Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Satversmes aizsardzības biroja atteikums sniegt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) aģentūras kartotēku publicistiskiem mērķiem pamatots ar vairākām argumentiem, kas ne tikai aplami interpretē tiesību normas un ignorē Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteikto, bet arī atklāj gadiem ilgu obstrukciju, kas kavē PSRS okupācijas varas rīcības izzināšanu, iepazīstoties ar tādas institūcijas darbību, ko 1991. gada 24. augustā Augstākā Padome atzinusi par “noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”.

Pirmkārt, Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” 6., 7. un 8. punkts neatbilst Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pantam un Informācijas atklātības likuma 8. pantam, tāpēc Ministru kabineta noteikumu Nr. 151 6., 7. un 8. punkts nav piemērojami.

Informācijas atklātības likuma 8. pants paredz, ka “informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu”, kas principā ir blanketa norma un kas tikai norāda uz vienu no daudzajiem apsvērumiem, kas jāņem vērā informācijas atklātības nodrošināšanā. Tātad atsevišķi ņemta šī norma nav piemērojama informācijas atteikuma gadījumā.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pants paredz kārtību, kādā rīkojas ar sensitīviem personas datiem. Šī likuma 1. panta 8. punkts skaidro, ka ar sensitīviem datiem ir jāsaprot “personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi”.

VDK aģenta uzskaites kartīte sniedz šādu informāciju – uzvārds vārds, tēva vārds, dzimšanas gads, dzimšanas diena, dzimšanas vieta, dzīvesvietas adrese, darbavieta un ieņemamais amats, dalība Padomju Savienības Komunistiskajā partijā (PSKP), tautība, pilsonība, izglītība, pseidonīms, personas lietas numurs, arhīva numurs, ģimenes stāvoklis, vervēšanas datums, vervētāja uzvārds, vervētāja VDK struktūrvienība, attiecīgās struktūrvienības vadības amats, struktūrvienība, paraksts, uzvārds, informācija par personas lietas virzību, kas ietver datumu un piezīmes, kas veicamas kā norādes uz aģenta piesaistes struktūrvienību, kā arī informācija par darba lietas un tās arhīva numuru, kas ietver datumu un piezīmes.

Tātad no likumā minētajiem sensitīvajiem datiem uzskaites kartīte sniedz kā minimums 26 gadus vecas ziņas, ja pieļauj, ka VDK vervējusi aģentūru līdz tās likvidēšanai 1991. gada 24. augustam, par šādiem sensitīviem datiem – tautību un politisko pārliecību tiktāl, cik tas attiecas uz dalību PSKP.

Tomēr minētās ziņas pieder pie to formālo ziņu kopuma, kas veidojis savulaik personas publisko tēlu, tādēļ to pieejamības apmērs ir tāds, kas liedz šīs ziņas uzskatīt par sensitīvām pēc būtības. Tomēr, ja pat pieļauj, ka minētās ziņas ir sensitīvas, tomēr arī šajā gadījumā 11. panta piesaukšana, lai liegtu informācijas pieejamību publicistiskiem mērķiem, nav pamatota.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka 11. pants ir viens no daudzajiem Fizisko personu datu aizsardzības likuma pantiem, kas nav piemērojams, “ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām [..], mākslinieciskām vai literārām vajadzībām”. Tas sasaucas arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula).

Lai gan regula vēl nav stājusies spēkā, tomēr tā iezīmē noteiktus valsts rīcībā esošas informācijas pieejamības pamatprincipus. Pirmkārt, tā norāda, ka personas datu apstrāde zinātniskos un vēstures pētniecības (šajā gadījumā vēstures pētniecība neaprobežojas tikai ar zinātnisku darbību, bet ietver jebkuru izziņu, kas saistīta ar vēstures notikumu analīzi) nolūkos ir īpaša datu apstrāde, uz kuru nav attiecināmi vispārīgie ierobežojumi.

Otrkārt, Vispārīgās datu aizsardzības regulas 21. panta sestā daļa paredz gadījumus, kad datu subjektam nav tiesību iebilst pret savu personas datu apstrādi, proti, “ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs”. Treškārt, regula īpaši uzsver to, ka tā neattiecas uz mirušu personu personas datiem, tomēr atgādina dalībvalstu pienākumu rūpēties par to, lai būtu veikta apstrāde arī tad, ja runa ir par mirušu personu datiem, “nolūkā sniegt konkrētu informāciju saistībā ar politisko izturēšanos bijušo totalitāro valsts režīmu laikā, genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, jo īpaši holokaustu, vai kara noziegumiem”.

