Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkā esošā informācija publiski nav pieejama tāpēc, ka tā skar tajā minēto personu privātās dzīves elementus, - šāds ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) izstrādātais jaunais oficiālais „čekas maisu” satura sabiedriskās nepieejamības pamatojums, kas pēc būtības ļoti atgādina pēdējā laikā arī citu valsts iestāžu vidū vērojamo tendenci sabiedrībai nozīmīgu informāciju slēpt, aizbildinoties ar iesaistīto personu „privātās dzīves” neaizskaramību.

„Piemirstie” MK noteikumi

Šā gada septembrī nejauši atklājās, ka pastāv normatīvais akts, kas lielai sabiedrības daļai dod tiesības doties uz Satversmes aizsardzības biroju, kur glabājas bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas dokumenti, un pieprasīt tos izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem.

Šis normatīvais akts ir jau krietni sen - 1995. gada 13. jūnijā izdoti, taču neatcelti un joprojām spēkā esoši Ministru kabineta noteikumi Nr.151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību”.

Ministru kabineta noteikumi ir tikuši izdoti saskaņā ar galveno normatīvo aktu, kas reglamentē tā saukto „čekas maisu” izmantošanu, - likumu "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" un konkrēti tā 10. pantu.

Šis pants ar nosaukumu „Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo VDK dokumentu izmantošana” noteic, ka speciāli Ministru kabineta noteikumi būs tie, kas regulēs kārtību, kādā ar VDK dokumentiem var iepazīties „personas, kurām saskaņa ar šā likuma 12.-15. pantu ir tādas tiesības”.

Šie četri likuma panti ir pietiekami izplūduši, savukārt saskaņā ar šo likumu pieņemto Ministru kabineta noteikumu 7. punkts nosaka, ka „Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas dokumentus [Totalitārisma seku dokumentēšanas] Centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”.

Kā skaidro VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Kristīne Jarinovska, tas nozīmē, ka „visi dokumenti, lai gan normā tieši minēta aģentūras kartotēka, izsniedzami 20 gadus pēc LPSR VDK likvidēšanas, tātad jau no 2011. gada 25. augusta”.

Turklāt šajos pašos noteikumos ir vēl detalizētāks – 6. punkts, kas nosaka, ka VDK dokumentus, kuros ir informācija pat par tādiem VDK štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību VDK tiesa nav atzinusi par noziedzīgu, sāk izsniegt izmantošanai zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija.

Tiesa, noteikumos ir zināmi ierobežojumi: publicistiskiem mērķiem pieprasītiem dokumentiem nepieciešams masu informācijas līdzekļa vadības rakstisks pieprasījums, bet zinātniskiem – līdzīgs dokuments no attiecīgās zinātniskās iestādes, norādot arī zinātniskā darba tēmu un darba izpildītāja kvalifikāciju.

Taču, ņemot vērā, ka masu informācijas līdzekļa licenci Latvijā ir iespējams iegūt bez kādiem ierobežojumiem, tas nozīmē, ka atbilstoši šiem noteikumiem faktiski ikviens sabiedrības pārstāvis var pieprasīt VDK kartotēkas dokumentu izsniegšanu.

Oficiāli iesniegumi SAB

Ņemot vērā šo normatīvo aktu situāciju, septembra otrajā pusē SAB tika nosūtīti veseli divi līdzīgi pieprasījumi, abos atsaucoties uz šiem Ministru kabineta noteikumiem.

Abos iesniegumos bija norādīts, ka to autori vēlas publicistiskiem mērķiem iepazīties ar visiem Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošajiem Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas dokumentiem, tāpēc lūdz nosūtīt viņiem to kopijas vai nodrošiniet iespēju iepazīties ar tiem klātienē.

Lai padarītu atteikuma pamatošanu sarežģītāku, vienu no iesniegumiem parakstīja „parasta” fiziska persona, bet otru – persona, kura ir reģistrējusi masu informācijas līdzekli un oficiāli ir šī masu informācijas līdzekļa galvenais redaktors.

