Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Sātīgais vīkends

Arturs Priedītis
05.12.2016.
Komentāri (19)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizejošā 2016.gada pēdējā mēneša pirmais vīkends sabiedrības sociāli aktīvajai daļai bija intelektuāli sātīgs. Patiesībā nevis sātīgs, bet ultrasātīgs. Par to parūpējās divi notikumi.

Sestdien, 3.decembrī, Cēsīs dūca vienotās vienotības kongress. No tā repertuāra interneta mediji operatīvi atreferēja smuidri gudru vīru runas. Runātāji bija pasaules līmeņa politiķi. Faktiski ar to vien jau pietiek, lai sociāli aktīvajiem tautiešiem piesviestu sātīgu idejisko porciju un papildporciju. Pasaules līmeņa politiķu uzstāšanās Latvijā pati par sevi sola domugraudu ucinošu veldzi. Tas ir katram saprotams.

Taču tas vēl nebija viss. Bija vēl viens jestrs notikums. 3.decembrī internetā publicēja VID bijušās priekšnieces pārdomas par valsti. Viņas prāta un gara pašplūsme arī izrādījās intelektuāli sātīgs notikums.

Protams, protams! Sabiedrības sociāli aktīvā daļa katru dienu tiek bagātināta ar idejiskajām investīcijām. Tās spārno domāšanu un domāšanu enerģiski pasviež kosmiski metafiziskos augstumos. Medijos regulāri var lasīt kaut ko gudru un izglītojošu par LR politisko, ekonomisko, sociālo, mākslas, izglītības, zinātnes virzību. Par to sistemātiski gādā speciāli tēsti indivīdi, kuri sevi dēvē par deputātiem, politiķiem, ekspertiem, valsts ierēdņiem, versijas, viedokļa izklāstītājiem. Dažos interneta medijos pat ir speciālas rubrikas „Rosinām domāt!”. Citos medijos ir „Lielās intervijas”. Arī tās ir paredzētas domāšanai.

Taču tik tikko teiktais attiecas uz darbdienām. Vīkendā, nedēļas nogalē - sestdienā un svētdienā tomēr prasās pēc kaut kā intelektuāli kutinoša un jautra. Darbdienu domāšana ir laba lieta. Tomēr prāta nepārtrauktā nodarbināšana pārvēršas rutīnā. Tas nav patīkami, un tā nedrīkst ilgi turpināties. Tāpēc laiku pa laikam domāšanas procesos ir jābūt kādai radikālai pārmaiņai – intelektuālai zemestrīcei. Vīkenda dienās ir visērtāk izbaudīt intelektuālo zemestrīci. Prāts nav nodarbināts ar biznesa, menedžmenta, naudas pelnīšanas un naudas tērēšanas motīviem. Vīkends ir ne tikai miesas, bet arī prāta atslodzes periods. Arī tas ir katram saprotams.

Un, lūk, aizejošā 2016.gada pēdējā mēneša pirmais vīkends sagādāja tieši to, kas bija vajadzīgs politiskās un citas noderīgās informācijas kārajiem pilsoņiem. Abi notikumi (izcilās partijas kongress un bijušās nodokļu vācējas pārdomas) izvērtās par kaut ko tādu, kuram piestāv salikteņa daļa „ultra”. Abos notikumos ir sevišķs un ārkārtējs materiāls. Tas ir ultramateriāls, jo pārsniedz līdzšinējo analoģisko materiālu robežu un mēru. Tāpēc mundri var teikt, ka 3.decembrī, vīkendā, sabiedrības sociāli aktīvā daļa tika aplaimota ar intelektuālo zemestrīci.

Manuprāt, vissātīgākās ir bijušās nodokļu vācējas pārdomas. Pētersones kundze apsteidza vienotās vienotības rūdītos domātājus. Tāpēc viņas sātīgo barību atstāsim desertam – esejas noslēgumam. Vispirms papriecāsimies par vienotās vienotības idejisko dziļumu.

Sāksim ar partijas priekšnieku – tautas un kolēģu lutināto Putnu Biedēkli. Neesam aizmirsuši, Piebalga kungs ir pasaules līmeņa politiķis. Cēsīs tas tūlīt bija saožams viņa runā. Tiesa, tagad viņš ir bezkaunīgi nolaidies līdz tirgus līmenim. Bet tas nekas, - planetāri politiskā dvaša noteikti vēl nav izplēnējusi no viņa smadzenēm un sirds. Par iepriekšējo dzīves posmu uzmundrinoši atgādina konti bankās.

