Re, te atkal ir kaut kas citu nopelnīts, ko mēs varētu progresīvi atņemt un sadalīt!

Andris Saulītis*
26.12.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Reizēm dāvanu vezums tiek vests daudzu gadu garumā – gluži tāpat kā gadiem velkas kriminālprocesi pret konkrētām personām. Lembergu ģimenes savulaik jaunā paaudze šī gadsimta sākumā dāvanās saņēma desmitiem miljonu eiro. Laikraksts "Diena" 2005. gadā vēstīja, ka Aivars Lembergs dāvājis nekustamos īpašumus, naudu un kapitāldaļas 24 miljonu latu (jeb apmēram 34 miljonu eiro) vērtībā. Lielāko daļu no tā saņēma viņa bērni Anrijs un Līga. Kā skaidroja Aivars Lembergs, tolaik Ventspils mērs: "Mans mērķis ir nodot viņiem [bērniem] visu un pašam sākt sapņot par bezbēdīgām vecumdienām kā kompensāciju par to, ka jau agrā bērnībā un skolas gados biju spiests rūpēties un gādāt par savu ģimeni." Tiesa, korupcijas pētnieks Valts Kalniņš šajā pašā publikācijā vērš uzmanību uz to, ka šādas darbības var liecināt arī par vēlmi izvairīties no aktīvu iesaldēšanas kriminālprocesā un mēģinājumu novērst interešu konfliktu. Kā redzams, teju divdesmit gadus vēlāk Lembergs turpina vien sapņot par bezbēdīgām vecumdienām.

Saskaņā ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes sniegto informāciju gadā tiek slēgti vidēji divarpus tūkstoši dāvinājumu līgumu jeb vidēji septiņi dāvinājuma līgumi dienā. To finansiālais apmērs nav publiski zināms, un par to nav iegūstama pilnīga informācija, jo par dāvinājumu starp radiniekiem, ja vien tas nav nekustamais īpašums, nav paredzēti nodokļi vai valsts nodevas – vienīgi notāram paredzētā atlīdzība. Citiem vārdiem, valsts šos darījumus neapliek ar nodokļiem (ja tie notiek radniecībā līdz trešajai pakāpei) neatkarīgi no tā, vai tie ir daži simti eiro, kurus regulāri saņem Latvijas nabadzīgākās mājsaimniecības, vai vairāki simti tūkstošu skaidrā naudā, vai arī miljoniem vērtas uzņēmumu daļas, kas dāvinājuma veidā pārceļo no viena radinieka pie otra starp sabiedrības turīgākajām ģimenēm.

Pēc pētnieka Alēna Potāža (Alain Pottage) uzskatiem, Rietumu sabiedrībā mantošanas (šajā rakstā es tai pieskaitu arī dāvināšanu) juridiskā un sociālā funkcija ir kļuvusi margināla. Viņa skatījumā paredzamo sociālo drošību šobrīd dod apdrošināšana (pensiju sistēma u.tml.), nevis mantojums. Radikāli pretējos uzskatos ir franču ekonomists Tomass Piketī (Thomas Piketty), kurš uzskata, ka mantojuma nozīme ir nevis mazinājusies, bet tieši otrādi – palielinājusies un mantojums ir viens no fundamentālajiem pamatiem Rietumu sabiedrības ekonomiskajai sistēmai. Precīzāk – tajā pastāvošajai un augošajai nevienlīdzībai.

Darbā "Kapitāls 21. gadsimtā" Piketī, analizējot mantojumu plūsmu vairākās valstīs no 19. gadsimta līdz pat 21. gadsimta sākumam, secina, ka tā nebūt nav apstājusies, bet gan aizvien ir koncentrēta sabiedrības bagātākajā daļā. "Ņemot vērā, ka kapitāla atdeves līmenis spēcīgi un ilgstoši pārsniedz ekonomikas izaugsmes līmeni, ir gandrīz neizbēgami, ka mantojums, t.i., no pagātnes nākuši īpašumi, dominē pār uzkrāšanu, t.i., īpašumiem, kas nāk no tagadnes," raksta Piketī. Viņa skatījumā globālā demogrāfiskā situācija un ekonomiskās izaugsmes samazināšanās tuvākajās desmitgadēs palielinās mantojuma nozīmi ne vien vecajās Eiropas valstīs, bet visā pasaulē.

