„Rail Baltica” izmaksas: nekompetence maksā dārgi, šis turpmāk ir uzskatāms tikai par politisku projektu, jo nekādas ekonomiskās lietderības vairs nav
Aivars Strakšas11.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tagad jau būs grūti pateikt, kas bija par iemeslu sākotnējam optimismam attiecībā uz iespēju uzbūvēt Rail Baltica Latvijas daļu par 2 miljardiem eiro. Politiķu un iesaistīto darboņu nekompetence vai arī apzināti izvēlēta PR stratēģija, kā virzīt šo projektu Latvijā un arī Baltijā.
Ja paskatāmies uz pasaules un Eiropas pieredzi, tad redzam, ka Eiropā viens km ātrgaitas dzelzceļa prasa investīcijas vidēji 25 - 39 milj. eiro (projektiem līdz 2018. gadam), savukārt Ķīnā aptuveni 17 - 21 milj. eiro, taču jau ātrumam līdz 350 km/h. Tagad jāņem vērā arī inflācija. Katrs projekts ir unikāls un atkarīgs no tiltu, viaduktu, skaņu slāpējošo sienu un tuneļu garuma, līdz ar to izmaksas var svārstīties plašā diapazonā.
Ja sākotnēji projekta izmaksas bija plānotas ap 7,5 milj. eiro uz km, tad tagad tās tuvojas 30 milj. eiro, kas jau iekļaujas Eiropas vidējos rādītājos. Šeit nekādu pārsteigumu. Visas tehnoloģijas jāpērk, materiāli jāpērk, un tas maksā plus mīnus to pašu kā citur Eiropā. Vietējais darbaspēks? Cik nu tur tā vietējā darbaspēka vajadzēs.
Tātad nonākam tur, ar ko vajadzēja sākt - Latvijā ātrgaitas dzelzceļš izmaksās apmēram to pašu, ko citur Eiropā. Brīnumi, kā redzam nenotika.
Iespējams, ka vēlme samazināt projekta izmaksas bija saistītas ar tā vājo ekonomisko pamatojumu. Lai pamatotu pat 2 miljardu investīciju lietderību, pasažieru un kravu pārvadājumu apjomi tika, tā sakot, pievilkti aiz ausīm. Bet nu tā vismaz argumentējami.
Varēja ticēt vai neticēt, cik bieži katrs latvietis brauks uz Tallinu vai Berlīni vai arī cik daudz kravu tiks pārvests, taču cipari vismaz bija sīkas mānīšanās, nevis atklātu melu robežās.
Ko nozīmē projekta četrkārša sadārdzināšanās? Tikai to, ka ekonomiskā lietderība attiecībā uz šo projektu samazinās četras reizes un pārvēršas atklātos zaudējumos. Rail Baltica turpmāk ir uzskatāms tikai par politisku projektu.
Ja jau tas ir politisks projekts, tad jāsaprot, ka Rail Baltica tiks būvēts un uzturēts uz valsts budžeta rēķina. Tāpat kā citi politiski projekti. Paliek jautājums, vai tas ir Baltijas vai ES politiskais projekts.
Man šķiet, ka pirmām kārtām tas ir ES un šobrīd ir kļuvis arī par NATO politisko projektu. Tātad uzmanības centrā nonāk jautājums par finansējumu. Man šobrīd nav informācijas par to, cik daudz projekta izmaksu tiks lokalizēts Latvijā, taču Latvijas līdzfinansējums šajā projektā nedrīkstētu pārsniegt 25%. Kas arī nav maz - divi miljardi uz valsts saistību pieauguma rēķina. Kaut kas atnāks atpakaļ uz valsts budžetu būvniecības laikā. Tas ir jāņem vērā.
Tātad jaunajam ministram jauns izaicinājums - dabūt no ES apstiprinājumu vismaz 6 miljardu līdzfinansējumam. Ja ne, tad jāmeklē risinājums, kā samazināt izmaksas.
Varbūt jāatmet doma par Rail Baltica uz Rīgas lidostu. Rīgas centrālstacija un Rīgas lidostā stacija būvējas. Būvniecība ir jāpabeidz, taču Eiropas platuma vietā var savienot Salaspili ar Rīgas lidostu ar 1520 sliežu platumu. Vai varbūt ātrgaitas tramvaju. Izpaliek viens tilts un ceļu izbūve cauri Rīgai, kas ir stipri dārgi. Ekonomija būtu miljardos. Nemaz tik daudz to gribētāju no Tallinas vai Kauņas doties uz RIX varētu arī nebūt.
Baltijas problēma ir nelielais iedzīvotāju skaits. Ja katrā Baltijas valstī dzīvotu pāri par 10 miljoniem iedzīvotāju, tad Rail Baltica ekonomiskā atdeve būtu tāda pati kā citur Eiropā. Diemžēl ir, kā ir, turklāt iedzīvotāju skaits turpina samazināties.
Otra problēma ir lēnais projekta realizācijas ātrums.
2001. gadā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu transporta ministri Pērnavā parakstīja sadarbības līgumu par sagatavošanas darbu uzsākšanu Rail Baltica dzelzceļa koridora attīstībai.
2008.gadā Eiropas Komisija pieņēma lēmumu par TEN-T budžeta līdzfinansējumu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas projektu iesniegumiem.
2030. gadā, iespējams, pirmais vilciens varētu sākt kustēties. Labākajā gadījumā.
Tas nekur neder!
P.S. Ļoti iespējams, ka, jau sākotnēji operējot ar ticamiem pieņēmumiem, Rail Baltica nebūtu nemaz uzsākts. Nebūtu ekonomiskā pamatojuma vai arī ES būtu jau sākotnēji jāgarantē atbilstošs finansējums. Man nez kāpēc šķiet, ka finansējums tomēr tiktu piešķirts.
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
