Šakāļu gaudas, latviešu Robini Hudi un Latvijas industrializācijas īpatnības
Korado Katani26.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pāris nedēļu atpakaļ Latvijas basketbola izlases triumfālo atgriešanos Dzimtenē gandrīz aizēnoja kādas Rīgas iestādes rīkots teatrāls pasākums Valmierā. Kādēļ saku, ka gandrīz? Jāsaka, ka pēc šī uzveduma dvēselē ir palikusi tāda kā nepadarīta darba, pusnepateikta vārda sajūta.
Uzreiz pateikšu, ka personīgi nepazīstu ne Valmieras galveno lietu kārtotāju Jāni Baiku (attēlā), ne daudzos viņa kolēģus, kuri sev par nelaimi un dažiem skauģiem par prieku tika pakļauti dažādām nepatīkamām procesuālām darbībām no kādreiz varenā biroja puses.
Piebildīšu, ka arī kādreiz tik visvarenais birojs, kurš tagad atgādina vecu, slapju vistu, kuru žēlsirdīgs saimnieks ir paglābis no drošas nāves piemājas dīķī, manī izsauc tikai žēlumu un vēlēšanos ziedot kādu kapeiku tai dzīvnieku patversmei, kura šo nelaimes putnu paņems savā paspārnē, lai tas nosacītā siltumā novilktu sev atmērīto laika sprīdi.
Liels un mazs mūsu valstī tika informēts, ka KNAB šajā kriminālprocesā izmeklē noziedzīgus nodarījumus, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā un 318. panta trešajā daļā, t.i., krāpšanu lielā apmērā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas.
Ielūkojotiess Krimināllikumā katrs var pārliecināties, ka šie panti, kādas tautā iemīļotas kinofilmas varoņa vārdiem runājot, var lietas figurantiem kroņa maizē nodrošināt gana ilgus gadus aiz stabiem.
Par Valmieras mēra Baika spējām izgrozīties no viņam nepatīkamām dzīves situācijām, liecina 2021. gadā KNAB nopūdēlētais un klusi izbeigtais kriminālprocess būvnieku karteļa lietā. Pēdējais lugas cēliens netika pabeigts, un publika, kura jau gatavojās ar ovācijām sveikt izrādes galveno lomu tēlotājus, tā arī nesaprata, vai kāds deva vai nedeva, vai kāds ņēma vai arī nepaņēma. Vārdu sakot, bise, kura visu izrādi karājās pie sienas, kā tas jau ierasts Latvijas politiskajā teātrī, atkal neizšāva.
Biju pārliecināts, ka arī šoreiz viss būs tāpat. Pēc pāris gadu intensīvas darbošanās un visā nopietnībā veiktas staigāšanas no kabineta uz kabinetu birojs klusām izbeigs arī šo lietu. Ātri tiks saskaitītas darbā pavadītās virstundas un vēl ātrāk tiks notērētas saņemtās prēmijas. Daži, priekšniekam tuvāk stāvošie, saņems kādu zvaigzni uz pleciem, bet kādam svinīgi pasniegs koka rāmī ierāmētu pagodinājuma rakstu. Sistēma atkal būs uzvarējusi. Finita la commedia!
Tomēr tālākā notikumu gaita liek aizdomāties. Draugi! Ir nianses, kuras vajadzētu apskatīt mazliet tuvāk. Tīri prātojot un mazliet paļaujoties uz loģiku.
Mēģināšu dažas no tām apskatīt.
Kā noprotams, tad Valmieras gadījums ir faktiski identisks Līvānu gadījumam. Vienīgā atšķirība, ka vairāk miljonu un sašņorēts mērs.
Ātri pārlapojot Latvijas publikās telpas reakciju uz šiem gadījumiem, nākas konstatēt pilnu spektru viedokļu. No dziļa nosodījuma līdz pilnīgai attaisnošanai.
Kādēļ bija relatīvs klusums, kad par šo pašu tēmu, par šiem pašiem krimināllikuma pantiem kratīja Līvānu mēru Vaivodu? Publiskā telpa pašūmējās, palocījās vējā un apklusa. Kaut kāds lauku pāķis tiek turēts aizdomās par 1,8 miljonu eiro izkrāpšanu no bagātās Eiropas. Galu galā, kur tādi Līvāni vispārībā atrodas? Līvānu mēra Vaivoda mājas un darbavietas kratīšana bija vairāk lokāls pasākums, kurš vislielāko ažiotāžu izsauca Līvānos, tuvākajā apkārtnē un mēra Vaivoda kolēģos – citu novadu mēros.
