Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es arī esmu sašutis. Mūsu sabiedriski politiskās (elites) barvežu bezkaunības un alkatības kokteilis tiešām spridzina, un neredzēti straujā parakstu vākšana par iniciatīvu Saeimas atlaišanai šķiet likumsakarīga. Par spīti tam, ka atlajdēju pirmajās rindās karogus vicina visodiozākie personāži, process ij netaisās stāties.

Neatkarīgi no manas attieksmes pret šo ideju atzīmēšu, ka pseidoarguments “paskatieties, kas ir organizatori, kāds ārprāts!” man šķiet pilnīgi falšs. Atgādināšu, ka mūsu valsts neatkarības atjaunošanas pirmajās rindās bija okupācijas režīma vadošie ideologi un priekšnieki, sovjetu represīvo orgānu virsnieki un krietns bars visprastāko stukaču. Ja pat šī komuņaku varza nespēja “sasmērēt” ideju, tad mūsu aktuālajā situācijā politmēslu uzpeldēšana sakustinātā dīķī ir tikai dabiska procesa sastāvdaļa.

Atkāpe par parakstiem un referendumiem

Es pats nekad nevienu iniciatīvu parakstījis neesmu un arī turpmāk neplānoju. Iemeslu tam vesela buķete, bet šeit pietiks ar vienu: ja reiz man jāizvēlas kāda no demokrātijas formām, tad es palieku pie pārstāvnieciskās, nevis tiešās. Pārstāvnieciskā demokrātija darbojas caur priekšstāvju ievēlēšanu parlamentā uz kādu termiņu, un tad no šamajiem pēc laiciņa var mēģināt prasīt kādus skaidrojumus. Tiešā demokrātija savukārt operē ar referendumiem un tautas sapulcēm, kurās tiek formulēti jautājumi atbildēšanai ar “jā” vai “nē”. Tas ļauj ikkatru diskusiju noreducēt līdz pūļa psihozei ērtam saprašanas līmenim.

Šī forma – referendums – bija tik ļoti iecienīta nacistiskajā Vācijā, ka vēlēšanas pēc varas sagrābšanas tur vairs nenotika, bet referendumus rīkoja itin naski. Tālabad pēckara Rietumvācijā referendumi bija pat aizliegti, un atjaunot šo instrumentu nācās tikai atkalapvienošanās laikā jauno zemju robežu leģitimizācijai.

Kad abas šīs sistēmas – pārstāvnieciskā un tiešā – ir spēkā paralēli, var iestāties valsts poltiskās pārvaldes totāla disfunkcionalitāte. To spoži ilustrē breksita referendums, pēc kura tiešās demokrātijas nobalsoto lēmumu pārstāvnieciskā demokrātija britu parlamentā padarījusi par pašizsmieklu vispārējākā pakāpē.

Atkāpe par parlamentu raibumu

Otrs arguments pret atlajšanu ir “āpāc āpāc, kas nāks vietā!“. Atšķirībā no iepriekšapskatītā šis nav nekas samurgots.

Pirmkārt, mūsu pašu parlamenta vēsture rāda, ka katrs nākošais Saeimas sasaukums ir vājāks par iepriekšējo. Un nav pamata naivai ticībai, ka ākstības un bezjēdzības griesti ir jau sasniegti un turpmāk būs tikai labāk. Nebūs. Būs vēl raibāk, vēl ākstīgāk un vēl nejēdzīgāk.

Otrkārt, tas jau notiek visā demokrātiskajā pasaulē. Iepriekšējās sabiedriski politiskās sistēmas izjukšana, kam par iesākumu bija masu mediju monopola sabrukums, turpinās pilnā sparā. Aktuālākie notikumi Vācijas zemju vēlēšanās, kuru sekas tūlīt būs jūtamas CDU kongresā, kā arī gaidāmais raibuma izvirdums britu parlamenta vēlēšanās pēc dažām nedēļām prasās pēc izvērstāka iztirzājuma, kurš jau tikpat kā uzrakstīts (© Dainis  Lemešonoks: “Raksts jau tikpat kā gatavs. Vēl tikai jāuzraksta!”). Būs. (Es teicu būs, rīt.) Drīzumā.

