Sabiedrības atveseļošanai vajadzīgs taisnīgums: kolaborantu lustrācija tā arī nav notikusi

Arta Snipe*
11.03.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Pagātne ir pārvērtējama, vainīgie saucami pie atbildības, upuri pieminami, jo, tikai apzinoties notikušo, var virzīties tālāk un darīt visu iespējamo, lai vēsture neatkārtotos. Taisnīguma pamatā ir cilvēktiesību ievērošana, un taisnīgums ved pie miera sabiedrībā.

Ja salīdzina Vācijas un Krievijas attieksmi pret Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem, tajā skaitā holokaustu, tad mūsdienās skaidri redzams, kādas sekas ir tam, ka Vācija un vācieši uzņēmās atbildību par notikušo nacistu valdīšanas gados, bet Krievija kā PSRS mantiniece par komunistiskā režīma noziegumiem nedz uzņēmās atbildību, nedz tika starptautiski tiesāta. Un šodien tā jau gandrīz divus gadus pakļauj nāvējošam teroram Ukrainas iedzīvotājus.

Kas ir pārejas taisnīgums?

"Kā mēs sadzīvosim ar ļaunumu? Kā reaģēsim uz cilvēktiesību pārkāpumiem?" — tā 1985. gadā pēc režīma maiņas Argentīnā publiski vaicāja Karlos Ninjo, Argentīnas tiesību teorētiķis un toreizējā prezidenta Raula Alfonsīna padomnieks. Ko darīt ar tiem, kas noziegumus pastrādājuši, kā nodrošināt taisnības sajūtu cietušajiem? Kā sabiedrībai tikt galā ar sarežģīto vēstures mantojumu, un kādi līdzekļi šajā procesā var palīdzēt?

Par pārejas tiesiskumu sāka runāt 20. gadsimta 80. gadu beigās. "Pāreja" ir demokrātiskas iekārtas izveide pēc totalitāra režīma vai diktatūras vai normālas dzīves atjaunošana pēc kara vai nemieriem. Savukārt "taisnīgums" nozīmē, ka jaunā demokrātiskā vara vēršas pret iepriekš pastrādātajiem pārkāpumiem. Pārejas tiesiskums nozīmē pasākumus, lai atzītu upuru ciešanas un sekmētu sabiedrības uzticēšanos demokrātiskai valstij, kā arī lai radītu konfliktējošu sabiedrības grupu izlīguma iespēju.

Pirmā konference, kurā diskutēja par valsts rīcību attiecībā pret priekšteču noziegumiem, notika 1988. gada novembrī ASV, Mērilendā. Tolaik bija gāztas militārās diktatūras Dienvidamerikā, uz sabrukuma robežas atradās PSRS, bet Āfrikas Nacionālajā kongresā notika sarunas par aparteīda izbeigšanu Dienvidāfrikā. Valstis un sabiedrības dažādos pasaules reģionos saskārās ar līdzīgiem jautājumiem par taisnīgumu un kopīgi meklēja atbildes. Pēc tam notika arī citas konferences.

20. un 21. gadsimta mijā spēkā pieņēmās atziņa, ka, demokrātijai nomainot totalitāru režīmu, pagātnes notikumi ir jāizvērtē, lai tie nevarētu atkārtoties, un tam ir vajadzīga īpaša politika. 2000. gadā, bibliotēku datubāzē meklējot terminu transitional justice, varēja iegūt 17 rezultātus, savukārt pēc desmit gadiem jau tūkstošiem tekstu un avotu tieši jēdziens "pārejas taisnīgums" bija atslēgas vārds.¹

Pārejas taisnīguma īstenošanai izmanto dažādus juridiskus līdzekļus, arī kriminālvajāšanu; tiek sniegts atbalsts patiesības noskaidrošanai, piešķirtas kompensācijas, notiek institucionālas reformas. Lai novērstu noziegumu un cilvēktiesību pārkāpumu atkārtošanos, tiek izglītota sabiedrība — runājot par notikušo, to pētot, izskaidrojot. Tādēļ pārejas taisnīguma pasākumu iespējamais klāsts ir ļoti plašs, un tos izstrādā, ņemot vērā gan konflikta vai režīma raksturu un ilgumu, gan sabiedrības vajadzības un vērtības.

