Iesaki rakstu: 
Esmu vīlies politiķī, kurš augstprātībā un paštaisnumā mēģina sacensties ar smagsvaru Solvitu Āboltiņu. Skumji, jo puisis izvēlējies nepareizu atdarināšanas subjektu.
Par visu pēc kārtas. Skatos LTV priekšvēlēšanu debates. Nacionālās apvienības (turpmāk – NA) kandidāts un pašreizējās Saeimas deputāts Raivis Dzintars debatēs konsekventi pakārtojuma saikļa "ka" vietā lieto "kad".
Šis fakts mani dara aizdomīgu, bet mierinu sevi ar domu, ka tas raksturīgs jo daudziem Latvijas politiķiem. Varbūt Dzintars vienkārši nav izturējis spiedienu. Līdzīgi kā ārzemju latvieši pārstāj tulkot vārdu mārciņa, latviskajā saziņā ievazājot paundi, tā Saeimā jāaizmirst par "ka" eksistenci.
Skatos 5. oktobra pēcvēlēšanu diskusijas. Žurnāliste Inga Spriņģe deputāta kandidātam vaicā, vai NA pārstāvis esot apmierināts ar rezultātiem. Raivis attrauc: "Vai jūs zinat rezultātus? Es ne!" (pareizi: zināt)
Pēc šī sāku aizdomāties par NA pozīciju valodas jautājumā. Vēl atminējos priekšvēlēšanu debates LR1 raidījumā Krustpunkti, kur piedalījās arī Nils Ušakovs. Uz jautājumu par valodas mācīšanu cittautiešu skolās Saskaņas līderis izvairīgi norādīja - ir parādījusies jauna problēma latviešu valodas apguvē - latvieši paši to skolā vairs neiemācās pietiekami labā līmenī.
Trīsdesmitgadnieks Dzintars ir tikai daļēji tagadējās izglītības sistēmas produkts. Fonētiku, morfoloģiju un sintaksi (tas ir, kurš teikuma loceklis kuru paskaidro) – to visu mācīja pietiekami akadēmiski jau pamatskolā. Tomēr šī sistēma briļļainajam patriotam nav iemācījusi atvērtību pret jaunām (vai piemirstām) zināšanām un atvērtību uz komunikāciju. Pēc 5. oktobra raidījuma Tviterī prasu:
"Šonakt LTV: Varbūt jūs zinat [vēlēšanu rezultātu], es nē. R. Dzintar, ir "zināt"! Vai apsolāties uzlabot l-šu valodas prasmes."
Droši vien muļķīgi no manas puses, jo solījumi ir priekšvēlēšanu žanrs. Tātad laikam biju nokavējis par pāris stundām.
Vēlāk rakstu:
"Tāpat priekšvēlēšanu debatēs dzirdēju jūs jaucam "ka" ar "kad". #CienīsimLatviešuvalodu."
Atbilde neseko.
Arī šeit latviešu valodas jautājumi viņam ir vienaldzīgi (galvenais, lai krievi to mācētu vai nemācētu, vai kā nu kuru reizi izdevīgāk).
Vēl nesen vaicāju, cerot, ka varbūt viņa politiskais lolojums radīs iespēju komentēt:
"Kāpēc @VL_TBLNNK līderis @RaivisDzintars pēc vēlēšanām nav radis iespēju atbildēt vai atkārtos latviešu valodas gramatiku?"
Atkal nekā. Kādi secinājumi būtu jāizdara? Nāk prātā vismaz trīs:
1. Tviteris kā komunikācijas rīks ar NA un tās biedriem ir neefektīvs.
2. Ja pie kaut kā vainīgi nav krievi, bet gan pašas partijas biedrs, tad NA šis jautājums kļūst mazsvarīgs.
3. Šis secinājums radās jau valodas referenduma laikā un nostiprinājās vēlreiz: toreiz interneta vidē visskaļāk bļāva tie latvieši, kas klabināja ar briesmīgām pareizrakstības kļūdām. Pēc uzsaukumiem "mums jāaizstāv latviešu valoda" man radās jautājums – vai jūs tiešām to pārzināt?
Ja kāds man norāda uz kļūdām valodas lietojumā (vai tā būtu izrunas palabošana, ka frāzē "viņš dzer" ir šaurais "e", vai norāda uz komatu kļūdām), saku paldies un uztveru to kā iespēju pilnveidot dzimtās valodas zināšanas.
Galvenais secinājums – ir liekulīgi prasīt cieņu pret valodu, pret kuru paši pieprasītāji jau sen kā ir zaudējuši respektu.
Ieteikums: tā kā NA jaunajā valdībā aktīvi pretendē uz izglītības ministra posteni, varbūt Raivis Dzintars varētu konsultēties pie sociolingvistikas profesores un pašreizējās izglītības ministres Inas Druvietes pieaugušo izglītības jautājumā - ko darīt ar cilvēkiem, kas valsts izglītību ieguvuši, bet dzimtās valodas zināšanas ir strauji aizmirsuši, pieceļoties no skolas sola.
Kamēr vecums un līdzekļi to ļauj, varbūt pat vērts iestāties baltu filologos (kur lekcijas lasa arī prof. Druviete), sekmīgi absolvēt un tikai tad sevi pilntiesīgi saukt par Latvijas patriotu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.