Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas nodokļu maksātāji ir lietas kursā par jaunajiem izdevumiem. 2017.gadā Latvijā pirmo reizi izveidoja valsts „domāšanas tanku” – Saeimas Analītisko dienestu. To finansēs no valsts budžeta līdzekļiem. Lai izraudzītos vispiemērotāko vadītāju, izsludināja konkursu. Tajā uzvarēja Dr. Inese Grumolte-Lerhe. Darbu jaunajā amatā viņa sāks 22.martā.

Nodokļu maksātāju uzmanība tagad ir pievērsta laimīgajai lēdijai. Šis dienests ir inovācija latviešu kultūrā. Dienests ir saistīts ar tautas intelektuālo varenību. Tas noteikti intriģē ikvienu latviešu intelekta patriotu. Turklāt viss notiek par tautas naudu un tautas labā. Tāpēc pamatota ir pastiprinātā interese par jaunās vadītājas personu. Vēlamies zināt, cik lielā mērā viņa ir piemērota dotajam amatam, kāds ir viņas analītiskais potenciāls un vai viņa atbilst parlamenta, sacīsim patētiski, funkcionālajai specifikai.

Laimīgā lēdija agrāk dažus mēnešus strādāja Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamentā. Viņa tika dēvēta par eksperti augstākās izglītības jautājumos. 2017.gada janvārī ministrijā viņas alga bija 792.62 eiro. Analītiskā dienesta vadītāja alga plānota 2360 eiro. Dienesta ierindas pētnieku alga būs 2015 eiro. Tāda informācija ievietota internetā.

Protams, tie cilvēki, kuri objektīvi vērtē LR virzību, pret Saeimas Analītisko dienestu izturas adekvāti „valsts” reālajai būtībai. Analītiskais dienests būs adekvāts LR būtībai. Analītiskajam dienestam vajadzēs mocīties ar 100 gudrāko galvu muļķībām, saglabāt un pilnveidot Astoņkājim un Lielajai Bandai vajadzīgo likumdošanu. Analītiskais dienests noteikti būs noziegumu brīvības juridiskais sargs.

 Inese Grumolte-Lerhe doktora disertāciju aizstāvēja nesen – 2016.gada 10.jūnijā. Tiekamies ar gados jaunu kundzi, kurai nevar būt ilga pieredze zinātnē un administratīvajā darbā. Nevar būt arī respektabls publikāciju saraksts. Tāpēc ļoti noder viņas internetā lasāmā disertācija. Tā palīdz atbildēt uz minētajiem jautājumiem par vadītājas personu.

Manuprāt, palīdz atbildēt samērā precīzi un vispusīgi. Disertācijā tiekamies gan ar autores uzskatiem un ideoloģisko orientāciju, gan ar zināšanu apjomu un zināšanu izpratnes pakāpi. Atspoguļojās analītiskuma potenciāls, ņemot vērā Ineses Grumoltes-Lerhes vecumu.

Disertācija pieder īpašas kategorijas darbiem. Īpašā kategorijā ietilpst darbi, jau kuru nosaukums uzjundī smagus jautājumus.

Ineses Grumoltes-Lerhes disertācijas nosaukums ir „Nepiesaistītā intelektuāļa iesaistīšanās valsts pārvaldē: Rainis un Vaclavs Havels”. Tā ir disertācija doktora grāda iegūšanai politikas zinātnes apakšnozarē „Politikas teorija”. Darba zinātniskais vadītājs ir Dr. phil., prof. Juris Rozenvalds no LU Sociālo zinātņu fakultātes.