Piketī zīmē satraucošu un ārkārtīgi nevienlīdzīgu nākotnes ainu – mazo rantjē sabiedrību. Proti, pastāv augsta iespējamība, ka aizvien biežāk relatīvi maza iedzīvotāju daļa (Francijā, pēc Piketī aprēķiniem, tā būtu sestā daļa jeb aptuveni 15%) saņems mantojumā vairāk kapitāla, nekā puse iedzīvotāju nopelnīs ar savu darbu visas dzīves laikā. Vairumā gadījumu tie nebūs miljonus vērti īpašumi, tomēr šis kapitāls būs pietiekami ienesīgs, lai no tā varētu pārtikt, papildus nestrādājot vai arī izvēloties bez mantojuma atdeves gūt vēl papildu ienākumus darbā, – tikmēr lielākā daļa sabiedrības spēs pelnīt tikai ar darbu. "Runa ir par diezgan satraucošu nevienlīdzības formu, kas atrodas pārejas fāzē, lai sasniegtu vēsturē nepieredzētu plašumu," brīdina Piketī.

Piketī interesē visupirms Francijas situācija, un viņa minētajos piemēros apskatītas bagātās Eiropas valstis un ASV. Vai minētās prognozes ir objektīvi attiecināt arī uz Latviju? Brīdī, kad Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) publicēja pārskatu par mantojuma un dāvinājuma nodokļa nepieciešamību organizācijas dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā, lai mazinātu nevienlīdzību, mūsu publiskajā telpā tas izraisīja milzīgu pretreakciju. Viens no lielākajiem Latvijas medijiem, "Delfi", publicēja viedokļus apkopojošu rakstu, kurā secināja, ka mantojuma nodoklis nevienlīdzību nemazinātu, jo "Latvijā arī ir salīdzinoši neliela bagātības pārnese no paaudzes uz paaudzi ar mantojumu". Tam par pamatu ņemts Latvijas Bankas pētījums, kurā norādīts, ka Latvijā un Austrumeiropā vislielākā bagātība uzkrāta vecuma grupā no 50 līdz 55 gadiem, savukārt Rietumeiropā – vecuma grupā no 65 līdz 70 gadiem. Tāpat rakstā uzsvērts, ka Latvijā faktiski neesot t.s. vecās naudas, kas tiktu nodota no paaudzes paaudzē, jo Austrumeiropā kapitāls privātpersonām pieder tikai kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Tikmēr rakstā un diskusijās maz uzmanības pievērsts kādam citam aspektam, kas aplūkots iepriekšminētajā OECD ziņojumā: no apskatītajām valstīm Latvijā ir ceturtā augstākā (aiz ASV, Nīderlandes un Dānijas) bagātību koncentrācija turīgāko mājsaimniecību vidū. Latvijā 10% turīgāko mājsaimniecību pārvalda vairāk nekā 60% no visas bagātības valstī. Tas liecina par vienu: kapitālisma atdzimšana Latvijā deviņdesmitajos nebija vienlīdzīga, bet nosvērās par labu 10% Latvijas iedzīvotāju. Radās bagātas mājsaimniecības, kuru dzimtās šobrīd notiek ievērojamu, miljonos mērāmu vērtību aprite, kas netiek aplikta ar nodokli. Tāpēc bagātāko mājsaimniecību vidū mantojumu un dāvinājumu biežums būtiski neatpaliek no citām OECD dalībvalstīm (skat. minētā OECD ziņojuma 4.–5. lpp.), bet tā rezultātā pastāvošā nevienlīdzība, ņemot vērā bagātības koncentrāciju, varētu būt pat lielāka nekā Rietumeiropas valstīs.

