Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar plašo ievērību, ko pēdējās dienās guvis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieks Aigars Sparāns, Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentus no grāmatas Cits ķēķis: zem likumīgā „jumta”, kuros pieminēts šis „neredzamās frontes” redzamais darbinieks.

Lūk, savulaik ar padomju dienestiem cieši saistītā un jau mūsu dienās kādas Jūrmalas prokurores kukuļņemšanas lietā apsūdzētā (saukts pie atbildības par kukuļdošanas un kukuļa piesavināšanās organizēšanu) uzņēmēja Borisa Rjazanska iesniegums, kas adresēts veselai virknei augstu instanču - gan Saeimas Nacionālās drošības komisijai, gan Augstākajai tiesai, gan pat Valsts prezidenta (kā nekā Nacionālās drošības padomes galva) kancelejai.

Šajā dokumentā B. Rjazanskis atsaucas uz viņa rīcībā „nejauši nokļuvušu” disku ar vairāk nekā 12 tūkstošiem trīs gadu laikā tapušu elektroniskā pasta vēstuļu, kas vēlāk publiski tiek minētas kā no portāla kompromat.lv „galvas” Leonīda Jākobsona (pats B. Rjazanskis gan konsekventi piemin „Jēkabsonu”) datora vai portāla servera izzagta sarakste, - un izrādās, ka šeit atkal pavīd tā paša Aigara Sparāna vārds. Lūk, ko šajā milzīgajā elektroniskā pasta korespondences apjomā salasījis pats vērīgais B. Rjazanskis (plašākā apjomā „žurnālista” un „Ksenijas–Aigara” sarakstes interesantākos fragmentus varat lasīt šīs grāmatas pielikumu sadaļā) - iespēju robežās saglabāta oriģinālā rakstība:

„2006. gada maijā kāds Aigars, kas sevi sauc par „Kseniju Ozola”, bet kurš ļoti līdzinās SAB darbiniekam Aigaram Sparānam, slavēja L. Jēkabsonu par kāda raksta veiksmīgu publicēšanu. „Skaisti! Izskatās, ka galvenais sitiens ir uz Nilu. Vispār nekā slikta nav un manuprāt pierādīt (ne to, kas ir, ne pretējo) faktiski nav iespējams. Ja tas tavam izdevumam dos popularitāti, droši publicē. Ir arī patiesi FAKTI, piemēram, Alfrēda pirmstermiņa atbrīvošana. Jā un tas, ka Nils par tevi nez kādēļ ir sūdzējies drošības policijai...”

2006.gada 26.oktobri Aigars atbildēja L. Jēkabsonam par lūgumu sniegt pilnu informāciju par kādu automašīnu „FV-8340 = Audi-80 1992. g. izlaidums, tumši zilā krāsā, noņemta no uzskaites (bet numurs saglabāts). Vienīgais sakars, ka ar to iespējams braukāja tāds Raitis Lapiņš, kas tāpat braukāja ar automašīnu Mercedes Benz ML400 (džips). Abi auto reģistrēti Jēkabpilī.”

Tajā pat dienā Aigars turpināja izpaust informāciju, kas nav publiski izpaužama -„Audi FV8340 valdītājs ir firma Materm (vairumtirgotājs). Ja aiz Edmunda ir braukājis džips Mercedes, tumši zilā krāsā, tad visdrīzāk mašīna pieder Jēkabpils firmai Niko (vairumtirgotājs). Īstais numurs MS ir cits. Firma Niko ir krimināla.” Aigars sevišķi uzsvēra, ka „Tikai ziņas nav publicēšanai.”

Man nav saprotams, kādus valstiskus uzdevumus L. Jēkabsons varēja pildīt NATO pēc Aigara lūguma, bet acīmredzams, ka viņa funkcijas bija saistītas ar valsts noslēpumu un tām bija valstiska nozīme. Pats Jēkabsons nevarēja saprast, kā lai motivē savu atrašanos NATO samitā - „Kā lai es varētu izskaidrot cilvēkiem, ko es daru NATO samitā. Kādu kompromatu meklēju?

Laikam nespēdams saturēt savu šķietamo pārākumu pār citiem, Aigars nenovaldījās un dalījās ar Jēkabsonu par nākamo operatīvo kopsavilkumu par cilvēku - „Sveiks! Vakar skatījos pa TV kriminālprocesu pret Aivaru Lembergu un skatoties uz viņa advokātiem padomāju, tāds tādus atrod. Par ko runa? Viens no trim viņa advokātiem Aivo Leimanis 17.11.2005 bija aizturēts Centrālcietumā, kad centās ienest cietumā savam klientam mobilo telefonu. Beigās „cienījamais” advokāts izkļuva sveikā, sakot, ka „pirmskara" vecais mobilais telefons T29 ar jauno Zelta zivtiņas karti pieder viņam un viņš aizmirsa to nodot dežurantam (savu personisko neaizmirsa, bet šo aizmirsa). Aivo Leimanis tāpat bija advokāts „digitālajam” Harijam Krongornam, kad viņu aizturēja KNAB...

Aigars L. Jēkabsonu ir nodrošinājis ar ievērojamu informācijas daudzumu - varētu pat teikt, ka L. Jēkabsonam bija nelikumīga piekļuve visai Iekšlietu ministrijas datu bāzei, kuras izmantošana trešajām personām ir aizliegta ar likumu. Tāpat Jēkabsons tika informēts par operatīvo darbību, kuru realizēja valsts drošības iestādes.