Ievērojot to, ka Latvijas Republika vēl nav piešķīrusi vispārpieejamu dokumentu statusu šim dokumentārajam mantojumam, atbilstoši LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rekomendācijai, par kuru komisija paziņoja vēl 2015. gada 6. martā un par ko LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. hist. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris atkārtoti ziņoja arī kārtējā pārskatā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba pārskats par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz 30. novembrim: “Komisija 2015. gada 6. martā vienbalsīgi ir vienojusies par pilnīgu, visu, tūlītēju LPSR VDK dokumentu nodošanu atklātībai un to brīvu un bez līdzšinējās diskriminācijas izmantošanu pētniecības nolūkos”, normatīvu satvaru, piemērojami ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 151, kā to paredzēja arī Latvijas Republikas Saeima, izdarot pēdējos grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Proti, minētā likuma pārejas noteikumu 9. punkts saglabā Ministru kabineta noteikumu Nr. 151 spēku tiktāl, cik šie noteikumi nerunā pretim konkrētā likuma normām (šajā gadījumā acīmredzot domātas ir tās pretrunas, kas varētu rasties sakarā ar pēdējiem grozījumiem šajā likumā), līdz brīdim, kad Ministru kabinets izdos jaunus noteikumus pēc zinātniskās izpētes, bet ne vēlāk kā 2018. gada 31. oktobrī.

Konstitūcijā un likuma varā balstītā tiesību sistēmā tiesību normas interpretē tādējādi, lai saglabātu tiesību normas spēku. Konkrētajā gadījumā tas nozīmētu, ka Fizisko personu datu aizsardzības likuma 5. pantā paredzētie izņēmumi attiecināmi arī uz VDK dokumentiem un šo dokumentu nonākšanu atklātībā, ja tas veikts publicistiskos un zinātniskos nolūkos, jo sabiedrības intereses, ko min Vispārīgā datu aizsardzības regula, nosaka Latvijas Republikas Satversmes ievads, kas paredz valstij pienākumu godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, nosodīt komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus, visbeidzot, tas ir arī galvenais mērķis, kādēļ vispār bija pieņemts likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 20. aprīļa lēmumā lietā Nr. A42569408 SKA-386/2010, noraidot lūgumu sniegt sarakstu par personām, kas ir Satversmes aizsardzības biroja rīcībā, kas “līdz 1991.gada augustam ir sadarbojušās ar PSRS valsts drošības iestādēm”, citēja attiecīgā likuma pieņemšanas laika tieslietu ministra Egila Levita pausto, lai norādītu uz nepieciešamību samērot sabiedrības un privātpersonas intereses. Jāatgādina, ka Egils Levits, spriežot par likuma mērķi 1994. gada 24. februārī, norādīja, “(..) ka tas ir vajadzīgs galvenokārt mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm (..).”

Imunizēšana pret PSRS veikto okupāciju ir iespējama vien tad, ja atklāj to, kādēļ bijis nepieciešams ietvert Latvijas Republikas Satversmē nosodījumu. Tas bija iecerēts ar publicistikas un zinātnes palīdzību, jo tobrīd arī nebija vēl Informācijas atklātības likuma, kas ļāva katram individuāli un nepastarpināti uzzināt par valsts varas rīcību ar dokumentu palīdzību. Konkrētajā gadījumā runa ir par PSRS okupācijas varas dokumentiem.

Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” 6. punkts paredz, ka informāciju par štata, ārštata darbiniekiem, informatoriem izsniedz “zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija”.

Noteikumu 7. punkts, sistēmiski interpretējot, arī ievērojot likuma „Par valsts noslēpumu termiņu” noteikšanas nosacījumus un aģentūras kartotēkas kā galveno publicistiskās un zinātniskās intereses objektu, paredz, ka visi dokumenti, lai gan normā tieši minēta aģentūras kartotēka, izsniedzami 20 gadus pēc LPSR VDK likvidēšanas, tātad ar 2011. gada 25. augustu.