Pārejas taisnīguma pasākumi ir: tiesu procesi, kuros cilvēkus sauc pie kriminālatbildības par iepriekšējā režīma, kara vai nemieru laikā izdarītajiem noziegumiem; īpašu komisiju veidošana patiesības atklāšanai vai citas darbības, lai publiskotu pārkāpumus; juridiskas programmas, ar kuru starpniecību cietušajiem kompensē mantiskos zaudējumus un kaitējumu, piemēram, tuvinieku nāvi, sakropļošanu vai nepamatotu apcietinājumu; visbeidzot — reformas tiesību aizsardzības sistēmā. Notiek arī cilvēku vētīšana un vērtēšana ar mērķi nepieļaut noziedzīgā režīma atbalstītāju atrašanos augstos amatos.

Kriminālatbildība

Jau kopš Nirnbergas tribunāla, kurā pēc Otrā pasaules kara tiesāja nacistiskos noziedzniekus, būtisks pārejas taisnīguma elements ir personīga kriminālatbildība par izdarītajiem un pieļautajiem noziegumiem. Starptautisku tribunālu mēģina izveidot arī pašlaik, lai tiesātu Krieviju par agresiju pret Ukrainu un tās laikā pastrādātajiem kara noziegumiem.

Mēdz būt valsts un starptautiska līmeņa tribunāli. Tiesas priekšā saukti gan Argentīnas militārās huntas līderi, kuri bija atbildīgi par tūkstošiem civiliedzīvotāju pazušanu huntas valdīšanas laikā (šie notikumi spilgti atainoti filmā "Argentīna 1985" (2022)), gan atbildīgie par kara noziegumiem bijušās Dienvidslāvijas teritorijā.

Bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā Hāgā kopumā tiesāja 161 apsūdzēto. Starp tiem bija Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs, kuru apsūdzēja par visiem iespējamajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu, tajā skaitā par 800 000 albāņu deportāciju no Kosovas un Kosovas albāņu un neserbu masveida nogalināšanu Horvātijā un Bosnijā. Bijušo Serbu Republikas prezidentu Radovanu Karadžiču notiesāja par kara noziegumiem, tajā skaitā par Sarajevas blokādi un par Srebrenicas genocīdu.

Tāpat pie atbildības tika saukti vainīgie par 1994. gada genocīdu Ruandā, kur divu mēnešu laikā hutu cilts pārstāvji nogalināja no 500 tūkstošiem līdz vienam miljonam tutsi minoritātei piederīgo.

Pēc neatkarības atjaunošanas arī Latvijā aktuāls kļuva jautājums par PSRS totalitārā režīma noziegumu izvērtēšanu. Tomēr agrākajās PSRS republikās, tajā skaitā okupētajās Baltijas valstīs, un Varšavas pakta valstīs konkrētus cilvēkus pie kriminālatbildības sauca tikai atsevišķos gadījumos. Tā kā varmācīgākie masveida noziegumi tika izdarīti padomju okupācijas pirmajos gados, pusgadsimtu vēlāk bieži trūka pierādījumu, kas vainīgos (ja tie vēl bija dzīvi un dzīvoja Latvijā) ļautu notiesāt.²

20. gadsimta 90. gados Latvijā tika sākti deviņi tiesas procesi.³ Par genocīdu tiesāja bijušo Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāru Alfonu Noviku, kurš 1941. un 1949. gadā parakstīja pavēles par Latvijas iedzīvotāju deportācijām; par noziegumiem pret cilvēci, t. i., par dalību tajās pašās 40. gadu deportācijās, tiesāja arī bijušos drošībniekus Mihailu Farbtuhu un Nikolaju Larionovu, bet apsūdzībā par kara noziegumu — civiliedzīvotāju slepkavību Mazo Batu ciematā Otrā pasaules kara laikā — tiesāja sarkano partizānu grupas vadītāju Vasiliju Kononovu. Vairums no apsūdzētajiem nomira tiesvedības vai soda izciešanas laikā.

Tiesības uz patiesību

Vairākas agrākās Varšavas pakta valstis izlēma publicēt padomju ēras represīvo slepeno dienestu arhīvu materiālus, tā nodrošinot tiesības uz patiesību upuriem, kuri tādējādi ieguva gan iepriekš nezināmu būtisku informāciju, gan apliecinājumu par pārdzīvoto.⁴ Tomēr arhīvu atvēršanas prakse dažādās valstīs ir bijusi un ir atšķirīga.

Latvijā atstāto VDK arhīva daļu jeb t. s. "čekas maisu" atvēršana nevedās ilgus gadus, līdz 2018. gadā Saeima lēma VDK aģentu kartotēku publiskot.⁵ To ieteica arī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija. Pārējie VDK arhīva materiāli Latvijā ir pieejami pētniecības vajadzībām.