Pirmie jautājumi attiecās uz disertācijas objektu un priekšmetu. Kāpēc autore izvēlējās mākslinieciski radošas personības? Vai autore ir pārliecināta par savu konģenialitāti un daiļrades psiholoģijas pazīšanu? Vai autore vispār zina, ka bez konģeniālās vienotības (tādām pašām spējām) un daiļrades psiholoģijas pazīšanas nopietna saruna par dzejnieka, prozaiķa, dramaturga personību nav iespējama? Vai autore ir gatava tikties ar metafiziku? Vai viņa saprot, ka radošām personībām piemīt metafiziskās noslieksmes pašanalīzē un ārējās pasaules analīzē? Kāpēc divus literātus, izcilus vārda meistarus, nepieciešams sapīt ar politiku? Kāpēc izvēlējās Raini, kurš pret politiku neizturējās ar lielu cieņu un kura personības aicinājums bija māksla, bet nevis politika? Kāpēc tiek salīdzināti krasi atšķirīgos laikmetos un krasi atšķirīgos kultūras apstākļos dzīvojoši cilvēki? Kāds labums var būt no mākslinieka „preparēšanas” politikas „morgā”? Kāpēc uz Raini jāattiecina intelektuāļa jēdziens, ja tas nāca modē tikai XX gs. beigās un arī tikai Austrumeiropā, kur valdošās kliķes nekaunīgie tipi pavēlēja viņus saukt par intelektuāļiem? Kāds labums var būt „Politikas teorijai” no jēdziena „intelektuālis”, ja šo jēdzienu visbiežāk ir smieklīgi attiecināt uz politiķiem? Kāpēc „Politikas teorijai” ir vajadzīgi literāri radoši cilvēki, bet nevis profesionāli politiķi? Kāpēc autore neizvēlējās šodienas vietējos politiķus? Piemēram, Inu Druvieti un Janīnu Kursīti-Pakuli. Abas dāmas arī ir radošas būtnes. Abas ir intelektuāles, kuras ir atdevušās politikai un sevi uzskata par politiķēm. Abas ir viena laikmeta un vienas kultūras pārstāves. Abas ir vienlīdz vērtīgas zinātnē un politikā. Vārdu sakot, ideāls materiāls „preparēšanai” politikas „morgā”. Turklāt no abu dāmu „preparēšanas” var būt praktisks labums. Viņu paraugs var stimulēt jeb nestimulēt arī citas vietējās radošās dāmas atdoties jeb neatdoties politikai, sēdēt jeb nesēdēt parlamentā par diezgan labu algu.

Atsevišķa šarāde koncentrējās ap vārdu „nepiesaistītais”. Disertācijas nosaukuma mīklainība šajā vārdā sasniedz kulmināciju. Kāpēc ne „nepieķēdētais”, „nepiesietais”, „nepiekaltais”, „nepieskrūvētais”, „nepietauvotais”? „Nepiesaistītais” nav tālu no identitātes „nepieskaitāmais”. Saprotams, ne uz brīdi nav ticama autores vēlēšanās runāt par abu personību nepieskaitāmību. Tomēr mīklainība saglabājās.

Turpina uzbāzties smagi jautājumi. Ko vispār nozīmē „nepiesaistītais intelektuālis”? Kad viņš ir piesaistīts un kad viņš nav piesaistīts? Kam viņš ir piesaistīts vai nepiesaistīts? Kas viņu piesaista vai nepiesaista? Vai Raiņa variantā tā ir Aspazija? Bet varbūt Stučka, Jansons-Brauns, cars, Vidzemes gubernators?

Šarāde pakāpeniski pierimst, un nosaukuma mīkla tiek varbūtēji (hipotētiski) atminēta, izlasot disertācijas nosaukumu angļu valodā. Tajā vārdi „nepiesaistītais intelektuālis” ir iztulkoti kā „unattached intellectual”. Vārdu „unattached” filologi iesaka tulkot „brīvs”, „nesaistīts”, „viens bez pavadoņa”.

Uz radošām personībām Raini un Havelu katrā ziņā ir jāattiecina vārds „brīvs”, bet nevis „nesaistīts”. Citu variantu nevar būt. Tāda ir vēsturiskā pieredze. Bet galvenais – tāda ir realitātes prasība.

