Sakarā ar deputāta aizturēšanu derētu iepazīties ar Satversmes komentāriem

Pietiek lasītājs
09.12.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Notikušās deputāta aizturēšanas, kuras Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks publiski nodēvēja par “absolūti īslaicīgām aizturēšanām” (pamēģiniet atrast šo procedūru kaut kur Latvijas Republikas likumos!), ir uzskatāmas par kārtējo klajo vēršanos pret Latvijas valsts iekārtu. Ir steidzami jāizmeklē Valsts policijas amatpersonu un iekšlietu ministres Marijas Golubevas atbildība notikušajā, kā arī jāorganizē Valsts policijas darbinieku apmācība Latvijas valsts tiesību sistēmas pamatos.

Latvijas Republikas Satversmes 29. pants skan šādi:

 29. Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs.

Kontekstam der arī zināt Satversmes 28. pantu:

28. Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Saeimas locekli var saukt pie tiesas atbildības, ja viņš, kaut arī amatu izpildot, izplata:

1) godu aizskarošas ziņas, zinādams, ka tās nepatiesas, vai

2) godu aizskarošas ziņas par privātu vai ģimenes dzīvi.

Kā arī Satversmes 30. pantu:

30. Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas.

Tālāk seko izvilkums no augstāk minētajā izdevumā “Satversmes komentāri, II nodaļa, Saeima”, Satversmes 29. un 30. pantam veltītās nodaļas, no 497. līdz 502. lapaspusei (izdevumā sniegtās atsauces šajā izvilkumā nav iekļautas). Nepacietīgākie lasītāji var uzreiz steigt uz 57. paragrāfu. Ievērības cienīgs ir arī 46. paragrāfs.

D. Pantu saturs un nozīme tiesību sistēmā

1. Saeimas deputāta personas brīvības ierobežošana (Satversmes 29. pants)

1.1. Saeimas deputāta brīvības ierobežošanas kā deputāta neaizskaramības izpratne.

45. Satversmes 29. pantā noteikts, ka bez Saeimas piekrišanas nevar: 1) Saeimas deputātu apcietināt, 2) izdarīt pie Saeimas deputāta kratīšanas un 3) citādi ierobežot Saeimas deputāta personas brīvību. Katrs no šiem gadījumiem apskatāms sīkāk.

46. Lai arī sākotnēji var šķist, ka Satversmes 29. pants attiecināms tikai uz kriminālprocesuālo jomu, tomēr tā uzskatīt būtu maldinoši. Dažādi personas brīvības ierobežojumi mūsdienās raksturīgi ne tikai kriminālprocesuālajai jomai, t.i., procesiem par noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī citām jomām. Līdz ar to nebūtu pareizi Satversmes 29. pantā norādīto dēvēt par deputātu kriminālprocesuālo imunitāti, jo tā darbības robežas ir plašākas. Šī Saeimas deputātu neaizskaramība attiecināma uz ikvienu jomu, kurā var tikt ierobežota viņa personas brīvība.

47. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otro daļu nav nepieciešams pieņemt atsevišķus lēmumus par piekrišanu kriminālprocesuālu līdzekļu piemērošanai tiem deputātiem, kurus Saeima saskaņā ar Satversmes 30. pantu ir izdevusi kriminālvajāšanai.

1.2. Saeimas deputāta brīvības atņemšana

48. Satversmes 29. pantā iekļautā norāde uz Saeimas locekļa “apcietināšanu”. Jēdziens “apcietinājums” ir kriminālprocesuāls jēdziens, proti, apcietinājums ir viens no Kriminālprocesa likumā paredzētajiem drošības līdzekļiem. Tomēr Satversmes 29. panta teksts ļauj atzīt, ka jēdziena “apcietināt” lietojums nav identisks Kriminālprocesa likumā lietotajai šī jēdziena izpratnei. Uz to tieši norāda Satversmes 29. pantā iekļautā norāde, ka deputātu var apcietināt, ja tas notverts nozieguma izdarīšanas nodarījuma brīdī — saskaņā ar Kriminālprocesa likumā lietoto terminoloģiju sākotnēji persona, kura notverta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā, tiek aizturēt un tikai pēc tam, ja nepieciešams, var tikt apcietināta. Turklāt Kriminālprocesa likumā aizturēšana un apcietinājums ir tikai divi no vairākiem piespiedu līdzekļiem, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, starp kuriem ir arī tādi kā, piemēram, mājas arests, ievietošana ārstniecības iestādē ekspertīzes izdarīšanai. Tāpat atzīstams, ka personas preventīva (procesuāla) aizturēšana (tās brīvības atņemšana) paredzēta ne tikai krimināltiesiskajā jomā, bet arī citās (piemēram, personas īslaicīgas aizturēšanas iespējas paredzētas likumā “Par policiju”, Administratīvo pārkāpumu kodeksā). Domājams, ka visi procesuālās brīvības atņemšanas veidi varētu tikt ietilpināti Satversmes 29. panta pirmajā teikumā lietotajā terminā “apcietināt”. Tajā pašā laikā, pat nepiekrītot šādam normas izpratnes variantam, atzīstams, ka jebkurai Saeimas deputāta brīvības atņemšanas formai nepieciešama Saeimas piekrišana, jo tā jebkurā gadījumā ietilpst “personas brīvības aprobežojumā” Satversmes 29. panta izpratnē, pat ja uz to neattiecinām jēdzienu “apcietinājums”.

