Iesaki rakstu:

Portāla "LSM.lv" kultūras redakcija ziņo, ka no 12. novembra "Radio Naba" ēterā būs "iespējams baudīt "Komunistiskās partijas manifesta" autoru žēlojumus", proti, jaunu daudzsēriju radio iestudējumu pēc Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa vēstuļu motīviem.

Tiesa, Latvijas Sabiedrisko mediju ziņu portāla "LSM.lv" sniegtajā informācijā ir iezagusies kļūda, un "žēlojumi" Latvijas Universitātes raidstacijas "Radio Naba" jeb Latvijas Radio 6 ēterā skan jau kopš 12. oktobra. Un skanēs līdz pat šā gada beigām. Taču ir vēl kāda svarīga detaļa: pieteikumā minēts vārds "baudīt". Tātad raidījumu cikls nav domāts kā izziņa vai par biedinājumu. Un te nu būtu vajadzīga neliela atkāpe.

"Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs," – tā 1848. gadā rakstīja šā rēga idejiskie tēvi savā manifestā.

Kad Ļeņins, Marksa un Engelsa utopisko ideju iedvesmots, 1917. gadā Krievijā īstenoja bandītisko apvērsumu, daudzi pat iedomāties nespēja, par kādu prātam neaptveramu postu un ļaunumu tas izvērtīsies.

1997.gadā klajā nāca vairāku Eiropas akadēmiķu kopdarbs "Komunisma melnā grāmata: noziegumi, terors, represijas", kur dokumentēta komunistisko valstu politisko represiju vēsture – genocīdi, nāvessodi bez tiesas sprieduma, deportācijas un slepkavības, iedzīvotāju nobendēšana darba nometnēs un mākslīgi radītā badā.

Pēc autoru aplēsēm komunistu režīms ir nogalinājis vairāk nekā 94 miljonus cilvēku: 65 miljonus Ķīnas Tautas Republikā, 20 miljonus Padomju Savienībā, 2 miljonus Kambodžā, 2 miljonus Ziemeļkorejā, 1,7 miljonus Etiopijā, 1,5 miljonus Afganistānā, 1 miljonu okupētajās Austrumeiropas valstīs, 1 miljonu Vjetnamā, 150 tūkstošus Latīņamerikā, un tad vēl 10 tūkstoši dzīvību ir izdzēstas "starptautiskās komunistiskās kustības un pie varas esošo komunistisko partiju darbības rezultātā".

Pat, ja kāds nespēj paturēt prātā visus šos skaitļus, skaidrs ir viens: komunistu režīms un tā atzari rēga ideju vārdā ir nobendējuši miljonus un miljoniem salauzuši likteni un izpostījuši dzīvi. Varētu domāt – ieraudzījuši rēgu darbībā, atklājuši tā agresīvo un melīgo būtību vai vismaz uzzinājuši par rēga iedvesmotā terora sekām, cilvēki riebumā novērsīsies. Un rēgs izgaisīs, jo vienīgais, kas to baro un uztur, ir sekotāju enerģija.

Taču ļaužu atmiņa ir īsa. Gluži tāpat kā prāts. Tāpēc rēgs, konspirācijas nolūkā ik pa laikam nomainot segvārdu, turpina šķelt un naidot – nu jau ne tikai Eiropu, bet arī pasauli, turklāt ne vairs sociālos slāņus un šķiras, bet nācijas, dzimumus un rases.

Lasot jaunākās ziņas no Amerikas, apmēram saprotu, kā pirms simt gadiem varēja justies amerikāņi, saņemot ziņas no sarkanā terora pārņemtās Krievijas. Kaut gan notikumi pirms simt gadiem Krievijā nevarēja Ameriku ietekmēt tā, kā tagadējie notikumi Amerikā var ietekmēt Latviju un visu pasauli.