Piemēram, 2007. gada 29. martā Aigars raksta „Domāju, ka numuru uz fotogrāfijas, kur Šlesera mercedes noparkots uz trotuāra, nepieciešams aizkrāsot, citādi var sanākt kā ŽZL. Buldozerists pamanīs, iesniegs sūdzību tiesā par informācijas izplatīšanu, kas skar viņa personiska dzīvi... Tāpēc ieskatu par savu pienākumu brīdināt.

Tā kā Jēkabsons tika nodrošināts faktiski ar pilnu policijas informāciju, tad nav pārsteigums, ka redzot nepatīkamu komentāru savā portālā, viņš uzreiz sūdzējās Aigaram, norādot, ka „man uz saitu sākuši ienākt materiāli un aizskaroši komentāri no IeM kompjūtera: 195.234.144.2 - tas ir policista IP...

2005. gada 15. februārī Aigars, atbildot uz kārtējo L. Jēkabsona informācijas lūguma jautājumu, skaidroja, ka „...tas ir kaut kāds Juris Sapranovic, Formulējas kā kontrabanda – t.i., nav noformētu dokumenti ievešanai un nav samaksāti nodokļi. Domāju, izgrozīsies...

2008. gada 20. jūnijā Aigars kārtējo reizi sola, ka „adresi pamēģināšu, bet tas nebūs ātri (provaideri, starpnieki, u.c.), bet pamēģināsim”.

2009. gada 03. aprīlī saņēma Jēkabsona atskaiti par saņemtu naudu „Andrejs iedeva 1000 eiro Bet palika parādā”.

Tajā pašā dienā sniedza atbildi par kārtējo jautājumu par personu Mārtiņu Purniņu. Šī atbilde tieši apliecina, ka Aigars izmanto visāda veida datu bāzes: „Lursoft neredzu, jo beidzies derīguma termiņš, bet pa pārējām pozīcijām arī nav redzams, ka viņam kas piederētu (tīrs kā killers). Vienīgais dažus gadus atpakaļ kādi trīs CSN.

Par Jēkabsona un Aigara negodprātīgumu liecina sarakste 2009. gada 21. maijā. Jēkabsons rakstīja kārtējo ziņojumu Aigaram „18 gadīgā Vika... nodeva Artjomam Stjopas 18 gadīgā dēla fotogrāfijas. Tas jaunu, cilvēku klātbūtnē pīpē zāli... Bildes pagaidām redzējām es un Andrejs, Artjoma tētis. Tās viņam ir fleškā. Mobilajā šīs meitenes sms ziņojumi.... Šodien Artjoma mamma, it kā, bildes nesīs Stjopam. Es arī pamēģināšu dabūt bildes. Viņš prasa naudu.

Aigara atbilde pārspēja viņu pašu - „o.k., ja dabūsi bildes, interesanti paskatīties. Nedomāju, kas tas kaut ko radikāli mainīs, bet publicēt vai nodot kādam, domāju, var - tiem pašiem Taviem draugiem no Nekā Personīgi vai De Facto, pēc tam, kad Artjoma mamma aiznesīs tās Stjopam (tad nebūs skaidrs, no kuriem bildes „aizgājušas”)...

Protams, pietiekami kutelīgā, lai neteiktu, ka neapskaužamā situācijā nonākušajam B. Rjazanskim ir savi, visticamākais, nebūt ne valstiski iemesli sašust par nez kur sadabūto saraksti un vērsties virknē valsts iestāžu, - tā sacīt, pašam pēcpuse svilst. Un tāpat nav noliedzams, ka šis tas no minētajiem sarakstes fragmentiem pats par sevi nav nekas īpašs, vēl šis tas ir tikai komisks, nedaudz aizdomīgs, bet nekādā gadījumā ne brēcoši krimināls vai pretvalstisks.

Taču kopīgais kompromatiešu un „Ksenijas–Aigara” sarakstes apjoms ir tik iespaidīgs un dīvainību skaits tik apjomīgs, ka vismaz viens šķiet faktiski skaidrs - te ir darīšana ar pietiekami rosīgu cilvēku no „dienestiem”, kurš acīmredzami nopludina informāciju apmaiņā pret dažādiem sīkiem un ne tik sīkiem pakalpojumiem. Tikmēr „dienestu” un „iestāžu” reakcija ir niecīga – precīzāk, tādas nav vispār.

Pats B. Rjazanskis pēdējā iesniegumā savu iepriekšējo iesniegumu ceļus apraksta šādi:

„Latvijas tiesībsargājošās iestādes - Drošības policija un Ģenerālprokuratūra faktiski atsakās (!) izmeklēt šos acīmredzamos noziedzīgos nodarījumus un iespējams pati ir tieši iesaistīta to izdarīšanā. Tā, 2009. gada 05. oktobrī es vērsos Drošības policijā ar attiecīgu iesniegumu (pievienoto pielikumā), kuram pievienoju minēto disku, Drošības policija mani informēja, iesniegums nosūtīts Ģenerālprokuratūrai tālākai izskatīšanai, jo tā izskatīšana neietilpstot Drošības policijas kompetencē (pievienots pielikumā).