Noteikumu 8. punkts savukārt sistēmiski interpretējams tādējādi, ka informācija par trešās personas privāto dzīvi, piemēram, par personām, kas izspiegotas un izsekotas nebūdamas VDK štatā, ārštatā vai kādā citā saistībā ar VDK, izsniedz 75 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas.

Tātad jau vairāk nekā sešus gadus Satversmes aizsardzības birojam būtu jāizsniedz publicistiskiem un zinātniskiem nolūkiem informācija par VDK štata un ārštata darbiniekiem, informatoriem, sevišķi VDK aģentūras kartotēkā ietvertās ziņas, tomēr, kā rāda Satversmes aizsardzības biroja rīcība konkrētajā gadījumā, šāda informācija netiek sniegta. Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, šāda informācija netiek sniegta arī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai jau vairāk kā trīs gadus.

Tādējādi uzskatu, ka Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteiktais, likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” mērķu izpilde ir svarīgāka par VDK aģentūras kartotēkā ietverto personu tiesībām palikt sabiedrības neievērotām, izvairīties no sabiedrības, sevišķi publicistu un zinātnieku iztaujāšanas par sadarbību ar VDK, un paturēt savu sadarbību ar VDK noslēpumā.

Otrkārt, Satversmes aizsardzības birojs tā vietā, lai sniegtu konkrētu informācijas sarakstu, kas nesatur konkrētas fiziskas personas datus un kas, pēc biroja domām, ir brīvi izmantojama un publicējama, min likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmajā daļā minētās tiesības.

Nav iespējams izmantot šādas tiesības, ja nav zināms, kas tad no VDK dokumentu kopuma ir Satversmes aizsardzības biroja rīcībā un ar ko no tā visa un ar kādiem nosacījumiem var iepazīties, pētīt un publicēt. Šādā veidā uzskatu, ka Satversmes aizsardzības birojs rīkojas pretēji labas pārvaldības principam un informācijas atklātības principam, kas kopā ņemti paredz, ka valstij iespēju robežās jāsniedz personai viņai interesējošā publiskā informācija. Konkrētajā gadījumā būtu vismaz jāpiedāvā saraksts.

Tomēr, spriežot pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas sniegtās informācijas šā gada septembrī vairākām 12. Saeimas komisijām par to, ka pat VDK dokumentu aprakstus neizsniedz brīvi, bet tikai pēc “saistību raksta” parakstīšanas, tā ir tikai atruna, lai slēptu Satversmes aizsardzības biroja obstruktīvo rīcību.

Apzinātu maldināšanu par informācijas par sadarbību ar VDK pieejamību apliecina arī Satversmes aizsardzība biroja piemetinājums, ka saskaņā ar likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmo prim daļu “VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbība vai sadarbība ar minēto iestādi konstatēta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pēc attiecīgā tiesas sprieduma spēkā stāšanās”.

Tomēr Satversmes aizsardzības birojs aizmirst piemetināt, ka minētā norma ir pieņemta pēdējo grozījumu rezultātā un ka, spriežot pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas ekspertu sniegtās informācijas, minētā norma pēc būtības nav bijusi darbināta. To vislabāk apliecina fakts, ka pēdējās divas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu lietas ir skatītas 2015. un 2017. gadā, abās sadarbības faktu nebija iespējams konstatēt.

Satversmes aizsardzības birojs aizmirst, ka ilgstoši vēlētājiem bija ziņots Centrālās vēlēšanu komisijas paziņojumu un piezīmju veidā par ārštata darbiniekiem, informatoriem, ļaujot, pēc Aivara Endziņa kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja vārdiem, apspriežot vēlēšanu tiesības 1995. gada 25. maijā 5. Saeimas plenārsēdes laikā, lai “vēlētāji paši var izteikt savu attieksmi attiecībā uz šīm personām”.