Taču liela nozīme pārejas taisnīguma īstenošanā citviet pasaulē ir bijusi un aizvien ir t. s. patiesības vai patiesības un samierināšanas komisijām (Truth and reconciliation commissions). Šādu komisiju mērķis nav kādu sodīt, tām noteiktā laikā ir jāizmeklē cilvēktiesību pārkāpumi un jāsagatavo ziņojums. Tās arī nosauc vainīgos un pauž tiem publisku nosodījumu. Nereti komisijas nāk klajā ar priekšlikumiem, kā upuriem ciešanas un pārdzīvoto varētu kompensēt. Tāpat komisijas sniedz ieteikumus sabiedrībai vai valsts varai, kā šādu pārkāpumu iespējamību novērst nākotnē.

1983. gadā pēc militārās huntas gāšanas Argentīnas jaunievēlētais prezidents Rauls Alfonsīns nodibināja Nacionālo pazudušo personu komisiju (National Commission on the Disappearance of Persons). Tās uzdevums bija noskaidrot huntas režīma laikā pazudušo 10—30 tūkstošu cilvēku likteņus. Komisiju vadīja sabiedrībā respektētais rakstnieks un zinātnieks Ernesto Sabato. No komisijas ziņojuma Sabato izveidoja saīsinātu versiju un izdeva grāmatā "Nekad vairs" (Nunca mas), ko aizgūtnēm lasīja visa Argentīna. Tā kļuva par bestselleru jau pirmajā iznākšanas nedēļā un joprojām ir viena no visvairāk pārdotajām grāmatām Argentīnas vēsturē. Izdevums tīmeklī pieejams arī angļu valodā.⁶

Dažas komisijas uzklausa tūkstošiem upuru liecības, citas — tikai dažus simtus. Dienvidāfrikas Patiesības un samierināšanas komisija par upuriem atzina vairāk nekā 21 tūkstoti valsts iedzīvotāju, kas bija cietuši vai gājuši bojā aparteīda laikā. Komisija bija tiesīga amnestēt tos šī nozieguma līdzdalībniekus, kuri vaļsirdīgi atzina un nožēloja izdarīto, tomēr no 7111 amnestijas lūgumiem tika apmierināti tikai 849. Ieskatu šīs komisijas darbā sniedz filma "Manā zemē" (In My Country, 2004).

Salīdzinājumam — Peru Patiesības komisija, kas darbojās no 2001. līdz 2003. gadam, uzklausīja ap 17 tūkstošiem liecību un secināja, ka konflikta laikā nogalināti vai bez vēsts pazuduši 69 280 cilvēki. Komisijas pārstāvji apmeklēja attālus valsts reģionus, dokumentēja 4600 masveida kapuvietu un noslēguma ziņojumā atklāja, ka 75% no represijās cietušajiem runā kečvu vai citā iezemiešu valodā un ka vairums upuru ir no valsts nabadzīgākajiem rajoniem. Peru Patiesības un samierināšanas komisija atzīta par vienu no vēsturiski spēcīgākajām šāda veida komisijām.⁷

Latvijā 1998. gadā toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis nodibināja Latvijas Vēsturnieku komisiju, tomēr tās mērķis bija detalizēti pētīt nacisma un padomju režīmu okupācijas laikā īstenoto politiku Latvijā — darbība bija tīri zinātniska. Zinātniskus uzdevumus veic arī 2005. gadā izveidotā komisija "PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai", kas strādā joprojām. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai (2014—2018) bija jāveic VDK dokumentu zinātniska (tajā skaitā vēsturiska un juridiska) izpēte, kā arī jāizvērtē VDK nodarītais materiālais un morālais kaitējums Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem.

Tomēr neviena no minētajām trim Latvijas komisijām nav patiesības komisijas līdziniece, jo tās neizmeklēja konkrētus noziegumus un neuzklausīja cietušos. Vienlaikus to devums ir vērtīgs sabiedrības un nācijas kopējās atmiņas un atmiņu politikas veidošanā.⁸

Reparāciju programmas

Vārds "reparācijas" daudziem asociējas ar naudu vai precēm, ko Vācija vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara maksāja karā uzvarējušajai PSRS un tās sabiedrotajām. Savukārt Vācijas reparāciju programma "Wiedergutmachung" Izraēlai izrādījusies līdz šim visaptverošākā reparāciju programma vēsturē.

Taču pārejas taisnīguma kontekstā šim terminam ir plašāka nozīme: ar reparāciju programmām valstis cenšas mazināt noziedzīgā režīma kaitējumu saviem pilsoņiem. Reparācijas var izpausties kā finansiāla vai simboliska kompensācija cietušajiem, kā publiska atvainošanās vai kā individuālas atvainošanās vēstules, kādas, piemēram, Japānas premjerministrs 1996. gadā nosūtīja sievietēm, kuras Otrā pasaules kara laikā Japānas armijā bija izmantotas kā seksa verdzenes. Arī pilsonisko un politisko tiesību atjaunošana (piemēram, vēlēšanu tiesību piešķiršana), kriminālsodu dzēšana, rehabilitācija vai īpaša veselības aprūpe un izglītības iespējas var būt daļa no reparācijām.