2009. gada 22. oktobrī Ģenerālprokuratūras vārdā atbildēja M. Adlers, kurš norādīja, ka ziņas [..] neesot piekritīgas izskatīšanai prokuratūrā. Savukārt attiecībā par valsts amatpersonu, t. sk. tiesnešu izsekošanu, kompromitējošu materiālu vākšanu un vēlāku to izmantošanu valsts amatpersonu ietekmēšanas nolūkā, prokuratūrai neesot pamata vērtēt minētos faktus, jo Latvijas Republikā nav paredzēta kriminālatbildība par valsts amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu (pievienots pielikumā).

Šo atbildi pārsūdzēju tieši ģenerālprokuroram J. Maizītim. 2009. gada 30. novembrī saņēmu J. Maizīša kunga atbildi (pievienots pielikumā), kurā tika norādīts, ka mans iesniegums tiek noraidīts un norādītie apstākļi esot pārbaudāmi „Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā tiesas izmeklēšanas laikā, vērtējot šo pierādījumu pieļaujamību, attiecināmību un ticamību” (atbildes 2. lpp. 3. rindkopa). Arī Ģenerālprokurors uzskata, ka „nav pamata vērtēt, vai L. Jēkabsons, vācot un publicējot informāciju, t. sk. par valsts amatpersonām, ir vai nav aizskāris kādas konkrētas personas godu un cieņu”.”

Vai arī jums pat no nedaudzajiem sarakstes fragmentiem šķiet, ka runa ir par amatpersonu apcelšanu, - jeb tomēr par kaut ko pavisam citu? Un arī B. Rjazanskis prezidenta kancelejai un pārējām augstajām iestādēm vēlreiz mēģinājis ieskaidrot: „Uzreiz vēlos paskaidrot, ka diskā atrodamā informācija ir par daudz plašākiem iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, nekā to mēģina pasniegt Ģenerālprokurors. Turklāt, manuprāt, ģenerālprokurora norāde, ka apstākļi, kas norādīti diskā, būtu pārbaudāmi tiesas izmeklēšanas laikā, nav korekta, jo, cik zināms, nekāda tiesas procesa par šiem apstākļiem nav. Tā kā nav pazīmju, ka minētā informācija būtu iegūta nelikumīgi, nav pamata arī norādēm, ka kāda persona būtu veikusi nelikumīgu korespondences kontroli. Tehniskā ziņā pārbaudīt diskā norādītās informācijas patiesumu ir ļoti vienkārši, pieprasot no servera turētāja attiecīgu e-meilu adrešu sarakstes kopiju.

Ziņas, ko satur disks, un fakti, kas iestājušies attiecīgajos datumos, norāda uz acīmredzamu organizētu personu grupas darbību ar mērķi vākt informāciju par privātpersonām un valsts amatpersonām, veicot izsekošanu, izmantojot valsts vai izmeklēšanas noslēpumu saturošo informāciju, lai šīs personas ietekmētu, gūstot kādu materiālu labumu (maksājumu) vai saņemot ietekmējamās amatpersonas prettiesisku izpildījumu - tiesnesim taisot nelikumīgu nolēmumu, operatīvajam darbiniekam vai izmeklētājam veicot nelikumīgu procesuālu darbību, fiziskai personai veicot nelikumīgu maksājumu. [..]

Vēlos norādīt, ka jau iepriekš 2009. gada 12. februārī biju vērsies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par valsts noslēpuma izpaušanu, saucot pie atbildības attiecīgās valsts vai izmeklēšanas noslēpuma saturošu ziņu izpaušanā vainojamās KNAB amatpersonas (pievienots pielikumā). Iesniegumā tika norādīts uz vairākiem reāliem un notikušiem gadījumiem, kad masu informācijas līdzekļos tika nelikumīgi publiskota informācija, kas iespējams saturēja valsts vai izmeklēšanas noslēpumu, Tāpat tika norādīts, kādas konkrētas personas intereses tiek aizskartas ar šādām prettiesiskām darbībām

Prokuratūra aprobežojās ar divām formālām atbildēm, neierosinot kriminālprocesu un nesaucot vainīgās personas pie atbildības. Ģenerālprokurors 2009. gada 29. aprīļa un 11.maija atbildes vēstulēs norādīja (pievienots pielikumā), ka operatīvās darbības ceļā iegūtās ziņas esot kļuvušas par krimināllietas materiāliem, tāpēc tās vairs neesot valsts noslēpums, bet tikai izmeklēšanas noslēpums. Savukārt, šo izmeklēšanas noslēpumu trešās personas esot drīkstējušas izpaust, jo trešās personas pašas ir tehniskiem līdzekļiem fiksējušas veiktas procesuālās darbības. Ģenerālprokuroru nemulsināja fakts, ka ziņu izpaušanas brīdī tās bija valsts noslēpums (kā to atzina pati prokuratūra), un tāpēc būtu veicama izmeklēšana par valsts noslēpuma izpaušanu. [..]

Šim iesniegumam esmu pievienojis vismaz trīs Ģenerālprokurora atbildes, kurās visās dažādu ieganstu dēļ tiek norādīts, ka nekāda izmeklēšana par šiem apstākļiem netiks veikta. Līdz ar to, šis jautājums iegūst valsts nozīmes jautājumu, jo pašas tiesībsargājošās iestādes ar savu darbību un prokuratūra ar savu bezdarbību, neizmeklējot noziegumus, apdraud valsts nacionālo drošību.

