Satversmes preambula un tās realizācija: vēl ir tikai 10 gadu laika

Iesaki rakstu:

Pozitīvas demogrāfijas tendences nodrošināšanai nav nepieciešami papildu budžeta līdzekļi, bet ir vajadzīgs godīgs jau esošo līdzekļu sadalījums, kas būtu proporcionāls bērnu iemaksām valsts budžetā. Vecāku atbalsta piemaksām ir jābūt atkarīgām no tā, kad un cik viņu bērni veic iemaksas valsts budžetā, šīs piemaksas nav jāpiesaista vecuma slieksnim, kā tas ir pensiju gadījumā, un neatkarīgi no vecāka vecuma jāizmaksā tajā pašā gadā un apmērā, kad un cik tieši viņa bērns veicis iemaksu budžetā.

Tiek deklarēts, ka valsts pamats ir stipras ģimenes un godīgums, tas noteikts Satversmes preambulā – „brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu”.

Neskatoties uz Satversmē noteikto, analizējot statistikas datus, secinām, ka valsts politika šo pamatvērtību attīstību pietiekami nesekmē. Likumdošana pietiekami nesekmē nedz ģimenes saišu nostiprināšanu, nedz godīgu attieksmi. Normatīvi ģimeni kā vienotu veselumu nosacīti efektīvi atbalsta tikai līdz brīdim, kad bērni sasniedz pilngadību, bet valsts un bērnu pateicības vecākiem par to, ka viņu bērni valstij maksās nodokļus, nav nekādas. Šāda politika ir negodīga attiecībā pret tiem vecākiem, kuri ir izaudzinājuši nodokļu maksātājus.

Rezultātā tie vecāki, kuri ziedojuši savu karjeru, līdzekļus un veselību bērnu audzināšanā, faktiski ir izaudzinājuši nodokļu maksātājus tiem pensionāriem, kuri savu laiku ir veltījuši pensiju līmeņu palielināšanai, nevis bērnu audzināšanai.

Ir vairums dažnedažādāko normatīvu, kas nosaka vecāku un valsts pienākumus pret bērniem un to audzinātājiem, bet ietekme uz demogrāfijas attīstību izbeidzas ar bērnu pilngadības sasniegšanu. Nav efektīvas likumdošanas bāzes, kura uzliktu par pienākumu pilngadību sasniegušajiem bērniem atdot parādu vecākiem un valstij. Kā izņēmumu var minēt necilu Civillikuma normu, kas uzliek par pienākumu bērniem uzturēt vecākus, pie kam, šāds pienākums iestājas tikai ar nosacījumu, ja vecāki nespēj sevi uzturēt paši; lai šo pienākumu bērniem piespiestu pildīt, vecākiem ir jāpazemojas un jāceļ prasība tiesā pret saviem bērniem.

Nesabalansētas demogrāfijas politikas rezultāts ir tāds, ka bērni, sasniedzot pilngadību, pamet valsti un dodas peļņā uz ārzemēm. Pats skumjākais ir tas, ka pārsvarā bērni aizbrauc pēc savu vecāku ieteikuma jo vecākiem pastāvošās likumdošanas apstākļos nav nekādas materiāli argumentējamas motivācijas pārliecināt pilngadību sasniegušos bērnus palikt šajā valstī.

Jāsaprot, ka demogrāfijas atslēga ir vecāku paļāvība uz bērnu atbalstu vecumdienās, un šai paļāvībai noteikti ir jābūt lielākai par paļāvību uz valsts atbalstu. Ja šis līdzsvars būs izjaukts, demogrāfija tiks kropļota. Demogrāfijas mērķis ir bērnu radīšana, lai tie nākotnē būtu atbalsts un galvenokārt materiāls atbalsts. Ja valsts pilngadību sasniegušiem bērniem ar likumu neuzliek pienākumu sniegt materiālu atbalstu saviem vecākiem un valstij, tad zūd demogrāfijas pamatjēga, jo nesabalansētas demogrāfijas politikas apstākļos valsts pārtop par bērnudārzu, kurā par vecāku un valsts līdzekļiem tiek audzināti un skoloti bērni, kuri strādās un nodokļus maksās ārvalstīm, un pat ar nosacījumu, ja bērni paliks valstī, tie nodokļus maksās nevis saviem vecākiem, bet kopējam katlam, no kura vislielāko daļu saņems tie, kuri sasnieguši augstākus pensiju līmeņus un savu dzīves ilgumu pagarinājuši, pateicoties tam, ka saudzējuši savu veselību, neradot bērnus.