49. Krimināllietā piespriestu brīvības atņemšanas sodu piemērošanas gadījumā Satversmes 29. pants nav piemērojams, jo saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 18. panta pirmo daļu deputāts, kas notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, uzskatāms par izslēgtu no Saeimas sastāva ar dienu, kad stājas spēkā notiesājošs spriedums, kurš var būt vienīgais veids, kā saskaņā ar Kriminālprocesa likumu personai piespriež kā sodu brīvības atņemšanu. Līdz ar to brīvības atņemšanas sods tiek izpildīts jau tad, kad notiesātais vairs neieņem deputāta statusu.

1.3. Piespiedu pārmeklēšanas pie Saeimas deputāta un citāda Saeimas deputāta personas brīvības ierobežošana

50. Kratīšana ir vēl viens personas brīvības ierobežošanas veids, kurš tieši nosaukts Satversmes 29. pantā. Līdzīgi kā ar apcietinājumu, arī attiecībā uz kratīšanu var norādīt, ka šis jēdziens ir kriminālprocesuāls un ilgstoši tas tiešām tika saistīts tikai ar kriminālprocesu. Tomēr šobrīd, kad arī citu jomu kompetentām iestādēm ir piešķirtas plašākas tiesības, domājams, ka komentējamā panta izpratnē tas nebūtu jāsaista tikai ar kriminālprocesu. Kratīšana pēc būtības ir darbība, kuras saturs ir piespiedu pārmeklēšana. Savukārt piespiedu pārmeklēšanas pasākumus paredz arī vairāki citi likumi, ne tikai Kriminālprocesa likums. Šādas piespiedu darbības paredzētas, piemēram, Konkurences likumā.

51. Ja piespiedu pārmeklēšanas veikšanai nepieciešams iepriekšējas izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmums, tad, pirms kompetentās personas vēršas Saeimā par piekrišanas saņemšanu, šīs darbības izpildei, lēmumam jau būtu jābūt pieņemtam. Šāds ieteikums izriet no apstākļa, ka piespiedu pārmeklēšana ir būtisks personu ierobežojošs līdzeklis, kura veikšanas iespējamības samērīgumu un tiesiskumu pilnvarots izvērtēt tieši tiesnesis. Līdz ar to Saeimas deputātiem, kuri lemj par piekrišanas došanu, lemšanas brīdī būtu jābūt pārliecinātiem, ka tiesnesis ir devis akceptu šādai darbībai.

52. Satversmes 29. pantā noteiktais attiecībā uz kratīšanu ievērojams ikreiz, kad kratīšana tiek veikta “pie Saeimas deputāta”, tātad gan attiecībā uz viņa paša kratīšanu, gan attiecībā uz to telpu, transportlīdzekļu utt. kratīšanu, kuras deputāts lieto, u.tml.

53. Papildus tieši nosauktajai apcietināšanai un kratīšanai Satversmes 29. pants liedz bez Saeimas piekrišanas realizēt arī citus pasākumus, kuri “aprobežo deputāta personisko brīvību”. Šī jēdziena skaidrojums nekur nav ietverts, līdz ar to, veicot konkrētus pasākumus attiecībā pret Saeimas deputātu, vienmēr jāizvērtē, vai šis pasākums nav viņa personas brīvību ierobežojošs. Vērā būtu ņemama 28. panta jēga un šī deputāta neaizskaramības veida mērķis, atceroties, ka 28. pants veltīts deputāta paša personiskās brīvības ierobežošanas kontrolei, nolūkā nodrošināt netraucētu parlamenta darbu. Šai normai nebūtu piešķirams cits mērķis, piemēram, deputātu rīcībā esošas neizpaužamas informācijas aizsardzībai, uz ko vairāk attiecināms Satversmes 31. pants.

54. Šis deputāta neaizskaramības gadījums ir ar visplašāko piemērošanas loku, jo personu brīvību ierobežojoši pasākumi var tikt piemēroti visdažādākajās dzīves jomās, ne tikai publisko sodu tiesību jomā. Piemēram, piespiedu atvešana, kas uzskatāma par personas brīvības ierobežošanu (uz ko iekļauta tieša norāde arī Saeimas kārtības ruļļa 17. pantā), ir atzīta gan kriminālprocesā, gan administratīvajā procesā un pat civilprocesā.