Diskusijās par mantojuma nodokli Latvijā gan vienmēr figurē cits tēls. Arī minētais "Delfu" raksts, kur kritizēts mantojuma nodoklis, sākas ar it kā skaudru stāstu par Anastasiju, kurai nav uzkrājumos pat tūkstoš eiro. Tāpēc nācies naudu aizņemties, lai nomaksātu valsts nodevas un citus ar mantojumu saistītos izdevumus. Taču šis stāsts vien virspusēji izskatās pēc trūcīgas ģimenes likstām, ko nesis mantojums. Anastasija atklāj, ka saistībā ar mantojuma saņemšanu samaksātā nodeva par nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu (kas Latvijas gadījumā daļēji pilda mantojuma nodokļa funkciju) veidoja vien 0,25% no tā vērtības. Citiem vārdiem, minētais tūkstotis, no kā šķīrās Anastasija, liecina, ka mantojums ir bijis diezgan vērtīgs – tik vērtīgs, ka dod iespēju tā ieguvējam kļūt par topošā mazo rantjē slāņa pilntiesīgu locekli.

Laikā no 2017. līdz 2020. gadam vidējā nodeva par nekustamā īpašuma tiesību nostiprināšanu saistībā ar mantojuma saņemšanu bija ap 150 eiro. Anastasijai tā ir būtiski lielāka (pat pieļaujot, ka divas trešdaļas no izdevumiem ir nomaksātas citās nodevās un administratīvajās izmaksās), nekā vidēji maksā pirmās šķiras mantinieki, kas dzīvojuši kopā ar aizgājēju. Tas liecina, ka mantotais īpašums ir stipri vērtīgāks nekā vidējais mantojums un ļauj Anastasijai šo tūkstoti atgūt ļoti īsā laikā. Ja ņem par pamatu Piketī aprēķinus, ka atdeve no kapitāla ir vidēji 5% gadā no tā vērtības, tad vienreizējs maksājums 0,25% apmērā no kadastrālās īpašuma vērtības (ne reālās, kas parasti ir krietni augstāka) par mantošanu ir stipri niecīgs attiecībā pret to, kāda peļņa no kapitāla pieauguma paredzama nākotnē.

Dāvinājumu un mantojuma uzturēta nevienlīdzība nav tāla nākotne, bet gan Latvijas realitāte jau šobrīd. Ir bagātu mājsaimniecību atvases, kuras nereti vēl vecāku dzīves laikā iegūst gan nekustamos īpašumus, gan citus labumus, to skaitā naudu un uzņēmumu daļas. Nomaksājot par to ārkārtīgi mazus vai vispār nekādus nodokļus un nodevas, šīs atvases ir spējīgas dzīvot no kapitāla pieauguma vien. Piketī spriež, ka nevienlīdzību iespējams novērst, ja mantoto/dāvināto kapitālu apliktu ar nodokli 30% apmērā, tādējādi samazinot mantotā kapitāla atdevi no 5% līdz 3,5% un tuvinot atdevi prognozētajai ekonomiskajai izaugsmei. Šāda likme Latvijā ļautu bagātību uzkrāt ne tikai mazajiem rantjē, kuriem šobrīd no kapitāla saņemšanas nieks vien jāmaksā, bet arī nodarbinātajiem, kuriem būtu iespējams samazināt darbaspēka nodokļu slogu uz ieviestā mantojuma un dāvinājuma nodokļa rēķina.

