Sarkanā progresīvo iznireļu sērga un tās iecerētais nodoklis par mantojumu

Jānis Voins
09.03.2025.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Sarkano politika vienmēr ir balstījusies uz nabadzīgākajiem un neizglītotajiem. Šie cilvēki ir vieglāk manipulējami ar iluzoriem stāstiem par taisnīgumu un vienlīdzību – ar stāstiem par to, kā atņemt tiem, kuriem ir, un sadalīt starp tiem, kuriem nav vai ir maz. Nabadzīgākie un neizglītotie parasti nezina vai nevēlas zināt vēsturi – tas ir laikietilpīgi un ikdienas grūtības nepadara vieglākas. Savukārt tie, kuri gaisā ar pirkstu zīmē skaistu nākotnes pasauli, parasti zina un izprot vēsturi, bet izvēlas to ignorēt, aizbildinoties, ka toreiz nepareizie cilvēki visu darīja nepareizi. Tagad, viņuprāt, viņi – pareizākie cilvēki – darīs to pašu, bet rezultāts būs citādāks. 

Stāsts par to, ka ir netaisnīgi, ka kāds manto vecāku mājas vai saņem dāvanā jahtu, nav jauns. Galu galā reti kurš manto mājas, un vēl retāk kādam uzdāvina jahtu. Ideju par to, ka mantojums būtu ar nodokli apliekams, partija “Progresīvie” ierakstīja savā priekšvēlēšanu programmā 2018. gadā. Savukārt Mārtiņš Kossovičs 2021. gadā šo ieceri prezentēja ar konkrētiem skaitļiem – nodoklis varētu būt pat līdz 49%. Mērķis, kā viņš norādīja, bija “mazināt nevienlīdzību un novērst bagātības koncentrāciju sabiedrībā”. Šī iecere izraisīja sabiedrības neapmierinātību, un tā netika aizmirsta kā nejēdzīga, bet gan ielikta atvilktnē līdz piemērotākiem laikiem. 

Labāki laiki pienāca 2024. gada nogalē, kad kreiso rupors “Satori”, izmantojot Andra Saulīša daiļradi, turpināja virzīt Overtona logu un atjaunoja diskusiju. Šoreiz tika piedāvāts praktiskāks un vienkāršāk saprotams piemērs, kas būtu tuvs nabadzīgajiem un neizglītotajiem – piemērs par dāvinājumiem un mantojumiem Latvijā zināmiem miljonāriem un viņu atvasēm. Lai kā manta būtu iegūta, Andris uzskata, ka pastarpināti arī viņš ir tiesīgs saņemt savu daļu. 

Tādā veidā, kā tiek apgalvots, tiktu tuvināta vienlīdzība. Andris piedāvā mainīt situāciju, kurā vieni strādā, pelna un iegulda, kamēr citi ar minimālu piepūli saņem atbilstošu rezultātu.

Atskatoties vēsturē, “Progresīvo” priekšteči pārliecināja strādniekus, ka zemnieki jeb “kulaki” ir slikti. Viņi dzīvoja lielās ģimenēs, bieži plašās mājās, tiem piederēja lieli zemes gabali, un viņi paši noteica cenas savai labībai. Taisnīgi, kā toreiz tika uzskatīts, būtu to visu atņemt un sadalīt. Fabriku strādnieki un citi pilsētnieki šo ideju atbalstīja – kulaki tika iznīcināti kā šķira. Vēsture to atceras kā kolektivizāciju. Progresīvo priekšvēlēšanu programmās bieži vien parādās šī procesa sinonīmi – solot veicināt kooperatīvu attīstību. 

Tomēr izrādījās, ka maize kokos neaug – un vēl jo vairāk, tā pati no sevis neaug. Diezgan loģiski un paredzami šī politika izraisīja badu, ko vēsturē pazīst kā Holodomoru. Taisnības labad jāsaka, ka uz to brīdi vienlīdzība tika panākta – visiem nebija, ko ēst. Vienīgais izņēmums bija tā laika partijas vadība – viņiem bija pilna pārtikas deva, tāpēc vienlīdzība uz viņiem neattiecās. 

Sekoja “brīvprātīga” piespiedu kolhozu veidošana, kurā viss “taisnīgi” piederēja valstij jeb visiem kopā. Rezultātā sanāca neefektīva un nekvalitatīva saimniekošana. Šāda pieredze sarkanajiem jau ir, cīnoties pret tiem, kuri pārāk daudz strādā, pelna un uzkrāj. 

Nākamais, par ko mūsdienu sarkanie uztraucas, ir dzīvojamā fonda jautājums. Viņi uzskata, ka nav labi, ja tu manto dzīvokli, par kuru tavi vecāki visu mūžu maksājuši hipotekāro kredītu – tikpat kā par “pliku velti”. Nedod dievs, ja vēl māju, kuru, iespējams, paši cēluši. Sociālisti no citām partijām uzsver: “Mājokļu un īres cenas ir sasniegušas visu laiku augstāko līmeni.” Tas atgādina par “Progresīvo” piedāvājumu ieviest īres griestus privātajiem izīrētājiem Rīgā. 

Atkal neizglītotā un nabadzīgā sabiedrības daļa, kurai nekas nepieder un arī nepiederēs – jo iespringt uz darīšanu šķiet pārāk sarežģīti –, atbalstīs šo “novatorisko ideju”. Bet vai tā patiešām ir novatoriska? Tie paši, kas nogalināja zemniekus (kulakus), pēc tam pilsētās lielas un smukas mājas pasludināja par kopīpašumu. Piecu istabu dzīvoklī iemitināja piecas ģimenes – ar kopīgu virtuvi un tualeti uz visiem. Uzplaukuma gados vēl tika uzceltas blokmājas – ne estētiskas, ne kvalitatīvas, bet vismaz katram tika savi 30 kvadrātmetri.

