”Reņģu ēdējas”, ”pingvīna” un ”kazas” atbilde Latvijas Autosporta federācijai par kaucošajām ”vilku” izklaides vietām

Elza Freiberga
22.10.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Latvijas Autosporta federācija (LAF) publiski pauž savu viedokli, ka Kandavas kartinga trases slēgšana nav savienojama ar veselo saprātu (Juris Grīns 2018.gada 18.oktobris). Šajā rakstā minēts: ”Nesen ar tiesas lēmumu tika pārtraukta kartinga trases „Kandava” darbība. Asi tiek diskutēts arī par Biķernieku trases nākotni, jo daļa no teritorijas pieder privātpersonām, kas nav ieinteresētas trases kompleksa vienotības saglabāšanā un attīstībā. Biedrība „Latvijas Automobiļu federācija” (LAF) pauž savu sašutumu par šo situāciju.

Gribam uzdot jautājumu – kā ir iespējams, ka juridisku dueļu un definīciju dēļ tiek zaudēts veselais saprāts un pārvilkta trekna strīpa veselai nozarei? Likumsakarīgi – redzot, kā panākta Kandavas kartodroma darbības pārtraukšana – rodas pamatots jautājums arī par Biķernieku trases nākotni.”

Valstī pie varas esošās partijas, lai novērstu iedzīvotāju neapmierinātību par dažādām ekonomiskām un sociālām problēmām, tautai tāpat kā Romas imperatori piedāvā dažādas agresīvas izklaides, radot slimību – adrenalīna atkarību.

Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 2016.gada 14.aprīļa grozījumu anotācijā minēts, ka viens no iemesliem, kāpēc auto-moto pasākumu rīkošanai ir nepieciešama izsniegta atļauja, ir tāpēc, ka tehniskajos sporta veidos, kur braukšana norisinās ar paaugstinātas bīstamības avotiem: motosportā, autosportā un ūdens motosportā, ir bijuši vairāki negadījumi, kuros sportisti ir gājuši bojā vai arī guvuši ļoti smagas traumas (dzīvību zaudē tieši iesācēju klases sportisti).

Tātad īpaši adrenalīna atkarībai ir pakļauti tieši pusaudži, jo tie nekontrolē savas emocijas.

VIKIPĒDIJĀ par Romas Kolizeju rakstīts: ”Ar šo būvi Vespaziāno gribēja apliecināt savas rūpes par cilvēku labklājību. 

Amfiteātra atklāšanu atzīmēja ar 100 dienu ilgām gladiatoru cīņām, kurās tika nogalināti aptuveni 10 000 cilvēku un dzīvnieku.

Kopš Cēzara laikiem gladiatoru cīņas kļuva par krāšņām publiskām izrādēm.

323. g. imperators Konstantīns izdeva ediktu par gladiatoru cīņu aizliegšanu, bet tās nebija tik vienkārši novēršamas. Tikai 404. gadā, kāds traģisks notikums pielika punktu gladiatoru cīņām. Izrādes laikā kristiešu mūks Telemahs ielēca arēnā un mēģināja izšķirt cīnītājus, bet satracinātais pūlis pārrāpās arēnas sienām un metās sist un plosīt nelaimīgo mūku.”

Pašlaik šie adrenalīna kārotāji un to aizstāvji Latvijā uzskata, ka valstī nepastāv kaucošās uzņēmējdarbības radītā trokšņa un adrenalīna atkarības problēma, bet gan problēma ir cilvēki, kuri aizstāv savas cilvēktiesības.

Esmu pārliecināta, ka šī neatrisinātā kaucošo motoru trokšņa problēmas situācija ir nepatīkama ne tikai iedzīvotājiem, bet arī šiem adrenalīna kārotājiem.

Valsts attieksme pret trokšņa problēmu ir nepamatoti necilvēciska, atbildīgās valsts iestādes tīšām neko nedara, lai izbeigtu šādu nelikumīgu uzņēmējdarbību.

Ne es, ne iedzīvotāji, kuri dzīvo šādu kaucošo trašu tuvumā, nekad VALSTS iestādēm nav prasījuši sev kaut kādas izņēmuma tiesības, bet gan prasījuši valsts iestādēm nodrošināt šādu uzņēmējdarbības veidu darbību atbilstoši valstī pieņemtajiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem.