Piebalga kunga sātīgākā atziņa ir šāda: „Nākamā gada pašvaldību vēlēšanas būs īpaši atbildīgas, jo tas būs atskaites punkts arī tālākajai Vienotības nākotnei.”

Ļoti, ļoti gudrs pienesums! Tātad nākamajās pašvaldību vēlēšanās izšķirsies nevis tautas nākotne, bet vienotās vienotības nākotne. Partija ir pirmajā vietā. Kādā vietā ir tauta, tas nevienam nav jāzina.

Nav paskaidrota partijas atbildība par valsts kraha izraisīšanu. Iespējams, politiskās atbildības labsajūta partijas biedriem ir sveša. Toties nav sveša attieksme pret partijas likteni: „Pēc ilgiem darba gadiem, pēc nevajadzīgiem strīdiem un neveiksmēm partijai ir jāatgūst ticība saviem spēkiem. Mums ir vajadzīgs veselīgs spīts pret tiem, kas neapklusdami pravieto partijas iznīkšanu un galu. To mēs spēsim panākt, vienīgi mērojoties ar spēkiem (!?) par pārstāvniecību (!?) Latvijas pilsētu un novadu domēs.”

Tie ir Andra Piebalga vārdi. Perspektīvi vārdi. Latvijas elektorātam tos nākas atcerēties arī pēc vēlēšanām.

Piebalga kunga runā ir viens īpaši kairinošs moments. Putnu Biedēklis iezīmēja sākumu jaunai modei latviešu politiskajā vērkšķēšanā. Par to esmu stabili pārliecināts. Noteikti modē nāks šļupsti par populismu. Saprotams, aplami lietojot šo jēdzienu. Pie mums neviens nedrīkst atrauties no vietējās inteliģences tradīcijas jēdzienus lietot lokāli specifiskā manierē. Tas attiecās arī uz populisma jēdzienu.

Mediji atreferēja Putnu Biedēkļa teikto šādi: „Runājot par politisko situāciju valstī, Piebalgs norādīja, ka populisma vilnis, kas šobrīd veļas pāri Eiropai, kā trauksmes zvans skan arī Latvijā. Sabiedrības klaji negatīvā reakcija uz (!?) šā gada budžeta pieņemšanu tam ir skaidrs apliecinājums.”

Piebalgs nerunā par populismu tā klasiskajā variantā. Viņam populisms nav politiķu politiskā pozīcija un politiskās retorikas stils, lai pieglaimotos sabiedrībai. Viņam populisma autori nav politiķi, bet sabiedrība. Piebalgs apzināti samaina vietām, tā teikt, subjektu un objektu.

Tāda pieeja ir ne tikai stulba, bet arī nelietīga. Sabiedrība tiek nelietīgi vainota populismā tāpēc, ka ir neapmierināta ar politiķu darbību. Piebalgs visās nelaimēs vaino nevis sevi un citas politiskās nelgas, bet sabiedrību. Sabiedrība esot neapmierināta ar 2017.gada valsts budžeta izkārtojumu. Sabiedrības neapmierinātība ir populisms. Sabiedrība uzvedas kā populiste. Politiķi ir labi. Slikta ir sabiedrība. Sabiedrība ir pelnījusi, ka to lamā par populisti.

Tas ir jaunums mūsu valdošās kliķes antisociālajās, antinacionālajās, antivalstiskajās, antimorālajās nejēdzībās. Sabiedrības neapmierinātības dēvēšana par populismu liecina par izolējamu vājprātu. Vīkenda piedzīvojumi atklāj, ka pie mums politiskā atmosfēra ir kļuvusi reizē groteska (negaidīti kontrastaina, komiski pārspīlēta, karikatūriska) un reizē fantasmagoriski biedējoša, kāda vienmēr ir slimīgas iztēles produkcija. Tas nav prāta apjukums; tā nav sporādiska histēriskā lēkme, bet tas ir fundamentāls garīgais sabrukums. „Politiķi” vairs neapjēdz, ko runā. Viņi ir zaudējuši prātu, jo atklāti sāk ņirgāties par sabiedrību un tajā pašā laikā dulli tic sabiedrības atbalstam vēlēšanās. Piebalgs sacīja: „Katrā pašvaldībā mums ir jāpārliecina, ka tieši "Vienotība" vislabāk spēs realizēt vēlētāju vēlmi redzēt konkrētus risinājumus esošajām problēmām. Arī Latvijā kopumā "Vienotības" uzdevums ir pārliecināt vēlētājus, ka mums rūp ne tikai valsts drošība (!?), bet mēs spējam parādīt konkrētus paveiktos darbus un savu solījumu pildīšanu ikdienā.”

