Rezultātu nav tāpēc, ka nav mērķu un atbildīgo, – vai tas dzelzceļš, mangāns, tiesas vai ugunsgrēki...
Armands Puče03.07.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziņa, ka mangāna rūdai uz Latvijas dzelzceļiem ir pienākušas beigas, jo to nodrošināšot kārtējā sankciju pakete pret Krieviju, jāuztver kā izklaidējošais žanrs. Jo tāpat ir skaidrs, ka ne jau kaut kāda mistiska vienība vai speciālā komanda no Eiropas te brauks un kaut ko mainīs. Ja paši nedarīsim, tad nebūs. Un var tā būt, ka paši arī šajā reizē… nedarīsim.
Latvijai jau tā ir maz iespēju ietekmēt Krievijas izraisīto karu Ukrainā – mangāna rūdas tranzīts tāds ir. Varēja taču vispirms nolemt, ka mūsu ostas šim kara materiālam ir ciet un punkts. Tomēr – nē. Mūsu valdība izvēlējās iet garāko no ceļiem, jo kaut kā jau tie Putina galminieki Latvijas ostu biznesā ir jāatbalsta. Caur miegainajiem Briseles koridoriem, jo, kā saka reālpolitiķi – “uz šo jautājumu jāskatās kopumā, plašāk…”
Viņi, šie cietie pauri, teica – neļausim mēs, citi ļaus… Kāpēc viņi domā, ka kombinācija – neļausim mēs, citi arī neļaus – nestrādātu? Kāpēc pašiem nav aknu lemt par savu lietu? Tātad – kāds Latvijas politiskajā elitē spēlē duraku visnotaļ profesionālā līmenī. Daugavā vēl nebija izgājis ledus, kad šis mangāna skandāls uzpeldēja, tagad ir vasaras vidus. Lēmumu par tranzīta apturēšanu vajadzēšot pieņemt mēneša laikā, – saka Eiropas ierēdņi savā apņēmībā. Tas nozīmē, ka Kremļa tankiem vēl viens mēnesis ir iedots aptverē, lai sagaidītu viņiem tik svarīgo materiālu.
Protams, normāli būtu, ja nākamajā dienā pēc sankciju izziņošanas Latvija uzreiz norautu stopkrānu, jo – varēja taču jau sen kā sagatavoties šim pagriezienam. Bet tas nenotika – nav pat jāsader, lai paredzētu, ka mūsu birokrātija izmantos visas atvēlētās mēneša dienas.
Tikmēr valsts kapitālsabiedrība “Latvijas dzelzceļš” uzreiz paziņoja, ka līdz ar mangāna tranzīta aizliegumu, viņiem radīšoties caurums bikšu kabatās – 32 miljonu apmērā. Tad parēķiniet, kādos apjomos šis bēdīgi slavenais mangāns grozās cauri Latvijas ostām! Privātie stividori, kam ir līgumi ar kara rūpniekiem Krievijā, arī vēl kā starpnieki pa vidu krietni nopelna.
Un neesam jau naivi – ne jau “Latvijas dzelzceļa” vadība uztraucas par nepieciešamo līdzfinansējumu, kas viņus tagad grūž pretī iztikas minimumam. Šos paziņojumus “dzelzceļa” vārdā rosina tie, kas mangāna epopejā ir patiesā labuma guvēji. Tie ir tie paši cilvēki, kam pieder ostu aktīvi un kas gadiem valsts uzņēmumu (-s) ir izmantojuši visos iespējamajos veidos.
Te gan atkal jāatgriežas pie valdības kompetences. Ja reiz mēs jau labu laiku spriežam un runājam, ka tranzīts Austrumu virzienā drīzāk ir nevis bizness, bet mūsu drošības apdraudējums, tai skaitā dzelzceļa infrastruktūras uzturēšana – kā tas nākas, ka, apturot mangāna rūdas plūsmu, valsts kapitālsabiedrībai paveras mute, prasot mākslīgo elpināšanu, līdzfinansējumu?
“Latvijas dzelzceļam” ir nevis jāpalīdz materiāli, bet – šī bodīte ir jāver ciet. Jo tā nav un nebūs Latvijas tautsaimniecības prioritāte. Tā pat nebūs šīs saimniecības bufera zona… Turklāt idejiski šī uzņēmuma darbinieku lielākais īpatsvars veido Latvijas 5.kolonnas klusējošo sabiedroto, jeb, citiem vārdiem sakot, – viņi sen jau gaida, kad atnāks Putins un viņus visus atbrīvos no fašistiem… Tātad “Latvijas dzelzceļš” arī no šīs puses nav nekāds lepnais tautu dēls ar ozollapu vainagu galvā. Kurā brīdī mēs visi ieraudzīsim valdības plānu – kā šo uzņēmumu pārkārtot atbilstoši Latvijas interesēm? Tajā dienā, kad Šlesers un Šķēle to pateiks?