Valdības mēnešiem ilgi nevar sastādīt šur un tur, un vēl viskaukur, jo gadu desmitiem ierastie vairākumi vairs neeksistē. Spānijā sludina ceturtās parlamenta vēlēšanas četru gadu laikā, bet Izraēlā būs trešās tikai šogad vien. Šai ziņā – parlamenta raibuma un veco politisko partiju struktūru sabrukuma nozīmē – mēs esam visnotaļ eiropeiski. Baidīšana ar to, ka “vietā nāks vēl trakāki” ir savā ziņā antidemokrātiska, jo nāks jau šā kā tā. Radikāli to var novērst tikai, aizstājot demokrātiju ar kādu citu sistēmu.

Tā kā esmu par demokrātiju, tad neatbalstu arī šo ideju, un te man nav, kur parakstīties.

Prātojums par epohālu divkosību

Tas, ka valdība un parlaments nepilda solījumus, nav nekas pārāk jauns, politkorekti izsakoties. Šoreiz sabiedrības sašutuma vilnim ir vairāk emocionāls, ne racionāls iemesls: mūsu politisko līderu bezkaunība un divkosība superduperpuper pakāpē. Paši vienbalsīgi pieņem likumu, kuru pildīt netaisās, jo izrādās, ka tam nav naudas, bet straujā vienprātībā pievāc no valsts kases miljoniņus sev pašiem, lai arī tieši to nevienam publiski ne pušplēsta vārda nav minējuši.

Raksturīgi, ka šo uzkrītoši nekaunīgo valsts kases iztīrīšanu ne tikai atbalsta, bet pat sajūsmināti slavē visi kādreizējie delnisti šmelnisti, kā arī jaunpienākušie (komunistēni un āksti) izcilie spēki. Nevaru atturēties šai sakarā atsaukties uz korupcijas pētnieku un valsts nozagšanas apkarotāju, “Providus” pētnieku Valtu Kalniņu. (Neticu savām acīm, man talkā nāks “Providus”!)

Jautājums, kā Saeimai būtu jāsaprot “valsts nozagšanas” jēdziens, kurš zinātniski jādēvē par valsts sagrābšanu, tika skatīts Saeimas izmeklēšanas komisijā “sarunu lietas” kontekstā. Citāts:

“Ja sākotnējā “valsts sagrābšanas” izpratne gandrīz paredzējusi, ka vienmēr jābūt “sagrābējam” un tam, kurš nosacīti tiek “sagrābts” vai kura lēmuma pieņemšana tiek “sagrābta”, tad jaunākajās publikācijās runa ir arī par iespēju, ka īstenībā šī “sagrābšana” tika realizēta kaut kādas vienas personas pašas darbības rezultātā. Persona pati ir politiskā amatā un pati gūst labumu no tiem lēmumiem, kurus pieņem, norādījis eksperts (Valts Kalniņš).

Komisija vienojusies par jēdziena darba definīciju: “Valsts sagrābšana ir politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu.”

Saeimas komisijas viedoklis ir nepārprotami skaidrs: tie, kas lemj septiņkāršot savus vai sev pietuvinātu personu ienākumus, ir valsts sagrābēji, smalki izsakoties.

Vai prastāk, bezkaunīgi divkosīgi valsts kases iztīrītāji. Kuri ir ļoti izbrīnīti, ka dažu dienu laikā vairāki desmiti tūkstošu vēlētāji demonstrē, ka šo vairs negrib ciest.

Knābisti ir ilgstoši izcēlušies ar cietu principialitāti, sodot pašvaldībiņu deputātus par dažu desmitu eiro prēmiju piešķiršanu sev pašiem. Droši vien tā arī vajag. Bet tad, kad koalīcijas alkatīgie liekuļi piešķir “sev un sev pietuvinātām personām” budžeta miljonus, valsts sagrābšanas apkarotāji ir akli un kurli.

Es neparakstīšos par aicinājumu atlaist Saeimu. Bet papīru – iesniegums, sūdzība, kļauza, nezinu, kurš te labāk iederētos – lai visus tos, kas rosinājuši, atbalstījuši un balsojuši par šo miljonu sagrābšanu, paņemtu uz pāris dienām pratināšanai un pēc tam dažus gadus pavalkāt pa tiesām, to es parakstītu. Varbūt KNAB birojā varētu atvērt kādu reģistru, un es nebrīnītos, ka pirmos desmit tūkstošus parakstu savāktu bez lielām grūtībām.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com/

An error has occured