Premjers Kariņš – valdības pārmaiņu sarunu prasmīgs stratēģis vai tomēr uz apli riņķojošs nejēga?

N. Andersons
12.07.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Aizvadītās Saeimas laikā Krišjānim Kariņam bija iespējas noturēt koalīciju savās rokās, jo lielais populistu un tukšrunātāju skaits Saeimā (KPV, JKP u.c.), kā arī lielā “Saskaņas” frakcija (kuru koalīcijā ņemt tāpat nevar) nodrošināja politiskā līdzsvara iespējas koalīcijas iekšienē. Kādā brīdī, kad KPV frakcija bija beidzot izjukusi un valdības stabilitātei vairs neko nevarēja dot, Kariņš pat izsvieda KPV paliekas no valdības, sev tādā veidā iegūstot zināmu izlēmības auru.

Viss mainījās pēc vēlēšanām. Tikai 25 deputāti no 100 saglabāja savus mandātus, Saeimas sastāvam nomainoties tik pamatīgi kā vēl nekad kopš valsts dibināšanas. “Saskaņai” izkrītot no parlamenta un populistu kopskaitam tajā sarūkot uz pusi, vietā nāca deputāti, kas var uzrādīt reālus darbus iepriekšējās profesijās un biznesos, nevis skaļas un/vai pareizas frāzītes – te jāmin gan Apvienotā Saraksta deputāti, gan pārstāvniecību palielinājušās ZZS cilvēki. Tādi, kurus uz muļķa paķert grūti, atšķirībā no JKP un KPV deputātiem iepriekš.

Krišjānis Kariņš uzreiz pēc vēlēšanām divarpus mēnešus lēni un smagi virzīja koalīcijas sarunas ar Apvienoto Sarakstu (AS) un līdzšinējiem partneriem - Nacionālo Apvienību, mēģinot abus spēkus pierunāt, ka jāņem koalīcijā arī “Progresīvie”. Tolaik tika spriests, ka sarunu vedēji no “Jaunās Vienotības” mēģinot pielauzt un nogurdināt AS un NA, uz ko AS atbildēja ar lekciju lasīšanu par to, kā sarežģītos apstākļos vadāmi procesi un kā pareizi paņemamas idejas no tiem, kam tādas vispār ir. Protams, arī NA neredzēja nekādu vajadzību ņemt koalīcijā “Progresīvos”, kurus uzskata par tādu kā mūsdienu t.s. “kultūrmarksistu” paveidu (lai nelietotu vēl sliktākus terminus).

Lai arī tika daudz spriests par JV “nogurdināšanas taktiku”, iznākums bija tāds, ka nogura pati JV, bet AS un NA panāca sev vajadzīgo rezultātu – “Progresīvie” palika ārpus valdības. Un, tā kā Kariņam bija jāvada ne tikai koalīcijas sarunas, bet arī valdības ikdienas darbs, izskatās, ka nogura arī viņš pats un sadarīja lietas, kas ilgtermiņā nenāk par labu pašam.

Kad JV nevarēja panākt sev vēlamo rezultātu un tomēr nespēja iekļaut “Progresīvos” valdībā, tad Kariņš iespītējās un sāka dalīt ministru amatus speciāli nepiemērotiem cilvēkiem. Ministru portfeļus pa partijām izmētāja tā, ka AS tika tādi amati, kuriem AS trūka spēcīgu kandidātu, savukārt NA iedeva tādus portfeļus, kam būtu labāk derējuši AS vai JV kandidāti.

Iznākumā par aizsardzības ministri kļuva žurnāliste Ināra Mūrniece, kam līdz tam nav bijusi nekāda saistība ar militāro sfēru un par kuru nav zināms, vai viņa maz vispār prot šaut. Iekšlietu ministrs ir Māris Kučinskis, kurš bijis pilsētas mērs, deputāts un premjers, taču nepārzina policijas, VUGD un robežsardzes darbu. Satiksmes nozarē pēc JKP saimniekošanas palikušo katastrofu uzņēmies pārvaldīt Jānis Vitenbergs, kurš pirms ievēlēšanas Saeimā strādājis tirdzniecības un tūrisma firmās, taču viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ostām, dzelzceļu, aviāciju utt.

Zemkopības ministra amatā iecelts Didzis Šmits, kurš ir politologs un lobists pēc izglītības, vadījis Zivsaimniecības asociāciju un kura pieredzē nekas neliecina par saistību ar zemniekiem vai mežiniekiem. Par katru cenu spiežot AS uzņemties veselības jomu, AS nācās aicināt talkā bezpartejisko LDDK vadītāju Līgu Menģelsoni, kura gan strādājusi Ventspils tranzītuzņēmumos, kā arī bijusi direktore vairākos marginālos krievvalodīgos medijos, taču kurai nav nekāda darba pieredze veselības nozarē.

Savukārt JV pašai ir veselības ministre Anda Čakša – bērnu ārste pēc profesijas, strādājusi arī farmācijā, pie kam reiz jau bijusi veselības ministre, taču tagad viņai jāpilda… izglītības un zinātnes ministres amats, kurā viņa pieļauj vienīgi kļūdas, jo šajā nozarē strādājusi nav.

Ne tikai Čakša – spiežot koalīcijas partnerus pieņemt viņiem nepiemērotus ministru amatus, JV beigās pati izdarījusi to pašu ar sevi. Klimata un enerģētikas ministra amatā ieceltais JV jurists Raimonds Čudars bijis Salaspils mērs un deputāts, taču nav ne nodarbojies ar klimata zinātni, ne strādājis enerģētikas sfērā. Labklājības ministrei Evikai Siliņai tāpat ir juristes bakalaura grāds un maģistra grāds starptautiskajās tiesības, advokātes prakse un pieredze ar telekomunikāciju sektoru, taču viņai nevar konstatēt darba pieredzi, piemēram, pansionātā vai sociālajos dienestos. Finanšu ministra Arvila Ašeradena iepriekšējā pieredze nav saistīta ar nodokļu iekasēšanu, bet drīzāk ar to apiešanu (konkrēts gadījums no laika, kad viņš vēl vadīja “Dienas” koncernu).

Ministri, kas Kariņa otrajā valdībā izskatās savās vietās, ir mazākumā: par tādiem var nosaukt Ilzi Indriksoni, Nauri Puntuli, Inesi Lībiņu–Egneri, Māri Sprindžuku un, protams, Edgaru Rinkēviču (līdz pagājušajai nedēļai), kam ir ilggadējas zināšanas un prakse tajās nozarēs, ko viņi tagad pārrauga.

Satversme nosaka, ka valdība sastāv no “Ministru prezidenta aicinātiem ministriem”. Tātad galavārds pirms balsojuma Saeimā ir Kariņa rokās – kurus viņš aicina par ministriem, tie nokļūst Saeimā apstiprināšanai. Cita iespēja nepastāv.

Tagad grūti spriest, kāds bijis Kariņa motīvs, nedodot nozaru profesionāļiem ministru amatus, bet izvēloties nepiemērotus kandidātus jo īpaši problemātiskajām nozarēm – vai nu Kariņš tiešām gribējis “ieriebt” AS un NA par “Progresīvo” neņemšanu koalīcijā, vai arī Kariņš mēģinās īstenot “lielāko kretīnu” principu, liekot daudziem saviem pašreizējiem ministriem izskatīties pēc nejēgām, uz kā fona pats varētu izskatīties pozitīvāk vēlētāju acīs.

Seko mums