Man nav citas izvēles kā vērsties pie Jums, jo saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 6.pantu Saeimai ir kompetence veikt parlamentāro kontroli pār Iekšlietu ministrijas sistēmas un valsts drošības iestādēm, kā arī atbrīvot no amata aizsardzības institūciju un Valsts drošības iestāžu amatpersonas. Arī Ģenerālprokurora bezdarbību jeb nolaidību tiesības izvērtēt ir tikai Saeimai (Prokuratūras likuma 41.3. pants). Savukārt pārbaudi par ģenerālprokurora veiktajam darbībām vai bezdarbību var veikt tikai Augstākās tiesas īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Tā kā prokuratūra atsakās veikt izmeklēšanu par iespējamajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tiesiskā valstī, kādu sevi uzskata Latvija, parlamentam ir jāveic konkrēti soļi izmeklēšanas nodrošināšanai...”

Taču - nekā nebija. Tūkstoši kriminālprocesu citkārt ir tikuši ierosināti arī par maznozīmīgākiem faktiem, taču, pie apvāršņa atkal parādoties SAB darbinieka Aigara Sparāna vārdam, gan Valsts prezidenta kancelejā un Nacionālās drošības padomē, gan Nacionālās drošības komisijā neērtais iesniegums gluži vienkārši tiek „paslaucīts zem paklāja”, kaut oficiālā atbilde skan - „nepiederošajiem” neesot iespējams sniegt kādu informāciju par to, kas tiek darīts saistībā ar „iespējamu trešo personu korespondences saturu vai jebkādas iespējamas darbības ar šādu korespondenci”. Turklāt vēl jau arī valsts noslēpums un tamlīdzīgi parocīgi argumenti.

Tā šī lieta arī nogrimtu līdzās daudzām citām, ja ne viens neliels āķītis - šis pats elektroniskā pasta vēstuļu disks ir nonācis arī šīs grāmatas autora rīcībā, bet tālāk - jau atkal pie tās pašas Drošības policijas un Ģenerālprokuratūras. Un... izrādās, ka viens kriminālprocess ir gan ierosināts. Tiesa, ne jau par „Ksenijas–Aigara” aktivitātēm, nudien ne, - vien par šīs sarakstes nelikumīgu „aizplūšanu” no L. Jākobsona (bet varbūt tomēr Jēkabsona) vai viņa portāla datoriem. Toties viss, kas šajā sarakstē liecina par kāda pietiekami viegli atšifrējama specdienestu darboņa aktivitātēm, „tiesībsargāšanas” iestādēm nebija un nav izraisījis ne mazāko oficiālo interesi...

Taču ko nu runāt par tādiem niekiem kā informācijas noplūdes vai stulbības spiegu spēlēs: kā rāda jau pavisam nesen atklātībā nonākuši dokumenti, tam pašam Aigaram Sparānam - nu jau nevis noslepenotam tēlam no pseidospiegu romāniem, bet pavisam konkrētam 1965. gada 20. aprīlī dzimušam Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam - aizvadītajos gados ar veselu ādu ir izdevies izsprukt arī daudz nopietnākās situācijās. Neapšaubāmi plašāk zināmā no tām ir kādreizējā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšana 2007. gada 21. maijā, kad, muitniekam iekāpjot savā zilajā Subaru pie viņa darbavietas, ar mobilā telefona palīdzību tiek iedarbināts viņa automašīnai piestiprināts spridzeklis.

Pats jau tolaik pretrunīgi vērtētais - pie šiem vērtējumiem un to izcelsmes vēl atgriezīsimies - muitnieks paliek dzīvs, taču sprādziens ir pietiekami pamatīgs, lai aši salasītos pamatīgs ļaužu pūlis. Un tāda nu ir A. Sparāna mūžīgās ieķēpāšanās nolemtība, ka „interesentu” pulkā tiek sazīmēts arī viņš - turklāt cilvēks, kas viņu atpazīst, nebaidās par šo faktu paziņot arī tiesībsargāšanas iestādēm. Sākotnēji presē par to parādās neoficiāla informācija, un vēl tagad Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš, „atbildot” uz jautājumu, kā tad tieši viņa vadītās iestādes darbinieks A. Sparāns nonāca V. Vaškeviča automašīnas uzspridzināšanas vietā 2007. gada maijā nekavējoties pēc sprādziena, cītīgi izliekas - viņš vispār lāga nesaprotot, par ko runa.

„Informējam, ka SAB kompetencē saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu nevar būt un nekad nav bijusi krimināllieta par Vladimira Vaškeviča automašīnas spridzināšanu 2007. gada maijā, tāpēc SAB nav tiesīgs sniegt nekāda veida komentārus par izmeklēšanas gaitu. Procesa virzītājs ir veicis visas nepieciešamās pārbaudes minētajā lietā un tikai procesa virzītāja ziņā ir pierādījumu vērtēšana, versiju izvirzīšana un to pamatotības analīze. Papildus informējam, ka SAB veiktie operatīvie, izlūkošanas vai pretizlūkošanas pasākumi, kā arī biroja amatpersonas netiek komentētas,” skan izlocīgā J. Kažociņa atbilde.