Iedzīvotājiem ir pilnīgi vienalga, kādi cilvēki brauc šajās trasēs – bērni, pieaugušie, izcili sportisti, tāpat ir vienalga, vai braukšana skaitās izklaide, treniņš vai tā ir svarīga līmeņa sacensības. Jebkurā gadījumā šis agresīvais troksnis nekļūst patīkamāks.

Iedzīvotāji neiebilst pret auto-moto sporta attīstību, bet gan pret to, ka valsts pieļauj, ka šāda sporta veida attīstība notiek tik tuvu dzīvojamām mājam.

No 2015.gada oktobra līdz 2017.gada 19.decembrim Kandavā un Biķernieku trases tuvumā dzīvojošie iedzīvotāji ”likumīgi” bija spiesti dzīvot lielākā troksnī nekā pārējie valsts iedzīvotāji un arī tagad turpina dzīvot lielākā troksnī, kā pārējie iedzīvotāji.

Biķernieku trases mājaslapā uzrādītais troksnis neatbilst tam trokšņa līmenim, kādā dzīvo iedzīvotāji.

Kandavā tika un tiek pārkāptas simtiem iedzīvotāju un Rīgā tūkstošiem iedzīvotāju Satversmē noteiktās cilvēktiesības.

Kandavas un Biķernieku trasēs šo ienesīgo saimniecisko darbību gan veic citi komersanti, nevis īpašnieki, un tā trašu īpašnieki rada mānīgu priekšstatu, ka viņu saimnieciskā darbība nav peļņu nesoša.

Kamēr šajās ”kaucošo motoru” trasēs notiekošā uzņēmējdarbība tiks veikta ar saukli ”sportam”, (valstī ietekmīgi cilvēki tā ir atraduši veidu, kā apmierināt savas personīgās intereses: gods, vara, nauda, izklaide, utt., izmantojot savu ietekmi), tikmēr Satversmē noteiktās cilvēktiesības netiks ievērotas.

Ir grūti iedomāties kaut ko vēl nedemokrātiskāku.

Protams, kamēr Vides aizsardzību un reģionālo attīstību vadīs viens cilvēks, vides aizsardzība būs pabērna lomā, jo naudas kāre vienmēr gūs virsroku. Pat NATURA 2000 teritorijās noņemti trokšņa ierobežojumi. 

Mazliet par Biķernieku trases vēsturi.

Finanšu ministrijā 2007.gada 26.aprīlī notika Nacionālās sporta padomes sēde, kurā padome iepazinās ar Ekonomikas ministrijas sagatavoto rīkojuma projektu par Biķernieku sporta bāzes privatizāciju.

Uzklausot Automobiļu un Motosporta federāciju viedokli un ieteikumus, Nacionālā sporta padome vienojās par atbalstu privatizācijas pieprasījumam ar šādiem nosacījumiem:

1.Pircējs, norēķinoties par valsts kapitāla daļām (47,5%), visu samaksu veic latos;

2.Padome aicina valdību, lemjot valsts kapitāldaļu nodošanu privatizācijai, novirzīt iegūtos līdzekļus starptautisku sacensību prasībām atbilstoša jauna auto un moto kompleksa būvēšanai Rīgas tuvumā.

Kā viena no labākajām iespējām tiek minēta, ka varētu turpināt attīstīt 333 trašu kompleksu.

A/S ”Biķernieku kompleksā sporta bāze” 52,5% kapitāldaļas piederēja SIA ”Sporta investīciju fonds”, kuras dalībnieki (50:50) ir Ventspils miljonārs Igors Skoks un sporta kompleksa ”Mūsa” vadītājs Edgars Maišelis.

Privatizācijas aģentūrā ierosinājums privatizēt Satiksmes ministrijai piederošās kapitāldaļas tika iesniegts 2006.gada 31.augustā.

Ministru kabinets 2007.gadā slēgtajā sēdes (2017.gadā visas atbildes Satversmes tiesai par trokšņa noteikumu grozījumiem tika skatītas slēgtajās sēdēs) daļā ir skatīts jautājums par Biķernieku sporta bāzi.

Ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.921 2009.gada 28.decembrī valdība nolemj atteikt nodot trasi privatizācijai.

Šajā laikā Satiksmes ministrs ir Kaspars Gerhards (2009.gada 12.marts – 2010.gada 3.novembris).

Kopš 2014. gada 5. novembra vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (VARAM).

VARAM 2015.gadā Ministru kabinetam iesniedz nelikumīgos trokšņa noteikumu grozījumus.

Par Automobiļu federācijas prezidentu 2010.gadā kļuva bijušais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis, kurš šo Biķernieku trašu atdzīvināšanu nosauca par savu ”māsterplānu” (tā šo plānu Jānis Naglis ir nosaucis rakstā „Žans Tods un Jānis Naglis par autosportu Latvijā” 16/11 2011.).

Un tā jau ar Satiksmes ministra Ulda Auguļa (2010.gada 3.novembris – 2011.gada 25.oktobris), kurš arī pašlaik ir Satiksmes ministrs, palīdzību 2011.gada 6.jūlijā Biķernieku trase reorganizācijas rezultātā tiek pievienota CSDD.

TV raidījumā ”Zebra” 2016.gada 16.marta sižetā Satiksmes ministrs Uldis Augulis (dēls ir motobraucējs) pauda prieku par rallijkrosa trases būvniecību un to, ka viņa uzsāktais darbs ir turpinājies un to varot nosaukt par kārtējo ”Latvijas veiksmes stāstu”, jo šajā zaļajā zonā neesot uzbūvētas mājas. Turpmāk arī CSDD daļa no peļņas līdzekļiem tikšot ieguldīta ar moto sportu saistīto trašu uzlabošanā, nevis valsts budžetā, jo tad nezinot, kur īsti tā aiziet.

Internetā publicēts raidījuma ”Zebra” 2018.gada 10.oktobrī ieraksts par tēmu ”Ja Biķernieku trase zaudēs nacionālās sporta bāzes statusu, tās, visticamāk, vairs nebūs” sekojošais: 

“Mēs nedrīkstam trasi tā vienkārši palaist to vīru dēļ, kuri toreiz uz sava entuziasma to uzbūvēja. Tā ir unikāla vieta. (..) Mēs cīnīsimies un, ja nebūs citas iespējas, tad iesim ar piespiedu atsavināšanu šai zemes daļai. Domāju, ka jebkurš nākotnes politiķis būs pietiekami saprātīgs un saglabās šo kā nacionālo vērtību. Baltijā un arī tuvākajā apkārtnē nav tik unikālas vietas – tas ir nozīmīgs Latvijas vēstures un sporta objekts,” pauž Satiksmes ministrs Uldis Augulis.

Pašlaik, cik noprotams, lai varētu turpināt būvniecību, par miljoniem atpirks zemi no Igora Skoka, Gunta Rāvja un SIA ”Resursi” (šajā SIA pastarpināti iesaistītas vēl 9 firmas, un viena no tām saucas SIA ”Sporta aģentūra Biķernieki”, un 3 Anglijā reģistrētas firmas).

Kārtējo reizi ietekmīgi cilvēki ir panākuši, ka ar valdības atļauju CSDD jau ir ieguldījis daudzus miljonus šajā nevietā esošajā auto-moto sporta bāzē (atpirktas 52,5% privātai sabiedrībai piederošās kapitāldaļas, rekonstruēta rallijkrosa, kartinga trases, spīdveja trase).

Ir noticis, taču cerams, ka nenotiks tāpat kā ar E-veselību.

Kāpēc nenotika Biķernieku trases privatizācija?

Pie Rīgas Ropažos jau bija sporta komplekss 333, kurā pašlaik iespējams apgūt ekstremālas braukšanas prasmes drošā vidē - drošas braukšanas poligonā, kas ir vienīgais šāda veida poligons visā Ziemeļeiropā. Poligonā ir 5 dažādu veidu trases, kas aprīkotas ar ekstremālu braukšanas apstākļu imitāciju.

