Iesaki rakstu:

Pirmdien  tiesa paziņos saīsināto spriedumu 12 gadus un 6 dienas ilgušajā tiesas procesā, kas nosaukts Aivara Lemberga vārdā. Likumos pasludinātais sacensības princips kriminālprocesā Latvijā ir fikcija; cilvēktiesības kriminālprocesā tiek ignorētas; tieslietu ministrs Jānis Bordāns un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Juris Jurašs, izsakot draudus Limbažu tiesas tiesnesim, devuši skaidru mājienu, cik barga būs divu Tieslietu padomes locekļu reakcija arī tā dēvētās Lemberga krimināllietas tiesas sastāvam, ja tas uzdrošināsies pasludināt attaisnojošu spriedumu – par šīm un citām tēmām Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai, kas notika jau pēc tam, kad viņš bija teicis pēdējo vārdu tik ilgi, cik tiesa to ļāva (t.i., četras tiesas sēdes).

Kopš 2009. gada 16. februāra esat 12 gadus aizvadījis intensīvā tiesvedībā, bet 24. maijā apritēs 22 gadi, kopš tika uzsākts kriminālprocess pret jums. Kā jutāties šajā procesā?

Tik tiešām, kriminālprocesa ilgums ir 22 gadi. Pirmo tiesiskās palīdzības lūgumu prokuratūra šā procesa ietvaros ir nosūtījusi 1999. gadā. Jau 2000. gada pirmajā pusē divi prokurori neatkarīgi viens no otra konstatēja, ka nav kriminālpārkāpuma pazīmju, un pieņēma lēmumu - atteikt ierosināt krimināllietu. Šie divi lēmumi vēl šobrīd ir spēkā, taču tas netraucēja krimināllietu atjaunot, pat neatceļot šos divus lēmumus. Secinājumi. Pirmkārt, Latvijā kriminālprocess var būt bezgalīgs, jo likums ierobežo tikai laiku pirmstiesas procesā mantas arestam un drošības līdzekļiem, tomēr netiek ierobežots pats kriminālprocesa ilgums. Tādējādi kriminālprocess kalpo kā līdzeklis politisko un biznesa mērķu sasniegšanai, ja prokurors vai prokuratūra nostājas viena politiskā grupējuma interesēs, kā tas ir manā gadījumā.

Otrkārt, Latvijas kriminālprocesā nav spēkā sacensības princips. Tiek teikts - Latvija ir demokrātiska valsts, jo kriminālprocesā spēkā ir sacīkstes princips. Bet kā ir patiesībā? Jūs nevienam nevarat pārsūdzēt krimināllietas uzsākšanu. Pirmstiesas procesā prokurors var neierobežoti ilgi pratināt neierobežotu skaitu liecinieku, vākt pierādījumus - jūs netiekat pilnīgi ne par ko informēts. Kad jums, kā manā gadījumā, 2008. gadā izsniedz apsūdzību un jūs sakāt, ka vēlaties iepazīties ar apsūdzību un sniegt liecības, jums prokurors šādu iespēju liedz un nosūta lietu uz tiesu. Bet tiesa lietu pieņem iztiesāšanai, nevērtējot, vai pirmšķietami apsūdzībai vispār ir vai nav pamats. Kad jūs pirmajā tiesas sēdē sakāt, ka jūs nesaprotat apsūdzību, jo tā ir abstrakta, nekonkrēta, viena apsūdzības daļa ir pretrunā ar citu un tā tālāk, un jūs konkrēti norādāt, kas jums nav saprotams, tiesa jums norāda, ka tai nav nekādu tiesību tulkot prokuroru uzrakstīto.

Lietu nosūta uz tiesu nevis visu kopā ar visiem pirmstiesas procesā savāktajiem pierādījumiem, bet lietu sadala, no pamatlietas izdalītāja lietā ieliekot tikai tos pierādījumus, kuri ir izdevīgi prokuroriem. Vecā pamatlieta, kura paliek prokuratūrā, skaitās izmeklēšanas noslēpums - manā gadījumā arī šobrīd -, līdz ar to jums un jūsu aizstāvjiem tai piekļūt ir neiespējami. Manā gadījumā kriminālprocess ar beigu cipariem 3205 /ģenerālprokurors Jānis Maizītis 2005. gada to iesauca par Ventspils amatpersonu lietu - R.R, U.D./ joprojām atrodas prokuratūrā izmeklēšanā. Tur ir apsūdzības ne tikai man, bet arī Mamertam Vaivadam, Gitai Grasmanei un Laimonim Junkeram, kurš jau ir miris. Tā lieta tur stāv un tiek gaidīts, kad nomirs arī pārējie apsūdzamie.