Vistiešākajā veidā ģimeņu vājināšana izpaužas ar to, ka Eiropas valstu demogrāfijas politika (to starpā arī Latvijas) pastiprināti fokusēta tikai uz jautājumiem, kas attiecināmi tikai uz bērniem un ar tiem saistītām problēmām, bet jautājumi, kas saistīti ar pilngadību sasniegušo bērnu pienākumiem pret saviem vecākiem un atbildību pret valsti, ir atstāti pašplūsmā; tiek atstāta pašplūsmā demogrāfijas pamatmotivācija – bērnu radīšana kā viņu pienākums atbalstīt vecākus un valsti pēc pilngadības sasniegšanas.

Kā jau norādīju iepriekš, demogrāfijas paradokss ir tāds, ka mazattīstītās valstīs, kurās demogrāfiskie rādītāji ir izteikti pozitīvi, atbalsts bērnu audzināšanai ir tuvs nullei, šo valstu pozitīvās demogrāfijas recepte ir Rietumeiropā aizmirstā patiesība, kura nosaka - bērni tiek radīti, lai nodrošinātu vecumdienas saviem vecākiem.

Mazattīstītajās valstīs valsts ieņem starpnieka lomu, nodrošinot bērnu pienākumu, garantējot vecāku labklājību. Šajās valstīs, sasniedzot vecumdienas, pilsoņiem labākajā gadījumā no valsts puses tiek sniegts minimāls atbalsts. Ar likumu ir nodrošināti bērnu pienākumi pret vecākiem. Piemaksas pie pensijas ir tās, ko tieši viņu bērni ir iemaksājuši valsts budžetā (piemēram, 1/5 daļa no bērnu iemaksātajām sociālajām iemaksām vai budžetā iemaksātā peļņas nodokļa), līdz ar to vecāki ir ieinteresēti, lai viņu bērni maksātu nodokļus, pelnītu pēc iespējas vairāk un nepamestu valsti, jo tieši no tā būs atkarīgs viņu pašu nodrošinājums vecumdienas. Šajās valstīs papildus minētajam demogrāfiju arī veicina tas, ka tur vecākiem (visbiežāk tēvam) pieder 1/10 domājamā daļa no visiem īpašumiem, kas pieder bērniem, un šo īpašumu pārdošanas gadījumā desmitā daļa ir jāpārskaita vecākiem; protams, demokrātiskā sabiedrībā šādu praksi ar 1/10 daļu ieviest nevar.

Liela daļa cilvēku teiks, ka mazattīstīto valstu demogrāfijas panākumi ir meklējami šo valstu pilsoņu zemajā izglītības līmenī, medicīnas nozares atpalicībā un kontracepcijas līdzekļu trūkumā, tādēļ nav atrodamas sakarības, kas vienlīdz labi darbotos arī attīstītajās valstīs. Šādiem secinājumiem nevar piekrist, jo arī attīstītajās valstīs maznodrošinātām ģimenēm ir lielāks bērnu skaits nekā nodrošinātām, līdz ar to demogrāfijas pamatprincips „paļāvība uz bērnu atbalstu” ir spēcīgāks par valsts atbalstu demogrāfijas procesu veicināšanā un darbojas neatkarīgi no valsts iekārtas un attīstības pakāpes. Kā piemēru der atcerēties, ka Latvijā vispozitīvākā demogrāfija bija laikaposmā no 1900. līdz 1912. gadam. Šai laikā pilsoņi uz valsts nodrošinājumu paļauties nevarēja, bet paļāvās uz savu vecumdienu nodrošinājumu tikai uz saviem bērniem.

Iespējamie risinājumi

Valstij demogrāfijas problēma jārisina, iesaistot visu pilsoņu kopumu, nevis tikai to daļu pilsoņu, kurai ir nepilngadīgi bērni. Tie vecāki, kuri bērnus ir izaudzinājuši un ieguldījuši viņu izglītībā, ir pilntiesīgi saņemt atalgojumu par savu ieguldījumu valsts attīstībā. Valstij ir jāpievērš uzmanība uz pieaugušu bērnu pienākumu noteikšanu pret vecākiem, nevis tā jākoncentrē tikai uz to vecāku atbalstu, kuriem ir nepilngadīgi bērni.