Tāpat sporta komplekss 333 ir parūpējies par 4x4 mīļotājiem, izveidojot speciāli tam paredzētu džipu trasi. Ir arī rallijkrosa trase.

Taču 333 trases pieder privātam uzņēmējam.

Tā izskatās, ka ar šo ļoti ienesīgo biznesu saistītās valsts augstas amatpersonas kopīgi ar citiem ietekmīgiem cilvēkiem, kuri paši vēlējās iesaistīties šajā biznesā, vienkārši atrada veidu, kā šī biznesa attīstībai var piesaistīt milzīgus valsts līdzekļus (no valsts budžeta, no valstij pastarpināti piederošajiem uzņēmumiem) un tā pelnīt, neieguldot privātus līdzekļus.

Interneta vietnēs Apollo un TVNET 2007.gada 21.jūnijā ir publicēts raksts ”Pēc valsts kontroles atzinuma Ģenerālprokuratūrā sākts process, lai noskaidrotu, cik likumīgi un valsts interesēm atbilstoši rīkojusies Satiksmes ministrija un citas valsts institūcijas, pieļaujot nacionālās sporta bāzes ”Biķernieki” privatizāciju”. Šajā rakstā minēts Satiksmes ministrijas pārstāvja sekojošs viedoklis: ”Man grūti nosaukt tās funkcijas, ko šī sporta bāze satiksmes un sakaru jomā pilda. Vēsturiski šī trase nonākusi SM pārziņā, bet diez vai tā kaut kādā veidā dzelzceļu, aviācijas vai ceļu būvi ietekmē”.

Šajā rakstā arī pausts viedoklis, ka trases saimnieki no valsts puses sūkstās par sliktajiem ieņēmumiem un grūtībām. Bet jau otrā vārdā uzsver acīmredzamo patiesību, ka autosportisti un viņu atbalstītāji nebūt nav tā trūcīgākā kategorija.

Tātad nenoliedzami saskatāms, ka šādā veidā augstas valsts amatpersonas ir panākušas, ka ar valdības atbalstu viņām pietuvinātas personas par valsts līdzekļiem sekmīgi iesaistījušās šajā biznesā.

Tieši tā – biznesā, jo kas tad ir auto-moto sports?

Visi zina, ka šis sporta veids ir sācies un attīstījies kā ražotāju un tirgotāju reklāmas plāns.

Saimniecisko darbību statistisko klasifikāciju Eiropas Kopienā nosaka NACE klasifikators un tajā kā saimnieciskās darbības veids 93 sadaļā tiek minēts – sporta nodarbības, izklaides un atpūtas darbība.

Tātad auto-moto sacensības, treniņus var rīkot uzņēmēji, kuri kā savu saimniecisko darbību ir noteikuši – sporta objektu darbība (93.11).

Auto-moto sacensību (arī starptautisku) rīkošana ir tikai viens no saimnieciskās darbības veidiem, un sacīkšu braucējs ir tikai viena no profesijām un tāpēc nav saprotams, kāpēc valsts šim saimnieciskās darbības veidam un šīs profesijas iegūšanai un iespējai ar to nodarboties rada izņēmuma apstākļus – pasliktinot šo auto-moto trašu tuvumā dzīvojošo dzīves apstākļus.

   Vēlos pievērst uzmanību tam, ka runa ir par sporta trasēm. Tas nozīmē, ka dabiski visu braucēju mērķis ir braukt pēc iespējas ātrāk. Auto-moto trašu radītais troksnis ir intensīvs, ilgstošs, agresīvs, un te nav runa tikai par trokšņa decibeliem, jo sporta tehnikas troksnis rada gaisā lielas vibrācijas un no tiem plūst nepatīkama smaka, kas rada arī gaisa piesārņojumu.

Nekādā gadījumā sporta tehnikas radīto troksni nevar salīdzināt ar transportlīdzekļu radīto troksni.

Šajos it kā demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvības laikos, apejot likumus ar līkumu, okupācijas laikā pie dzīvojamām mājām uzbūvētās trases, tagad ar valsts aktīvu atbalstu slavina kā svētumu.

Pašlaik vienkārši fiziski iznīcina kaucošo motoru trašu tuvumā dzīvojošos iedzīvotājus.