Taču, lai nu ko fleitētu SAB direktors, nu šaubu par viņa „neaizskaramā” darbinieka maisīšanos ap sprādziena vietu vairs nav nekādu, - lūk, fragmenti no krimināllietas: „Kriminālprocesa ietvaros 21.09.2007. gadā tika saņemta cietušā kriminālprocesā V. Vaškeviča sūdzība par to, ka viņa rīcībā ir informācija, kas ir saņemta no lieciniekiem, par to, ka pēc sprādziena notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns. V. Vaškevičam likās aizdomīgi, ka A. Sparāns parādījās notikuma vietā uzreiz pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas un ir izrādījis interesi. V. Vaškevičs savā sūdzībā lūdz pārbaudīt minētās personas saistību ar slepkavības mēģinājuma izdarīšanu attiecībā pret iesniedzēju.”

No kurienes tad šādas ziņas V. Vaškevičam? „Nopratināts kā cietušais, V. Vaškevičs liecināja, ka pāris minūšu laikā pēc viņa lietošanā esošās mašīnas spridzināšanas, kas notika 21.05.2007. gadā, notikuma vietā tika ievērots Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns, kuru ievēroja VID Muitas kriminālpārvaldes darbinieks Ralfs Celmiņš. Ņemot vērā šo apstākli, V. Vaškevičs izdarīja secinājumu, ka, iespējams, ir notikusi V. Vaškeviča slēpta novērošana vai kādi citi operatīvi vai arī nelikumīgi pasākumi.

Nopratināts kā liecinieks, Ralfs Celmiņš liecināja par apstākļiem, kas ir norādīti V. Vaškeviča sūdzībā, sekojošo: R. Celmiņš strādā VID Muitas kriminālpārvaldē par Atbalsta daļas priekšnieku un minētajā datumā, kad viņš brauca savā automašīnā, viņam neilgi pirms sprādziena piezvanīja V. Vaškevičs un norunāja satikties pie ēkas Rīgā, Eksporta ielā 6. R. Celmiņš V. Vaškevičam atbildēja, ka tūlīt piebrauks.

Pēc zvana aptuveni pēc 2 minūtēm liecinieks ieradās notikuma vietā, un viņam V. Vaškeviča šoferis paziņoja, ka ir noticis sprādziens. R. Celmiņš paņēma aptieciņu un gāja pie V. Vaškeviča, kurš gulēja zālājā otrā ielas pusē, pretī VID Muitas kriminālpārvaldes ēkai. Tajā pašā laikā patruļdienesta darbinieki norobežoja notikuma vietu ar lentām. R. Celmiņš apskatījās apkārt un redzēja, ka no ēkas ir iznākuši darbinieki, bet otrā ielas pusē, parkā viņš cilvēkus neredzēja.

Pēc kāda laika, liecinieks pieļauj domu, ka tas varētu būt aptuveni pēc 10 minūtēm, bet precīzu laika posmu nosaukt nevarēja, viņš ieraudzīja A. Sparānu, kuru pazīst no tā laika, kad A. Sparāns strādāja policijā. A. Sparāns gāja no parka puses uz notikuma vietu. R. Celmiņš bija izbrīnīts, redzot A. Sparānu notikuma vietā, jo pirms tam viņu ilgi nebija saticis. Ar A. Sparānu viņi sasveicinājās, bet sarunu neturpināja. Kā apgalvo R. Celmiņš, tad A. Sparāns iegāja zem policijas lentām norobežotajā teritorijā. Cik ilgi A. Sparāns atradās notikuma vietā, ko tieši tur darīja, liecinieks neredzēja. Tāpat, R. Celmiņš neredzēja, pēc cik ilga laika A. Sparāns notikuma vietu atstāja.”

Apmēram to pašu, tikai krietni skarbāk krimināllietā liecina arī pats V. Vaškevičs: „Es kļuvu par upuri aukstasinīgam slepkavības mēģinājumam, kurš tikai nejaušības pēc neizdevās. Veiksmīgā kārtā es nestāvēju tik tuvu sprādziena epicentram, lai tas mani nogalinātu, tomēr neskatoties uz to, ka es paliku dzīvs, negadījuma rezultātā guvu smagus ievainojumus kājās. Jau iepriekš esmu paudis savu pārliecību, ka iepriekšminētais atentāts bija labi izplānota provokācija pret mani kā amatpersonu, kurā iesaistījušies atsevišķi tiesībsargājoši iestāžu pārstāvji. Pie šī viedokļa pieturos vēl joprojām. [..]

Otrkārt, saskaņā ar informāciju, ko ir snieguši aculiecinieki, tieši pēc manā lietošanā esošās mašīnas spridzināšanas notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns. Šāda pēkšņa un nesaprotama SAB darbinieka parādīšanās tūlīt pēc sprādziena man šķita ļoti aizdomīga. A. Sparāna interese notikuma vietas apskatē manas aizdomas tikai pastiprināja - es ļoti šaubos, ka viņa klātbūtne notikuma vietā bija nejauša.”

Pie šīm pašām aizdomām, tikai jau racionālākā formā V. Vaškevičs paliek arī vēlāk, intervijās presei, - tikai nu jau papildina savus iespaidus ar versiju par SAB darbiniekiem, kuri viņu pašu novērojuši, taču pievēruši acis uz „nepiederošu personu” ķimerēšanos ap muitnieka automašīnu: „Pēc manām domām, tiem organizētājiem bija sakari tiesībsargājošajās iestādēs. Iespējams arī SAB. Diezin vai nejauši SAB darbinieks Aigars Sparāns parādījās notikuma vietā burtiski minūti pēc tam, kad es tiku uzspridzināts. Šajā laikā SAB mani novēroja. Nedomāju, ka viņi nevarēja neredzēt, nezināt, neievērot tos, kas paralēli viņiem mani izsekoja un palika spridzekli zem manas automašīnas.”

