Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Rībentrampisks apmulsums

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek
13.01.2017.
Komentāri (49)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

«Nepareizā» kandidāta iekļūšana Baltajā namā radīja mentālu zemestrīci Latvijas ārpolitikā. Transatlantiskais sabiedrotais līdz šim šķita pat apnicīgi pastāvīgs un prognozējams savā diplomātijā. Jo īpaši attiecībās ar «trim balstiņām sūrām pie Dzintara jūras». Gluži kā mēness fāžu kalendārs. Tagad pilnmēness uzlēca nevietā un nelaikā, turklāt vēl četrkantains...

Nesatricināms proamerikānisms ir Latvijas ārpolitikas pamatu pamats. Tā ir vēsturiski determinēta pozīcija. Pat iepriekšnolemtībai jeb predestinācijai pakļauta. Gluži vai dabas likums.

Runāt par mūsu valdību, diplomātu un nācijas vairākuma brīvu izvēli vai pat aprēķinu būtu idiotisks pašapmāns – jau tāpēc vien, ka valstij ir pateicības parāds par ASV (kopumā) konsekventi īstenoto nostāju, neatzīstot PSRS veiktās Baltijas valstu sagrābšanas likumību.

Proamerikānisms ir pilnīgi loģiska diplomātiskā dogma gan Baltijas valstīm, gan Ziemeļvalstīm (ar kurām cenšamies saaugt), gan tepat mums blakus esošajai Polijai. Visas, atrodoties blakus vai netālu no draudīgās Krievijas, jūt nepieciešamību pēc spēcīga politiskā un militārā «patrona». Turklāt liela nozīme ir tām «transatlantiskajām saitēm», ko radījusi emigrācija no šī reģiona uz ASV – galvenokārt ekonomiskā, bet pēc kara poļiem un baltiešiem tā ir arī politiski iekrāsota.

Turklāt baltiešiem līdz šim ASV tiešām bija ideāls ārpolitiskais «patrons». Ne tikai pretimnākošs nesenajās prasībās pēc tiešas militārās klātbūtnes, arī pielaidīgāks pret Dzintarjūras «klientūras» vājībiņām. Galu galā, Vašingtona atrodas no mums daudz tālāk nekā piekasīgā Brisele, turklāt pa vidu vēl ir arī dziļš okeāns. Kopš brīža, kad Latvijas politiskā elite saprata, ka vēstnieces Todas Beilijas krustakarš pret korupciju bijis vien pārejošs pārpratums, sadarbība ar ASV solījās būt tikai un vienīgi komfortabla.

Tagad pirmo reizi kopš Pērlhārboras pazemojuma tiek pieļauta iespēja, ka ASV turpmāk varētu ļauties senajam izolacionisma kārdinājumam: mēģināt izbeigt tēriņus un pūliņus «pasaules lāpīšanā», apcirpt savas starptautiskās saistības NATO partneru vai citu klientu drošībai, kļūt klaji merkantilas ārpolitikā.

Baltiešu proamerikānisms izspēlēja ar mums ļaunu joku brīdī, kad politiķi iedomājās: tas dod kaut ko vairāk – ne tikai reģiona drošību pret iespējamiem Krievijas draudiem, bet arī pamatojumu mūsu pārākumam pār «vecajiem eiropiešiem».

Viena no Eiropas Savienības dezintegrāciju veicinošajām tendencēm ir nesenāk uzņemtu un nabadzīgāku dalībvalstu ilūzijas kompensēt savus trūkumus, sludinot to izcilību «garīgumā», «tradicionālās vērtībās» vai «diženā vēsturē». Baltijā – līdz iestājās rībentrampiskais mulsums – tika atražots mīts par savtīgiem vāciešiem, itāļiem, austriešiem, kuri ekonomisko interešu vārdā ir gatavi atdot Austrumeiropu Kremļa varā, un par modrajiem baltiešiem, kuri varonīgi stājās pretī Putinam un viņa Rietumeiropas pakalpiņiem...

Šī dižmanība savu apogeju sasniedza septembrī, kad Lietuvas prezidente un citi baltiešu politiķi krasi nosodīja Vācijas ierosinājumus kopīgu Eiropas militāro vienību veidošanā, piesaucot lozungu, ka jebkādu paralēlu struktūru veidošana apdraudot NATO. Gribauskaite, Vējonis vai Bergmanis tobrīd iztēlojās sevi kā Amerikas interešu aizstāvjus ES. Kaut Vašingtona ir ieinteresēta (un ar Trampa muti tas ir pateikts skaļi), lai eiropieši paši dod lielāku ieguldījumu savā drošībā.

Tagad Vācija un citi «savtīgie vecbiedri» var ar ļaunu prieku noskatīties, kā nesen tik lepnie Vašingtonas mīlulīši mulst un bālē, zīlējot savu nākotni ASV diplomātijas jaunajā dienaskārtībā.

Baltijas valstis un Poliju visvairāk satrauc Trampa apņēmība uzlabot attiecības ar Krieviju – jo īpaši tāpēc, ka tāda draudzēšanās vienmēr var notikt uz kāda cita rēķina. Turklāt Latvijas, Lietuvas un Polijas politiķi, līdz šim jūtot aiz muguras «lielo brāli», ļoti bravūrīgi izsacījās par austrumpuses «lāci», tā apcērpot sev iespējas diplomātiski manevrēt. (Igauņi šķiet daudz klusāki – turklāt jau ilgi pirms «pagrieziena pa kreisi», ielaižot valdībā «promaskavisko» Centra partiju.) Kur nu dēties?

Protams, Tramps baltiešiem aizdeva baltas dusmas, uzminot uz pašas sāpīgākās varžacs – aizrādot mums kā ASV/NATO sniegtās militārās drošības uzstājīgiem patērētājiem, ne tās rūpētājiem. Gluži loģiski, ka mūsu politiķi tāpēc salika visas savas olas Klintones grozā. Taču ASV republikāņu partijas izvirzītais kandidāts mūsu Gaismas pilī pērnā gada 23. augustā tika pielīdzināts nacistam, kurš Nirnbergā tika pakārts par kara noziegumiem. Latvijas politiskā vara iekrita azartā un (kaut ar tās rindas sen pametuša cilvēka muti) tobrīd atklāti pieteica karu «garantētam lūzerim» – dodot Trampam un viņa administrācijai morālas tiesības mums kādā brīdī sāpīgi atriebties.

Protams, diez vai Latvijai tiks skaļi atgādināts šis šāviens pašai kājā. Mēs varam mēģināt cītīgi izlikties, ka nekas tāds vispār nav noticis, varbūt pat mēģināt izravēt pilnībā citātu par «Rībentrampu» no LETA arhīva vai gugles. Tomēr es justos krietni labāk/drošāk, ja kāds atvainotos Latvijas valsts vārdā – pietiekami patiesi un varbūt pat publiski – Trampam par šo «poētismu». Tiešām ļoti gribētos cerēt, ka Valsts prezidentam pietiks dūšas to izdarīt pirmajā izdevīgajā gadījumā!

Mēs varam būt savā ārpolitikā tikai proamerikāniski, bet turpmākos četrus gadus Latvijai/Baltijai būs darīšanas ar diezgan trampisku Ameriku. Tāpēc mums ir jāmet kauns/lepnums pie malas un jākļūst par protrampistiem.

An error has occured