Iesaki rakstu: 
Ja Valsts prezidentu ievēl politiķi, tas nozīmē politisko tirgu. Tāpēc savulaik arī tika ieviests atklātais balsojums, lai varētu ērtāk tirgoties (kontrolēt balsotājus). Iegūst tas, kurš labāk prot tirgoties. Politiskā tirgus prasmes apgūšanai vajag laiku. To mēs uzskatāmi redzam no esošā tirgus procesa - ne visi paguvuši apgūt šo prasmi kaut vai pašos pamatos.
Kā jau to nebija grūti paredzēt, politiski pieredzējušākās partijas ved savu izspēli, un pagaidām viss notiek tās ietvaros. Šķiet tieši ar JV centieniem ir veiksmīgi noņēmies no trases Levits (visdrīzāk drīz mēs uzzināsim, ka kaut kur Eiropā ir uzradies kāds amats, teiksim, cilvēktiesību jom un mūsu prasmīgās ārpolitikas rezultātā to iegūs kāds no Latvijas…), un pretēji publiski paustajam, ka koalīcijai vajadzētu vienoties par vienu prezidenta kandidātu, JV ir izvirzījusi vēl vienu - savējo.
Sanāk it kā neloģiski, bet ļoti loģiski un pamatoti no politiskā tirgus viedokļa – Levits acīmredzami zaudēja varas partiju prezidenta kandidātu duelī, jo īpaši kā politiskā tirgus prece. Tāpēc vajadzēja citu. Un tas bija tikai laika jautājums, kad tas parādīsies. JV nolēma neriskēt un pārņemt iniciatīvu politiskajā tirgus procesā jau pirmajā kārtā.
Līdz ar to politiskā intriga it kā tiek saglabāta – joprojām ir divi varas partiju nominētie kandidāti. Intriga gan ir visai nosacīta, jo, spriežot no publiskiem paziņojumiem, prasmīgākie spēlētāji jau ir nolasījuši viens otra kārtis un tālākos iespējamos gājienus.
Ir acīmredzami, ka politiskie vecmeistari JV un ZZS ir vienojušies kopējai izspēlei, par to liecina ZZS paziņojumi – ka ar JV prezidenta kandidātu tie tiksies tikai pēdējā dienā pirms vēlēšanām un tikai tad lems par savu izvēli. Elegants veids, kā turēt intrigu un panāktās vienošanās “slepenībā”. Un tikmēr ērti gaidīt, vai kāds piesolīs ko vairāk, lai šo vienošanos pārspēlētu.
Protams, gandrīz droši var paredzēt, ka JV “uzmetīs” ZZS ar saviem solījumiem, jo sevišķi, ja solījums būs veidot jaunu koalīciju. Un, nebūdami politiski zaļknābji, ZZS ar to rēķinās, taču viņiem ir izdevīga pat šāda saspēle ar JV. Galvenais, lai JV piekrīt atdot “mazo pirkstiņu” – lai JV virzītais prezidenta kandidāts tiktu ievēlēts ar ZZS balsīm. Tādejādi - gan “sarkano līniju” stāsts pret ZZS būs beidzies, gan arī plaisas radītas esošajā koalīcijā, un, tās prasmīgi izmantojot, varēs gan koalīciju, gan savus politiskos konkurentus brucināt.
JV ir visas iespējas ievēlēt savu prezidentu, jo ietirgot atlikušās vajadzīgās balsis no “Progresīvajiem” tiem būs tik pat vienkārši, kā nopirkt mazu bērnu labvēlību ar konfektēm, jo “Progresīvie” joprojām vēl nav sapratuši, kāds ir Latvijas politiskais žandrs, un tāpēc tiek ērti izmantoti kā “noderīga gaļa” varas spēļu intrigās. JV, lai iegūtu sev vajadzīgo “gaļas porciju”, droši var apsolīt “Progresīvajiem” jebko, jo neko no tā pēc tam varēs nepildīt (ja vien pašiem tas nebūs izdevīgi, piemēram - “partnerattiecību likums”) – pietiks ar šovu, lai parādītu centienus pildīt sasolīto, kurus draudzīgi noraks pārējie koalīcijas partneri.