Vēl citā intervijā V. Vaškevičs šo versiju attīsta tālāk: „Manuprāt, ir skaidrs, ka Sparāns veica novērošanu. Jautājums ir tikai - ko viņš vēroja? Ja tas notika tiešā saistībā ar uzbrukumu, tad, nešaubos, - viņam agri vai vēlu būs jāatbild par savu saistību ar lietu, neatkarīgi no viņa statusa. Ja viņš tur atradās, veicot citus profesionālos pienākumus, tad rodas jautājums - vai viņa kvalifikācija un sagatavotības līmenis neļāva notikušo novērst? Īsts profesionālis ļoti labi spēj identificēt sprādziena sagatavošanas procesu. Arī uz šo jautājumu valsts man ir atbildi parādā.”

Protams, versija ir un paliek tikai versija - taču izklausās diezgan aizdomīgi. Jo vairāk tāpēc, ka viens fakts ir neapgāžams: kā rāda mūsu uzietie dati, jau kopš 2006. gada Satversmes aizsardzības biroju vai atsevišķus tā darbiniekus ir ļoti interesējusi informācija ne tikai par pašu V. Vaškeviču, bet arī par viņa tolaik šķirto sievu Ināru Vilkasti (pie viņas mēs vēl atgriezīsimies) un abām meitām, - tik ļoti, ka par viņiem izdarīta vesela virkne informācijas pieprasījumu valstiskajās datu bāzēs. (Lieki teikt, ka SAB nav gatavs sniegt kādus komentārus par to, kādu iemeslu dēļ tā darbiniekus ieinteresējis ne tikai augstā ranga muitnieks, bet pat viņa meitas.) Turklāt ne mazāk aizdomīga, kā izrādās, ir arī tālākā „izmeklēšanas” norise - divarpus mēnešus (!) pēc V. Vaškeviča liecības reģistrēšanas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieks Leonīds Bogdanovs saprot, ka vismaz formāli kaut ko ar šo versiju vajadzētu darīt. Rezultātā top ļoti, ļoti, ļoti pieklājīga A. Sparānam adresēta vēstule - lūk, tās pilns saturs:

„VP GKrPP Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes lietvedībā atrodas kriminālprocess Nr. 11092063707, kas ierosināts pēc KL 118.panta 1.daļas un 15.panta 4.daļas par Vladimira Vaškeviča slepkavības mēģinājumu sevišķi pastiprinošos apstākļos, kas notika Rīgā, Eksporta ielā 6, 21.05.2007. gadā.

Kriminālprocesa ietvaros no cietušā V. Vaškeviča minētajā kriminālprocesā tika saņemta sūdzība, no kuras izriet, ka 21.05.2007 gadā, tieši pēc viņa lietošanā esošās automašīnas uzspridzināšanas, notikuma vietā tika redzēts Satversmes aizsardzības biroja darbinieks A. Sparāns, sakarā ar ko, V. Vaškevičs ir izdarījis secinājumu, ka A. Sparānam ir iespējama saistība ar cietušā tīšas slepkavības plānošanu.

Ņemot vērā minēto, lūdzu informēt, kādā veidā Jūs saņēmāt informāciju par notikušo noziedzīgo nodarījumu un ar kādu mērķi Jūs atradāties notikuma vietā 21.05.2007 gadā Rīgā, Eksporta ielā 6, kā arī lūdzu Jūs ierasties uz nopratināšanu minētajā kriminālprocesā liecinieka statusā VP GKrPP Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē pie procesa virzītāja.”

Ja kādam tas tāpat nav skaidrs, tas būtībā nozīmē: galvenais organizētās noziedzības apkarotājs saistībā ar, maigi izsakoties, ļoti īpatnu faktu divarpus mēnešus nedara vispār neko, bet beigu beigās, ja nu gadījumā leģendārais SAB darbinieks tāpat jau nav lietas kursā par izmeklēšanas gaitu, viņam kā uz paplātes noliek sprādziena izmeklētāju rīcībā esošos faktus, kārtīgi pabrīdina un vēl dod laiku pārdomām, versijas sagatavošanai un noslīpēšanai, lai jau pēc tam to varētu celt izmeklētāju priekšā. (Savukārt Valsts policija, vēlāk skaidrojot šo īpatno vēstuli, spēj norādīt tikai uz to, ka saskaņā ar likumu „aicināmai personai uzaicinājumā ierasties izmeklēšanas iestādē ir jānorāda uzaicināšanas iemeslus”.)

Kā redzams no sekojošajiem notikumiem, A. Sparāns mājas darbu izdara pietiekami kvalitatīvi, katrā ziņā nesalīdzināmi labāk par Iekšlietu ministrijas caurlaides ievietošanu invalīdu stāvvietā noparkotā automašīnā ar oficiāli neeksistējošu valsts reģistrācijas numuru. Viss ir nokārtots un saskaņots gandrīz vai gludi: SAB darbiniekam, lūk, īsi pēc sprādziena esot zvanījis premjera padomnieks Raimonds Lazdiņš, kurš vēlējies noskaidrot, kas, kur, kad un kā sprādzis vai spridzināts, un tad nu A. Sparāns no J. Alunāna ielā esošās sporta zāles meties uz Eksporta ielu.

