Projektu Bende: mazs "eksperts" ar dīvainiem argumentiem izgāž lielus projektus

Iesaki rakstu:

Gluži kā Žila Verna grāmatās

2014.-2020.g. plānošanas periodā projektu atlasi un vērtēšanu veic Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA). Praksē tas nozīmē to, ka apmēram astoņas CFLA ierēdnes izvērtē neticami plašu projektu spektru. Tā pēc būtības ir projektu vērtēšanas fabrika: gandrīz vieni un tie paši cilvēki vērtē projektus visās iespējamajās jomās, tostarp bezdarbnieku apmācības, dzelzceļa elektrifikācijas, kapu tramvaju, krastu erozijas, kompetenču centru, pēcdoktorantūras studiju projektu, Natura 2000 u.c.

Viss jau būtu jauki, bet šīs ekspertes, iespējams, nekad mūžā nav bijušas nevienā ražotnē. To varbūt varētu atļauties mākslinieki vai rakstnieki: piemēram, rakstnieks Žils Verns savos romānos ļāva vaļu fantāzijai, izsmeļoši stāstot par tobrīd vēl neeksistējošām tehnoloģijām – zemūdenēm un kosmosa kuģiem, kā arī krāšņi aprakstot zemes, kurās nebija spēris savu kāju. Bet projektu atlasē prasītos pēc lielākas kompetences – un tā mēs palēnām tuvojamies stāstam par Projektu Bendi...

Kosmiskie standarti

Raugoties uz ES fondu piedāvājumu no uzņēmēju pozīcijām, viena no praktiski noderīgākajām programmām ir “Jaunu produktu ieviešana ražošanā”. Atbalsts paredzēts tieši jaunu iekārtu ieviešanai, un pretendentam jāspēj pierādīt, ka tiek ieviests kaut kas inovatīvs.

Taču inovācija – tas ir staipāms jēdziens. Lai to pārbaudītu, CFLA ar Ekonomikas ministrijas svētību ir ieviesusi supersarežģītu “kosmisku” metodoloģiju – pārņemtu no Eiropas Kosmosa aģentūras. Tas ir deviņu pakāpju ceļš, kurā jāpierāda ideja, jāpārbauda tā laboratorijas apstākļos, jāizgatavo prototips, jāizmēģina ekspluatācijā u.tml.

Šāda metodoloģija varbūt var lieliski noderēt, piemēram, jaunu digitālu zenītteleskopu ieviešanā, bet tā šķiet mazliet pārspīlēta parastajiem mirstīgajiem ražotājiem. Bet, lai nu kā, latvju inovatīvākie ražotāji atvīstīja piedurknes un izstrādāja projektus saskaņā ar kosmiskajām regulām. Galvenais rūpju objekts ražotājiem nešaubīgi bija inovācijas aspekts, kas projektā ir īpaši jāpierāda.

Vējā darbs un materiāls

Programmā tika plānots sadalīt pieklājīgu summu – 60 miljonus eiro, un visas pazīmes liecināja, ka 41 drosmīgs uzņēmums, kas bija iesniedzis apjomīgos projektus, saņems pieprasīto atbalstu, kas, loģiski, būtu arī pozitīvs iespaids uz Latvijas ekonomiku. Pieprasītā finansējuma summa bija tikai aptuveni 53 miljoni eiro, tātad – ja nu kāds paliktu aiz borta, tad, visticamāk, tad, ja tiktu pieļautas rupjas kļūdas.

Skaidrs, ka uzņēmēji centās pirkt un ieviest ko nebijušu, kas vēl netiek ražots utt. Taču, kā dziedāja Igo, dzīvē viss ir savādāk. CFLA noslēdza projektu vērtēšanu ar negaidīti depresīvu ziņu: atbalstīti mazāk nekā puse no iesniegtajiem projektiem, izdalot tikai trešdaļu (!!!) pieejamās summas. Apstiprināti tikai 17 projekti, savukārt atlikušie 24 uzņēmumu projekti izrādījušies... nepietiekami inovatīvi. Šajā brīdī mēs jau pavisam strauji pietuvojamies stāstam par Projektu Bendi...

Dāmas un kungi, iepazīstieties...

Projektu izstrādātājiem par lielu pārsteigumu, konkursa rezultāti liecina, ka ir pat veselas ekonomikas nozares, kuras – pēc visa spriežot – vispār nevar būt inovatīvas. Smagāko belzienu dabūjis mūsu tautsaimniecības stūrakmens – kokapstrāde, kur 12 no 13 iesniegtajiem projektiem tikuši taisnā ceļā pārmesti pār bortu. Interesanti, ka vienīgais kokrūpnieku projekts, kas paglābies, ražo dārza kastes ar neredzēti inovatīvām eņģēm. Nepietiekami inovatīva izrādījusies arī kūdras nozare, pārtikas rūpniecība, gumijas pārstrāde ar pasaulē vēl nebijušu tehnoloģiju...