Radoša personība ir brīva personība. Radoša personība visaugstāk vērtē savu brīvību. Nav tik svarīgi, kas tā ir par brīvību. Galvenais ir brīvības apziņa. Radoša personība nevēlas zaudēt brīvību ne politiskajā, ne ideoloģiskajā ziņā. Nevēlas kalpot zinātniskajām un filosofiskajām doktrīnām, sabiedriskajām organizācijām un politiskajām partijām. Nevēlas kalpot varai. Radoša personība vēlas būt brīva estētiskajā jomā.

Tas viss ir labi zināms. Par to stāsta literatūras un mākslas vēsture, literaturzinātnes un mākslas zinātnes biogrāfiskie pētījumi. Ticu, politikas teorijas profesionāli pārņemts gados jauns cilvēks to var tik labi nezināt. Politoloģijā brīvības kategorija dominē politiskās brīvības aspektā, bet nevis radošas personības brīvības aspektā. Atšķirība ir milzīga. Rietumu civilizācija šodien ir tik zemu nolaidusies, ka runāt par politiķa idejisko brīvību vispār vairs nav pieklājīgi. Raiņa laikā vēl bija pieklājīgi, un Rainis par to runāja. Taču Havela laikā jau vairs nebija pieklājīgi. Savukārt „kultūras industriju” biznesa ērā vairs nav pieklājīgi runāt par mākslinieka brīvību. To liedz darīt naudas vara, neoliberālisma un postmodernisma diktatūra.

Vārdus „nepiesaistītais intelektuālis” autore ir izlasījusi ārzemju speciālajā literatūrā. Tāds varētu būt mīklas atminējums. Zinātnē turpinās polemika par „unattached intellectual”. Protams, polemika ir par intelektuāļa idejisko brīvību, bet nevis „nepiesaistāmību”. Polemika ir turpinājums slavenā vācu sociologa Karla Manheima XX gs. sākumā ievadītajai teorijai par inteliģences idejisko brīvību un inteliģences „specifisko attieksmi pret kultūru”. Manheima jēdzienu vācu valodā „fieischwebende Intelligenz” mūsdienās angļu valodā visbiežāk tulko kā „free-floating intelligentsia”. Sastopams arī tulkojums „unattached intellectual”.

Karls Manheims sociālajās zinātnēs viens no pirmajiem kritiski pievērsās inteliģences idejiskās brīvības teorijai. Disertācijā Manheims neeksistē. Tas nav labi. Tas nepavisam nav labi. Tas ir tas pats, ja pētījumā par marksismu neeksistē Markss, pētījumā par freidismu neeksistē Freids, pētījumā par kulturoloģiju neeksistē Vilhelms Ostvalds – kulturoloģijas jēdziena autors un kulturoloģijas zinātnes iniciators.

Bet tagad par Prokrustu, ar kuru lasītājs jau sasveicinājās šīs esejas virsrakstā. Par Prokrusta gultu ir dzirdējis katrs izglītots cilvēks. Daudzi varbūt paši ir izmantojuši Prokrusta metodi apcirst materiālu saskaņā ar iepriekš formulēto shēmu, neuztraucoties par šīs shēmas neatbilstību dotajam materiālam. Varbūt arī pats esmu grēkojis aizvadītajā pusgadsimtā. Teorētiskās un metodoloģiskās domas apsēsts cilvēks var nepamanīt Prokrusta gultas kluso ielavīšanos abstraktās konstrukcijās.

Inesei Grumoltei-Lerhei acīmredzot ļoti interesē radošu cilvēku saistība ar politiku. Viņai šī saistība liekas ļoti aktuāla tēma. Tas ir apsveicami. Vienmēr ir apsveicama sprigana interese. Pat tad, ja šī spriganā interese ne pie kā nozīmīga nenovedīs.

Viņas priekšstatus kardināli ietekmēja mūsu nesenā vēsture – „perestroika” un radošās inteliģences loma Eiropas sociālisma sistēmas sabrukumā. Disertācijā viņa to godīgi paskaidro.