Šo versiju izmeklēšanai un izmeklētājiem ir gatavs apliecināt arī R. Lazdiņš, savukārt iepriekš laipni pabrīdinātais A. Sparāns uz nopratināšanu ir paķēris līdzi pat specifisku izziņu, kas varot apliecināt sagatavoto versiju: „Es pieprasīju izdruku par telefona Nr. ... no LMT un ar iestādes, kurā es strādāju, vadītāja atļauju, es to varu pievienot kriminālprocesam. [..] Izdrukā ir konstatējams, ka R. Lazdiņš man pazvanīja 18:00:54, un bāzes stacija tiek norādīta Rīga, Kr. Valdemāra un Dzirnavu ielu krustojuma rajonā, kas atbilst sporta zāles, kur es trenējos, Rīgā, Alunāna ielā (numuru neatceros) izvietojumam.”

Jebkurā citā gadījumā šī versija organizētās noziedzības apkarotājiem radītu veselu virkni jautājumu (pat nerunājot par to, ka SAB direktors kategoriski atsakās atbildēt, vai, iegūstot izmeklēšanas iestādēm iesniegto izziņu par sava mobilā telefona zvanus pārraidījušajām bāzes stacijām, A. Sparāns nav izmantojis dienesta stāvokli un vai par šo faktu SAB ir veikta dienesta pārbaude).

Tiešām A. Sparāns bija sporta zālē? Apmeklētāju žurnāla zālē nav, bet izmeklētāji SAB darbiniekam laipni ņem un notic uz vārda. Tiešām šī ir LMT izziņa? Pat A. Sparāns atzīst, ka „izdruka ir bez pavadraksta, jo tā ir adresēta SAB vadībai, un tādus dokumentus, kas nav man adresēti, es neesmu tiesīgs izsniegt”, taču izmeklētāji jau atkal ir labticīgi. Liecībās lasāms, ka A. Sparāns notikuma vietā pamanīts gandrīz uzreiz pēc sprādziena, bet izmeklētājiem pietiek ar SAB darbinieka skaidrojumu: „Kāpēc liecinieki lietā norāda, ka es esmu ieradies uzreiz pēc sprādziena, varu norādīt, ka kāds no lieciniekiem melo vai arī neorientējas laikā.” Kāpēc vispār premjera padomnieks nevis zvana iekšlietu ministram vai Valsts policijas (vai Kriminālpolicijas) priekšniekam, bet gan lūdz aizskriet un paskatīties kādu SAB darbinieku, kam ar šādām lietām oficiāli un formāli nav nekāda sakara? Tādi sīkumi izmeklētājus neinteresē.

Un tā nu bez garām un A. Sparāna „labajām fejām” nevajadzīgām pārdomām oficiālā izmeklēšanas versija un attiecīgi arī slēdziens ir šādi: „Nopratināts kā liecinieks, A. Sparāns parādīja, ka 21.05.2007. gadā ap plkst. 17.40 viņam uz mobilo telefonu pazvanīja LR Ministru prezidenta padomnieks Raimonds Lazdiņš un pateica, ka Rīgā, Eksporta ielā pie Muitas kriminālpārvaldes ir uzspridzināta Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča lietošanā esošā mašīna. R. Lazdiņš palūdza A. Sparānu aizbraukt līdz notikuma vietai un pārliecināties, vai tiešām ir noticis sprādziens, un noskaidrot, kādas sekas ir iestājušās sprādziena rezultātā. Ap plkst. 18.00 A. Sparāns ieradās notikuma vietā, kas uz to brīdi bija jau norobežota ar policijas lentu, kuru viņš nešķērsoja.

Notikuma vietā, ārpus norobežojuma, kontaktējoties ar policijas darbiniekiem, liecinieks V. Vaškeviču neredzēja, bet noskaidroja, ka cietušais aizvests uz slimnīcu un viņa veselības stāvoklis nav zināms. Tāpat A. Sparāns apzināja situāciju, konstatēja, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā notiek izmeklēšanas pasākumi. Par minētiem faktiem A. Sparāns telefoniski informēja R. Lazdiņu. Kā norāda A. Sparāns, tad viņam nav nekādas saistības ar sprādzienu, kas tika izdarīts pret V. Vaškeviču un viņa rīcība nav pretrunā ar LR pastāvošo likumdošanu. A. Sparānam nav zināms iemesls, kāpēc V. Vaškevičs ir izdarījis pieņēmumu, ka liecinieks ir saistīts ar minēto noziegumu.

Nopratināts kā liecinieks, R. Lazdiņš parādīja, ka 2007. gada maijā viņš ieņēma LR Ministru prezidenta padomnieka iekšlietu jautājumos amatu. Viņa lietošanā atradās LR Valsts kancelejas mobilais telefons, kuram ir pieslēgta Valsts policijas izziņu sistēma. 21.05.2007. gadā uz savā lietošanā esošo mobilo telefonu R. Lazdiņš saņēma īsziņu no šīs sistēmas par to, ka minētajā datumā Rīgā, Eksporta ielā 6 ir noticis sprādziens. R. Lazdiņa amata pienākumi liek viņam noskaidrot informāciju, kas varētu būt būtiska premjeram. [Arī toreizējais premjers Aigars Kalvītis apstiprina, ka uzdevis R. Lazdiņam noskaidrot, kas īsti noticis.]

