Rīgas centrā ar maksas noteikšanu ir jāierobežo privātā autotransporta izmantošana!
Olavs Cers, advokāts17.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo dienu laikā sociālā tīkla vietnē X esmu iesaistījies diskusijā par Rīgas sastrēgumiem un to, vai sabiedriskā transporta jeb tā dēvētās A joslas ieviešana ir šīs problēmas atrisinājums. It sevišķi, ja vienlaikus izskan viedoklis, ka sastrēgumos nav vainojami nedz remonti, nedz nemākulīga satiksmes organizācija, bet Rīgā vienkārši esot par daudz automašīnu.
Līdzīga diskusija par šo tēmu izvērtās jau pavasarī, pēc kuras arī es devu savu artavu sastrēgumu mazināšanā – kopš maija vidus pa Rīgu pārvietojos tikai ar motociklu (ar retiem izņēmumiem). Taču ar to vien ir par maz, turklāt strauji tuvojas moto sezonas noslēgums, un palēnām mani atkal pārņem šausmas par Rīgas progresējošajiem sastrēgumiem, kas tā arī nesāk beigties.
Neskatoties uz diskusijā izteiktajiem viedokļiem, vēl joprojām esmu pārliecināts, ka A joslas nenovērsīs problēmas cēloņus, bet vēl vairāk palielinās sastrēgumus, ja vienlaikus netiks ierobežota privātā transporta izmantošana Rīgā. Ja A joslu ieviešana visur ļautu sabiedriskā transporta lietotājiem ātrāk nonākt iecerētajā galapunktā, tad pārējos satiksmes dalībniekus tā "iesēdinātu" vēl lielākos sastrēgumos, nepamatoti cerot, ka viņi paši tāpēc atteiksies no braukšanas privātajā transportā.
Nepaļaujos uz mūsu kolektīvo saprātu (ja tāds vispār ir, protams), tāpēc uzskatu, ka ir skaidri un gaiši jānosaka spēles noteikumi: Rīgas centrā ir jāierobežo privātā autotransporta izmantošana! Turklāt ne tikai fiziskajām, bet arī juridiskajām personām, kā arī dažādām valsts un pašvaldības institūcijām piederošo transportlīdzekļu lietošana.
Labi saprotu, ka viena lieta ir izvirzīt mērķi, bet pavisam cita – atrast līdzekļus tā sasniegšanai. Un man šāds līdzeklis ir padomā: iebraukšanas maksa Rīgas centrā!
Ideja nebūt nav mana, un tālu arī nebija jāmeklē – atliek vien izlasīt Jūrmalas pilsētas domes 2017. gada 12. janvāra saistošos noteikumus Nr. 1 "Par transportlīdzekļu iebraukšanu īpaša režīma zonā Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā". Proti, risinājums ir pašvaldības nodeva par iebraukšanu īpašā režīma zonā, kas Rīgas gadījumā būtu centrs (tas, protams, ir nosacīts jēdziens, tāpēc precīzi jādefinē).
Iebraukšanas maksa būtu nosakāma pietiekami augsta, piemēram, pieci eiro dienā, lai pārliecinoši mazinātu vēlmi katru dienu doties ar savu privāto auto maršrutā Jugla–Vecrīga vai Zolitūde–Klusais centrs. Tajā pašā laikā tieši šis ierobežojuma veids neliegtu iebraukšanu centra zonā tad, ja tas patiešām akūti nepieciešams, piemēram, braucot no Pārdaugavas, iegriezties birojā, lai paņemtu dokumentu mapes un dotos uz Vidzemes apgabaltiesu Valmierā.
Ja ņemam vērā Jūrmalas pieredzi, šo caurlaižu iegādi un pārbaudi ir iespējams veikt elektroniski – visiem labi zināms, ka pēc katras neapmaksātas "vizītes" kūrortpilsētā ir neizbēgami sagaidāms skaists foto un paziņojums par sodanaudu.