Par Ameriku diemžēl vairs nebrīnos. Jurijs Andropovs, PSRS vēstnieks Ungārijā, ar kura pūlēm tika apspiesta Ungārijas 1956. gada revolūcija, kļūdams par Valsts drošības komitejas priekšsēdi, lēma aptuveni 85 procentus VDK ārvalstu darbības budžeta tērēt tā sauktajiem "aktīvajiem pasākumiem" jeb ideoloģiskam un psiholoģiskam karam, kura "mērķis ir demoralizēt sabiedrību, destabilizēt situāciju, iejaukties citas valsts iekšējās lietās, ideālā gadījumā ietekmējot arī vēlēšanu procesu".

Par metodēm, ar kādām tas panākams, ir saglabājies gana daudz liecību. Vienu no spilgtākajām ir sniedzis Jurijs Bezmenovs – VDK virsnieks, kas bija specializējies "propagandā un kaitniecībā". Līdz kaulam izpratis komunistu totalitārisma būtību, 1970. gadā viņš pārbēga uz Rietumiem, lai atlikušo dzīves daļu veltītu sabiedrības izglītošanai. 1984. gadā ar pseidonīmu Tomass Šūmanis viņš laida klajā grāmatiņu "Mīlestības vēstule Amerikai", kur īsi un kodolīgi izskaidro PSRS Valsts drošības komitejas ārvalstu darbības mērķus un metodes. Tiesa, daudziem viņa teiktais tolaik šķita grūti noticams.

Kvintesence: lai pārmainītu sabiedrības apziņu, vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās. Tāpēc uzbrukums pirmajā fāzē ir vērsts vispirms pret reliģiju (īpaši jūdaismu un kristietību), izglītību, kultūru, mediju vidi un kopienas dzīvi.

Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām, kurās jāļauj darboties nekompetentiem ierēdņiem, kas procesu nevis veicina, bet apgrūtina un turklāt arī sadārdzina. Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, par galveno padarot naudu un baudu, bet medijos pie teikšanas jāvirza viduvējības, kas pieskaņojas patērētāju gaumei.

Īsāk sakot, lai mērķtiecīgi korumpētu citas valsts brīvo pašpārvaldi, ir jāpanāk, ka tās iedzīvotāji, paši to neapzinoties, darbotos komunistu interesēs.

Bezmenovs norāda, ka jau 60. gadu vidū VDK kā prioritāti noteica pārmaiņas Amerikas pamatskolu mācību programmās. Lai ar "noderīgu idiotu" gādību tiktu samazināts matemātikas, fizikas un ķīmijas stundu skaits, vietā liekot ekoloģiju un seksualitātes studijas. Lai skolēni vairs nemācītos mūziku un dzeju. Lai galvenais uzsvars tiktu likts nevis uz pienākumiem, bet uz tiesībām un prasībām. Līdztekus tam bija jāpanāk, ka no augstskolu programmām tiek izņemta tā vēstures daļa, kur tiek runāts par komunistu režīma noziegumiem.

Tā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ar Kremļa aģentu un viņu apvārdoto "noderīgo idiotu" pūlēm daudzas ASV humanitārās universitātes ir kļuvušas par marksisma ideju inkubatoriem. Tajās vairs netiek mācīti vēstures pamati – ja vēsture skar komunisma valstis.

Tāpēc tik vien kā trīsdesmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas "Komunistiskās partijas manifests" ir ASV koledžu bibliotēkās visvairāk pieprasītā ekonomikas "mācību grāmata", kas izsniegta divreiz biežāk nekā jebkura cita ekonomikas grāmata.

Tas savukārt izskaidro to, kāpēc 83 procenti ASV koledžu absolventu un 68 procenti aptaujāto ierēdņu nespēj noformulēt funkcionālas atšķirības starp brīvā tirgus un centralizētas sadales ekonomiku, bet 64 procenti aptaujāto atzīst par pareizu Marksa doktrīnu: "No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām".