Vienotās vienotības kongresā par populismu nelietīgi murgoja vēl viens pasaules līmeņa politiķis. Tas bija Latvijas veiksmes svēttēvs, vienmēr filigrāni sekli diskursējošais Dombrovska kungs. Žurnālisti viņa gudrību kongresā atstāstīja šādi: „Ja gribam atbildēt uz tiem jautājumiem, kas radījuši pašreizējo populisma vilni ne vien Latvijā, bet visā Eiropā, viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir nevienlīdzības un sociālās atstumtības mazināšana sabiedrībā.”

Arī šī prātu reibinošā kunga šķībajā izpratnē populisma autore ir sabiedrība, bet nevis Eiropas un tajā skaitā Latvijas politiķi. Par laimi viņš pareizi raksturo Eiropas sabiedrības neapmierinātības cēloņus. Arī Latvijas sabiedrības neapmierinātības cēloņi ir „nevienlīdzība” un „sociālā atstumtība”. Abus cēloņus valdošā kliķe nesen ciniski uzlādēja ne tikai ar 2017.gada budžetu, bet arī ar sava atalgojuma palielināšanu.

Cēsīs sev intelektuāli uzticīgs palika pasaules līmeņa politiķis un mūsu slavenāko politisko muļķību ģēnijs, vienotās vienotības marmora pīlārs, rupji noraidītais premjerministra kandidāts Artis Pabriks. Savas dārgās partijas kongresā viņš sniedza poētisko meistarklasi: „Politiskā partija Vienotība ir kā kuģis, kas uzsēdies uz sēkļa. Tie, kas grib, nevar no tā nokāpt, bet tie, kas vēlas, nevar to izkustināt. Ir jābeidz baidīties, ka šis kuģis apgāzīsies, un jāuzņem straujš temps tālākajam ceļam.”

Grūti atcerēties vēl idiotiskāku poētisko salīdzinājumu. Nekādi nav saprotams, kāpēc vieni „grib”, bet citi „nevar no tā nokāpt”. Savukārt „tie, kas vēlas, nevar to izkustināt”. Sanāk, ka vienotā vienotība ir idejiski pretrunīga komanda. Uz kuģa ir atkritēji, kuri grib no kuģa „nokāpt”. Ne visi vēlas kuģi „izkustināt”. Turpretī visi baidās no kuģa apgāšanās. Netiek ņemts vērā, ka vispirms kuģis ir jānovelk no sēkļa. Tātad ir jālūdz kādam palīdzība, jo bez palīdzības kuģis nevar izkļūt no sēkļa un „uzņemt strauju tempu tālākajam ceļam”.

Par palīdzības nepieciešamību Pabriks klusē. Pareizi dara. Tas ir slidens jautājums. Bez ārējās palīdzības latvieši netiks vaļā no totālā valsts kraha. Nav atbildes uz jautājumu „Kuram lūgt palīdzību un kurš vispār piekristu mums palīdzēt?”.

Vārdu sakot, „Vienotības” pašportretā Pabriks visu ģeniāli saputroja. Tāds saputrojums nav izdevīgs partijai, kura vēlas saglabāt varu. Taču mīļais muļķību ģēnijs laikam to nesaprot. Viņa prātiņš laikam neapjēdz savai partijai nodarīto „skādi”.

No tādas šķebīgas poētiskās meistarklases tomēr ir zināms labums. Pabrika kungs atgādināja vēlētājiem, par kādiem idejiski nekonsekventiem un idejiski tukšiem cilvēkiem viņi līdz šim ir balsojuši vēlēšanās.

Bet tagad ir pienācis laiks pasniegt desertu.