Domāju, ka 25 eiro nedēļā vai 100 eiro mēnesī, šiem tēriņiem pieskaitot vēl stāvvietas izmaksas, daudziem – arī man pašam – liks kārtīgi parēķināt un padomāt, vai tas ir tā vērts.
Protams, regulējumā ir jāparedz izņēmumi iedzīvotājiem, kuriem pieder īpašums pilsētas centrā, avārijas dienestiem, policijai un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, arī preču piegādes un sadzīves atkritumu izvešanas transportam, kuram vienlaikus varētu arī noteikt precīzus laika periodus iebraukšanai centrā (pirms un pēc sastrēgumiem) u. tml.
Nenoliedzami, ir arī citi jautājumi, piemēram: ko darīt tiem cilvēkiem, kas nedzīvo Rīgā, bet kuriem tur jānokļūst? Viens risinājums ir transportlīdzekļu novietošana pie autoostām vai vilcienu stacijām ārpus Rīgas, tālāk dodoties ar sabiedrisko transportu, bet, iespējams, ir atdzīvināma doma par "Park & Ride" autostāvvietām, iebraucot Rīgā. Esmu pārliecināts, ka atrisināt var visu, ja vien ir griba to darīt. Šādiem saistošiem noteikumiem būtu nosakāms saprātīgs pārejas periods, piemēram, gads, kura laikā varētu parūpēties gan par piepilsētas autostāvvietām, gan par citiem risinājumiem.
Pozitīvie ieguvumi?
Noteikti mazināsies transportlīdzekļu plūsma ne tikai centrā, bet arī visos maršrutos "apkaime–centrs–apkaime" – tāpat kā pašlaik daudzi autovadītāji izvēlas apbraukt Jūrmalu, ja vien galamērķis nav pašā kūrortpilsētā.
Mazinoties privāto transportlīdzekļu plūsmai, ātrāk un precīzāk kursēs sabiedriskais transports un būs vairāk braucēju, kas savukārt ļaus palielināt ieņēmumus par biļetēm un iegādāties aizvien jaunus autobusus, trolejbusus un tramvajus, lai tie varētu kursēt biežāk un tajos būtu ērti un patīkami pārvietoties.
Vienlaikus – vismaz vasaras sezonā – palielināsies dažādu alternatīvo transportlīdzekļu īpatsvars – velosipēdi, stāvdrāži, motorolleri un motocikli, uz kuriem iebraukšanas maksa nebūtu jāattiecina, jo šie mazākie satiksmes dalībnieki sastrēgumus neveido.
Es nešaubos, ka ir vēl citi veidi, kā panākt iedzīvotāju "pārsēšanos" no privātā transporta sabiedriskajā, taču publiski nav izskanējis, kādi tie būtu un vai kāds strādā pie to ieviešanas.
Protams, būs arī neapmierinātie, kas piketēs un vērsīsies Satversmes tiesā, bet tāda ir demokrātiskas valsts priekšrocība, un no tā nav jābaidās.
Visbeidzot: jāteic, ka es kā iesīkstējis autobraucējs esmu gatavs mainīt savus paradumus arī ārpus moto sezonas, ja redzētu skaidru plānu, kā, samazinot privātā transporta īpatsvaru, tiktu uzlabots sabiedriskais transports, – mans pašmērķis patiešām nav katru dienu trīs stundas pavadīt sastrēgumos, it sevišķi, ja mana dzīvesvieta un darbavieta ir Rīgā. Taču, ja sastrēgumos stāv visi, tad, protams, es šīs trīs stundas labāk komfortabli pavadu savā auto, nevis kā šprote konservu kārbā (visās izpausmēs). Un es vēlos risinājumu, lai cik skarbs un neērts tas pirmajā brīdī šķistu!
Absolūti nepretendēju uz to, ka mans piedāvājums būtu labākais sastrēgumu sērgas risinājums, taču tas, ko vēlos pateikt, – ja pienācis laiks operēt, tad plāksteris vairs nepalīdzēs, ir jāgriež!
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