Tātad jūsu gadījumā krimināllietas sadalīšana ir mehānisms, kā būtiski apgrūtināt aizstāvību?

Protams! Tas ir tas, kā Latvijā izpaužas “sacensības princips” kriminālprocesā, tas ir viens no piemēriem, kāpēc Latvijā sacensības princips kriminālprocesā ir fikcija. Prokurors citā krimināllietā noslēpj pierādījumus, kas apgāž apsūdzību, bet tu tiem netiec klāt. Vēl piemērs - prokurors, nododot lietu tiesai, piesaka jebkuru liecinieku skaitu, un viņam nav jāpamato, kāpēc tas vai cits liecinieks ir aicināms. Savukārt aizstāvībai, piesakot savus lieciniekus jau tikai tiesā, katra liecinieka pieteikšana ir jāaizstāv, tādējādi atsedzot savas aizstāvības pozīciju. Prokurori var pieteikt lieciniekus pratināt arī atkārtoti un nekādi iebildumi netiek celti. Manā lietā kā apsūdzības liecinieki tika pratināti 100 cilvēki, savukārt aizstāvības liecinieki tika nopratināti tikai 3. Proporcija 33 pret 1 prokuroriem par labu - tā spilgti raksturo šo “sacensības principu”.

Man neļāva pratināt divdesmit apsūdzības lieciniekus, tai skaitā būtiskus, piemēram, Aināru Gulbi, Jūliju Krūmiņu, Rudolfu Meroni, Māri Forstu un daudzus citus. Vēl piemērs - prokurors aizsūta uz tiesu lietu, kurai pievieno neierobežotu skaitu pierādījumu, kādus vien viņš uzskata par vajadzīgiem apsūdzības pierādīšanai. Lai aizstāvība pievienotu kādu pierādījumu, jums vai advokātam ir jāpamato, kāpēc konkrētais pierādījums ir pievienojams lietai, un tādējādi atkal jāatklāj aizstāvības pozīcija pirms debašu runas. Manā gadījumā prokurori varēja nolasīt savus lūgumus no pirmās līdz pēdējai lapai. Ja es pieteicu lūgumu, es motivācijas daļu lasīt nedrīkstēju, tikai pašas beigas, tā teikt - pasaki, ko tu gribi. Prokurori apsūdzības runu sacīja, cik ilgi gribēja. Maniem aizstāvjiem tā tika ierobežota. Prokurors teica repliku, cik ilgi gribēja. Maniem aizstāvjiem laiks tika ierobežots. Arī pēdējo vārdu es varēju teikt vien tik, cik tiesa to uzskatīja par vajadzīgu. Latvijā sacensības princips ir absolūta fikcija.

Viss kriminālprocess ir orientēts uz to, ka apsūdzētajam jāzaudē.

Ja viņš tomēr vinnē, tad tas nozīmē, ka apsūdzībā pieļautas patiešām grandiozas kļūdas.

Radot šādu kriminālprocesu, bija kāds konkrēts mērķis?

Kriminālprocess visus šos 16 gadus, kopš tas ir spēkā /2005. gadā Kriminālkodeksa vietā tika pieņemts Kriminālprocesa likums, jaunais likums izpelnījās gan uzslavas no ārvalstu vēstniecībām, gan skarbu jurisprudences speciālistu kritiku/, nemitīgi tiek mainīts par sliktu aizstāvībai. Galvenā problēma - prokuratūras un prokurora darbu neviens nekontrolē un neuzrauga. Ja jūs sūdzaties par prokuroru, tad pārbaudi par jūsu sūdzību veiks šis pats prokurors, par kuru jūs sūdzaties. Prokuratūra ir vienīgā valsts institūcija, kuras darbību jūs nevarat nevienam no malas pārsūdzēt kriminālprocesa ietvaros. Ja kādam ir “gali” prokuratūrā, tad viņš var sakārtot jebkuru jautājumu. Tā tas ir bijis līdz šim.

