Iesaki rakstu: 
Pašlaik Krievijā notiek daudzi un dažādi notikumi. Protams, viens no apspriestākajiem – Navaļnija apcietināšana un nosacītā soda termiņa aizstāšana ar reālu brīvības atņemšanu. Šoreiz man nebūs stāsts ne par Krievijas tiesvedības īpatnībām, ne arī par to, ka visticamāk starptautiskā sabiedrība apspriedīs jautājumus par jaunu sankciju piemērošanu1. Vairāk par tendenci, ka Putina Krievija pati visnotaļ mērķtiecīgi dodas sava veida pašizolācijas virzienā.
Jā, nepārklausījāties: par to, ka Krievija, respektīvi – Putins strauji dodas pašizolācijas virzienā. Vispār, ja tā paņem – loģika tur ir. Faktiski Putins savu varu var saglabāt tikai tādā gadījumā, ja Krieviju izolēs no visas pasaules. Tiesa, šajā brīdī mēs varam būt liecinieki centieniem izveidot vēl vienu Ziemeļkorejas variantu. Ehh, žēl krievu tautas.
Protams, ja tagad kāds gaida, ka būs kāds raksta gals vai dokuments, kurā Putins ir devis rīkojumus uzsāk pašizolāciju, tad veltīgi – šādu raksta gala vai dokumentu tieši neatradīsiet, bet tas nenozīmē, ka tas tā nenotiek.
Tātad sāksim secīgi. Kas nodrošina noslēgta, izolēta režīma pastāvēšanu? Principā tas stāv uz trim ziloņiem, un tie ir – armija, iekšējie spēki (tajā skaitā kā spēka resora, tā likumdevēja) un aģitācija/propaganda.
Par Putina paziņojumiem bruņojuma jomā jau runāts gana. Ja kopumā bruņojumu var iedalīt kā aizsargājošā, tā uzbrūkošā, tad Putina Krievija savu aizsardzības doktrīnu veido uz uzbrūkošā bruņojuma rēķina. Līdz ar to viens no lielākajiem šī brīža Krievijas uzdevumiem ir nodrošināt vai vismaz radīt šķietamu ilūziju, ka Krievijas bruņotie spēki ir kaujasspējīgi visplašākajā dimensijā.
Tiesa, nevar noslēpt, ka armijas nodrošināšana kaut ar kaut ko ievērojami pasliktina vienkāršās tautas stāvokli, bet vai tas Putinu uztrauc? Nedomāju. Te varētu skatīt analoģijas kā ar PSRS bruņošanos 40. gadu sākumā, tā arī ar aukstā kara posmu, kad PSRS iedzīvotāji slīka trūkumā, bet visi finanšu līdzekļi tika novirzīti bruņojumam un tam, lai no laimīgās PSRS neviens nevarētu brīvi izbraukt.
Runājot par iekšējiem spēkiem, tad, kā minēju, tie sadalāmi divos segmentos – iekšējās spēku struktūras – policija un likumdevējs. Ja runājam par policiju, tad, vērojot, ar kādu degsmi tiek “apstrādāti” protestētāji, Putins var nesatraukties tieši tāpat kā Lukašenko Baltkrievijā. Spēka resori pagaidām ir lojāli. Tomēr te Putinam vajadzētu atcerēties vēsturi. Šo saku, domādams par visiem spēka resoriem un armiju, jo visos Krievijas izšķirošajos notikumos armijnieki vai policija/milicija ir nostājušies tautas pusē.
Nākamā segmenta – likumdevēja jautājumā Putins var justies visdrošāk. Pašlaik Krievijas Domē no 441 deputāta 335 ir no partijas “Vienotā Krievija”. Tiem, kuri nezina, paskaidroju, ka Krievija ir viena no unikālajām valstīm, kur sākumā kāda persona kļuva par prezidentu, bet partija tiek izveidota pēc tam. Turklāt partijas parasti tiek veidotas noteiktu mērķu, “ideālu” sasniegšanai neatkarīgi no tādi, kādi tām līderi, savukārt “Vienotā Krievija” tika speciāli izveidota, lai atbalstītu Putinu un partijas statūtos ir ierakstīts, ka tās mērķis ir atbalstīt prezidentu.2 Līdz ar to likumdevēju līmenī viss notiksies tieši tā, kā vēlas Putins. Tamdēļ Krievijā likumdevēja vara ir visnotaļ nosacīta. Drīzāk tā vairāk kalpo kā demokrātijas imitācija, akceptējot un izdarot visu, ko pasaka un vēlas Putins.
Piemēram, tiek izskatīts likumprojekts par grozījumiem Krievijas Kriminālkodeksā, ar kuriem paredzēta atbildība (brīvības atņemšana līdz pieciem gadiem) par Otrā pasaules kara faktu falsifikāciju.3 Pašsaprotams, ka par falsifikāciju tiek uzskatīts jebkas, kas neatbilst Putina skatījumam. Cits piemērs, Putins palūdzis domei pieņemt likumu, kurš aizliedz salīdzināt nacistisko Vāciju ar PSRS4 Vai kādam ir mazākās šaubas, ka Putina lūgums netiks izpildīts?