Kā tad tā? Un šeit beidzot uz skatuves iznāk Projektu  Bende. Tā kā minētās astoņas CFLA speciālistes tomēr nevar būt vienlīdz kompetentas visos specifiskos ražošanas sektoros, talkā tiek aicināti padomdevēji – neatkarīgi eksperti. Tā kā inovāciju projektos tehnoloģiju gatavības līmenis tiek vērtēts pēc kosmiskiem standartiem, tad par vienu no vadošajiem ekspertiem arī izraudzīts speciālists ar kosmosa projektu pieredzi. Tikai nesaprotamu apsvērumu dēļ viņš viens arī izvērtējis lielāko daļu projektu.

Universālais saprāts?

Kā tas iespējams, ka ar to, ko nevar izvērtēt 8 ekspertes, var tikt galā viena fiziska persona? Vai mums ir darīšana ar ģēniju, cilvēku-orķestri vai universālo saprātu? To mēs tūlīt mēģināsim saprast.

Tātad, dāmas un kungi – šī cilvēka vārds ir Kaspars Kalniņš. Būvinženieris, inženierzinātņu doktors, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks. Tieši viņa rokās tiek nodota lielākā daļa uzņēmējdarbības atbalsta programmas projektu un no viņa kosmiski objektīvā sprieduma ir atkarīgs katra projekta liktenis.

Kaspars Kalniņš ir tas, kurš šķietami zina – kas ir un kas nav inovatīvs šajā pasaulē. Un tomēr – eiforijai nav pamata, jo tūlīt sapratīsim, ka miljoniem eiro vērto projektu izvērtēšana daudzos gadījumos izrādījusies viena aktiera teātris…

Cer noārdīt riepas ar ozonu...

Kolīdz sākam analizēt visgudrā eksperta vairāk nekā 20 (!) noraidītos projektus, atklājas pavisam interesanti fakti un motīvi. Piemēram, vienā no projektiem paredzēts ar ozona palīdzību efektīvāk pārstrādāt gumiju. Uzņēmums Rubber Tech Latvia vienojies ar Krievijas zinātniekiem – doktoru Jevgēņiju Danščikovu un Jevgēņiju Voroņinu – par viņu izstrādātā patenta īstenošanu dzīvē, solot radīt pasaulē pirmo eksperimentālo ražotni, kur augstas koncentrācijas ozona maisījums kombinācijā ar mehānisku iedarbību ļautu pārstrādāt riepas un citus gumijas izstrādājumus smalkā pulverī.

Tas risinātu Latvijā aktuālu problēmu – nav noslēpums, ka, piemēram, nolietotās riepas bieži tiek vienkārši izmestas vai slepus noraktas mežos. Pasaulē komerciāla prototipa šādai tehnoloģijai vēl nav, tātad grūti iedomāties, kā šo projektu varētu neuzskatīt par inovatīvu.

... bet noārdīts tiek pats projekts

Taču Kaspars Kalniņš šai iecerei ar veiklu rokas kustību ir pārvilcis pāri svītru – tomēr atradis savu uti. Kalniņš nācis klajā ar unikālu atklājumu – izrādās, autoriepu ražotāji pievienojot riepām speciālas piedevas, kas samazina atmosfērā esošā ozona noārdošo ietekmi. Līdz ar to, secina eksperts, šī tehnoloģija nevarot funkcionēt.

Ir tikai viens mazs “bet”, ko Projektu Bende nav ņēmis vērā – SIA Rubber Tech Latvia projekts paredz izmantot aptuveni miljona (!) reižu lielāku ozona koncentrāciju, nekā tas sastopams Zemes atmosfērā – tāpēc faktiski ir vienalga, vai ražotāji riepām kaut kas ir vai nav pievienojuši – šīs koncentrācijas ir faktiski nesalīdzināmas, un projektā paredzētais ozona maisījums ļautu pilnībā samalt pulverī jebkuru gumijas izstrādājumu, lai kādas piedevas tam arī nebūtu pievienotas.

Dēlis un baļķis – tad ta’ starpība!

