Priekšvēlēšanu cenzūras laiks ir sācies – absurds, liekulīgs un stindzinošs
Māris Krautmanis07.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
4. jūnijā ir sācies četru mēnešu priekšvēlēšanu aģitācijas laiks, kurā politiskajām partijām jāsāk uzmanīties ar saviem reklamēšanās un aģitācijas tēriņiem un jāsāk ievērot dažādus ierobežojumus. To regulē Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums, un šā likuma izpildi uzrauga Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums ir ļoti, ļoti nelāgs likumdošanas brāķis, kurā iedēts viss sliktākais, ko vien var iedomāties, lai cilvēkiem nerastos doma kādreiz nodarboties ar politiku, lai atbaidītu un atturētu viņus no iesaistīšanās partijās. Likums derdzīgi traucē strādāt arī sabiedriskajiem un privātajiem plašsaziņas līdzekļiem, jo arī žurnālistiem tagad visu laiku līdz 1. oktobrim būs jādomā, vai tas cilvēks, kuru gribam intervēt, gadījumā nebūs kāds kandidāts kādā vēlēšanu listē.
Īpaši glupi ir tas, ka priekšvēlēšanu 120 dienu nosacījumi jau ir stājušies spēkā, bet partijas vēl nav iesniegušas savus kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā. Līdz ar to plašsaziņas līdzekļi nevar zināt, vai, piemēram, elektriķis Stepans, kurš būtu jāintervē par to, kā viņš saslēdz vadus un ko viņš domā par okupācijas pieminekli, kandidēs no Latvijas Krievu savienības vai varbūt no Nacionālās apvienības. Tas ir absurds!
Turklāt ne tikai teorētiski, bet pavisam reāli, Latvijā pašlaik ir daudz cilvēku, kuri nav izlēmuši, vai iestāties kādā partijā, kandidēt vai nekandidēt vēlēšanās. Pašlaik ir tāds kā puspelēks starplaiks, kad politiskie spēki vilina savās rindās populāras personības. Šīs personības gudro, kam sēsties kamanās.
Gara acīm var iztēloties, ka kāds žurnāls intervē šādu personu, bet, ja tā ir kandidējusi pēc tam vēlēšanās, KNAB ieskaita šo interviju partijas priekšvēlēšanu izdevumos. Ja pēc tam izrādās, ka šo izdevumu summa pārsniegusi limitu, nepatikšanas būs gan partijai, gan žurnālam. Ja ne citādas nepatikšanas, tad būs kaut kādu paskaidrojumu rakstīšana, pat iespējamība, ka būs jāliecina tiesā. Žurnālistiem ir citi uzdevumi, un laika tērēšana, ejot uz KNAB vai tiesu, arī ir izdevumi.
Žurnālisti pašlaik no likuma burta puses ir absolūti neaizsargāti, un atliek tikai cerēt uz KNAB darbinieku godaprātu, ka viņi neies uzbāzties ar jautājumiem, vai gadījumā persona X nav maksājusi kādu naudu par pašreklamēšanos un tādā veidā pārsniegusi partiju finansēšanas likumā noteiktos naudas limitus.
Necik jēdzīgāk nebūs arī pēc tam, kad kandidātu saraksti būs iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā. Tas sāksies 13. jūlijā un noslēgsies 2. augustā. Arī šajā laikā plašsaziņas līdzekļiem nāksies izjust stindzinošo efektu, nezinot, vai kandidāts uz 14. Saeimu intervijā stāstīs par kādu valstiski svarīgu lietu vai arī aģitēs par sevi un savu partiju. Ar to tad vēl kaut kā var tikt galā - ja aģitē, tad jāprasa, lai par to tiek samaksāts, un jānoslēdz attiecīgs līgums.
Tajā pašā laikā visi opozīcijas spēki būs tādā kā blokādē, jo viņu iespējas sasniegt vēlētāju auditoriju sašaurināsies. Visur, kur viņi ies, priekšā būs jautājums, vai viņu runāšana nav apmaksāta. Un tad šo runāšanu KNAB pieskaitīs partiju izdevumiem.