Visbeidzot, visi redz, ka sakarā ar Krievijas rīcībām tai un tās amatpersonām tiek piemērotas sankcijas. Kā jūs domājat, Krievija un amatpersonas cenšas saprast, kas izdarīts ne tā un kas labojams, lai dzīvotu draudzīgi? Hā, protams, ka ne, tā vietā Krievijas Domē tiek piedāvāts pieņemt likumu, paredzot kriminālatbildību tām personām, kuras izteiksies par sankciju piemērošanu pret Krieviju5. Līdz ar to, piemēram, ja jebkura pasaules valsts amatpersona vai vienkāršs iedzīvotājs publiski izteiksies, ka Krievijas vai kādas tās amatpersonas rīcības dēļ ir nepieciešams vai vajadzīgs noteikt sankcijas, - varēs dabūt Krievijā kriminālatbildību. Forši, ne tā? Labi, bet raksta mērķis bija runāt ne jau par Krievijas tiesiskuma izpratni, bet gan par to, ka likumdevēji akli dara to, ko vēlas Putins.
Skatām pēdējo elementu – aģitāciju/propagandu. Lai jebkura aģitācija/propaganda būtu efektīva, ir nepieciešams to paust pēc iespējas plašākā apjomā, turklāt cenšoties izdarīt visu, lai netiktu pausti pretēji viedokļi. Turklāt, jo agrākā cilvēka jaunībā viņam sāks nepārtraukti skaidrot kas ir pareizi un kas ne, kaut arī tā nebūtu, tik laika jautājums, kad cilvēks tam noticēs.
Savulaik PSRS laikos skolās bija politinformācijas stundas, kurās bērniem jau no mazotnes klāstīja to, ko vēlējas partijas vadoņi. Putins jau vairākas reizes ir teicis, ka vēlētos atgriezt PSRS. Teritoriāli pilnā apjomā tas viņam vairs nav iespējams, bet tajā teritorijā, kura ir, iepriekšējo režīmu un sistēmu gan var. Tamdēļ arī šajā jautājumā divritenis nebija jāizdomā, tik jāpaņem jau agrāk darītais.
Reaģējot uz skolēnu un studentu aktīvo iesaistīšanos protestos pret opozicionāra Alekseja Navaļnija apcietināšanu, Krievijas skolās tiks ieviests īpašs audzinātāja padomdevēja postenis, šādi cenšoties šo tendenci apslāpēt. Prezidenta administrācijai tuvs avots sacījis, ka protestu tēma un jauniešu piedalīšanās protestos apspriesta "visaugstākajā līmenī" un administrācijas iekšpolitiskais bloks nolēmis aktivizēt "visus esošos projektus saistībā ar šo tēmu".6 Līdz ar to šis segments pārklāts – no pirmās klases līdz augstskolas pēdējam solam jauniešiem dienu dienā klāstīs, cik Putins labs, cik Krievija laba, draudzīga un jauka un cik aiz tās robežām slikti. Nu gluži kā PSRS laikos.
Kā ir ar vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu neatkarību Krievijā, daudzi jau zina – ideāli. Tādas nav. Ja runājam par vārda brīvību, tad Krievija 2020.gadā ieņēma 149. vietu no 180 valstīm. Jāatzīmē, ka 180. vietu ieņem Ziemeļkoreja.7
Līdz ar to pārsvarā darbojas valsts propagandas un aģitācijas kanāli. Bet te ir neliels šķērslis – internets. To var kaut kā kontrolēt, bet – pilnībā ne. Tad nu kāds varētu būt variants? Pilnīga taisnība tiem, kuri iedomājās – atslēgt internetu. Te nu varētu domāt, ka tas nav iespējams, bet atbildi uz šo jautājumu jau ir sniedzis Dmitrijs Medvedevs: Krievija ir likumiski un tehnoloģiski gatava atslēgties no globālā tīmekļa, ja nepieciešams8
Nu tā, skatot visu iepriekš minēto, kas mums sanāk? Pirmkārt, Putins ir parūpējies, lai armija kalpotu kā atturošais elements, turklāt nevis aizsardzības, bet gan uzbrukuma potenciāla dēļ. Pat ja tā īsti nav, tad lai vismaz pārējie tā domātu.
Otrkārt, valstī ir lieli policijas spēki, kuri ir lojāli, vismaz pagaidām, Putinam. Likumdevēji dara visu, ko pasaka Putins.
Dominē tikai Putinam lojāla informācija, ja kāds mēģina paust ko citādāku – to ātri apslāpē. Lai vieglāk būtu vēlāk – sāksim jauniešus apstrādāt pēc iespējas ātrāk un noteiktā virzienā. Ir traucējošais apstāklis – internets. Nav problēma, viss jau izdarīts, lai to atslēgtu.
Piekritīsiet, visu iepriekš minēto nevar tā netīšām sadarīt. Uz šādu rezultātu jāvirzās mērķtiecīgi, un visu šo darbību kopums neizbēgami noved pie valsts pašizolācijas. Tiek nogriezts viss, kas nāk no āra vai var ietekmēt iekšējos procesus. Vai Putinam tas vajadzīgs un izdevīgi? Teikšu, ka jā. Viņš ļoti labi redz, kas var notikt, ja režīms nav noslēgts. Visbeidzot, Putina Krievijai un Ziemeļkorejai jau tā daudz līdzību. Izskatās, ka Putins tik padarīs šīs līdzības vēl izteiktākas.
1 https://www.tvnet.lv/7171430/vacija-bridina-krieviju-par-es-sankcijam-navalnija-ieslodzisanas-del
3 https://www.mskagency.ru/materials/3007263
4 https://www.bbc.com/russian/news-55803253
5 https://ria.ru/20210201/sanktsii-1595523550.html
6 https://www.apollo.lv/7171110/reagejot-uz-nesenajiem-nemieriem-krievijas-skolas-ar-jauniesiem-runas-par-protestiem
7 https://rsf.org/en/ranking_table
8 https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievija-ir-gatava-atslegties-no-interneta-pazino-medvedevs.d?id=52892933
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
