Iesaki rakstu: 
Kopš Saeimas vēlēšanām aktīvi notiek koalīcijas veidošanas sarunas. Runājot Riharda Kola vārdiem, ar leduslāčiem un pingvīniem, protams, domāta ažiotāža par centieniem savest kopā diametrāli pretējus politiskos spēkus – Nacionālo apvienību un „Progresīvos”. Gadu gaitā politikā es neatceros nevienu gadījumu, kad tik ļoti tiktu lobēta viena maza politiskā spēka iekļūšana valdībā, kā tas šobrīd notiek ar „Progresīvajiem”. Kā gan nebūt par progresu? Bet tur jau tā problēma – progresīvs ir tikai pats nosaukums.
Vispirms jau bažas rada partijas nostāja imigrācijas jomā, proti, TV3 debatēs partijas premjera kandidāts Kaspars Briškens izteicās, ka imigrācija ir svarīgāka par nacionālās kultūras saglabāšanu. Šāda multikulturālisma sekas redzamas Zviedrijā. Geto rajoni, eksponenciāls izvarošanas gadījumu skaita pieaugums un nonākšana līdz labējai valdībai, kurai jāglābj sistēma no kraha.
Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos nepieciešama vienprātība drošības jautājumos, bet man gluži vienkārši nav pārliecības, ka šis ir tas spēks, kurš rīkosies valstiski termiņuzturēšanās atļauju ierobežošanā, robežu stiprināšanā ar Baltkrieviju/Krieviju un novērsīs mazkvalificēta darbaspēka ievešanu no trešās pasaules valstīm.
Vislielākās bažas manī rada „Progresīvo” nostāja aizsardzības jautājumos. Partijas vadītāja Antoņina Ņenaševa publiski iebildusi pret valsts aizsardzības mācību skolās, jo aizsardzības un militārās tēmas bērniem neesot aktuālas. Cik raķetēm vēl ir jānokrīt Ukrainā, lai mēs Latvijā saprastu, ka drošība ir svarīga ikvienam? Tāpat, lai arī „Progresīvie” teorētiski atbalsta Valsts aizsardzības dienesta izveidi, ņemot vērā, ka šāda dienesta izveide prasīs būtiski lielākus budžeta līdzekļus atvēlēt aizsardzībai, tad atbalsts vērtējams kā kosmētisks, jo partija iebilst pret aizsardzības budžeta palielināšanu virs 2,5% no IKP.
Šādas koalīcijas nestabilitāti noteiktu arī tas, ka JV, NA un AS ir samērā fiskāli konservatīvas partijas, bet „Progresīvie” kā sociāldemokrātiska partija paredz tādu lēmumu pieņemšanu, kas prasa milzīgu budžeta segumu. Priekšvēlēšanu intervijā pie Dombura Ņenaševa un Briškens nespēja nopietni atbildēt uz jautājumu - kā tad tiks rasts finansējums programmai. Izskanēja viedoklis par nodokļu palielināšanu dīkstāvē esošiem nekustamajiem īpašumiem. Ideja jau nav slikta, bet ar to ir par maz, un partijas līderiem nav ideju, kur rast finansējumu fiskāli ietekmīgiem lēmumiem. Varbūt ar 49% mantojuma nodokli, ko partija virzīja pirms pāris gadiem?
Tāpat mani mulsina tas, ka medijos kompromitējoši fakti par „Progresīvajiem” tiek noklusēti. Piemēram, tas, ka Kaspars Briškens kā „airBaltic” padomes loceklis slavināja Krievijā ražoto „Sukhoi” lidmašīnu iegādi. Savukārt Antoņinai Ņenaševai kā partijas vadītājai ir vesels saraksts ar „sarkanajiem karogiem”. Viņa agrāk vadījusi „Saskaņas” Jaunatnes organizāciju un divus Saeimas sasaukumus bijusi palīdze saskaņietim Aleksejam Holostovam, kurš 2013. gadā attīstīja ekociematu tīklu un nosauca tos par „Putinku” un „Medvedevku”.
Visu šo laiku „Saskaņai” arī bija sadarbības līgums ar Putina partiju „Vienotā krievija” - stažējusies pie Putina draugiem! Kronis tam visam vēl ir fakts, ka pēc ievēlēšanas Rīgas domē 2020. gadā viņa sniedza interviju Kremļa oficiālam medijam, kur teica, ka veidos saziņu ar rīdziniekiem krieviski, un solīja saglabāt okupantu stabu. Bet nav jāskatās pat tik tālu - žurnālam „Ir” šogad septembrī Ņenaševa kopā ar vadošajiem partijas biedriem izteica atbalstu TV kanāla izveidošanai krievu valodā. Vai šo visu var gluži vienkārši paslaucīt zem tepiķa?