Pozitīvas demogrāfijas tendences nodrošināšanai nav nepieciešami papildu līdzekļi, bet ir vajadzīgs godīgs esošo līdzekļu sadalījums, kas būtu proporcionāls konkrēti viņu bērnu iemaksām valsts budžetā. Vecāku atbalsta piemaksām ir jābūt atkarīgām no tā, kad un cik viņu bērni veic iemaksas valsts budžetā, šīs piemaksas nepiesaistot vecuma slieksnim, kā tas ir pensiju gadījumā, un neatkarīgi no vecāka vecuma jāizmaksā tajā pašā gadā un apmērā, kad un cik tieši viņa bērns veicis iemaksu budžetā.

Valstij nepieciešams izveidot ģimeņu atbalsta fondu, kurš regulētu pilngadīgu sasniegušu bērnu pienākumu izpildi attiecībā pret viņu vecākiem un valsti. Vismaz 1/10 daļa no sociālajām iemaksām un uzņēmuma peļņas nodokļa novirzāma bērnu vecāku atbalsta fondam. Līdzekļu administrēšana šāda fonda izveides gadījumā ir vienkārša, jo ikvienam cilvēkam ir tikai divi vecāki, no kuriem katrs tiesīgs saņemt 5% no sava bērna sociālo iemaksu apmēra. Bērnu iemaksas, kuriem nav vecāku, ir novirzāmas to vecāku atbalstam, kuriem ir pirmsskolas vecuma bērni.

Ģimeņu atbalsta fonda izveidošana ne tikai ietekmētu demogrāfisko situāciju valstī, bet pozitīvi ietekmētu arī emigrācijas un ekonomikas procesus, jo vecāki nevis būtu ieinteresēti bērnu sakaita palielināšanā, bet būtu stimulēti ieguldīt bērnu izglītībā un ieinteresēti, lai viņu bērni pelna pēc iespējas vairāk un nodokļus maksā Latvijā, nevis ārzemēs.

Šāds fonds nebūtu interesants „pabalstu medniekiem”, jo nevis bērnu skaits, bet to ieguldījums valsts budžetā dotu labumu viņu vecākiem. Fonds netieši palīdzētu atrisināt arī problēmas, kas saistītas ar nodokļu nemaksāšanu, īpaši aplokšņu algu problēmu, jo darba devējs spēj ietekmēt darbinieku, bet nespēj ietekmēt darbinieka vecākus, kuri nesaņems daļu no viņu bērnam izmaksātās aplokšņu algas. Turklāt šāda fonda izveides gadījumā atkrīt nepieciešamība ieviest bezbērnu nodokli. Tiktu veicināta arī bērnu adopcija, un pati par sevi atkristu vientuļo māmiņu problēma, jo bērni, pastāvot šādam fondam, būtu ne tikai emocionāla, bet arī materiāli atbalstoša nākotnes vērtība.

Kas notiks, ja demogrāfijas problēmas nerisināsim pietiekami nopietni? Latvijas pastāvēšanas liktenis izšķirsies tuvāko gadu laikā.

Galvenais valsts pastāvēšanas priekšnosacījums ir cilvēki. Ja mēs zaudēsim cilvēkus, mēs zaudēsim arī savu valsti neatkarīgi no tā, kāda būs valsts militārās aizsardzības vai nacionālās pašapziņas spodrināšanas politika. No kā izriet, ka demogrāfijas jautājumu risināšana ir ievērojami nozīmīgāka par valsts militāro aizsardzību vai nacionālās pašapziņas popularizēšanu.