Ināra Pētersone ir sagatavojusi tekstu „Kurš valsts pārvaldi atstājis novārtā?”. 3.decembrī to publicēja „Delfos”.

Kundze vēlas parunāt par valsts problēmām. Pētersones kundzei ir tādas tiesības. No 2013.gada jūlija līdz 2016.gada jūnijam (trīs gadus) viņa bija VID ģenerāldirektore. Respektīvi, valsts ļoti svarīga institūta vadītāja. Tas ir amats, kuru var ieņemt tikai valstiski domājošs, valstiski izglītots un valstiski atbildīgs cilvēks. Tādam cilvēkam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uz pasauli lūkoties valstiski stratēģiskā rakursā.

Pētersones kundze tā lūkojās. Viņas ieskatā valsts ir palikusi bez pārvaldes. Valsts pārvalde ir „atstāta novārtā”. Tātad par valsts pārvaldi neviens neinteresējās. Ināra Pētersone turpina vērīgi sekot līdzi ne tikai savas bijušās iestādes gaitai, bet valsts pārvaldes gaitai vispār.

Lēmumu publiskot sāpi par valsts pārvaldi Pētersones kundze pamato pirmajā teikumā: „Nu jau pusgadu kā nestrādāju valsts pārvaldē, un, atskatoties uz laiku, kāds tas bijis gan pēdējo mēnešu laikā, gan iepriekšējos gados, gan arī manas darbības beigu posmā Valsts ieņēmumu dienestā (VID), ir skaidrs, ka situācija tajā neuzlabojas.”

Tūlīt tiek paskaidrots iemesls: „Iemesls tam ir vienkāršs – nav "cepures", kas varētu valsts pārvaldi vadīt, saturēt kopā. Šādas "cepures" funkcija, manā skatījumā, Latvijā ir Valsts kancelejai (VK), kam, manuprāt, būtu jārūpējas par valsts iestāžu attīstību, virzību uz kopīgiem mērķiem, bet tas ir atstāts novārtā.”

Diemžēl iemesls ir izprasts ļoti šauri. Nepiedodami šauri cilvēkam, kurš trīs gadus sēdēja vienā no valsts svarīgākajiem krēsliem. Pētersones kundzes izpratne, izrādās, ir ultrasātīga. Savā ziņā sātīgāka par vienotās vienotības pasaules līmeņa politiķu intelektuālo sātību. VID ģenerāldirektora krēslā ir sēdējis cilvēks, kurš valsts pārvaldi reducē klerku kantora pakāpē. Tas ir neticami! Bet tas, visticamākais, ir fakts. Tādu cilvēku vadošā līdzdalība valsts pārvaldīšanā izskaidro valsts krahu.

LR ir parlamentārā republika. Tās „cepure” oficiāli ir parlaments. Vai tiešām Pētersones kundze to nav spējīga apjēgt? Vai tiešām viņai to neiemācīja skolā? Ja pie mums nav „cepures”, tad tas vispirms un galvenokārt nozīmē brāķi Saeimas darbībā, novārtā atstājot valsts pārvaldi. Mūsu oficiālā „cepure” ir nodarbināta ar kaut ko citu. Valsts budžeta apspriešana un pieņemšana uzskatāmi parādīja „cepures” prioritārās intereses.

Pētersones kundze valsts „cepures” funkcijas saskata Valsts kancelejas misijā. Tas ir birokrātiski aprobežots spriedums, spējot spriest vienīgi par administratīvi organizatorisko un lietvedības sfēru. VK pat nav mūsu konstitūcijā iemūžināta. Vai tiešām Pētersones kundze to nezina? Cilvēku ar tādu spriedumu nedrīkst iesaistīt valsts institūtu vadīšanā. Ar tādām zināšanām var vienīgi vīkendā uzjautrināt sabiedrības sociāli aktīvo daļu.

Noslēgumā nepieciešams atgādināt par mūsu lielāko dārgumu. LR ir „cepure”. LR lielākais dārgums un reizē „cepure” ir Lielā Banda ar tās Astoņkāji. Pētersones kundzei noteikti ir ko pastāstīt par VID konstruktīvo vietu tvirtajās kriminālajās struktūrās. To viņa var izdarīt vēl šogad kādā no vīkendiem. Tāds stāstījums vispatiesāk atspoguļotu viņas sāpi par savu valsti. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...