Tomēr, spriežot pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas ekspertu slēdziena, vēlētājs vairāk par “sausu” paziņojumu neko neuzzināja, arī par sadarbības fakta ar VDK pārbaudes procesā notiekošo, paļaujoties vien uz informācijas druskām, kas, kā izrādās, nesniedza objektīvu skatījumu uz procesa norisi. Ievērojot minēto, uzskatu, ka šāda Satversmes aizsardzības biroja atrunāšanās, mēģinot parādīt, ka viņu rīcībā esošie VDK dokumenti vismaz daļēji nonāk atklātībā, faktiski neatbilst īstenībai. Ja arī šāda informācija nonāk atklātībā, tas ir izņēmums, nevis likumsakarība, kas liecina par Satversmes aizsardzības biroja diskriminējošo attieksmi, atlasot to personu loku, kas drīkst publiski diskutēt par viņu rīcībā esošo informāciju.

Vislabākais piemērs šeit ir Andris Grūtups, kas, nebūdams zinātnieks, baudīja, spriežot pēc viņa publikācijām, iespēju iepazīties gan ar aģentūras kartotēku, gan arī ar citām ziņām. Uz minēto diskriminējošo rīcību norādījis arī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs, publiski paužot izbrīnu, ka to, ko varējuši pētīt Andris Grūtups un bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, nevar pētīt komisija pat pēc tam, kad persona, par kuru lūgta informācija, publiski komisijas televīzijas tiešraidē komisijas sarīkojumā atzīst sadarbību, pauž atbalstu pētniecībai.

Satversmes aizsardzības biroja sniegtā informācija par to, ka persona var noskaidrot informāciju par sevi, arī to, kas atspoguļots VDK dokumentos, konkrētajā gadījumā ir vērtējama kā mēģinājums pierādīt, ka Satversmes aizsardzības birojs vispār izpilda likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” uzdoto, kas attaisno, kādēļ VDK dokumenti glabājami. Ja Satversmes aizsardzības birojs nesniedz informāciju, tad faktiski jāsecina, ka tas rīkojas pretēji likuma jēgai un tādējādi arī veic nelikumīgu no Latvijas Republikas un Eiropas Savienības tiesību viedokļa datu apstrādi.

Treškārt, Satversmes aizsardzības birojs uzskaita likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” mērķus saistībā ar šī likuma 10. pantu, kas paredz, ka Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošie dokumenti izmantojami tikai likumā noteiktajiem mērķiem.

Tomēr 10. panta minēšana ir nevietā, jo, pirmkārt, kā jau iepriekš norādīts, sabiedrības interese par VDK dokumentiem ir saskaņā ne tikai ar šo likumu, bet arī ar Latvijas Republikas Satversmi, sevišķi ievadā ietvertajām konstitucionālajām normām. Otrkārt, otrā daļa neattiecas uz publicistiskiem un zinātniskiem nolūkiem lūgto informāciju, jo to regulē 18. pants. Treškārt, spriežot pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas konstatētā, Satversmes aizsardzības birojs nav veicis virkni likumā noteikto, tai skaitā nav nodrošinājis dokumentu saglabāšanu, piemēram, to, kas bijuši nodoti Latvijas Policijas akadēmijai, tātad nav veicinājis PSRS okupācijas seku apzināšanos to pilnībā.

Visbeidzot, SAB norāde uz to, ka atbilstoši likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmajai secunda daļai VDK dokumentu zinātnisko izpētei veic LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, uzskatāmi demonstrē obstrukcijas līmeni.

Ir vispārzināms, ka komisijai ir atteikta pieeja aģentūras kartotēkai, ir nepamatoti pieprasīta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, lai gan Satversmes aizsardzības birojs atzinis, ka šāda statusa informācijai nav, ir pieprasīta “saistību raksta” parakstīšana tikai par to vien, ka iepazīstas ar Satversmes aizsardzības biroja rīcībā VDK dokumentu aprakstu, norit VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētās elektroniskās sistēmas (datu bāzes) Delta nelikumīga, jo nav pat pamatota ar Ministru kabineta noteikumiem, anonimizācija ar mērķi šādu nepilnīgu informāciju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam “pētniecībai”.

Minētā attieksme skaidrojama ar to, ka komisijai nav tiesisku līdzekļu vērsties savu likumā noteikto pienākumu aizsardzībai ar tiesas palīdzību. Šādos apstākļos uzskatu, ka atteikums sniegt pieeju LPSR VDK aģentūras kartotēkai gan ar kopiju palīdzību, gan klātienē ir nepamatota.