Valmieras gadījums jau ir īpašs. Mēru Baiku nevar salīdzināt ar mazliet pasisto latgaļu teiksmu varoni. Reģionālās politikas smagsvars, partiju apvienības „Jaunā vienotība” valdes locelis un sieviešu mīlulis.
Toties Valmieras gadījumā Latvijas propaganda reaģēja zibenīgi un atklājās visā savā krāšņumā. Kā universitātes lekciju pierakstā.
Notika momentāna fokusu pārbīde, tika pievilkta konspiroloģiskā domāšana, apvainošana sadarbībā ar Putinu un nepārprotami iezīmēti peramie „zēni”.
Rodas loģisks jautājums, kādēļ pēc Baika aizturēšanas tika iedarbināta varena propagandas mašīna, tika pieaicināti vai apmaksāti dažādi tā saucamie sabiedrības viedokļu paudēji, kuri aizgūtnēm mēģina tautai iepotēt domu, ka Valmieras un Līvānu lietās nekā nav, ka Eiropas prokuratūra un pati Eiropas Savienība ir pilna ar dažādiem blēžiem kā pagalma vecais Tuziks ar blusām. Tik priekš mīļās tautas un pilsētas ir rosījušies Valmieras un Līvānu mēri. Ja arī kaut ko izkrāpuši no bagātās Eiropas, tad mūsu kopējā labuma dēļ. Īsti mūsdienu latviešu Robini Hudi. Gandrīz gribas izvilkt no kabatas nēzdodziņu un no aizkustinājuma noslaucīt asaru un tuvējā baznīcā pasūtīt aizlūgumu par šīm personām.
Vērojot to visu no malas un puslīdz nojaušot procesus, kā pašvaldībās tiek apgūta nauda, izteikšu hipotēzi, ka Eiropas prokuratūra kādam ir uzkāpusi uz spalvainās kājas, tādēļ tagad ir nepieciešams to diskreditēt. Sak’, paši zagļi.
Līvānu gadījumā aiz mēra Andra Vaivoda rosīšanās, apgūstot Eiropas naudiņas, bija redzams kvadrātveidīgais Jura Pūces stāvs.
Jānis Baiks ievērojams reģionālais politiķis, pazīstams lietu kārtotājs Valmierā, cieši saistīts ar politisko apvienību „Jaunā vienotība”. Varbūt arī tādēļ ir uzsāktā šī kampaņa par Eiropas prokuratūras diskridēšanu.
Lai to izdarītu tiek pielietoti dažādi paņēmieni. Arī tā saucamie noderīgie idioti, kuri ar savu nekontrolējamo „coprolalia” piesārņo publisko telpu. Šoreiz gan tam negribas ticēt. Pieredzējuši buki tomēr, gan jau zina, ko dara.
Esence visam manam stāstam ir šāda. Iespējams, ka Eiropas prokuratūra ir patlaban vienīgā spēka struktūra valstī, kura nav radījusi iemeslu šaubīties par savu reputāciju.
Eiropas fondu līdzekļu apgūšanā valstī ir izveidojusies sistēma, kā tagad moderni teikt astoņkājis. Cilvēki, kuriem ir iespējas ietekmēt šo fondu līdzekļu sadali, panāk to novirzīšanu attiecīgām pašvaldībām, kuras caur saviem kabatas uzņēmējiem apgūst šos līdzekļus. Rezultātā ieslēdzās atgriezeniskā saite. Visu šo angāru celtniecības rezultātā tiek apmierinātas veiklu darboņu intereses gan galvaspilsētā, gan attiecīgā pašvaldībā. Iedzīvotāju intereses šajos gadījumos jau ir sekundāras.
Noziegums paliek noziegums. Pasaule ir pilna ar stāstiem par dažādu kalibru vadoņiem, kuri gribēja tikai labu savai tautai, nācijai vai valstij. Piemēri nav tālu jāmeklē. Vainīgais ir jāsoda. Vienalga, vai kāds nosper kaimiņam zaptes burku, vai, shēmojot un mānot, ar viltu izkrāpj Eiropas līdzekļus. Pat Rjazanova filmas varoni „pasaules humānākā tiesa” sodīja par to, ka viņš zaga auto un iegūto naudu atdeva bērnu namam. Kā teica cits kinovaronis, tad zaglim jāsēž cietumā.
Cita ceļa nav.
Seko mums 
Pēdējās dienās sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par latviešu leģionāru vairodziņa izmantošanu Ogrē. Valsts drošības dienests izsaka bažas, bet vai šīs bažas tiešām ir pamatotas?
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