Pat, ja prezidents tiks ievēlēts ar ZZS un “Progresīvo” balsīm, tas nesagraus esošo koalīciju un nebūs pamats jaunai koalīcijai, jo JV ir komfortabli saglabāt esošo koalīciju un izmantot aiz jau ieplaisājušā varas borta atstātos palīgus turpmākai savu koalīcijas partneru dresūrai.
JV lielākais izaicinājums ir, kā savu kvantitatīvo izaugsmi pārvērst kvalitatīvajā – citādāk to sagaida tāds pats liktenis kā iepriekšējos varas dominantus.
Nu jau visiem aizvien acīmredzamāks ir, ka ar esošo ministru prezidentu JV uztaisīt kvalitatīvu lēcienu nav iespējams.
JV, iegūstot prezidenta amatu, rada sev iespēju politiski eleganti atbrīvoties no ministru prezidenta, kurš bija ērts kā piesegs, aiz kura ērti “saimniekot”, bet nu šīs “saimniekošanas” sekas ir tā samilzušas, ka visiem sāk radīt pamatotus jautājumus (kā savulaik Kariņa piesegā radītā “OIK afēra”), un drīz būs jāatbild ne tikai par to – “ko darīt?”, bet arī – “kas par to atbildīgs?”…
Ir acīmredzami, ka JV nav ne plāna, ne skaidrības, kā īstenot pašu piesaukto “ekonomisko transformāciju”. Paziņojumi par iespējamo lielo valsts uzņēmumu daļēju privatizāciju (kotēšanu biržā) liecina, ka šīs varas stūrmaņiem jau esošajā situācijā sāk rasties problēmas ar “galu savilkšanu” valsts maciņam, nemaz nerunājot par papildu pasākumu veikšanu.
Tāpēc esošajā situācijā JV nedrīkst pieļaut tāda prezidenta ievēlēšanu, kas spētu pieprasīt valdībai īstenot rīcībspējīgu “ekonomikas transformāciju”.
Tomēr JV tas ir tikai īstermiņa risinājums - saglabājot varas hegemoniju, JV dod sev iespēju turpināt savu politisko kursu, ērti un izmanīgi apsaimniekot varas resursu, taču līdz ar to turpinās samilzt šī politiskā kursa radītās sekas (Latvijas atpalicība). Tādejādi JV rada sev lamatas līdzīgi kā savulaik ar OIK afēru, kas gandrīz noslaucīja JV no politiskās skatuves.
Vicinot kara cirvi pret saviem esošajiem koalīcijas partneriem, JV var pati sev iecirst ne tikai kājā. Kā rūdīts politiskais spēlmanis tā noteikti to apzinās. Viss atkarīgs no varas eiforijas devas – tās noreibināta JV var izvēlēties nodemonstrēt savu dominanci un ievēlēt savu prezidentu jau pirmajā kārtā vai arī nodemonstrēt politisko meistarklasi un spēt vienoties ar saviem koalīcijas partneriem par kopīgu prezidenta kandidātu uz otro kārtu.
Nu diez vai tikai sakritības dēļ tieši pirms valsts prezidenta vēlēšanām Latvijas medijos par dažādām aktuālām tēmām tik aktīvi tiek eksponēts NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra ("StratCom") direktors un 5 bērnu tēvs Jānis Sārts?...
Seko mums 
Pēdējās dienās sabiedrībā uzvirmojušas diskusijas par latviešu leģionāru vairodziņa izmantošanu Ogrē. Valsts drošības dienests izsaka bažas, bet vai šīs bažas tiešām ir pamatotas?
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