SIA Jēkabpils Mežrūpniecība projektā, kas saistīts ar zāģmateriālu šķirošanas tehnoloģijām, Kaspara Kalniņa slēdziens liek atkal atsaukt atmiņā Žilu Vernu, precīzāk, viņa romāna “Kapteiņa Granta bērni” ekscentrisko personāžu Paganelu, kurš, pats būdams ģeogrāfs, allaž uzjautrināja publiku, putrojot vietvārdus un pat kontinentus.

Paganels, būdams lāga vīrs, gan savas kļūdas allaž vērsa par labu. Būtu jauki saglabāt līdzīgu jautrību, lasot Kaspara Kalniņa slēdzienus – Jēkabpils Mežrūpniecības projekta gadījumā viņš sajaucis tādas lietas kā “dēlis” un “baļķis”. Sak’ – koka gabals paliek koka gabals.

Eksperts savā noraidošajā vērtējumā ir apskatījis nevis zāģmateriālu (dēļu u.tml.) šķirošanas tehnoloģijas, bet gan zāģbaļķu šķirošanas tehnoloģijas, kas, maigi izsakoties, ir pilnīgi cits industrijas segments. Un tomēr – projekta iesniedzējam ir grūti smaidīt par šo kļūdu, jo projektā ieguldīts diezgan padaudz laika un naudas.

Helikopteru gaidot

Ceļu būvniecības sabiedrība Igate no Projektu Bendes rokas saņēma nokautu pavisam citu iemeslu dēļ. Igate savā projektā paredzēja lielizmēra presēšanas sistēmas izstrādi lielizmēra koka konstrukciju ražošanai, kur cita starpā bija paredzēts 45 metru garu konstrukciju transportēšana.

Kaspars Kalniņš vienpersoniski nospriedis, ka ražot šādas konstrukcijas nav jēgas, jo vienīgais veids, kā tās varētu transportēt, esot helikopters. Tas jau, protams, tīrais nieks, ka projekta iesniedzējs projektam pievienojis Latvijas Valsts Ceļu 2017. gada 10. janvārī izsniegto atļauju, kur melns uz balta rakstīts – atļautais lielgabarīta transporta līdzekļa garums ir 49 metri, kas ir vairāk par projektā nepieciešamajiem 45 metriem. Bet Projektu Bende paliek pie sava – esot vajadzīgs helikopters.

Koks nav tik apaļš, kā izskatās?

Ne mazāk lielu neizpratni Kaspars Kalniņš izsaucis ar savu atzinumu par kokzāģētavas Latvāņi iesniegto projektu, kur paredzēts ieviest īpašu radiālu koksnes zāģēšanas veidu, iegūstot lielāku daudzumu augstvērtīgu zāģmateriālu.

Projektu Bende projektu noairējis ar galvu reibinošu paziņojumu, kam no formālās loģikas viedokļa gan nav ne mazākā sakara ar tehnoloģiju, par kuru ir runa projektā: “Radiāla koksne dabiski augot sastāda 10-15% no visa apaļkoka”. Ņemot vērā, ka visām Latvijā sastopamajām koku sugām ir radiāla (apļveida) koksne, gribot negribot jāsecina, ka radiāla koksne veido 100% no visa apaļkoka.

Kā tas gadījies, ka Kaspars Kalniņš nonācis pie tik ļoti savdabīga secinājuma? Projekta autoriem tā arī nav izdevies noskaidrot, kas ar šo aforismu īsti ir domāts. Koksni var zāģēt visdažādākajos veidos – tangensiālā, pusradiālā, radiālā utt. “Vai nu puisis nemāk vai nepietiek laika argumentēt, bet nu viņa apgalvojumi ir tādi, ka būtu jāatņem doktora grāds. Apgalvojums “radiāla koksne dabiski augot sastāda 10-15% no visa apaļkoka” ir pilnīgi diletantisks,” tā Kaspara Kalniņa atzinumu komentē neatkarīgs koksnes eksperts.

Ērmotā attieksme pret finieri

Visbeidzot, minēsim arī piemēru ar uzņēmuma ASG 1 iesniegto projektu par kompozītfiniera izgatavošanu. Uzņēmums šo prezentē kā jaunu, eksperimentālu materiālu, kur finiera lobskaidas vietā daļēji tiktu izmantots sintētisks materiāls. Resursu ekonomijas un precizitātes vārdā paredzēts ieviest jaunu līmes uzklāšanas tehnoloģiju, kur dažādas līmes tiek uzklātas ar divām atšķirīgām līmes galvām. Pasaulē šāda tehnoloģija vēl nekur nav ieviesta.