Šāds priekšlikums pavīdēja arī 2024. gadā Finanšu ministrijas publicētajā dokumentā "Darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un priekšlikumi tālākai rīcībai" jeb nodokļu reformas piedāvājumā. Tajā mantojuma un dāvinājuma nodoklis nodēvēts kā "papildu kompensējošs priekšlikums" darbaspēka nodokļu izmaiņām. Mantojuma/dāvinājuma nodokli paredzēja piemērot gadījumos, kad saņemtā kapitāla vērtība pārsniegtu pusmiljonu eiro. Arī likme būtu zema – 1% no mantojuma/dāvinājuma. Ministrijas aprēķini liecināja, ka tā būtu iespējams ieņemt 1,3 miljonus eiro nākamā gada budžetā.

Šie aprēķini izskatās ticami, jo piedāvātā likme ir smieklīgi maza un uztverama vien kā mikroielāps nevienlīdzības mazināšanai. Piemēram, iedomāsimies situāciju, kad pirmās pakāpes radinieks, kurš pierakstīts tajā pašā dzīvoklī, kur aizgājējs, mantojumā saņem Rīgas centra dzīvokli, kura vērtība ir €500 000. Šajā gadījumā jaunā īpašniece, sauksim viņu par Anastasiju, mantojuma nodoklī samaksātu €5000, nevis tikai €1250, kā to nosaka pašreizējā 0.25% nodeva. Ja pieņemam, ka šādu dzīvokli varētu izīrēt par tūkstoš eiro mēnesī (pieticīga īres maksa par pusmiljonu vērtu dzīvokli, bet nebūsim sīkumaini), tad sabiedrība no mantotā dzīvokļa nodokļos iegūs piecu mēnešu īres maksu iepretī peļņai, ko Anastasija saņems no īres maksas nākamajos gadu desmitus. Šāda ienākumu pārdale nav būtiska un drīzāk palielina administratīvo slogu Valsts ieņēmumu dienestam, nevis mazina nevienlīdzību. Ne velti Eiropā mantojuma nodokļa likmes ir ievērojami augstākas, arī Lietuvā tie ir 5%.

Kad nodokļu reformas vietā valdība rudenī vienojās par dažām nodokļu izmaiņām, diskusijās mantojuma nodoklis netika pieminēts vispār. Var jau saprast. Finansiālais ieguvums no nodokļa nav salīdzināms ar politiskajiem riskiem, kuri būtu jāpārvar Saeimā, ieviešot jaunu nodokli ar bezjēdzīgi zemu likmi, kas nerisinātu jautājumu pēc būtības. Tāpēc Latvijā par lielu dāvanu tuvošanos joprojām vēstīs KNAB, bet nauda pie trūcīgajiem nonāks nevis no nodokļiem, bet gan no labdarības akcijām.

Bet Latvijā ir vajadzīgas nevis labdarības akcijas, kur iedzīvotāji saziedo pat vairāk nekā miljonu eiro, bet gan taisnīga nodokļu sistēma, kas dod vienlīdzīgas iespējas visiem, nevis galvenokārt deviņdesmito gadu veiksminiekiem un viņu pēcnācējiem. Par to es kārtējo reizi domāju pagājušajā nedēļā, kad sēdēju Latvijas Nacionālās operas ložā un vēros uz baleta "Riekstkodis" apmeklētājiem. Neviens no zālē klātesošajiem, tai skaitā arī es, par iegādāto biļeti nesamaksāja ne centa pievienotās vērtības nodoklī. Bet dažas lietas mūsu valstī ir nodokļu neaizskaramas, arī bagātie un bagāto izklaides.

* Viedokļraksts balstīts 2024. gadā iznākušās grāmatas "Radniecība un valsts īstenošana mūsdienu Latvijā" (red. Klāvs Sedlenieks) nodaļā "Īpašums, kredīti un mantojums: radniecības ekonomiskā daba un nevienlīdzība Latvijā" (aut. Andris Saulītis un Kristīne Rolle)

Raksts pārpublicēts no portāla satori.lv, kas tiek uzturēts no nodokļu maksātāju līdzekļiem

Seko mums