Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši
Dainis Īvāns04.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tik daudz laimīgu cilvēku seju kā 1990. gada 4. maija pievakarē pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojuma par valsts neatkarības atjaunošanu Latvijā neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam. Pret debesīm cēlās rokas ar uzvaras simbolā izstieptiem pirkstiem. 4. maijs bija uzvara gan jaunievēlētajiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja "par", gan cilvēku tūkstošiem, kas pie tagadējās Saeimas nama, mājās un darbavietās saskaitīja tās 138 balsis. Gandrīz neticama uzvara pēc pusgadsimta okupācijas, sovjetizācijas un rusifikācijas. Izcīnīta kailām rokām pret totalitāru impēriju un "pasaulē otro" armiju.
Ārēji 1990. gada 4. maijā viss it kā bija pa vecam. PSRS militāri rūpnieciskais komplekss Latvijā kaut ko ražoja mūžīgajam karam pret Rietumiem. Vairāki simti padomju armijas bāzu Latviju padarīja par vienu no visvairāk militarizētajām teritorijām pasaulē. Tomēr PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins tūlīt pēc 4. maija balsojuma brīdināja jaunievēlētās Augstākās padomes vadību, ka viņa armija no "nacionālistu tīkojumiem" īpaši sargāšot Rīgas Ļeņina pieminekli. Krievu bruņutehnika aplenca arī Liepājas ļeņinekli. Latvijā tādu bija aptuveni četrdesmit. Ienaidnieks paredzēja, ka Maskavas vara beigsies, kad sāksies tās galveno simbolu demontāža.
Okupācijas simbols Pārdaugavā, šķiet, nevienu vēl īsti neinteresēja. Tas vēl nebija pārvērsts Krievijas revanšistu un propagandistu svētvietā. 1990. gada 9. maijā ģenerālis Kuzmins apmierinājās vien ar "neuzvaramās" armijas parādi Daugavmalā. Par varītēm viņš vēl gribēja tās skatītāju tribīnēs ievilkt visu atgūtās Latvijas vadību. Augstākās padomes Prezidijs no šī ielūguma atteicās.
Viss Latvijas pārejas posms uz neatkarību un demokrātiju kopš toreizējā 4. maija jau uzskatāms par simbolu, argumentu un likumu karu. Maskavas un Latvijas. Augstākajā padomē pretim Tautas frontes vairākumam turējās komunistiskā opozīcija ar prāvu padomju armijas un VDK virsnieku kodolu. Arī tā nikni sargāja savus simbolus un kolonistu privilēģijas. Vēl pirms 4. maija PSRS prezidents Gorbačovs LTF vadību brīdināja: "Nekur neaiziesiet! Tauta jūs gāzīs!"
Augstākās padomes Neatkarības deklarāciju viņš izsludināja par apturētu un "neatbilstošu PSRS konstitūcijai" kopš pieņemšanas brīža. Mēs atbildējām, ka Latvijas Satversmei nav nekā kopīga ar viņa konstitūciju. Sākās divu varu laikmets, caur kuru devāmies uz priekšu kā pa naža asmeni. Stīvējās divas prokuratūras, Latvijas un PSRS. Pastāvēja divas ekonomikas, PSRS brūkošā un Latvijas cerīgā. Karoja divi karaspēki, PSRS armija un mūsu gara spēks. Jau 15. maijā brāļu Kokaru diriģēts koris un LTF brīvprātīgie kārtības sargi stājās pretī Gorbačova piesauktajai "tautai", galvenokārt civildrēbēs pārģērbtiem krievu karaskolu kursantiem, kas organizēti lauzās Augstākās padomes namā. Ar tādu pašu argumentāciju, kā Putins tagad laužas Ukrainā. Tikai mūsu Augstākās padomes gāzēju uzbrukums izira ap pusdienlaiku.
Tad armijas kazarmās sākās pusdienu laiks. Tomēr bruņoti uzbrukumi un provokācijas te vienā, te otrā Latvijas vietā gan muitniekiem, gan Latvijai lojāliem miličiem turpinājās. Te leģionāru, te sarkanarmiešu pieminekļiem, te savējiem, te svešiem, kā tas parasts arī Putina Krievijā, tika pa kādam armijas ziķeru sagādātam spridzeklim. Esmu pārliecināts, ka šo laiku izturēt līdz galam un uzvarēt gan Augstākās padomes deputātiem, gan Latvijas sabiedrībai ļāva tieši 4. maijā līdzīgi kodolreakcijai iegūtā un atraisītā pašapziņa, drosme, noteiktība un aša izlēmība, kam pretinieks nespēja turēt līdzi.
Viens no LTF un Augstākās padomes vadītājiem profesors Pēteris Laķis pārejas parlamenta misiju raksturoja vārdiem: "Vispirms jāsagrauj bordelis, ko sauc par Latvijas PSR, un jāizmētā akmeņi tā, lai neviens tos nespētu salasīt. Pēc tam – ko kājas nes, uz Rietumiem!"
Vai un kā tas izdevies, vēl vajadzētu pētīt akadēmiskajai zinātnei un mākslai. Skaidrs, ka Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši. Ļeņinekļu vietā viņi nu pielūdz citus simbolus un rod citas enkurvietas grimstošajam krievu karakuģim. Tāds ir bēdīgi slavenais Pārdaugavas piemineklis. Tāpēc tas nav pārdēvējams. Nav pārveidojams. Vienīgā patiesībai atbilstošā "atbrīvotāju" monumenta transformēšanas iespēja būtu driskainā sievietes tēla novietošana līmeniski pret tikko kā Ukrainas karā atmaskoto izvarotāju, marodieru un slepkavu grupu. Labākais un 4. maija ideāliem atbilstošākais lēmums būtu betona varmāku "izformēšana". Varbūt vienīgi stabus atstājot zirgu piesiešanai. Par godu mūsu un ukraiņu Uzvaras dienām.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