Neesmu droša, vai šie Marksa apoloģēti spēj apjēgt to, kas rakstīts viņu apjūsmotajā manifestā. Piemēram, ka komunisma būtību "var izteikt vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana". Ka privātīpašuma iznīcināšanai seko "ģimenes iznīcināšana", ko aizstās "kopsievība", bērnu nodošana valsts audzināšanā, mantošanas tiesību atcelšana un robežu izzušana, jo "strādniekiem nav tēvzemes". Bet galvenais: "Komunisti visur atbalsta katru revolucionāru kustību pret pastāvošo sociālo un politisko sistēmu un lietu kārtību."

Tātad rēga mērķis ir ne tikai iznīcināt privātīpašumu un ģimenes institūciju, bet arī sagraut pastāvošo lietu kārtību. Ir par ko padomāt, vai ne?

Tikmēr portāla "LSM.lv" kultūras redakcijas ziņojuma turpinājumā teikts, ka iknedēļas seriālā ''būs iespējams dzirdēt par sadzīves negadījumiem, paģirām, grūtībām ar naudu, neīstenotiem plāniem, nekrietnām baumām, garlaicību, slimībām un tuvu cilvēku nāvēm. Ikviens klausītājs savā dzīvē ir sastapies ar daudzām no minētajām grūtībām, tāpēc, iespējams, varēs izdzīvot līdzi viņu neskaitāmajām likstām”.

Un te nu man rodas vairāki jautājumi. Nez, vai kādā no šā iestudējuma daļām tiks stāstīts par Marksa patoloģisko skopumu un apsēstību ar naudu, turklāt ar svešu naudu?

Marksa sieva un māte vairākkārt esot teikušas, ka labāk būtu, ja viņš "kapitālu pelnītu, nevis par kapitālu rakstītu". Ženijai, savai sievai, viņš esot licis lūgt žēlastības dāvanas, bet no mātes, ar kuru viņš nesarunājās, esot gribējis tikai jo drīzāk saņemt mantojumu.

Naudu viņš nemitīgi prasīja arī Engelsam. Tiesa, pat Engelss, vienīgais, kas spējis paciest Marksa augstprātību, dusmu lēkmes un valdkāri, reiz neesot izturējis. Kad nomira Engelsa mīļotā sieviete (laulību viņš neatzina, bet savu civilsievu esot patiesi mīlējis), Markss nosūtīja Engelsam vēstuli, kur garāmejot pieminēja nelaiķi, bet vairākās rindkopās izvērsti un uzstājīgi jau atkal prasīja naudu. Tad gan Engelss sašutumā ir atbildējis: "Pat draugi kapitālisti izrāda man vairāk līdzjutības!"  

Studiju laikā Markss no tēva ik mēnesi saņēma 700 dālderu kabatas naudas. Tolaik tikai pieciem procentiem iedzīvotāju gada ienākumi pārsniedza 300 dālderus. Bet no Engelsa (pēc Marksa institūta datiem) viņš dzīves laikā ir saņēmis apmēram sešus miljonus franču franku. Seši miljoni veco Francijas franku ir līdzvērtīgi aptuveni 19 miljoniem eiro, un tā laika ekvivalentā šī summa atbilda 1742 kilogramiem zelta.

Tomēr Marksam nekad nepietika. Ļoti daudz naudas viņš pazaudēja biržā, kur Markss, lielais ekonomists, prata vienīgi zaudēt. Tādēļ viņš vienmēr kāroja vēl arī pēc mantojumiem. Kamēr kāds no tēvočiem gulēja uz nāves cisām, Markss rakstīja Engelsam: "Ja tas suns nomirs, es izkļūšu no nepatikšanām."

"Suns" nomira, un Markss atkal rakstīja: "Ļoti priecīgs notikums. Ja vien vecais suns daļu savas naudas nav atstājis sievietei, kas vadīja viņa saimniecību."