12 gadus vērojot šo procesu no malas, bija redzams, ka bieži tajā notika nevis loģiska argumentu vērtēšana, bet atklāti naida izpaudumi pret jums, pirmkārt jau no valsts apsūdzības uzturētāju grupas vadītāja puses. Mums arī advokāti ir teikuši, ka nevienā citā procesā viņi nav sastapušies ar tik naidīgu attieksmi no prokuroru puses. Ko esat sariebis prokuroram Jurim Jurisam?

Viņš ar lielu entuziasmu sablīvēja lietā daudzos apsūdzības pantus un epizodes, sašuva vairāk nekā 100 sējumus. To viņš darīja, lai lietai piešķirtu pompozitāti, īpašu svarīgumu - “vēsturē nebijusi lieta”. Viņš šo lietu redzēja un joprojām redz kā iespēju taisīt karjeru. Šai ziņā viņš nav kļūdījies. Ja viņš nebūtu apsūdzības uzturētājs šajā lietā, tad Bordāns viņu nebīdītu par ģenerālprokuroru. Ar savu rīcību kriminālprocesā, tai skaitā ļaujot izsaimniekot arestēto mantu, Juris Juriss ieguva /pašlaik valdošas elites/ politisko labvēlību. Rudolfs Meroni pēdējo divu Saeimas sasaukumu laiku bija galvenais stipendiju devējs Zatlera partijai, Artusa Kaimiņa partijai, Jaunajai konservatīvai partijai un, iespējams, arī citām. Roka roku mazgā. Juris Juriss piesedz Meroni, Meroni “ieeļļo” Jauno konservatīvo partiju un Kaimiņa partiju un pirms tam arī citas partijas, tā rezultātā izveidojās saspēles konglomerāts, kur, no vienas puses, politiskās partijas ir ieinteresētas nomušīt Lembergu kā opozicionāru un politisko konkurentu, bet, no otras puses, ir grupiņa, kura vēlas kaut ko šai procesā nozagt. Šī saspēle ir bijusi auglīga visiem, tai skaitā Jurim Jurisam, kurš gandrīz kļuva par ģenerālprokuroru.

Bet nekļuva.

Bet bija ļoti tuvu. Mēs vēl redzēsim, vai par tādu viņš nekļūs nākamajā ciklā, jo viņa politiskie nopelni ir acīm redzami. Jūs par šādu situāciju nevienam nevarat sūdzēties. Var sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet tā, visdrīzāk, atmetīs sūdzību atpakaļ, sakot, ka krimināllietā /kas tiek izskatīta konkrētajā valstī/ nav galīgā sprieduma. Manā lietā pagājuši 12 gadi, un, kamēr lieta izies cauri atlikušajām instancēm, paies vēl tikpat. Tikmēr jau daļa procesa dalībnieku būs apmiruši.

Vērojot tiesas procesu, radās iespaids, ka bijušajam tiesas sastāva priekšsēdētājam Borisam Geimanam kāds stāv aiz muguras un pavēl aizliegt tiesas zālē jums runāt. Tiesnesei Irīnai Jansonei ir savs darba stils, taču arī līdz pat pēdējai tiesas sēdei nepameta sajūta, ka būtiskākajos procesuālajos jautājumos tiesnese ir spiesta konsultēties ar kādu tiesas zālē neredzamu personu?

Ir vairāki varianti. Pirmais, vislabvēlīgākais - tiesas sastāvam, iepazīstoties ar apsūdzību un noklausoties lieciniekus, jau ļoti agrā stadijā radās pilnīga pārliecība, ka lieta ir nepamatota un taisāms attaisnojošs spriedums, un tāpēc viss jādara pēc iespējas ātrāk. Tas jādara, ignorējot kriminālprocesa normas, tai skaitā apsūdzētā un viņa aizstāvja tiesības, tomēr ļoti strikti ievērojot apsūdzības tiesības, lai apsūdzībai nebūtu iemesla apelācijas protestam. Otrs variants ir otrādāk, un tas ir daudz sliktāks. Kurš no šiem variantiem ir spēkā, to mēs tagad nevaram pateikt.