R. Lazdiņš saistībā ar minēto sprādzienu zvanīja vairākām tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, tajā skaitā, arī Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam A. Sparānam, kuram pajautāja par notikušo sprādzienu. A. Sparāns telefona sarunā atbildēja, ka viņš piebrauks uz notikuma vietu un apskatīsies. R. Lazdiņš precīzi neatceras sarunas tekstu, kā arī laiku, kad notika saruna, bet saruna varēja notikt 21.05.2007 gadā dienas otrajā pusē. Vēlāk A. Sparāns viņam atzvanīja un pateica, ka tiešām ir noticis sprādziens un ka notikuma vietā, kas ir norobežota ar lentām, strādā policija un notiek izmeklēšanas darbības. Veicot pirmstiesas izmeklēšanu, tās gaitā netika iegūti pierādījumi tam, ka A. Sparāns varētu būt saistīts ar minētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu...”

Savukārt punktu „izmeklēšanai” pieliek toreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša oficiālā atbilde: „Izmeklēšanā noskaidrots, ka A. Sparāns notikuma vietā neilgi pēc nozieguma ieradies sakarā ar profesionālo pienākumu veikšanu un viņa paskaidrojumu atbilstība patiesajiem apstākļiem apstiprināta.” (Tiesa, SAB direktors J. Kažociņš mūsu jau citētajā 2011. gada vasaras oficiālajā atbildē nejauši atzīst J. Maizīša skaidrojumu par, maigi izsakoties, nepatiesu - „SAB kompetencē saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu nevar būt un nekad nav bijusi krimināllieta par Vladimira Vaškeviča automašīnas spridzināšanu 2007. gada maijā.) Arī ģenerālprokuroru, kā izrādās, neviena no dīvainībām un neskaidrībām, kas saistītas ar SAB un konkrēti A. Sparāna lomu šajā gadījumā, ne kripatu neinteresē - vai arī ir pietiekami nozīmīgi iemesli, lai viņš no šādas intereses paušanas atturētos tāpat kā iepriekš aprakstītajos gadījumos figurējušās augstās amatpersonas...

Atklāts, protams, paliek jautājums - vai tā ir tikai nejaušība, ka visos šajos gadījumos tā vai citādi „uzpeld” viena konkrēta SAB darbinieka vārds? Vai cilvēks vienkārši ir lempis, kas ieķēpājas visdažādākajās situācijās, vai arī šo „nejaušību” kopums liecina ko nopietnu par visu kantori kopumā - piemēram, par aktivitātēm, kurās tādu vai citādu iemeslu dēļ iesaistās tā darbinieki. Pats Sparāns, kā šķiet, vēl joprojām pilnā nopietnībā uzskata, ka viņa sagatavotā un izmeklētājiem sekmīgi „iebarotā” versija ir kaut kas valsts noslēpumam līdzīgs un atklātībā tuvākajā laikā nevarētu nonākt, - par to uzskatāmi liecina šī īsā saruna ar mūžam nepatikšanās „nejauši” ieķēpājošos sabistu:

– Mani uz interviju?

– Jā.

– Kādā sakarā?

– Gribējās viest lielāku skaidrību par Vaškeviča spridzināšanu.

– Nu, tur vēl krimināllieta atrodas tiesā. Kamēr viņu iztiesās, tikmēr tur nekādu komentāru nevarētu būt. Es varu tikai par tieslietu praksi kaut ko dot... [Patiesībā tobrīd lieta ir iztiesāta jau divus mēnešus iepriekš.]

– Bet jūs taču bijāt tajā sprādziena vietā.

– Lieta vēl ir tiesā, viņa vēl nav iztiesāta.

– Un?

– Kad viņu iztiesās, tad varētu būt kaut kādi...

– Kamēr nav sprieduma, tikmēr jūs neatceraties, kas tur notika?

– Nē, bet es neapspriedīšu to, kamēr nebūs sprieduma.

– Tad, kad būs spriedums, tad apspriedīsiet?

– Jā, protams.

– Bet ir taču jau spriedums...

– Nav vēl sprieduma. Ir pārsūdzēts, tālākā izskatīšanā. [Patiesībā intervijas brīdī ir zināms īsais spriedums, bet nav pilnā sprieduma teksta, un likumsakarīgi tas nav arī pārsūdzēts, turklāt A. Sparānam ir lieliski zināms, ka viņš nebūs pat pieminēts ne īsajā, ne garajā spriedumā, jo saistībā ar viņu kriminālprocess, pateicoties saskaņotajām versijām un organizētās noziedzības apkarotāju labvēlībai, izbeigts jau pirmstiesas izmeklēšanas posmā.]

– Un, kamēr nav galīgais spriedums stājies spēkā, tikmēr jūs neko?

– Tad, kad būs gala spriedums, tad mēs varam runāt.

– Bet jūs taču tajā lietā nekādi neesat pieminēts. Jūs esat tā kā cilvēks no malas.

– Jebkurā gadījumā.

– Es saprotu, ja jūs būtu parakstījies, ka neko nestāstīsiet, bet šajā gadījumā jau tā nav.

– Katrā gadījumā tad, kad būs spriedums, tad mēs varam runāt par šo lietu un. Pagaidām, kamēr sprieduma nav, tikmēr... visu cieņu, bet nē...

An error has occured