Diemžēl viņa nav ņēmusi vērā, kas no tā visa sanāca. Viņa nav ņēmusi vērā specdienestu lomu radošās inteliģences nelietīgajā izmantošanā unikālās laupīšanas un kriminālo valstu organizēšanā. Viņa varbūt ne visai skaidri apzinās, ka LR kā kriminālā valsts ir specdienestu angažētās latviešu radošās inteliģences noziegums un tādējādi viņas mīlestības objekts ir specdienestu angažētie „intelektuāļi”, par kuriem Rainim noteikti būtu kolosāli trāpīgi epiteti.

Bet liksim mierā mūsu traģisko stāvokli. Tas disertācijas virtuvē nav tik svarīgi, kaut gan uzskatāmi liecina par jaunās zinātnieces mūsdienu sociālo procesu ne visai korekto izpratni.

Svarīgākais ir viņas izvēlētā Prokrusta metode, disertācijas objektu un priekšmetu iebīdot pilnīgi nepiemērotā gultā. Faktiski iebīdot divās nepiemērotās gultās. Tā, piemēram, Raiņa personību viņa iebīda vienā nepiemērotā gultā, bet Raiņa laikmetu viņa iebīda otrā nepiemērotā gultā. Tas griezīgi atklājās salīdzinājumā ar Havela laikmetu.

Diemžēl disertācijas autore Raiņa personību atkal velk uz „barikādēm”. Pirmo reizi Raini vilka uz sociālisma ideoloģijas „barikādēm” akadēmiķis Vilis Samsons. Tas notika 1985.gadā izdotā grāmatā. Ineses kundze Raini velk uz politiķa „barikādēm”. Respektīvi, tiecās „piesaistīt” politikai. Disertācijā Rainis „nepiesaistīts” ir 1905.-1920.g. Tolaik viņš esot bijis „nepiesaistīts” tāpēc, ka Šveicē nevarēja nodarboties ar politiku. Autore 1905.-1920.g. periodu Raiņa dzīvē dēvē par „politiski nozīmīgu darbības sfēru”.

Tas ir pilnīgi aplami. Minētajos gados Rainis nodarbojās ar literatūru. Tas bija mākslinieciski visbagātākais periods viņa mūžā. Rainis nenodarbojās ar politiku. To viņš savā mūžā nekad nav darījis. Viņš nodarbojās ar mākslu un jutās kā mākslinieks. Viņš nebija piemērots politiķa manipulatīvajām kalkulācijām un demagoģiskajai retorikai. Tas cilvēks, kurš Raini vilka uz sociālisma ideoloģijas „barikādēm”, bija ļoti gudrs vīrs. Es to lieliski zinu, jo man bija gods un laime strādāt viņa vadībā daudzus gadus. To saku ar neslēptu lepnumu. Vilis Samsons necieta muļķus un pielīdējus – tolaik dažādus stradiņus, kristapsonus, hausmaņus. Vilis Samsons Raini vienmēr redzēja „dzejas Olimpā”. Viņš pirmkārt un galvenokārt Rainī saskatīja dzejnieku, bet nevis politiķi un sociālisma ideologu. V.Samsona grāmatas nosaukums ir „Dzejas Olimpā un uz barikādēm”.

Disertācijas nepilnība ir neprasme pietiekamā mērā nošķirt sociālo pozīciju no politiskās pozīcijas. Pētījumos par radošām personībām tas ir obligāti nepieciešams. Katra radošā personība domā par sabiedrību un tās šķirām, slāņiem, grupām; domā par tautu, nāciju, valsti. Tātad domā par sociālajām parādībām. Domā ieinteresēti, atbildīgi, sakāpināti, patriotiski, kritiski.

Radoša personība var domāt arī par politiku, un radošai personībai var būt noteikta politiskā pozīcija. Taču politiskā pozīcija ir šaurāka un empīriski piezemētāka nekā sociālā pozīcija, kas ne reti uzplaukst sociālajā filosofijā. Politiskā pozīcija attiecās uz konkrēto varu un tās konkrēto politiku. Ne reti radoša personība neciena pastāvošo politisko varu un nevēlās ar to sadarboties.