Rezultātā nekas nepiederēja nevienam – viss piederēja valstij. Kas notiek ar šo “lielisko” sistēmu ilgtermiņā, labi redzams Kubā – kopīgais, kas pieder nevienam un visiem, vienkārši sadrupa. 

Tas, šķiet, būtu vēstījums visiem, kas domā ieguldīt savā īpašumā, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm – nevajag! Jo vairāk ieguldīsi, jo vairāk sarkanie prasīs no taviem bērniem un mazbērniem naudas par neko – lai varētu to izšķērdēt, piemēram, pētījumiem par “Bolt” un “Wolt” kurjeriem par 300 tūkstošiem eiro. Šiem sarkanajiem arī jāēd – dzīvojot glaunākos dzīvokļos ar skatu un lielāku platību, jo ar dzīvojamās platības pārdali nodarbojas viņi paši. Tas jau ir piedzīvots – neviens sarkanais pētnieks vai partijnieks komunālajā dzīvoklī nedzīvoja. 

Atceroties neseno vēsturi – 2008. gadu un krīzi – viens no iemesliem, kāpēc tā Latvijā bija smagāka nekā vecajā Eiropā, ir tas, ka nekustamie īpašumi viņiem pieder paaudzēm, kamēr mēs vēl nepaspējām uzkrāt. Brīdī, kad bija jāsavelk jostas, viņiem tas bija vieglāk izdarāms, jo hipotekārais kredīts viņus nespieda – ko nevarētu teikt par Latviju. 

Andris gan definē, ka “Rietumu sabiedrībā mantošanas (šajā rakstā es tai pieskaitu arī dāvināšanu) juridiskā un sociālā funkcija ir kļuvusi margināla”. Turēties pie zemes un rūpēties par to no paaudzes paaudzē ir margināli, savukārt prasīt vienam un tam pašam īpašumam “vienlīdzības nodevu” katru gadsimta ceturksni ir progresīvi. Nejauksim. 

Rūpēs par “nabadzīgajiem un neizglītotajiem” valsts sarkanie vēlas padarīt mājokļus pieejamus (proti, svešus mājokļus), palielinot par tiem maksājamos nodokļus. Dzīves laikā mēs bieži sastopamies ar dubultu nodokļu aplikšanu. Sarkano sapnis ir, lai cilvēks, kurš spējis sev kaut ko nopelnīt, maksātu pēc iespējas vairāk un vēlams – mūžīgi. 

Piemērs: cilvēks vēlas uzcelt ģimenes māju. Viņš nopērk zemi – samaksā visus nodokļus un turpina reizi gadā maksāt nodevu par to, ka viņam pieder zeme. No savas algas vai ienākumiem, pēc tam, kad jau samaksājis nodokļus, viņš maksā visiem, lai varētu uzcelt māju – algu, nodokļu un nodevu veidā. Pēc tam viņa bērni un mazbērni turpinās maksāt nodevu par to, ka viņu vecāki šo māju uzbūvēja. Taisnīgi?

Ņemot vērā, ka mājokļu vairāk nepaliks, bet sarkano solītie “ekonomiskie mājokļi” tālāk par priekšvēlēšanu lozungiem netiek, īres mājokļi kļūs dārgāki. Kāpēc? Jo būs nepieciešams atgūt jau samaksātos nodokļus un iekrāt nākamajām paaudzēm. Ir zināms, ka sarkanie jau ir izteikuši priekšlikumu ieviest īres griestus privātīpašumā esošiem dzīvokļiem. Šī ideja nav jauna – pretēji tās autoru iecerei tā samazinās kvalitatīvo mājokļu piedāvājumu tirgū, jo neviens nevēlēsies izīrēt dzīvokli par cenu, kas nesedz ieguldītos remontdarbus. 

Andris atsaucas uz pētījumu, kurā tiek norādīts, ka “sociālo drošību šobrīd nodrošina apdrošināšana (pensiju sistēma u.tml.), nevis mantojums”. Viņš to raksta laikā, kad Saeima ir pārvirzījusi 1% no 2. pensiju līmeņa (reāli eksistējošas naudas) uz 1. līmeni (nauda tiek uzreiz iztērēta), lai lāpītu budžetu. Apzinoties, ka ir demogrāfiska katastrofa un iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās, pensiju sistēma, pēc Andra domām, būs tā īstā, kas nodrošinās vienlīdzību. Sociologs Andris, šķiet, nav apguvis loģikas pamatus. 

Overtona logs ir atvērts, un diez vai šī ideja izzudīs. Strādāt gribošo skaits atšķirībā no ēst gribošo skaita kļūst arvien mazāks. Lai šo ideju īstenotu dzīvē, ir nepieciešama sabiedrības piekrišana. Lēnām virzāmies uz 2030. gada Pasaules ekonomikas foruma doktrīnu – nekas nevienam nepieder… sarkano sapnis – kuri dalīs to, kas piederēja citiem. Šis ir vēstījums visiem, kas vēlas saglabāt īpašumus saviem pēcnācējiem – jums nāksies maksāt vairāk, lai piepildītu sarkano sapni par “vienlīdzību”.

Seko mums