Demogrāfu prognozes vēsta, ka, kardināli nemainot demogrāfijas politiku, pēc 100 gadiem Latvijā dzīvos tikai 0,4 miljoni. Kopš neatkarības atjaunošanas 20 gadu laikā 500 tūkst. Latvijas iedzīvotāju reproduktīvajā vecumā ir radījuši tikai 300 tūkst. pēcnācēju. Nākamā paaudze, šie 300 tūkst. pašreizējā dzimstības līmeņa apstākļos radīs, augstākais, tikai 150 tūkst. pēcnācēju. Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, prognozes ir baigas – ņemot vērā straujās emigrācijas tendences – no pašreizējiem 1,22 milj. latviešu, visticamākais, līdz 2030. līdz 2040. gadam būs palikusi apmēram puse. Līdz ar to latvieši pakāpeniski kļūs par minoritāti savā valstī. Ir jāsaprot, ka pašreizējās demogrāfijas sistēmas, latviešiem, nonākot minoritātes statusā, latvieši Latvijas teritorijā nespēs noturēt savu valsti.

Demogrāfiju veido četras sastāvdaļas – dzimstība, mirstība, imigrācija un emigrācija. Pēdējos gados Latviju ik gadu pamet aptuveni 25 000 - 30 000 cilvēku. Turklāt oficiālie emigrācijas dati, visticamākais, neparāda patieso situāciju. Latvijā iebrauc tikai 10 000 – 15 000 cilvēku, turklāt lielākā daļa ir cittautieši, nevis latvieši. Ik gadu Latvijā nomirst par 10 000 cilvēku vairāk kā piedzimst. Kopsavilkumā Latvija ik gadus zaudē 25 000 – 30 000 cilvēku. Tas ir pielīdzināms, piemēram, Valmieras iedzīvotāju skaitam. Tātad - katru gadu mēs zaudējam veselu Valmieras pilsētu. Ko dod it kā statistiski pozitīvais, taču realitātē procentuāli niecīgais dzimstības pieaugums? To izsakot skaitliski, tas ir nepilni 1000 cilvēku, vai tas tiešām ir pamats nesatraukties? Ir nepieciešams pilnīgi cita mēroga skatījums un prioritātes līmenis šīs problēmas risināšanai.

Vai latvieši spēs noturēt valsti pēc 20–30 gadiem, būs zināms jau ātrāk. Tas ir atkarīgs no realizētās politikas tuvākajos 10 gados. Kāpēc laika ir tikai aptuveni 10 gadu? Tādēļ, ka vēl no 1985. līdz 1990. gadam dzima daudz bērnu (aptuveni 40 000 bērnu gadā). Šie tad dzimušie bērni tagad ir sasnieguši reproduktīvo vecumu. Pēc 1991. gada strauji samazinājās jaundzimušo skaits, un līdz ar to arī vēlāk būs ievērojami mazāk vecāku, kas vispār varētu radīt pēcnācējus (1994. gadā jau bija tikai – 24 000 jaundzimušo).

Pašlaik reproduktīvajā vecumā (20–30 g.) atrodas vēl daudz cilvēku. Pēc 10 gadiem tādu būs ievērojami mazāk. Ja visi pārējie apstākļi paliks nemainīgi, tad jaundzimušo skaits neizbēgami samazināsies proporcionāli šai starpībai. Tad mums visus resursus vajadzēs faktiski divas reizes vairāk nekā šodien. Ja šodien jau tas ir ļoti sarežģīti, tad pēc 10 gadiem var būt neiespējami.

Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, šodien vienai ģimenei būtu jāaudzina trīs bērni, kas būtībā jau ir ļoti augsts mērķis. Pēc 10 gadiem, lai sasniegtu to pašu rezultātu, būtu jāaudzina jau seši bērni, un šāds risinājums mērķa sasniegšanai ir utopisks. Šī nepilnā desmitgade ir mūsu pēdējā iespēja. Vēlāk process jau būs kļuvis neatgriezenisks. Tātad mums ir palikuši tikai 10 gadu, lai realizētu Latvijas glābšanas plānu. Tas nozīmē – ne tikai plāna izstrādāšanu, bet arī finanšu piesaisti un ieviešanu dzīvē.

Vai Latvijai ir demogrāfiskās situācijas glābšanas plāns? Latvijā ir radīti dažādi plāni un stratēģijas – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija un no tā izrietoši: Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes, dažāda līmeņa veselības veicināšanas programmas, vadlīnijas un plāni, re-emigrācijas plāns u.c. Skatoties no rīcības mēroga, kas nepieciešams demogrāfijas glābšanai, šie dokumenti vairāk atgādina teorētisku mācību grāmatu. Ir izvirzīti labi mērķi, tomēr šajos dokumentos trūkst konkrētu realizējamu ideju vai tādu ideju, kuras varētu reāli ietekmēt situāciju un tiešām ko būtiski izmainīt. Šajos dokumentos iztrūkst objektīvas situācijas analīzes.