55. Personas brīvību ierobežojoši pasākumi, kuru veikšanai saņemama Saeimas piekrišana, var būt kā procesuāltiesiski, piemēram, jau minētā piespiedu atvešana, visi citi Kriminālprocesa likumā noteiktie piespiedu līdzekļi (piemēram, liegums izbraukt no valsts, policijas uzraudzība utt.), Civilprocesa likumā noteiktie pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi, kuri ierobežo personas brīvību, procesuālas darbības informācijas ieguvei, kuras ierobežo personas brīvību, piemēram, publiski nepieejamu telpu un objektu apskates u.tml., tāpat arī materiāltiesiskie brīvību ierobežojošie pasākumi, kas tiek piemēroti procesa beigās.

1.4. Gadījums, kad Saeimas deputāts aizturēts noziedzīga nodarījuma pastrādāšanas brīdī

56. Vienīgais izņēmums, kad Saeimas deputātam var atņemt brīvību bez Saeimas piekrišanas, ir noteikts Satversmes 29. panta otrajā teikumā: “Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas” (flagrante delicto). Šāds izņēmums ir pamats ar apstākli, ka gadījumā, ja parlamenta deputāts tiek pieķerts paša nodarījuma veikšanas brīdī, nevajadzētu rasties saprātīgām šaubām, ka šāda parlamentārieša brīvības ierobežošana ir pamatota jeb nav politiski motivēta. Tomēr arī šādā gadījumā parlaments patur tiesības pārbaudīt, vai brīvības ierobežošana ir pamatota, kā to paredz Satversmes 29. panta trešais un ceturtais teikums.

57. Satversmes 29. panta otrais teikums, kā izņēmums no panta pirmajā teikumā ietvertā vispārējā principa, iztulkojams iespējami šauri. Satversmes 29. panta pirmais teikums ir attiecināms ne tikai uz kriminālprocesu, bet uz jebkuru tiesību jomu, kurā ir iespējama brīvības ierobežošana vai piespiedu pārmeklēšana, toties Satversmes 29. panta otrais teikums attiecas tikai uz kriminālprocesu. To ļauj atzīt Satversmē apzināti lietotā norāde uz “nozieguma vietu”. Satversmes tapšanas laikā spēkā bija Sodu likumi, kuros noziedzīgie nodarījumi tika iedalīti pārkāpumos, noziegumos un smagos noziegumos. To, ka deputāti apzinājās jēdzienu nozīmīgumu, apliecina iepriekš apskatītā Satversmes pieņemšanas gaitā notikusī tagadējā Satversmes 30. panta redakcijas precizēšana (skat. 28. punktu). Nav pamata uzskatīt, ka precizējot 30. panta redakciju, deputāti nebūtu pievērsuši uzmanību 29. panta redakcijai. Līdz ar to secināms, ka norāde tikai uz “nozieguma” vietu bijusi apzināta un pieļāvums deputātu aizturēt (apcietināt) flagrante delicto apzināti netika attiecināts uz vieglākajiem tai laikā saskaņā ar Sodu likumu sodāmajiem noziedzīgajiem nodarījumiem — pārkāpumiem. Līdz ar to, domājams, arī mūsdienās pieļāvums Saeimas deputātu aizturēt, un tam sekojoši, iespējams, arī apcietināt, bez Saeimas piekrišanas attiecināms tikai uz situāciju, kad tas tiek aizturēts sakarā ar atrašanos nozieguma vietā Kriminālprocesa likuma 264. panta kārtībā.

58. Bez Saeimas piekrišanas Saeimas deputātu var apcietināt tikai tad, “ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas”. Diskusijas ir raisījis jautājums, vai apcietināšana ir pieļaujama ne tikai paša nodarījuma veikšanas brīdī, bet arī neilgi pēc tā. 1932. gada 3. novembrī Gulbenē tika apcietināts Saeimas deputāts Pēteris Rūtiņš. P. Rūtiņš bija ieradies Gulbenē, kur veicis komunistisku politisko aģitāciju vietēju iedzīvotāju vidū, tostarp izplatījis nelegālu komunistisko literatūru. No iekšlietu ministra sniegtās informācijas izriet, ka apcietināšana notikusi pusotru stundu pēc nodarījuma (aģitācijas) veikšanas dzelzceļa vagona brīdī, kad P. Rūtiņš ar vilcienu plānojis doties prom no Gulbenes. Visu šo laiku viņam sekojuši Politiskās pārvaldes darbinieki.