Taču kopumā klaju naida izpausmi pret jums no tiesas puses nemanījām. Jums 12 gadu laikā deva arī atļaujas izceļot uz ārzemēm?

Gandrīz vienmēr.

Ja jūs būtu aizgājis no politiskās darbības, vai šis process turpinātos?

Netiekot ar mani galā politiski, tagadējā valdība vērsās pēc palīdzības pie amerikāņiem, un viņi pret mani ieviesa nacionālās sankcijas. Kopš tā brīža ir pagājuši 14 mēneši, un nav iesniegts ne tikai man, bet arī Latvijas valdībai, Latvijas prezidentam, prokuratūrai, KNAB, Valsts policijai neviens pierādījums pret mani, piemēram, ka es esmu veicis ekspropriāciju. Ir apgalvots, ka es esot ekspropriējis un valsts man esot kaut ko uzdāvinājusi; ka es esot nelikumīgi uzvarējis dabas resursu iepirkumā; ka es esmu korumpējis tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas; ka visiem tas esot zināms, ka es esot samaksājis viņiem un viņi kaut ko dara manās interesēs. Tas, protams, maigi izsakoties, ir izzīsts no pirksta. Līdzīgi kā šajā kriminālapsūdzībā teikts, ka esmu nodarījis būtisku kaitējumu valsts varas un pārvaldības kārtībai, bet nav norādīts, tieši kāds kaitējums ir nodarīts.

Piemērojot amerikāņu sankcijas, man tika dots signāls caur konkrētiem cilvēkiem - man tika pateikts, ka man jāiet prom no politiskās darbības. To man kopš 1999. gada ir teikuši un brīdinājuši - ja ne simt reizes, tad daudzus desmitus reižu jau nu gan. Man arī tika teikts, ka lieta pret mani tiks izbeigta, ja došu apsūdzošas liecības pret konkrētiem politiķiem partijās “Latvijas ceļš”, Zaļo un zemnieku savienība, pret politiķiem Andri Šķēli un Aināru Šleseru.

Pēdējā preses konferencē minējāt, ka augsta Krievijas amatpersona pirms 15 gadiem atbraukusi pie Latvijas valdības vadītāja un teikusi - ko jūs tur ceremonējaties ar Lembergu, izdariet kā mēs ar Hodorkovski, apcietiniet viņu, un viss būs kārtībā.

Tas bija Sergejs Prihodjko, Krievijas prezidenta preses dienesta vadītājs, un viņš to teica Aigaram Kalvītim.

Kādēļ Krievija pirms 15 gadiem vēlējās ar jums izrēķināties?

Es nedomāju, ka viņi vēlējās ar mani izrēķināties. Vienkārši tika pausta Krievijā valdošā izpratne, kā jārisina jautājumi ar neērtiem politiskiem konkurentiem. Šobrīd Latvijā šī ideja tiek realizēta par 100%.

Atceros 2006. - 2007. gadu, kad Krievija ļoti vēlējās nopirkt “Ventspils naftu”. Tolaik pat vēstnieka amatā bija norīkots par “naftas diplomātu” sauktais Viktors Kaļužnijs, kurš šo jautājumu kārtoja. Jūs bijāt tas, kurš pretojās šādam darījumam. Vai no turienes tās kājas aug?

Ieinteresētība uz zināmiem noteikumiem nopirkt “Ventspils naftu” Krievijai radās jau tad, kad pie varas bija politiskā partija “Saimnieks”.

Kad /partijas “Saimnieks” pārstāvis, privatizācijas valsts ministrs/ Ēriks Kaža brauca uz Maskavu?

Jā, un pēc tam šī tēma aktualizējās 2004. - 2006. gadā. Es nebiju tiešais lēmējs, bet bija cilvēki, kuri ar mani konsultējās, kā labāk darīt. Par tiem Krievijas interešu pārstāvjiem mums nebija nekādu ilūziju, kā viņi rīkosies tālāk. Pircējs nebija Kremlis, Krievijas prezidents vai Krievijas valdība. Tur bija iesaistīti /Ventspils tranzītbiznesa miljonāri/ Oļegs Stepanovs un “šakāļi” ar aktīviem oligarhu “galiem” Krievijā.