Es neticu bijušajiem saskaņiešiem, tāpat kā es neticu bijušajiem čekistiem. Šāds traips ir neizdzēšams. Ja Urbanovičs vai Rosļikovs rīt teiktu, ka ir Latvijas patrioti un ir mainījuši savus uzskatus par 180 grādiem, vai mums būtu jādod viņiem iespēja strādāt koalīcijā? Ar ko atšķiras Ņenaševa?
Jautājumus par mediju atspoguļojumu rada arī tas, kāpēc LTV 1:1 diskusijā tika uzaicināts 6% atbalstu saņēmušais „Progresīvo” premjera kandidāts Kaspars Briškens, nevis Krišjānis Kariņš kā vēlēšanu uzvarētājs un Egila Levita rekomendētais premjera kandidāts.
Šobrīd vadošajos medijos tiek veidots naratīvs par NA/AS sabloķēšanos pret JV, lai veidotu trīs partiju koalīciju, bet nemaz netiek runāts par JV sabloķēšanos ar „Progresīvajiem”, lai spiestu konservatīvās partijas pieņemt nepopulāru lēmumu. Iepriekš minētās pretrunas tiek noklusētas, un NA/AS tiek aicinātas klaji ignorēt savu vēlētāju intereses! Nekas neliedza JV „sabloķēties” ar NA un saglabāt iepriekšējo valdības kodolu, bet tā vietā viņi izvēlējās nobremzēt koalīcijas veidošanas procesu, iesaistot „Progresīvos”.
Pret politiķu un partiju pamatnostādņu maiņām pēc būtības ir jāizturas ļoti kritiski. „Progresīvie” iepriekš ir pauduši daudzas apšaubāmas idejas, tostarp balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Pirmkārt, tās nozīmē to, ka politiskais spēks ir nekonsekvents, un valstiski ar šādiem spēkiem ir grūti rēķināties. Otrkārt, es uzskatu, ka šādi centieni mainīt tēlu ir tikai acu apmāns līdz brīdim, kamēr tas ir izdevīgi. Pēc „Progresīvo” nonākšanas opozīcijā šī pozicionēšanās kā mērenam spēkam pazudīs. Tāpat kažoka apmešana pēc 24. februāra ir par vēlu - to, ko nozīmē Krievija, bija jāsaprot pēc 2008. gada notikumiem Gruzijā.
Pilnīgi noraidāms ir arī uzstādījums, ka NA un „Progresīvo” pretrunas ir tikai ideoloģiskas - tādi jautājumi kā „civilā savienība” u.c. parādās ārkārtīgi reti, un arī tad tā ir pretreakcija kreiso virzītiem likumprojektiem, nevis pašiniciatīva. Es pateikšu noslēpumu - vidējo latvieti gluži vienkārši šādi jautājumi neinteresē, jo ir svarīgākas lietas. Tikmēr dienā, kad Krievija pastrādāja prātam neaptveramus kara noziegumus ar raķešu triecieniem pa civilajiem objektiem, tā vietā, lai „Progresīvie” LTV parādītu sevi kā potenciālu koalīcijas spēku vai runātu par raķešu triecieniem, aktualizēts tika jautājums par bērnu dzimumu maiņu. Valsts aizsardzības mācību bērniem nē, dzimumu maiņu - jā!
Kas attiecas uz NA/„Progresīvo” līdzšinējo sadarbību Rīgas domē, tur primāri tiek risināti saimnieciskie, nevis valstiskie jautājumi, tāpēc arī koalīcija teorētiski ir iespējama. Mans personīgais viedoklis gan ir, ka šāda koalīcija bija kļūda un NA tā būtu jāatstāj. Un pat tur „Progresīvie” nespēj uzturēt kārtībā savu vienīgo trumpi - zaļo dzīvesveidu. Čaka ielas koki stāv nokaltuši. Cik simboliski - cerams, ka partiju gaida tāds pats gals.
Tuvojas grūta ziema, un operatīvi lēmumi nepieciešami kā nekad, jāpieņem valsts budžets. JV un medijiem laiks atmest šo „Progresīvo” lobiju, jāķeras pie valdības deklarācijas izstrādes. Koalīcija jāveido NA, JV un AS. Tas ir vairākums. Necentīsimies mākslīgi salikt kopā pretējas lietas! Leduslāčiem vieta ziemeļpolā, pingvīniem - dienvidpolā!
* Nacionālās apvienības valdes loceklis, jaunatnes organizācijas vadītājs
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.