Saeimas deputāti Emīls Sudmalis, Fēlikss Cielēns un Fricis Menders norādīja, ka P. Rūtiņš ir nekavējoši jāatbrīvo, jo apcietināšana netika izdarīta uzreiz. F. Cielēns skaidroja, ko, noziegumu pastrādājot, nozīmē, ka “pie nozieguma pastrādāšanas jābūt bijušiem klāt lieciniekiem, kas noziedzīgo nodarījumu redzējuši, jābūt bijušiem klāt attiecīgo valdības iestāžu amata personām, kas būtu noteikti pārliecinātas, ka deputāts tiešām minēto noziegumu pastrādājis. Tā tad attiecīgām amatpersonām jābūt bijušām klāt paša nozieguma izdarīšanas momentā, lai novērstu noziedzīgā nodarījumu turpmākās pastrādāšanas iespējamības vai sekas, kas varbūt varētu draudēt no nozieguma pastrādāšanas.” Savukārt F. Menders bija vēl tiešāks, norādot, ka “Satversmes 29. pantu, kā speciālo tiesību pantu nedrīkst nekādā ziņā tulkot paplašinošā nozīmē. [A]pcietināšanu var izdarīt pie nozieguma pastrādāšanas, bet nevis nozieguma vietā tūliņ pēc tam, kad, varbūt, nozieguma darītājs jau ir aizgājis prom.”

Tomēr Saeimas vairākums šādam viedoklim nepievienojās, dodot piekrišanu P. Rūtiņa paturēšanai apcietinājumā. Šīs debates liecina, ka Satversmē ietvertais noteikums par deputāta apcietināšanu pie paša nozieguma pastrādāšanas ir jātulko šauri. Tajā pašā laikā tas neizslēdz iespēju deputātu aizturēt tūlīt pēc nozieguma veikšanas vai bēgot no nozieguma veikšanas vietas.

59. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 269. panta pirmajai daļai aizturētais ir nekavējoties jāatbrīvo, ja: 1) nav apstiprinājušās aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu; 2) noskaidrots, ka nav bijis aizturēšanas pamata un nosacījumu; 3) nav nepieciešamas aizturētajam piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli; 4) beidzies likumā noteiktais aizturēšanas termiņš (48 stundas); 5) izmeklēšanas tiesnesis nav piemērojis ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Ja Saeimas deputāts jau nav atbrīvots un Saeima ir paspējusi pieņemt lēmumu par Saeimas deputāta atsvabināšanu, Saeimas deputāts ir nekavējoties jāatbrīvo. Ja aizturētajam Saeimas deputātam ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis (apcietinājums, mājas arests), tad tā izpilde ir uzsākama nekavējoties un līdz Saeimas piekrišanai nav jāgaida. Deputāts no apcietinājuma vai mājas aresta ir jāatbrīvo, ja Saeima pieņem lēmumu par tā atsvabināšanu.

60. Satversmes 29. panta trešais teikums paredz, ka par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit četru stundu laikā jāpaziņo Saeimas Prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Nepieciešamības gadījumā Prezidijs var sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi. Saeimas kārtības ruļļa 17. panta pirmā daļa paredz, ka par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli, viņa apcietināšanai, kratīšanas izdarīšanai pie viņa vai citādai personas brīvības ierobežošanai Saeima lemj pēc Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas ziņojuma. Piekrišana deputāta paturēšanai apcietinājumā nenozīmē, ka ir dota piekrišana deputāta saukšanai pie kriminālatbildības.

61. Komentējamās normas ceturtais teikums nosaka, ka laikā starp sesijām līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas Prezidijs. Saeimas sasaukuma darbības laiks ir sadalīts sesijās, kurās Saeima darbojas, un starpsesiju periodos, kad Saeimas darbība ir pārtraukta. Gadā ir trīs kārtējās sesijas: rudens, ziemas un pavasara sesija. Savukārt Saeimas Prezidijs darbojas nepārtraukti, arī starpsesiju periodos, tāpēc laikā, kad parlaments nedarbojas, tam ir piešķirtas pilnvaras izlemt jautājumu par deputāta atsvabināšanu.

Ja Saeimas Prezidijs to uzskata par lietderīgu, tas var pieņemt lēmumu par Saeimas ārkārtas sesijas sasaukšanu jautājuma par deputāta atsvabināšanu izlemšanai. Šāda Prezidija rīcība nebūtu pretrunā ar Satversmi, jo Prezidijam šādas tiesības ir piešķirtas izņēmuma kārtā, atkāpjoties no vispārējā principa, ka šo jautājumu izlemj pats parlaments. Būtiski atzīmēt, ka šādai Prezidija tiesībai lielāka nozīme bija Satversmes izstrādāšanas brīdī, proti, laikmetā, kad transporta un komunikācijas līdzekļu attīstības līmenis ierobežoja Prezidija iespējas īsā laikā sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi.

Seko mums