Rezultātā Satversmes aizsardzības birojs šos informācijas pieprasījumus izskatīja maksimālo likumā noteikto termiņu, lai pēc tā beigām abiem iesniedzējiem, neraugoties uz to dažādo statusu, sniegtu vienu un to pašu atbildi – pieprasītie dokumenti netiks izsniegti.

Atšķirībā no iepriekšējām reizēm tagad kādreizējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vadītā valsts drošības iestāde ir radījusi principiāli jaunu „čekas maisu” satura publiskošanas pamatojumu, kas turklāt ir bijis identisks abos gadījumos.

Maizītis: maisos ir „privātās dzīves elementi”

SAB oficiālajā pamatojumā, kurš ir Dienas rīcībā, norādīts, ka aprakstītie Ministru kabineta noteikumi patiešām „uzliek par pienākumu ar attiecīgiem nosacījumiem nodot atklātībai VDK dokumentus, kuros ir informācija par VDK štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību VDK tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”.

Taču SAB direktors J. Maizītis jaunajā oficiālajā skaidrojumā vienlaikus norāda, ka šie valdības noteikumi ir izdoti pirms vairāk nekā 22 gadiem un pa šo laiku „tajos ietvertās normas neatbilst pašreizējam likuma līmeņa normatīvajam regulējumam – Informācijas atklātības likumam un Fizisko personu datu aizsardzības likumam”.

Faktiski sekojot Valsts prezidenta kancelejas radītajam juridiskajam pamatojumam, nevēloties atklāt šīs iestādes darbinieku no nodokļu maksātāju līdzekļiem saņemtās prēmijas un piemaksas, arī SAB viedoklis ir – Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkā esošā informācija „skar tajā minēto personu privātās dzīves elementus”.

Uzskatot datus par cilvēka slēptu sadarbību ar represīvajām padomju iestādēm par „privātās dzīves elementu”, SAB ir radis iespēju atsaukties uz Informācijas atklātības likumu, kura 8. pants nosaka, ka informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu.

Tāpat SAB atsaucas arī uz Fizisko personu datu aizsardzības likumu, kas cita starpā definē, kādi personas dati tiek uzskatīti par sensitīviem datiem, kurus aizliegts apstrādāt.

Ar šo pamatojumu SAB secinājums ir – neraugoties uz MK noteikumos rakstīto, „čekas maisu” saturs tomēr nav atklājams, jo šajā saturā ir „privātās dzīves elementi” un attiecīgi „stiprāki” par valdības noteikumiem ir abi SAB piesauktie likumi.

SAB „piemirsis” būtiskas likumu normas

„SAB atteikums sniegt LPSR VDK aģentūras kartotēku publicistiskiem mērķiem pamatots ar vairākām argumentiem, kas ne tikai aplami interpretē tiesību normas un ignorē Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteikto, bet arī atklāj gadiem ilgu obstrukciju, kas kavē PSRS okupācijas varas rīcības izzināšanu, iepazīstoties ar tādas institūcijas darbību, ko 1991. gada 24. augustā Augstākā Padome atzinusi par “noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”,” – tā SAB jauno versiju komentē K. Jarinovska.

Viņa norāda, ka SAB minētais Informācijas atklātības likuma 8. pants tikai un vienīgi deklarē, ka “informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek aizsargāta ar likumu”, savukārt likuma 1. panta 8. punkts precīzi uzskaita, ka ar sensitīviem datiem saprot “personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi”.

Tas nozīmē, ka no visiem šiem datiem VDK aģentu uzskaites kartītēs nosacīti sensitīvas var būt tikai un vienīgi ziņas par katra konkrētā aģenta tautību, kā arī par viņa politisko pārliecību tiktāl, cik tas attiecas uz dalību komunistiskajā partijā.