Raiņa personībā galvenais ir viņa sociālā pozīcija. Nebaidos to klasificēt kā sociālo filosofiju. Rainis ir atstājis filosofiski dziļu, erudētu, plašu un daudzpusīgu mantojumu, un disertācijā tas ir izmantots.

Tikai disertāciju ir izkropļojis Prokrusts. Raiņa sociālā filosofija apzāģēta politikas „gultas” izmēros. Tekstā lasāms, ka Rainim „vismaz divas reizes XX gadsimtā ir nācies pārdefinēt savu lomu sabiedriski politiskajā izkārtojumā”. Tas nav pareizi. Viņam nenācās sevi „pārdefinēt”. Rainis vienmēr bija un palika mākslinieks. Arī tad, kad sapņoja par Valsts prezidenta krēslu un sēdēja izglītības ministra krēslā. Arī tad, kad pret viņu nelietīgi izturējās partijas biedri un (kā raksta jaunā zinātniece) „nepiesaistīto intelektuāļu pārorientēšanās uz politiķa lomu bija problemātiska”.

Raiņa laikmeta un Havela laikmeta salīdzinājums arī ir Prokrusta manierē. Mākslīgi uzstutēta otra Prokrusta gulta.

Autores terminoloģijā Rainis un Havels dzīvoja „represīvos režīmos”. Tā var teikt par pēckara sociālistisko Čehoslovākiju. Bet tā nevar teikt par Krieviju. Manuprāt, arī Rainis tā neteiktu, kaut gan tika sodīts par pretvalstisko darbību. Cariskajā Krievijā represijas bija sastopamas, taču tās ir grūti salīdzināt ar nežēlīgajām represijām sociālistiskajā iekārtā. Par to amizanti liecina Raiņa pieredze.

Piemēram, pirms došanās uz izsūtījuma vietu Slobodskā Rainis ar Aspaziju detalizēti apsprieda jautājumu par revolvera pirkšanu. Raiņa ieskatā ar ieroci būšot drošāk tālajā ceļā un svešajā vietā. Vēstulēs no Slobodskas Rainis sievai bieži žēlojās par pārēšanos, kas traucējot strādāt pie rakstāmgalda. Sociālistiskās Čehoslovākijas disidenta Havela cietumnieka pieredzē tādas apspriedes un tāda žēlošanās nebija iespējama.

Inesei Grumoltei-Lerhei pietrūka Tēseja, kurš uzvarēja Prokrustu un Prokrustu iebīdīja Prokrusta gultā. Jaunajai zinātniecei Tēsejs varēja būt gudrs un zinošs zinātniskais vadītājs, sniedzot vērtīgus padomus un novēršot „mīļās aplamības”, kā parasti vīpsnāja Vilis Samsons, tekstā izlasot kārtējās muļķības par Raini.

No jaunās lēdijas var iznākt lietaskoks. Iespaids ir cerīgs. Viņa nemētājās ar pārgudriem jēdzieniem. Viņas tekstā nav terminoloģiskā bezjēdzība un pretrunīgums. Nav arī murgaina teorētiskā eklektika, kā tas, piemēram, ir nesen uzspodrināto zintnieku mūrnieku, poriņu, sedlenieku vervelējumos.

Esmu lasījis ne tikai Ineses kundzes disertāciju. Noskatījos arī video ierakstu. Tas ir ievietots internetā un veltīts Rainim. Bija interesanti un patīkami. Viņa runā par tēmu, bet nevis par savām emocionālajām izjūtām tēmas sakarā, kā to slimīgi aizgrābti dara daudzi mūsu jaunie zinātnieki.

Manuprāt, Ineses kundzes darbavieta nav Bruņinieku namā. Nespēju viņu iedomāties viņķeļu, mūrnieču, kursīšu, āboltiņu, barču, rībenu, kaimiņu, buiķu, bondaru, cilinsku, dombravu, dzintaru, judinu, kiršteinu, kolu, urbanoviču kompānijā. Dr. Ineses Grumoltes-Lerhes darbs kriminālās valsts kalpībā noteikti ir viņas zinātniskā talanta bendēšana.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...