem, par krīzes menedžmenta ieviešanu pie Ministru kabineta, lai visi lēmumi, kuri nāk no valdības, būtu mazāk birokrātiski, ātrāki, efektīvāki. […] Ja nebūtu Ukrainas kara, enerģētiskās krīzes un visa, kas ar to sākās, tad mēs, iespējams, nebūtu apvienojušies [savā sarakstā]. Tāpēc krīzes menedžments ir mūsu prioritārais uzstādījums. […] Galvenais ir pārvarēt krīzi. Lai mūsu eksporta un importa bilance nepasliktinātos. Lai mūsu eksportspējīgajiem uzņēmumiem nebūtu jāaizveras ciet. Ja viņi kritīs, tad nebūs naudas ne pedagogiem, ne mediķiem, ne arī citiem,” tā Edgars Tavars svaigākajā intervijā, publicētā nra.lv.
Uldis Pīlēns nolasījis iespējamajam valdības kodolam lekciju par krīžu menedžmentu. Viņam kā 180 miljonu būvniecības biznesa radītājam smagas krīzes nācies risināt ik pēc dažiem gadiem, tāpēc viņam ir, ko pastāstīt.
Kā tad uz to reaģējis Krišjānis Kariņš?
Izrādījies — pašreizējais valdības vadītājs attiecībā uz sev priekšā liktajiem krīzes pārvarēšanas virzieniem un plāniem paudis uzskatu, ka krīze… neeksistējot.
“Mums šeit diezgan jūtami atšķiras uzskats, kas tad īsti ir krīze, kas konstatē krīzi. Un gandrīz, no mana viedokļa raugoties, no diskusijas iznāca, ka tas, ko es definētu kā ikdienas valdības darbu, viņu uztverē – vismaz manā sapratnē par viņu uztveri – bija tā, ka tā jau visa ir viena liela, gara un nepārtraukta krīze,” tā LTV raidījumam “de facto” sacījis Kariņš.
Valsts prezidentam, kā izskatās, nebūs tik vienkārši izdarīt izvēli, ko aicināt par nākamo premjeru. “Jaunā Vienotība” uzvarējusi vēlēšanās, taču Latvijas vēsturē ne vienmēr bijis garantēts, ka uzvarētājpartija tikusi pie premjera krēsla.
“Apvienotā saraksta” iekļūšana Saeimā izrādījusies noderīga ar to, ka pirmo reizi Saeimā ir ievēlēts politiskais spēks, kurš spējis pacelt diskusijas līmeni par to, kādi būs priekšā stāvošie darbi un kādā virzienā mūsu valsts kopīgajam organismam būtu jāvirzās. Krišjānis Kariņš ir izrādījies negatavs šādam pavērsienam. Tāpat negatava izrādījusies viņa partija, kas pamatā sastāv no “biroja planktona”. Diez vai, svinot uzvaru pēcvēlēšanu naktī, kāds iedomājās — koalīcijas sastādīšanas sarunās nevis dalīs krēslus, bet debatēs par veicamajiem uzdevumiem tādā līmenī!
Šādas nesavienojamas pretrunas attiecībā uz to, ko uzskatīt par krīzes situāciju un kā no tādām virzīties ārā, patiesībā ir laba zīme. Agrāk šāda līmeņa debates netika novērotas. Bija strīdi pamatā par krēslu dalīšanām, bet ne par būtiskākām vai kaut interesantākām lietām.
Nu, piemēram: “Ko vispār darīt un kāpēc?”
Lasāmviela:
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