Satversmes aizsardzības birojs, atsakot izsniegt valsts rīcībā esošo VDK aģentūras kartotēku, nav arī ievērojis procesuālās prasības, ko paredz Administratīvā procesa likums. Būtiski, ka Satversmes aizsardzības birojs nav izpildījis 67. pantā noteiktās prasības administratīvajam aktam, kas, atsakot sniegt informāciju, ir jānoformē.

Satversmes aizsardzības biroja minētās tiesību normas, kas pamato atteikumu, nav attiecināmas uz konkrēto situāciju, dokuments neatspoguļo lietderības apsvērumus, kategoriski atsakot pieeju pat tai kartotēkas daļai, kas atspoguļo jau publiskotu informāciju, informāciju par personām, kuru sadarbība ar VDK konstatēta tiesā vai kuru sadarbība atzīta prokuratūrā, par mirušām personām vai par personām, kas piekritušas atklāt savu sadarbību citādā veidā nekā ar sadarbības fakta ar VDK pārbaudes procedūru. Atteikumā nav norādīts ne tas, kur var apstrīdēt vai pārsūdzēt konkrēto dokumentu, ne arī termiņš.

Dokumentā minēta virkne tiesību normu, kas tikai daļēji atspoguļo tiesisko regulējumu, tādēļ faktiski maldinot par tiesību saturu. Nekas no apgalvotā nav pamatots faktos, piemēram, diskutabli, ka tikai tautība un dalība PSKP varētu liegt pieeju visam aģenta uzskaites kartiņā esošajam informācijas kopumam, kas drīzāk liecina par konkrētas VDK struktūrvienības interesi par sabiedrības šūnu, kurā atradusies savervētā persona, pateicoties tās darbam, tautībai, dalībai PSKP, izglītībai vai dzīvesvietai. Nav izvērtēta pat iespēja sniegt ziņas, izlaižot šīs divas ailes.

Savukārt LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas piesaukšana noslēgumā kā arguments, lai atteiktu informāciju, dodot mājienu, ka ir taču jāpagaida Latvijas Republikas simtgade un zinātnieku slēdziens, apliecina, ka informācija atteikta nevis objektīvu, bet gan obstruktīvu apsvērumu dēļ. Zinātnieki ir pauduši publiski atbalstu pilnīgai atklātībai, visi komisijas pētījumi liecina, ka sadarbības izpēte ar VDK pieprasa milzīgu sabiedrības kopdarbu, lai atklātu patiesos sadarbības apmērus un lai varētu izpildīt Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteikto apņemšanos nosodīt PSRS okupācijas sistēmu, pieminēt okupācijas varas upurus un tos, kuru pašaizliedzība ļāvusi tomēr 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību.

Tā kā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai nesniedz pilnīgu pieeju VDK dokumentiem, katram pilsonim ir faktiski pienākums interesēties par šajos dokumentos ietverto, lai, stājoties spēkā Vispārīgajai datu aizsardzības regulai, būtu sagatavoti visi nepieciešamie tiesību akti, kas ļauj pētīt brīvi un atbilstoši sabiedrības interesei vēsturi, lai Latvijas Republikas simtgadē būtu pieņemts atklātību nodrošinošs tiesību akts un arī visi pašlaik valsts rīcībā esošie VDK dokumenti reāli būtu pieejami, nevis nobēdzināti, kā tas izdarīts, piemēram, ar Latvijas Policijas akadēmijas dokumentiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Tāda ir mana latviskā politiskā humora izjūta

FotoIepriekšējo reizi rakstīju, ka nācijai ir problēmas un nav, par ko balsot. Kā kārtīgs pilsonis atkal esmu mainījis viedokli, jābalso par visām partijām uzreiz!
Lasīt visu...

12

„Anša vērtības" tomēr iekļūst Saeimā

FotoPēc karstākās vasaras Latvijas vēsturē kā sniegs uz galvas uzkrita šī gada 13.septembrī Saeimā iesniegtais „Amnestijas likuma” likumprojekts, kur piedāvāts atbrīvot no kriminālatbildības personas, kuras 2009.gada janvārī, sava „izmisuma” vadītas, veica „revolūciju”, pēc kā „netaisnīgi” sodītas.
Lasīt visu...