Bet valdošās partijas, ministri, premjers tajā pašā laikā varēs mierīgi izmantot administratīvos resursus un ceļot no radio uz televīziju, no žurnāla uz portālu, no avīzes uz bukletu, no tvitera uz feisbuku. Viņiem KNAB neko nepiestādīs, jo viņu amata stāvoklis ļauj izpausties un par to nemaksāt (vai varbūt pa kluso maksāt).
Redzēsiet, ka Kariņš, Pavļuts, Pabriks iekārtos sev televīzijā stūrīti, kurā teju vai nakšņot uz saliekamās gultas - viņi būs ēterā no rīta, pusdienlaikā, vakarā un naktī, stāstot par to, cik daudz naudas atvēlēts aizsardzībai, Ukrainai, slimnīcām, mērķētam atbalstam konkrētām sociālām grupām. Un cik ļoti viņi rūpējas par tautu, neatkarīgi no tā, vai naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis, vai tās vairs nav nemaz. Un viņi solīs un solīs, jo nesolīt nevar. Priecīgais elektorāts tad aizgrābtībā ies pie urnām un vēlēs par viņiem.
Vēl būs reitingi. Ir divas sociologu firmas, kuras reitingus taisa godīgi. Bet ir vēl citas firmas, kuras partiju reitingus pievilks tā, kā vajag favorītpartijai, kura apmaksājusi. Diezin vai šo reitingu izdevumus spēs atkost KNAB. Bet reitingi ļoti sit pa smadzenēm.
Līdz apmēram gadsimtu mijai priekšvēlēšanu aģitācijā valdīja absolūts libertārisms un nekārtība - partiju reklāmu finansēja pat valsts uzņēmumi. Partijas svaidījās ar milzīgu naudu, taisīja reklāmas rullīšus un lika savu līderu attēlus āra reklāmās pa visu mājas sienu. Tas nebija labi. Tas bija uzmācīgi.
Tad nāca cita politisko spēku grupa, kas it kā centās sakārtot šo lietu un novērst politikas pirkšanu par naudu skaistā, nekoruptīvā un demokrātiskā veidā. Taču tika iebraukts pretējā grāvī - ar labiem nodomiem bruģētais ceļš ir ievedis liekulībā, administratīvo resursu izmantošanā un cenzūrā. Ir “labās” partijas un “sliktās” partijas. “Labās” ir tās, kas jau sēž pie varas ruļļiem. “Sliktās” ir opozīcija, kurām par visu jāmaksā. “Sliktās”, kas vēl nav iekļuvušas Saeimā, nekādu valsts budžeta finansējumu nesaņem, bet par saviem izdevumiem tām jāatskaitās tāpat kā “labajām”.
Protams, ka valdošie spēki ir centušies sarakstīt tādu likumu, lai tas atbilstu pašu ģīmim un līdzībai - lai legālas un nesodāmas ir tādas metodes, ar kurām paši virzās uz parlamentu un pašvaldībām, bet nelegālas un sodāmas ir tās metodes, kuras izmanto konkurenti.
Andra Šķēles Tautas partijai šādā veidā KNAB sarēķināja miljonu latu sodu, kuru gan šī partija tā arī nekad nesamaksāja, jo pašlikvidējās. Bija arī gadījums, kad šādas likumdošanas galvenais dzinējspēks - partija “Jaunais laiks” - neiedomājās, ka vēlāk var saņemt karmisku sodu. “Jaunais laiks” visādi transformējās, daloties un apvienojoties, veidojot “meitas” un “mazmeitas”. Bet vienā no šīs mimikrijas posmiem šā politiskā spēka radītājs Einars Repše veica dārgu individuālo priekšvēlēšanu kampaņu, pārtērējot pamatpartijai likumā atvēlētās finanses. Šo lietu KNAB pacēla, bet pēc tam noglabāja atvilktnē. Taču, lai vai kā, morāliski tas neizskatījās glīti.
Vai šādi muļķīgi likumi ir arī ārzemēs, citās demokrātijās? Ir arī citās valstīs visādas dumjības, taču tās nav tieši tādas kā Latvijā. Mums, latviešiem, ir savs, diezgan greizs ceļš uz laimi, nejēdzīgi likumi, ar kuriem diemžēl jārēķinās un ar kuriem jāsadzīvo. Kamēr nav uzrakstīti kādi labāki likumi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
