Rekordinflācija, nepanesamas elektrības cenas, ekonomikas recesija. Kā vispār var gribēt vēlreiz likt Kariņu par premjeru?
Imants Liepiņš06.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērojot politisko procesu, kura laikā nemaz netiek apspriesti citi premjera amata kandidāti kā tikai Krišjānis Kariņš, vislielāko izbrīnu izraisa doma, ka pēc viņa darba četriem gadiem vispār kāds nopietni domā, ka šim kungam jādod turpināt.
2018. gada beigās vispārējais valdības parāds saskaņā ar Valsts kases pārskatu bija 10,6 miljardi, un tas nebija mainījies vismaz gadu. Pie valdības stūres nonākot Krišjānim Kariņam, koronavīrusa laikā modelis bija vienkāršs: aizņemties naudu ārzemēs un to Latvijā… iztērēt. Vienkārši iztērēt, neko paliekošu neradot.
Līdz ar to 2020. gada beigās valsts parāds bija jau 12,5 miljardi eiro, bet pagājušā gada beigās tas bija pieaudzis par 2,8 miljardiem eiro līdz 15,2 miljardiem. (Dati par šo gadu vēl nav pieejami, bet publicētās prognozes piemin skaitli – 17 miljardi.) Kariņa valdības “darba” rezultātā valsts parāds pieaudzis vismaz uz pusi.
Elektrības cenas divu gadu laikā no vidēji 30 līdz 40 eiro par megavatstundu pieaugušas līdz 350 un 450 eiro par MWh. Rekords bijis 4000 EUR/MWh, un vēl lielāks rekords nav fiksēts tikai tāpēc, ka biržas sistēma nespēj attēlot lielākus skaitļus. Cenu kritums prognozēts netiek.
Valstij piederošie “Latvenergo” (gala patērētājiem pazīstams arī kā “Elektrum”), “Augstsprieguma Tīkls”, “Sadales Tīkls” gūst rekordpeļņu no neticamajām elektrības cenām, kas noved pie uzņēmumu izmaksu pieauguma — ražotāji un pakalpojumu sniedzēji nespēj atpelnīt šādas izmaksas.
Tāds izmaksu kāpums nevar neizraisīt inflāciju. No veselīgiem 2,5% gadā, Kariņam kļūstot par premjeru, inflācija tagad jau ir virs 20%. Kontos un maciņos esošā nauda, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir zaudējusi piekto daļu no savas vērtības. Un turpina zaudēt.
Inflāciju un izmaksu kāpumu daudzi uzņēmumi vairs nespēj pavilkt, tie samazina darba apjomus, pat ja vēl nelikvidējas. Rezultāts — kopš gada vidus Latvijas ekonomikas pieaugums ir negatīvs. Kopprodukts krītas.
Lūk, kā to rezumē banku ekonomisti: “Trešajā ceturksnī IKP salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn samazinājās par 0,6%, bet pret gada sākumu — pat par 1,7%. Strautiņš uzskata, ka ekonomikas kritums turpināsies līdz nākamā gada vidum […]. Diemžēl kritums gada griezumā padziļināsies līdz 2 — 3%, pie pozitīvas dinamikas varam atgriezties nākamā gada otrajā pusē, prognozē Strautiņš.” Kariņa valdība ir ievedusi Latviju recesijā.
Citu ekonomistu “nepatīkami pārsteidz” būvniecības nozares kritums šogad par 13,6% un rūpniecības kritums par 8,5%. Samazinājusies tāpat vairumtirdzniecība par 10,3%, kas nebūtu brīnums — ja krītas būvniecība un ražošana, tad jākrītas arī būvmateriālu un izejvielu vairumtirdzniecībai.
Tādi apstākļi nevar neatstāt iespaidu uz algām. Un tiešām: maijā LSM ziņoja — jau šī gada sākumā vidējā bruto darba samaksa sāka kristies, salīdzinot ar 2021. gada beigām, nonākot zem 1300 eiro atzīmes. “Savukārt, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, neto darba samaksa samazinājās par 2,7%, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas krišanos,” rakstīja LSM (un tas vēl bija pirms divciparu inflācijas iestāšanās).
Pēc šādiem Krišjāņa Kariņa valdības četru gadu “darba rezultātiem”, vērojot politisko procesu no malas, šķiet dīvaini, ka viņa kandidatūra tiek nopietni apspriesta vēlreiz.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.