Pēc Staļina nāves lielākā daļa pēc 1940. gada politiski represēto Latvijas pilsoņu pakāpeniski drīkstēja atgriezties okupētajā Latvijā. Arī 80. gadu otrajā pusē, kad jau tuvojās PSRS sabrukums, padomju režīma politiski vajātie pamazām tika atbrīvoti un drīkstēja atgriezties mājās.⁹ Latvijas Augstākā Padome likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju" pieņēma 1990. gada 3. augustā.

Atjaunotajā Latvijas valstī 90. gados politiski represētajiem tika radīta kompensāciju programma, kurā ietilpa tiesības agrāk pensionēties, piemaksas pie vecuma pensijas, atbrīvojumi no dažādiem maksājumiem. Upuri un viņu ciešanas tika atzītas valstiskā līmenī, nosakot 25. martu un 14. jūniju par komunistiskā terora upuru piemiņas dienām. Tika sākta politiski represēto cilvēku likteņu izpēte, izveidotas piemiņas vietas.

Decembra pirmajā svētdienā atzīmē Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu, kurā atceras 20. gadsimta 30. gadu beigās Staļina represijās cietušos PSRS dzīvojošos latviešus. Kopš 2022. gada Latvijā ir noteiktas divas jaunas piemiņas dienas, abas saistītas ar pretošanos 20. gadsimta okupāciju režīmiem un pieminot režīmu upurus: 2. marts ir Nacionālo partizānu bruņotās pretestības atceres diena, 17. marts — Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena.

Īpašuma tiesību atjaunošana uz reiz svešas varas nacionalizētajiem īpašumiem notika ne tikai pie mums, bet virknē Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu. Atsevišķi pētnieki apgalvo, ka Baltijas valstīs īstenotā restitūcijas politika ir bijusi viena no visaptverošākajām pasaulē.¹⁰ Namīpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem, īpašuma tiesību atjaunošana uz zemi, uzņēmumu un dzīvojamā fonda privatizācija ir daļa no pārejas taisnīguma pasākumiem.

Institucionālās reformas

Lai arī pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā netika pieņemts īpašs lustrācijas likums, attiecīgās jomas tiesību aktos ir iekļautas normas, kas ierobežo bijušo PSRS drošības iestāžu darboņu, aģentu un aktīvistu tiesības ieņemt amatus tiesu varas posteņos. Ierobežojums tikt ievēlētiem pašvaldības domē un Saeimā ir noteikts bijušās PSRS un Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbiniekiem, kā arī cilvēkiem, kuri pēc neatkarības atjaunošanas darbojās Interfrontē, Komunistiskajā partijā vai līdzīgās organizācijās.

Taču okupācijas varai lojālo amatpersonu pārbaudes, atbrīvošana no amata nopietnā apjomā nenotika. Tāpēc tikai daļēji var piekrist viedoklim, ka lustrācija Latvijā netieši ir īstenota ar vēlēšanu likuma ierobežojumiem un Pilsonības likuma regulējumu (tas nosaka automātisku pilsonības piešķiršanu tikai tiem, kas paši vai kuru vecāki bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā). Naturalizācijas "logi", Pilsonības likumā ietvertie naturalizācijas ierobežojumi tiem, kas bija sadarbojušies ar VDK, aktīvi darbojušies Interfrontē un līdzīgās organizācijās, no vienas puses, netieši izpildīja lustrācijas likuma lomu. Tomēr lustrācijai nebija pakļautas, piemēram, okupācijas režīmam lojālas amatpersonas, kurām bija tiesības uz Latvijas pilsonību.

Ja, piemēram, atjaunotā valsts vara nolemtu atlaist visus tiesnešus un izsludināt jaunu konkursu uz vakantajām vietām, pārejas periodā varētu rasties grūtības nodrošināt tiesu varas darbību. Tomēr ilgtermiņā šāda pieeja būtu veiksmīgāka, jo vakantās vietas tad varētu ieņemt valstij lojāli profesionāļi, kamēr Latvijā pēc valstiskuma atgūšanas sekmīgu karjeru izvērsa pat tie tiesneši, kas bija kalpojuši okupācijas varai un piesprieduši bargus sodus padomju režīma pretiniekiem.

