Pretrunīga informācija par VID darbinieku attālināto darbu un Darba likuma normu ievērošanu
PIETIEK07.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan Pietiek lasītāja iesūtīts dokumenta fragments skaidri apliecina, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme izdevusi rīkojumu piedāvāt daļai VID darbinieku veikt savus darba pienākumus attālināti un viņiem jāpiekrīt pašiem segt visus ar attālinātā darba pienākumiem saistītos izdevumus, VID oficiālā skaidrojumā to noliedz.
„I. Jaunzeme ir izdevusi rīkojumu piedāvāt daļai VID darbinieku veikt savus darba pienākumus attālināti. Ideja pati par sevi ir atbalstāma, tomēr ir viena nianse - parakstot šo dokumentu, darbiniekiem ir jāpiekrīt pašiem segt visus ar attālinātā darba pienākumiem saistītos izdevumus.
Tomēr, tā kā dzīvojam tiesiskā valstī, joprojām spēkā ir Darba likums, kurā diezgan skaidri norādīts, ka darba devējam ir pienākums kompensēt darbiniekiem ar amata pienākumiem saistītos izdevumus. Tādējādi I. Jaunzeme savas nezināšanas vai speciāli ar savu rīkojumu kārtējo reizi pārkāpj likumu,” situāciju aprakstīja Pietiek lasītājs.
Tikmēr VID oficiālā atbilde uz jautājumiem, vai taisnība, ka VID darbiniekiem šādā gadījumā ir jāpiekrīt pašiem segt visus ar attālinātā darba pienākumiem saistītos izdevumus (kā to apliecina dokumenta fragments) un vai šāda izdevumu segšana atbilst Darba likuma normām, skan šādi:
„Atbilstoši Darba likuma 76.pantam darba devējam ir jākompensē tikai tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, kā arī gadījumos, ja darbinieks izmanto savu aprīkojumu. VID nodrošina nepieciešamo darba aprīkojumu attālinātai darba pienākumu izpildei. Izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, nevis darbinieki. Savukārt kompensācija ir izmaksājama tikai gadījumos, ja darba devējs nenodrošina nepieciešamos materiāltehniskos resursus attālinātai darba veikšanai, kā arī, ja darbiniekam radītie izdevumi ir objektīvi pamatoti un saskaņoti ar darba devēju.”
VID gan apliecina, ka rīkojums tiešām esot izdots: „Pamatojoties uz Ministru kabineta 2020.gada 9.jūnija noteikumos Nr.360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” un Ministru kabineta 2020.gada 6.novembra rīkojumā Nr.655 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” noteikto, uz ārkārtējās situācijas laiku ar VID rīkojumu ir noteikts, ka klātienē darba pienākumus veic tikai tie nodarbinātie, kuri nodrošina darbu nepārtrauktību un nevar to veikt attālināti savā dzīvesvietā.
Rūpējoties par klientu un nodarbināto drošību un veselību, VID pakalpojumi tiek sniegti attālināti, izņemot klientu apkalpošanu un konsultāciju sniegšanu Muitas pārvaldes Muitas kontroles punktos. Tie VID nodarbinātie, kuri amata pienākumus nevar veikt attālināti, tos veic, stingri ievērojot valstī noteiktos epidemioloģiskās drošības pasākumus.”
Seko mums 
Centrālajai vēlēšanu komisijai (turpmāk - CVK) ir rakstiski jāatvainojas Aivaram Lembergam par liegumu balsot pašvaldību vēlēšanās, - tā nolēmusi tiesa.
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