Nekur pasaulē nav šādas atklātas auto-moto trases, pat ar trokšņa aizsargsienām, kuras atrastos tik tuvu dzīvojamām mājām, Bez jebkādiem trokšņa mērījumiem ir skaidrs, ka tas nav pieļaujams.

Par to, ka Latvija ar savu iedzīvotāju skaitu un zemo pirktspēju nav iekļauta šajā biznesa plānā, nav jāmaksā iedzīvotājiem.

Šīs kaucošo motoru trašu darbība rada tādu skaņu, kura nav mērāma tikai trokšņa decibelos un tāpēc šīs kaukšanas zonā dzīvo liela daļa Kandavas un Rīgas iedzīvotāji (Mežciems, Jugla, Purvciems, Berģi un pat Mežaparks).

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam pašlaik būtu jāaizstāv savas pārvaldāmās nozares intereses, jo Biķernieku trasē veiktās uzņēmējdarbības troksnis noteikti ir arī kaitējums videi.

Kandavas kartinga trase atrodas dabas parka ”Abavas senleja”, Natura 2000 (Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas objektu teritorija) teritorijā.

VARAM mājas lapā 2014.gada 27.novembrī ievietota šāda informācija: ”VARAM, apzinoties Rīgas Zooloģiskā dārza potenciālu Amūras tīģeru populācijas saglabāšanā, pagājušā gadā rada iespēju piešķirt… papildu līdzekļus vairāk kā 35 tūkstošu eiro apmērā šo tīģeru nožogojuma prettrokšņu sienai. Tas ir nesis necerēti ātru un ļoti iepriecinošu rezultātu – šobrīd ikviens no mums var klātienē sekot līdzi šo skaisto dzīvnieku mazuļu ikdienas gaitām.”

Šajā gadījumā tīģeri tika pasargāti no ielas trokšņa, kurš Mežaparkā nebūt nav tas briesmīgākais. Tad kāpēc valsts pieļauj, ka cilvēku bērni tagad likumīgi dzīvos ikdienā tādā troksnī, kurā zinātnieku pētījumos par troksni ir minēts, ka apgabalos, kuros trokšņa līmenis pārsniedz 75dB, nevajadzētu dzīvot – tas ir neapdzīvojams (Kandavā tas bieži pārsniedz 90 dB).

Pilnīgi visos pētījumos par troksni ir norādīta trokšņa ļoti negatīvā ietekme uz cilvēku veselību, it sevišķi tā ietekme uz bērniem.

Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas aizsardzībai pret vides (sadzīves) troksni minēts: ”... Pilsētu vides troksnis ietver ne tikai tiešu, bet arī kumulējošu t.i., uzkrājošu kaitīgu iedarbību uz cilvēka veselību, iespējams pat kaitīgi ietekmējot nākotnes populācijas.”

   Veselības ministrija vienā no savām vēstulēm (03.02.2016.Nr.01-11/529) raksta: “Uzskatām, ka pasaulē un Eiropā noteiktie un jebkurai valstij rekomendētie vides trokšņa robežlielumi, kas iegūti, pārbaudot dažādu trokšņa avotu ietekmi uz cilvēka veselību, ir attiecināmi arī uz Latvijas apstākļiem un iedzīvotājiem, jo nav pierādījumu, ka Latvijas iedzīvotāju skaņas uztvere būtiski atšķiras no citiem pasaules iedzīvotājiem.”

Tā kā jautājumus par kaucošo motoru trašu darbību skata Ministru kabineta slēgtajās sēdes daļās, tad rodas priekšstats, ka šīs trases ir slepeni militāri objekti.

Saeimas deputātiem, Prezidentam un Ministru kabinetam vajadzētu pievērst uzmanību faktam, kurš apspoguļots Tiesībsarga biroja iedzīvotāju aptaujas rezultātos – liela daļa iedzīvotāju baidās par troksni sūdzēties.

Pagaidām tikai uz papīra demokrātija iedzīvotājiem atļauj rakstīt un runāt likumu robežās, ko grib, bet pēc tam cilvēki nezina, kurā vietā darbu meklēt.