Jebkura pārejas taisnīguma pasākuma virsmērķis ir izlīguma veicināšana un demokrātijas nostiprināšana. Jurists, bijušais Valsts prezidents Egils Levits ir paudis, ka izlīgums kā sociālpsiholoģiska kategorija darbojas tikai tad, ja noteiktas darbības veic gan upuris, gan vainīgais. Levits uzsver, ka pēc patiesības noskaidrošanas tālākie izlīgumam nepieciešamie soļi — nodarījuma atzīšana, nožēlošana un izpirkšana ar pozitīvu rīcību — vispirms ir jāsper pašam vainīgajam un tikai tad var sekot cietušā piedošana un patiess abu pušu izlīgums.¹¹

Pārejas taisnīguma efektivitāti izmērīt ir grūti, tomēr pētnieki pa laikam mēģina analizēt tā ietekmi uz demokrātijas procesiem. Viena pētnieku grupa atzinusi, ka vislielāko efektu dod tiesvedību ierosināšana, amnestiju piemērošana un patiesības komisiju izveidošana, tomēr šajā pētījumā nevērtēja institucionālo reformu un reparāciju programmu ietekmi.¹² Un ir pierādījies, ka tiesvedības mazina nesodāmības apziņu, amnestijas veicina izlīgumu, patiesības komisijas veido sabiedrībā cieņpilnu attieksmi pret upuru ciešanām, bet iestāžu reformas un darbinieku pārbaudes ļauj valstij veidot jaunu politisko vidi, atbrīvoties no iepriekšējā noziedzīgā režīma ietekmes. Pārejas taisnīguma iedzīvināšana sabiedrībai palīdz tikt galā ar pagātnes mantojumu un pārvērtēt piedzīvoto. Sabiedrība nevar atveseļoties, ja taisnīgums nav iestājies.¹³

1. Paige Arthur. How Transitions Reshaped Human Rights: A Conceptual History of Transitional Justice. Human Rights Quarterly 31, no. 2, 2009. 355.

² Ritvars Jansons. Kara un genocīda noziegumus izmeklējot. Referāts starptautiskajā konferencē Politiskā atbildība Lietuvas Republikā. Kara un genocīda noziegumi — izmeklēšana un novērtējums 1992—2002 Viļņā 2022. gada 4. augustā, http://lpra.vip.lv/rtvrs.htm

³ Katja Wezel. Country Studies: Latvia in Encyclopedia of Transitional Justice, ed. Lavinia Stan and Nadya Nedelsky, vol. 2. Cambridge: Cambridge University Press, 2013. 273.—280. https://doi.org/10.1017/CBO9781139043182.

⁴ Skat., Čehijas NKVD/KBG arhīvus: https://archivkgb.zcu.cz/en

⁵ https://kgb.arhivi.lv/

⁶http://www.desaparecidos.org/nuncamas/web/english/library/nevagain/nevagain_001.htm

⁷ Priscilla B. Hayner. Unspeakable Truths: Transitional Justice and the Challenge of Truth Commissions. Hoboken Routledge, 2010.

⁸ Onur Bakiner. Between Politics and History: The Baltic Truth Commissions in Global Perspective in Transitional Justice and the Former Soviet Union: Reviewing the Past, Looking Toward the Future. Cambridge University Press, 2018. 155—176. https://doi.org/10.1017/9781108182171.008

⁹ Wezel, 277.

¹⁰ Yaël Ronen. Transition from Illegal Regimes under International Law. Cambridge, United Kingdom: Cambridge University Press, 2011. 273. http://ebookcentral.proquest.com/lib/uma/detail.action?docID=713067.

¹¹ Egils Levits. Pagātnes pārvērtēšana no Valstsgriba: idejas un domas Latvijai, 1985—2018 / Egils Levits, red. Rudīte Kalpiņa et al., Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019. 668—669.

¹² Tricia D Olsen, Leigh A Payne, and Andrew G Reiter. The Justice Balance: When Transitional Justice Improves Human Rights and Democracy. Human Rights Quarterly 32, no. 4, 2010. 980—1007. https://doi.org/10.1353/hrq.2010.002.

¹³ https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/brivibas-bulvaris/sabiedriba-nevar-atveseloties-ja-taisnigums-nav-iestajies.-sarun.a183763/
* zvērināta advokāte ar gandrīz 20 gadu profesionālo pieredzi, strādā arī par augstskolu mācībspēku. Absolvējusi Rīgas Juridisko augstskolu (2003) un Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu tiesību zinātnēs (2020). 2019. gadā bijusi Fulbraita stipendiāte Masačūsetsas Universitātē, kur pētīja pārejas taisnīgumu.

Seko mums