„Tomēr, ja pat pieļauj, ka minētās ziņas ir sensitīvas, arī šajā gadījumā Informācijas atklātības likuma 11. panta piesaukšana, lai liegtu informācijas pieejamību publicistiskiem mērķiem, nav pamatota,” norāda K. Jarinovska, minot to, ka šī paša likuma 5.pants šādus datus tomēr atļauj apstrādāt žurnālistiskām vajadzībām.

SAB savā dokumentā arī piemin likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 10. pantu, kas paredz, ka biroja rīcībā esošie dokumenti izmantojami tikai likumā noteiktajiem mērķiem. Taču arī šajā gadījumā nav pieminēts, ka šis pants neattiecas uz publicistiskiem un zinātniskiem nolūkiem lūgto informāciju, jo to regulē pavisam cits likuma pants.

Komisijas vadītājas skatījumā kopumā ir jāsecina, ka SAB radītajā „tiesiskajā pamatojumā” arī turpmākai VDK dokumentācijas slēpšanai minēta virkne tiesību normu, kas tikai daļēji atspoguļo tiesisko regulējumu, tādējādi faktiski maldinot par tiesību saturu.

Jarinovska: SAB rīkojas obstruktīvi

Taču īpaši piedauzīga K. Jarinovskas skatījumā ir SAB dokumentā atrodamā „LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas piesaukšana kā arguments, lai atteiktu informāciju, dodot mājienu, ka ir taču jāpagaida Latvijas Republikas simtgade un zinātnieku slēdziens”. Komisijas vadītāja ir pārliecināta – tieši šis „arguments” visskaidrāk apliecina, ka informācija atteikta nevis objektīvu, bet gan obstruktīvu apsvērumu dēļ.

„Zinātnieki ir pauduši publiski atbalstu pilnīgai atklātībai, visi komisijas pētījumi liecina, ka sadarbība ar VDK pieprasa milzīgu sabiedrības kopdarbu, lai atklātu patiesos sadarbības apmērus un lai varētu izpildīt Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteikto apņemšanos nosodīt PSRS okupācijas sistēmu, pieminēt okupācijas varas upurus un tos, kuru pašaizliedzība ļāvusi tomēr 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību,” norāda K. Jarinovska.

Tikmēr realitāte ir cita - komisijai ir atteikta pieeja aģentūras kartotēkai, ir nepamatoti pieprasīta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, lai gan SAB atzinis, ka šāda statusa informācijai nav, ir pieprasīta “saistību raksta” parakstīšana tikai par to vien, ka iepazīstas ar SAB rīcībā esošo VDK dokumentu aprakstu, norit VDK datu bāzes Delta anonimizācija ar mērķi šādu nepilnīgu informāciju nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam “pētniecībai” (kaut anonimizācija nav pat pamatota ar Ministru kabineta noteikumiem),

K. Jarinovska norāda arī uz to, ka patiesībā šajā jautājumā sabiedrības intereses, ko min Vispārīgā datu aizsardzības regula, nosaka Satversmes ievads, kas paredz valstij pienākumu godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, nosodīt komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus: „Visbeidzot, tas ir arī galvenais mērķis, kādēļ vispār bija pieņemts likums „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.”

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Tāda ir mana latviskā politiskā humora izjūta

FotoIepriekšējo reizi rakstīju, ka nācijai ir problēmas un nav, par ko balsot. Kā kārtīgs pilsonis atkal esmu mainījis viedokli, jābalso par visām partijām uzreiz!
Lasīt visu...

12

„Anša vērtības" tomēr iekļūst Saeimā

FotoPēc karstākās vasaras Latvijas vēsturē kā sniegs uz galvas uzkrita šī gada 13.septembrī Saeimā iesniegtais „Amnestijas likuma” likumprojekts, kur piedāvāts atbrīvot no kriminālatbildības personas, kuras 2009.gada janvārī, sava „izmisuma” vadītas, veica „revolūciju”, pēc kā „netaisnīgi” sodītas.
Lasīt visu...