Un vēl: "Pirms divām stundām pienāca telegramma, kas vēstī, ka mirusi mana māte. Liktenim bija jāpaņem kāds no ģimenes. Es pats jau biju ar vienu kāju kapā. Šajos apstākļos es esmu vajadzīgāks nekā vecā sieva. Man jābrauc uz Trīru mantojuma jautājumā," – tas ir viss, kas Marksam bija sakāms par mātes nāvi.

Nezinu, cik detalizēti iestudējuma autori atklās to, ka Markss, piedzimis jūdu rabīna ģimenē, kas bija konvertējusies kristietībā, bērnībā tika kristīts un pusaudža gados esot pat bijis ticīgs, līdz universitātē kopā ar teoloģijas profesoru Bruno Baueru nodibināja ateistisku žurnālu. Bauers drīz pēc tam tika patriekts no universitātes, bet žurnāls nomira dabiskā nāvē, jo to vienkārši nepirka.

Un tad Markss 1837. gadā uzraksta dzejoli: "Debesis nu esmu zaudējis, to es labi apzinos. Dvēsele, reiz Dievam uzticīga, mitīs elles dziļumos."

Šī varbūt ir pati svarīgākā Marksa biogrāfijas lappuse, jo – kā liecina viņš pats – "komunisms sākas ar ateismu".

Engelss pēc pirmās tikšanās ar Marksu nosauc viņu par "melnu vīru" un raksta: "Viņš nevis iet vai skrien – viņš lec, atsperdamies ar papēžiem, un trako, pilns dusmu, it kā gribētu sagrābt plašo debesu telti un noraut to zemē. Viņš izstiepj rokas augstu gaisā; ļaunā dūre ir sažņaugta, viņš trako nepaguris, it kā viņu aiz matiem būtu sagrābuši tūkstoši velnu."

Markss neslēpj ne valdkāri, ne destruktīvas tieksmes. Kādā dzejolī viņš raksta: "Es savu troni būvēšu jo augstu, būs šausmas ledainas tā virsotne, jo troņa balsti – māņticīgas baismas, bet melnas ciešanas tam apsardze." Un vēl: "Vārdi, ko mācu, ir sapīti sātaniskā mudžeklī, lai katrs var domāt, ko grib."

Bet dzejolī "Cilvēka lepnums" Markss atklāti pasludina, ka viņa mērķis ir nevis uzlabot lietu kārtību, bet to iznīcināt, lai varētu izbaudīt sabrukuma ainu: "Es nicīgi metīšu cimdu tieši pasaules sejā, lai redzētu sabrūkam pigmeju milzi, bet degsme man nedzisīs; kā dievišķīgs uzvarētājs es iešu cauri pasaules drupām, piešķirdams vārdiem darbīgu spēku, pats būšu kā Radītājs."

Vairāk par šo Marksa biogrāfijas aspektu var izlasīt profesora Ričarda Vurmbranda, īstā vārdā Nikolaja Ionesku, grāmatiņā "Markss un sātans", kā arī politologa, vairāku bestselleru autora, profesora Pola Kengora nesen klajā nākušajā grāmatā "Sātans un Kārlis Markss: Komunisma ilgais nāves, maldināšanas un iefiltrēšanās ceļš".

Interesentiem iesaku noklausoties arī Patrika Bet-Deivida interviju ar Polu Kengoru.

Jautāts, kā tas nākas, ka vēsturē ļaunākā un postīgākā ideoloģija atkal ir pārņēmusi prātus un dvēseles (saskaņā ar "Gallup" 2018. gada aptaujas datiem vairumam jaunu amerikāņu ir labvēlīga attieksme pret sociālismu), Pols Kengors atbild, citējot Ronaldu Reiganu: "Komunisti ir tie, kas lasa Kārli Marksu, antikomunisti ir tie, kas Kārli Marksu izprot."

Savukārt uz jautājumu, kas ir sociālisms, Pols Kengors atbild: "Sociālisms ir pāreja uz komunismu – kā to skaidri ir noformulējis Ļeņins. Bet par to, kāda ir sociālisma būtība, liecina PSRS jeb Padomju Sociālistisko Republiku Savienības asiņainā vēsture, kā arī tās okupēto Austrumeiropas valstu ciešanu ceļš."