Pieminējāt savus bijušos biznesa partnerus. Cik noprotams, tad arī viņi, sākot no 2004. gada, bija tas “motors”, kas dzina šo krimināllietu uz priekšu. Visticamāk, tieši viņi veicināja to, ka Rudolfs Meroni sāka prokuroriem sniegt apsūdzošās liecības?

Meroni plāns radās 2003. gadā. To var droši teikt, un tam ir pierādījumi. Lai savu plānu īstenotu, viņam vajadzēja izspēlēt konflikta kārti, bet viņš to nevarēja izspēlēt, ja tai spēlē nepiedalās arī prokurors /Andis/ Mežsargs. 2006. gada jūnijā viņi vienojās ar prokuroru Mežsargu. Jau jūlijā “Aivara parka” lietā tika celta apsūdzība un veiktas kratīšanas.

Tas notika vienā un tai pašā dienā, kad ZZS valde mani izvirzīja par ZZS premjera amata kandidātu Saeimas vēlēšanām, kuras notika 2006. gada oktobra pirmajā nedēļā.

Jāatceras, ka dienu iepriekš, pirms jums izvirzīja apsūdzību t.s. Aivara parka lietā, Oļegs Stepanovs un Olafs Berķis uzaicināja prokuroru Andi Mežsargu uz restorānu “Rīdzene”, kur visi trīs esot minerālūdeni dzēruši. Ja prokurors ar lieciniekiem kriminālprocesā iet uz restorānu dienu pirms apsūdzības uzrādīšanas - tas nebūt nav otršķirīgs fakts.

Jā. Ir liecības, kuras Rudolfs Meroni sniedzis Anglijā, un ir publikācijas ar virsrakstiem “Lembergam beigas Anglijā”, “Viņu “Latvijas kuģniecības” lietā “izģērbs””. Bet Anglijā Rudolfs Meroni, sniedzot liecības, prokuroru Mežsargu sauca par Mužiku. Meroni viņu uzskatīja par neprofesionālu, mantkārīgu un godkārīgu cilvēku. Šīs prokurora Mežsarga īpašības Meroni arī ļoti veiksmīgi izspēlēja. Diriģents bija Meroni. Mežsargu kopā ar daudziem citiem prokuroriem, ieskaitot ģenerālprokuroru, kurš manā lietā bija izmeklēšanas grupas vadītājs, Meroni raustīja aiz pavadiņām un virzīja procesu tā, kā tas viņam bija vajadzīgs. Meroni “sadarbojās” ar Mežsargu, stiprināja viņa apetīti un sadarbojās arī ar “šakāļiem”.

Te nevar nepieminēt Ainaru Gulbi sakarā ar Gulbja un viņa kompāniju milzīgajiem parādiem gan “Ventspils naftai”, gan Ventspils pilsētas domei 90. gadu sākumā - vairāk nekā desmit miljoni ASV dolāru. Gulbis prasīja man, lai parādi tiktu norakstīti. Neviens nebija gatavs Gulbim un viņa kompānijām uzdāvināt 10 miljonus. 1997. gadā tika panākts izlīgums - Gulbja parādus nokārtoja citas juridiskas personas. Tai skaitā tika samaksāts parāds pret Ventspils pilsētas domi, sedzot 6 miljonus ASV dolāru parādsaistības. Ainārs Gulbis nespēja nomierināties, meklēja atbalstu pie tā laika premjera Andra Šķēles, pie politiķiem Arnolda Laksas un Ainara Šlesera. Gulbim katalizators izrādījās vekselis, ko biju mantojis no /sava drauga, pāragri mūžībā aizgājušā/ Vitāla Lejiņa. Aināra Gulbja vadītā “SWH Rīga” bija parādā Vitālam Lejiņam vairāk nekā 100 000 latu. Es to naudu piedzinu. Tā ir deklarēta manos ienākumos 2005. gadā.

Te viņiem radās kopējas intereses - “šakāļi”, Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš, kurš nevarēja pārdot savus aktīvus par naudu, kādu viņš gribēja, prokurors Mežsargs, Meroni. Un tam visam pāri - ilgtermiņa politiskā interese noņemt no trases Lembergu kā potenciālu premjeru. Tā šis process turpinās līdz pat šai baltai dienai. Parādās arī jauni personāži kā Juris Juriss, kuram notiekošais ir karjeras īstenošanas elements - viņš ir “pret” Lembergu un tāpēc politiķiem ir “labais”.