Pēc savas desmit gadu pieredzes, varu apgalvot, ka patiešām ir pamats bailēm.

Cilvēki, kuri ir iesaistīti šajā kaucošo motoru trokšņu trašu darbībā, pilnībā ietekmē visu valsts iestāžu rīcību.

Latvijas valdības attieksme pret iedzīvotājiem arī citos jautājumos ir kā trijiem pērtiķiem – acis, mute un ausis ciet. Interneta vietnē Diena 2016.gada 24.oktobrī ir publicēts G.Gūtes raksts, kuram pievienots attēls ar šiem visā pasaulē pazīstamajiem pērtiķiem un parādīts, ka Latvijā šie pērtiķi aizsedz acis, muti un ausis ar naudas zīmēm.

Vides dienesta mājaslapā ir pieejama REC Latvija, A.Grišānes un Ē.Lagzdiņa brošūra, kurā rakstīts: ”Latvijā tiesības uz labvēlīgu vidi ir paceltas visaugstākajā līmenī un pieder pie cilvēka pamattiesībām.”

Satversmes 105.pants nosaka, ka īpašumu (auto-moto trases) nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Iznāk, ka iedzīvotāji, kuri dzīvo auto-moto trašu tuvumā, nav sabiedrības daļa.

Visās Eiropas valstīs no to budžeta līdzekļiem sportošana tiek atbalstīta, lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, taču Latvijā šajā gadījumā, lai pasliktinātu.

Biķernieku trašu ”māsterplāna” izpildē liels darbs tika ieguldīts arī, lai ”kaucošo” trokšņu bāzei piešķirtu apzīmējumu ”nacionālā sporta bāze” un lai panāktu, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) Biķernieku trasei piešķir balvu “Sports un inovācijas - 2015”.

Latvijas Olimpiskajai komitejai pat atradās ”lieki” pāris desmit tūkstoši eiro, lai atbalstītu Biķernieku bāzē notiekošos pasākumus, taču nepietika līdzekļu, lai uz olimpiskajām spēlēm tās dalībniecei līdzi varētu aizbraukt treneris.

Ir pamats uzskatīt, ka braukšanas apmācības padārdzinājuma patiesais iemesls ir nevis vēlme, lai tiktu labāk sagatavoti auto-moto braucēji, bet gan CSSD cenšas attaisnot savu līdzekļu ieguldījumu Biķernieku trašu ”māsterplānā”.

Par CSDD Biķernieku trasēs ieguldītajiem līdzekļiem droši vien būtu bijis iespējams jau sen nodrošināt radaru uzstādīšanu un ar elektrību darbināmo mašīnu uzlādēšanas iekārtas visā Latvijas teritorijā.

Tiesībsarga birojā 2016.gada 14.decembrī notika tiesībsarga ikgadējā konference un tika skatīta tēma: ”Ekonomiskās intereses versus tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Mototrašu trokšņu lieta”.

Konferencē uzstājās VARAM valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola, kura teica: ”Noteikumu grozījumi esot kompromisa variants, jo ieinteresētās personas prasījušas atļaut vēl lielākus robežlielumus.”

Savukārt bijušais Latvijas Automobiļu federācijas prezidents Jānis Naglis, raksturoja šo valdības pieņemtos trokšņa noteikumu grozījums ar sakāmvārdu: ”Lai vilks ir paēdis, un kaza dzīva.”

Cilvēki, kuri savu viedokli var pamatot ar šādu sakāmvārdu noteikti, sirgst ar lielummāniju.

Lielummānija termiņu un svešvārdu vārdnīcā tiek raksturota: kā psihiskas slimības simptoms – savu spēju, īpašību nepamatoti augsta novērtēšana; arī liela iedomība.

Lielummānija ir rakstura īpašība, kuru parasti rodas tiem, kuriem strauji audzis sociālais stāvoklis.

Viss, ko mēs kā ”reņģu ēdēji”, ”pingvīni” un ”kazas”, redzam, dzirdam un lasām masu informācijas līdzekļos ir tikai dažādu ”plēsoņu” baru vēstījumi citiem bariem un uz mums attiecas tikai plēsoņu piedāvātās diētas.