Taču – Kaspars Kalniņš projektu vienpersoniski noraida – ieejot projekta sadarbības partnera Raute mājaslapā, viņam mārketinga materiālos tūlīt esot kļuvis skaidrs, ka Somijā kaut kas līdzīgs jau top: tur arī figurējot līmēšanas iekārtas. Interesanti, ar kādām paranormālām spējām ir apveltīts Kalniņš, lai jau no iekārtu nosaukuma, kas sastāv no pāris vārdiem, viņš jau spētu secināt, ka ASG 1 iesniegtais projekts ir nepietiekami inovatīvs.

Bet varbūt CFLA viņu nolīgusi tieši tāpēc, ka zina – Kasparam piemīt paranormālas spējas? Projekta iesniedzējs gan ir licis galdā minētā Somijas uzņēmuma raute atzinumu, ka ASG 1 izstrādātajai tehnoloģijai tirgū vēl nav izstrādāts neviens prototips. Taču Kaspars Kalniņš, kā vienmēr, zina labāk.

Ir stingums, un ir stingums

Vēl – Kaspars Kalniņš savā negatīvajā atzinumā par ASG 1 projektu drosmīgi apgalvo, ka sintētiskajam materiālam esot “gandrīz identisks stinguma koeficients” bērza saplāksnim.

Kompānija to nosauc par galēji absurdu apgalvojumu, jo sintētiskajam materiālam šis stinguma koeficients saskaņā ar vispārzināmiem datiem ir aptuveni 3-4 (!) reizes lielāks, nekā bērza saplāksnim. Bet ko tu padarīsi – bumba ir eksperta pusē, jo – kas ir visdīvainākais – ekspertam nekas nav jāpierāda.

Gribas sūdzēties? Paraudi zem spilvena!

Visā šajā kontekstā rodas pašsaprotams jautājums: ja reiz tik ērmotos veidos tiek noraidīti projekti un ņemot vērā, ka dzīvojam tiesiskā valstī, būtu taču jābūt veidam, kā šos noraidījumus pārsūdzēt un atkal kļūt laimīgiem? Taču izrādās, ka arī šajā jomā mūs sagaida interesanti pārsteigumi.

Vai varat iedomāties situāciju, ka jūs pārsūdzat CFLA noraidījumu augstākstāvošajā instancē, proti, Finanšu ministrijā? Retorisks jautājums: kurš tad īsti pārskata jūsu pārsūdzību? Tam būs grūti noticēt, taču – FM jūsu sūdzības par Kaspara Kalniņa dīvainībām pārsūtīs... Kasparam Kalniņam. Recepte vienkārša un nevainojama, vai ne tā? Ko šajā situācijā iesāks Kaspars Kalniņš? Tā kā viņš nesirgst ar vēlmi atzīt savas kļūdas, Kaspars nu atrotīs piedurknes un vēl efektīvāk pamatos savu taisnību.

Vai tad nauda ir galvenais?

Tādā, lūk, aizraujošā notikumu pārstāstā mēs atgriežamies pie raksta sākumā izskanējušās tēmas: par Latvijas ekonomikai garām aizplūstošajām summām.

Lai arī cik ļoti dīvainos veidos nebūtu noraidīti mūsu pieminētie inovācijām paredzētā finansējuma pretendenti, lai arī cik ļoti savādi neuzvestos Projektu Bendes titulu iemantojušais Kaspars Kalniņš, skaidrs ir viens – kārtējie vairāki desmiti miljoni eiro tā visa rezultātā gluži vienkārši ir iesprūduši birokrātijas gaiteņos.

Lai arī cik ļoti daudz netiktu runāts par to, ka Eiropas programmas vajadzētu labāk apgūt, izvirzot saprotamākus noteikumus, notiek pretējais – ir mīnu lauks, ir vilku bedres. Un iespēja izlavierēt starp šādiem Projektu Bendēm ir diezgan neliela. Mazs eksperts gāž veselas nozares…

Ministru prezidents Māris Kučinskis pavisam nesen uzsvēra, ka mēs nepildām Nacionālo Attīstības plānu – nekas nenotiekot. Bet kā tad lai notiek, ja Eiropas fondu apguvi piežmiedz birokrāti, ja nacionālie uzņēmumi netiek atbalstīti sīvajā konkurencē ar transnacionālajām korporācijām. Būtu tikai pašsaprotami darīt visu iespējamo, lai eksportējošie uzņēmēji spētu radīt inovatīvus produktus, kam ir lielāka pievienotā vērtība un kas pienestu vairāk naudas Latvijas ekonomikai. Bet šī lielā bilde tiek vienkārši aizmirsta visā pieminētajā birokrātijā. 

Seko mums