Bet 12 gadu laikā bija jau arī skaisti brīži. Paguvāt iemīlēties, apprecēties, tikāt pie otra dēla Artūra, kurš arī vienu reizi paguva piedalīties tiesas sēdē un par to gandrīz tika deportēts uz bērnunamu.

Jā! Tas notika pēc Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora un apsūdzības uzturētāja Jura Jurisa priekšlikuma atņemt man dēlu un atdot viņu sociālam darbiniekam, tātad bērnumanam, bez bāriņtiesas lēmuma. Tas parāda patoloģisko naidu pret mani, kas ir pilnīgā pretrunā ar likuma “Par prokuratūru” burtu un garu. Tur nav teikts, ka prokurora pienākums ir izrēķināties. Bet, protams, šajā likumā ir interesanta frāze, ka prokuroram jārīkojas “pēc savas pārliecības”, tomēr nav pateikts, par kādu pārliecību ir runa - vai tā ir politiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, revolucionārā pārliecība?

Likumā nav rakstīts, ka viņam jābūt pārliecībai izrēķināties pat ar manu četrgadīgo dēlu. Ja būtu 1918. gads un Krievija, tad gan viņš nošautu vai represētu Lemberga ģimeni, aci pat nepamirkšķinot.

Un gūtu no tā baudījumu?

Un vēl saņemtu Sarkanā karoga ordeni par šķiras ienaidnieku likvidāciju.

Varat atklāt cik daudz naudas aizstāvībai esat iztērējis?

Neesmu saskaitījis. Gana daudz. Taču šai laikā esmu apguvis Kriminālprocesa normas un starptautiskās cilvēktiesību normas. No galvas nezinu visus pantus, bet esmu apguvis likumu jēgu. Esmu konstatējis, ka Latvijā cilvēktiesības nepastāv. Prokurori uz tām raugās ar smaidu: “Jūs varat sūdzēties, nu, sūdzieties, es šīs cilvēktiesības tāpat pārkāpšu, bet jūs jau varat sūdzēties.” Prokuroriem ir absolūta nesodāmības sajūta. Kamēr pār prokuroru darbu nebūs uzraudzības, tikmēr galvenais instruments, kā panākt notiesājošu spriedumu, būs prokuroru spiediens uz tiesu. Tagad jau /Jānis/ Bordāns un Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs /Juris// Jurašs - abi Tieslietu padomes locekļi - pilnīgi skaidri pasaka, ka tiesām krimināllietas jālemj tikai tā, kā viņiem abiem labpatīk. Vai tad ir jautājums, kādu spriedumu manā lietā pirmās instances un apelācijas tiesā vēlas Bordāns ar Jurašu? Vai kādam Latvijā ir šaubas par to, ko viņi vēlas? Nevienam nekādu šaubu nav. Izsakot draudus Limbažu tiesas tiesnesim, viņi izteikuši draudus arī manu lietu iztiesājošajiem tiesnešiem. Viņi ir parādījuši, kāda būs reakcija attaisnojoša spieduma gadījumā. Tiesnesis var zaudēt amatu. Kāpēc tiesnesim būtu jākonfliktē ar tieslietu ministru, ar Tieslietu padomes locekļiem? Savukārt, vai Jurašam /, kurš pats tiek tiesāts par valsts noslēpuma izpaušanu,/ var būt notiesājošs spriedums? Nevar! Kāpēc? Tāpēc, ka Bordāns to negrib. Bordāns un Jurašs savu ir pateikuši. Premjers Kariņš tam ir piekritis, un Valsts prezidents, klusu ciešot, arī ir piekritis, ka tiešām - jālemj tā, kā to uzskata par pareizu tieslietu ministrs Bordāns! Tas, protams, raksturo Latviju kā supertiesiskuma lielvalsti.

Ko teiksiet saviem atbalstītājiem pēc sprieduma nolasīšanas?

Vispirms jānoklausās spriedums. Apsūdzība ir absolūti nekonkrēta, nesaprotama un daudzās vietās pretrunīga.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google