  Direktīvā par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību rakstīts: ”...Piemērošanas joma: Šo direktīvu piemēro attiecībā uz to troksni vidē, kas iedarbojas uz cilvēkiem, jo īpaši apbūvētos rajonos, publiskos parkos vai citos klusos rajonos aglomerācijā, klusos rajonos, kas atrodas laukos, blakus skolām, slimnīcām un citām no trokšņa aizsargājamām ēkām un zonām.”

Rīgas pilsētas teritoriālajā plānojumā Biķernieku trases pat nav atzīmētas kā trokšņa avoti.

Kur bija Valsts vides dienests, kā arī reģionālie vides aizsardzības dienesti, ka pieļāva to, ka Kandavā ielas otrā pusē un Rīgā dzīvojamo māju otrā ielas pusē, zaļajā zonā starp trijiem lieliem dzīvojamiem kvartāliem un triju slimnīcu tuvumā tika ”reanimētas” pilnībā neizmantojamas kaucošo motoru trases.

Vai kāds spēj iedomāties šausmīgāku uzņēmējdarbības veidu dzīvojamo māju ielas otrā pusē, zaļajā zonā starp trijiem lieliem dzīvojamiem kvartāliem un triju slimnīcu tuvumā?

Vismaz šajā lietā Latvija ir apsteigusi Igauniju un Lietuva vismaz par 90%.

LAF publiskajā vēstulē rakstīts: ”Mums jāsaglabā mūsu trases unikālais statuss, jo bieži autosporta trases ir bez pilsētas infrastruktūras – daudzviet pasaulē tās tiek izbūvētas klaja lauka vidū, tālu no apdzīvotām vietām. Tas, ka Biķernieku trase atrodas pilsētā, ka līdz tai viegli iespējams nokļūt ar sabiedrisko transportu gan no pilsētas centra, gan lidostas, ir būtiska priekšrocība, kas svaru kausus nosver Latvijas labā.”

Saprotams, ka pie šīm kaucošajām trasēm dzīvojošiem iedzīvotājiem, ”priekšrocība” ir turēt muti un paciest.

Nevienā no Eiropas Savienības valstīm valsts ceļu satiksmes drošības institūcijai nav pienākums, kā rakstīts valsts akciju sabiedrības ”Ceļu satiksmes drošības direkcija” statūtos: ”... nodrošināt nacionālās Biķernieku kompleksās sporta bāzes darbību.”

Kāpēc Latvijā tas ir noticis tieši pretēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību un Latvijā spēkā esošo trokšņa noteikumos rakstītajam?

Ir Eiropas valstis, kurās tieši šis biznesa veids tiek tieši ierobežots tāpēc, ka šis biznesa veids rada specifisku troksni. Tad kāpēc mūsu valstī to neņem vērā?

Laikam vienīgais veids, kā to panākt - pie Biķernieku trasēm un Kandavas trases piespiedu kārtā būtu jānometina dzīvot Satiksmes ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas (šīm trasēm blakus dzīvo skolēni) un Labklājības ministrijas (bērnu tiesību aizsardzība), Veselības ministrijas ministru un LAF dalībnieku dzimtas (vecvecāki, vecāki, sievietes, kuras gaida bērnus, kā arī auklē zīdaiņus, utt.).

Varbūt tad ieklausītos savējos un saprastu, ka Latvijas Republikas Satversmē ierakstītais: ”Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības” attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Varētu jau arī piedāvāt šiem kaucošā trokšņa aizstāvjiem arī atgriezties savā dzīves līmenī, kāds viņu ģimenēm bija Latvijas okupācijas gados, kad uzbūvēja šīs trases. Šajā gadījumā, protams, tā būtu zvērība. Taču, kāda atšķirība?

Šīs agresīvās izklaides baudīšanā dažādā veidā draudzīgi piedalās pilnīgi visi ”vilku bari” un pašlaik tieši šīs plēsoņas vienojas par turpmāko teritorijas sadalījumu un vietu pie ”barotavas” (valsts budžeta), kurš sakarā ar jaunā dzelzceļa būvniecību būs īpaši trekns.

Seko mums