Kas ir izdarīts?

Esošās valdības deklarācijas 115. punkts saka, ka jāveido demogrāfijas ceļa karte. Pierastākiem vārdiem sakot, tā ir stratēģija un darba plāns. Faktiski šis uzdevums par demogrāfijas ceļa kartes nepieciešamību jau bija izvirzīts sen, 2011. gadā, kad Ministru kabinets pieņēma Demogrāfisko lietu padomes (turpmāk – Padome) nolikumu. Šī nolikuma 11.2. punktā ir teikts, ka Padomes priekšsēdētājam jāizstrādā padomes darba stratēģija un darbības plāns. Tomēr šī padome, kuru pamatā veido ministri ar Ministru prezidentu priekšgalā, nav izpildījuši paši sev uzlikto pienākumu.

Apskatot šo sēžu protokolus veselu trīs gadu garumā, redzams, ka darbs bijis haotisks un nav devis tādu rezultātu, kas vismaz apmierinošā apmērā bremzētu demogrāfijas negatīvās tendences. Arī pēdējo gadu laikā padomes locekļiem nav izdevies izveidot patiesi efektīvu sistēmu, atbalstāmo ideju sarakstu ar prognožu projekciju, kuras tālāk mērķtiecīgi virzīt iekļaušanai plānošanas dokumentos un normatīvajos aktos, cīnoties par to finansēšanu un praktisku ieviešanu dzīvē. Tā vietā Padome visaugstāko valsts amatpersonu sastāvā faktiski nodarbojusies ar tērzēšanu. Sēžu protokoli liecina, ka Padome ar lēmumiem faktus "pieņem zināšanai", bet pēc šiem lēmumiem neseko pietiekami operatīva rīcība.

Kamēr nebūs pārdomāta plānošanas un kontroles instrumenta, tikmēr demogrāfisko problēmu vienkārši nav iespējams atrisināt.

Izmantotā informācija:

(1) Ilmārs Mežs -> http://www.ir.lv/2010/10/28/drumas-prognozes-par-latviesu-skaitu-nakotne

(2) Jānis Pļaviņš - http://www.aprinkis.lv/baldones-novads-zinas/sabiedriba/gimene/item/22236-atklata-vestule-demografijas-cela-kartes-priekslikums

(3) http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/skoleniem/iedzivotaji/etniskais_sastavs.pdf Demogrāfiskās attīstības projekcijas.

(4) Latvijā 2011. gadā uz 1000 jaundzimušajiem bija 400 mākslīgie aborti.

(5) 2013. gadā Latvijā tika noslēgtas 11436, bet šķirta 7031 laulība. Vairāk info ->http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/Sociala/Sociala__ikgad__iedz__laulibas/IL0010.px/table/tableViewLayout1/?rxid=562c2205-ba57-4130-b63a-6991f49ab6fe

(6) Demogrāfisko lietu padome eksistē jau vairāk 20 gadu. Publiski pieejami protokoli no 2011.-2013.g. 2014. gada protokoli nav pieejami.

(7) Demogrāfisko lietu padomes nolikuma 2.3. un 3.3. punkts.

(8) Pētījumu centra SKDS šogad martā organizētajā aptaujā noskaidrots - ja tiktu nodrošināti nepieciešami materiālie apstākļi, divus bērnus vēlētos 45,7% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, trīs bērnus – 32,7%, bet vienu vai vairāk par četriem bērniem attiecīgi 8,4% un 10,2% respondentu. Savukārt nevienu bērnu ģimenē nevēlētos 1,7% aptaujāto. Vairāk info -> http://www.diena.lv/latvija/zinas/demografijas-politika-ar-rezultatu-14079557

(9) Ž.K.Junkera vadītā Luksemburgas valdība bija slēgusi īpašus līgumus ar vairākām lielām ārvalstu korporācijām par nodokļu nomaksu savas valsts budžetā. Vairāk info ->http://www.europarl.lv/lv/jaunumi/2014/novembris_/press-release-2014-november-13.html

(10) https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija

Seko mums