Sociālisms sagrauj tirgu un sagrauj ekonomiku. Tas vienkārši nedarbojas. Kā tajā padomju laika jokā: kas notiktu, ja Sahāras tuksnesī nodibinātu sociālismu? Sākumā nekas. Taču drīz pēc tam sāktu aptrūkties smilšu.

Tomēr briesmīgākais ir tas, ka sociālisms tiecas iznīcināt pamata vērtības. Sociālisma galvenā problēma ir nevis tā neefektivitāte, bet ļaunums. Vairāk par tirgus attieksmju sagrāvi un īpašumu pārdali komunistus interesē radikāla sabiedrības pārveide, kas iespējama vienīgi tad, ja tiek pārmainīta cilvēka daba. Tieši tādēļ Markss ienīda reliģiju un Dievu. Viņu interesēja tikai vara un nauda.

Lunačarskis, pirmais PSRS izglītības komisārs, darbā "Reliģija un sociālisms" uzsver, ka "Markss noraida jebkādu saskarsmi ar Dievu, proletariāta maršējošo kolonnu priekšā nostādot sātanu".

Arī Marksa domubiedrs Bakuņins neslēpj, ka "šai revolūcijā mums būs jāatmodina cilvēkos velns, jāuzjundī viszemiskākās kaislības. Mūsu misija ir iznīcināt, nevis pamācīt”.

Tas izskaidro vēl kādu svarīgu faktu. Lai gan padomju komunistu rokās bija visi Marksa un Engelsa manuskripti simt sējumu apjomā, publicēti no tiem ir tikai trīspadsmit. Lielākā daļa Marksa ideju joprojām tiek turēta noslēpumā.

Pols Kengors savas grāmatas nobeigumā raksta: "Marksa vārdiem runājot, ap mums joprojām "virmo ellišķīgi tvaiki". Taču mūsu pienākums ir pret tiem cīnīties, nevis tos elpot. Cīnīties, atmaskojot tumsas spēkus, kas turpina pārņemt mūsdienu pasauli."

Tāpēc man ir vēl daži jautājumi. Ja komunistiskā partija Latvijā ir aizliegta, kā tas iespējams, ka šās partijas ideoloģijas pamatlicēju saraksti raida pa radio?

Vai mēs varam iedomāties situāciju, ka klausītājiem tiktu piedāvāts "baudīt" raidījumu ciklu, piemēram, ar Ādolfa Hitlera vai baltvācieša, nacionālsociālistu ideologa Alfrēda Rozenberga darbu lasījumiem? Gan jau arī viņi savā mūžā bija piedzīvojuši "neīstenotus plānus, nekrietnas baumas, garlaicību, slimības un tuvu cilvēku nāvi". Varbūt ''Traģisko pētījumu centrs'' atkal varētu vērsties pie kāda vārdā nenosaukta fonda vai mecenāta, bet Latvijas Universitātes raidstacija piešķirtu tam ētera laiku?  

Te nu mēs esam – ļaunuma impērija ir sabrukusi, bet ļaunuma rēgi turpina klīst un maldināt nenobriedušus prātus un dvēseles.

Evaņģēlijā tiek runāts par beigu laiku, kad debesu stiprumi kustēsies. Ja ar debesu stiprumiem saprotam lietu kārtību un ētiskus ideālus, kas veido garīgas gravitācijas likumus, tad šis paredzējums precīzi trāpa laiku, kurā dzīvojam. Ellišķīgā veidā tiek kustināti pamatu pamati cilvēkā, sabiedrībā un tautā. Tāpēc tik svarīgi taisni tagad ir celt namu uz stipras klints un spēt pašam sevī nosargāt savas iekšējās debesis!

Pārpublicēts no aprinkis.lv

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google