Paliekot vēl pie burta Š. Šajās nedēļās tiek svinēti desmit gadi, kopš tiek iztiesāts Rīgas pils ugunsgrēka gadījums. Nekur tālāk par pirmo instanci tiesas process nav aizgājis, kas laikam kaut ko pastāsta par mūsu tiesu sistēmas krampi. Krampi tādā nozīmē, ka kāds ir nevis spēcīgs un sīksts, bet – bezspēcīgs, nevarīgs…
Kas ļauj šādām tiesām vilkties garumā? Izmeklētāju kvalifikācija, tiesu impotence, advokātu viltība? Par to tiek tērēti milzu valsts līdzekļi, un – nekas… Ja tiesu varas kārtība buksē – un tā buksē! –, tad kāpēc to nav iespējams mainīt? Kura intereses šeit tiek apkalpotas? Vai te nav tā pati mangāna rūdas sērija, ka valsts aparāts dara visu, lai nedarītu neko?
Tas ir kā ar gaidāmajām nodokļu izmaiņām, kur priekšplānā izpeld viss cits, izņemot saprātīgu un atbildīgu rīcību. Finanšu ministrs saka, ka vajag, premjere teic, ka nav par to vispār runāts, koalīcijas partneri liek saprast, ka runāts ir un s...di būs, bet Saeimas budžeta komisijas vadītājs Reirs piedāvā savu līķi, ja viņa partijas biedri kaut ko mēģinās šajā sakarā uzsākt. Tas viss pēc tam, kad vairāku mēnešu garumā ir notikušas konsultācijas ar uzņēmēju pārstāvjiem. Tad jau ziņa par Rīgas pils ugunsgrēka tiesas procesa rožu gadskārtu nemaz vairs neizskatās kā nepiestāvoša šai tā saucamajai eko sistēmai…
Starp citu, ja vajag kādu īstu piemēru, kas raksturo pašreizējos apstākļus un realitāti pa perimetru, tad paklausieties Latvijas Bankas prezidenta dūdošanu intervijā, ko viņš sniedza sabiedriskajam medijam. Daži citāti, kas izrauti ārpus kontektsa, bet noticiet – tas kontekstu nemaina… “Lai nokomentētu, ir nepieciešams redzēt piedāvājumu…”, “Runājot par nodokļu sistēmu, galvenais ir skatīties uz visu kopumā, nepazaudējot kopskatu…”, “Šajā brīdī konkrēti pateikt, kas būtu jādara, neredzot piedāvājumu, ir neiespējami…”, “Mēs, protams, nākam pretī un palīdzam, cik vien tas ir iespējams, bet tas ir citu institūciju darbs…”, “Jautājums ir – kā mēs virzāmies uz priekšu…”, “Ejot soli pa soli uz priekšu, mēs jau ejam no kalna lejā…”, “Soļiem ir jābūt pārdomātiem, jāskatās, kas notiek ar ekonomiku, soli pa solim…”, “Jo spēcīgāka būs ekonomika, jo spēcīgāki būs uzņēmumi, jo labāk būs iedzīvotājiem…”, “Nav slikti, bet var būt labāk un mēs strādājam, lai lietas uzlabotos…”, “Mēs kā sabiedrība tam vēl neesam gatavi…”
Šie Mārtiņa Kazāka citāti ir Latvijas valsts pārvaldes un Latvijas politiķu universiālā rokasgrāmata. Viņam pašam neko nevar pārmest, jo viņš kā Latvijas Bankas prezidents pilnībā ir iekļāvies vai iejūdzies sistēmas ratos un ilksīs. Un vispār – viņš taču grib, lai viņu pārvēl uz vēl vienu termiņu! Viņš der šai kārtībai, tāpēc arī pasaka visu – un neko… Tāpēc arī ar darbiem mums bieži sanācis – nekas. Un rezultātu jau nav tāpēc, ka nav jau mērķu un atbildīgo – vai tas dzelzceļš, mangāns, tiesas vai ugunsgrēki…
Labā ziņa – to var mainīt.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
