Iesaki rakstu: 
„Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai, / Saved to mājās pie Daugavas krastiem!” - tā dziedāja Ieva Akurātere, kad sapnis par savu Latviju bija vēl trausls un neticams.
Brīvība atgūta, taču esam izklīduši plašajā pasaulē vairāk kā jel kad agrāk. Bet mājās palikušie dalās. Vienos, kuri sevi pasniedz kā īstenus patriotus, nezinot, ka patriotisms ir darīt savai Tēvzemei labu, nevis pucēt lētas „politikas” un popularitātes pogas, otrajos, kuri aizvien vecišķāk un muļķīgāk tulko pagājušo dienu piemiņas glabāšanu, pazaudējot pašcieņu, un trešajos, kam ik gadu cilvēciski sāp tas, ka pazūd cilvēcība.
Atkal tuvojas 16. marts. Bez pienācīgas cieņas un pelnīta goda. Leģionāri no šī datuma pazuduši pēc būtības, tāpat kā būtība izskausta no 9.maija. Palikušas pozas, kas labākajā gadījumā seno karavīru valkā kā politiskai štātei notīgu drēbi, sliktākajā - neciena vecos vīrus un piemiņu. Palikuši gājieni, aizliegumi, tiesas, drošībnieku trīcošas bikses no saklačotiem draudiem un savtīgas klaigas. Kara elpu neostījusī viena puse baro otru ar to pašu – ar ideoloģijām, kuras nelabo pagātni, bet sarīda tagadni un apgrūtina nākotni. Un, uzturot piemiņu, teju padara par nebijušu to, ka karavīrs izcīnīja (abās pusēs) drosmīgas un slavenas kaujas, kurās sava daļa patiesi brīvai gribai un sava piespiedu nolemtībai, kas abu lielvaru rokās...
Bet, kad svētumus nēsā par šlipsi revolucionārai liekulībai, es klusībā protestēju. Gan 16.martā, gan 9.maijā braucu uz kapiem pie saviem mīļajiem, lai iededzinātu sveci piemiņai un gudro mīlestībai: abi mani seno dienu draugi (viens leģionārs, otrs sarkanais izlūks) ik gadu 9. maijā svinēja kara beigas, ierāva frontes simts gramus, vienādi sirsnīgi uzrāva „Zilo lakatiņu” un „Zemļanku” un sprieda par cilvēcisko, nevis ideoloģisko... Un nekad neplātījās ar savu nozīmību vēsturē, kuras ratu grieza citi – no mums neatkarīgi spēki!
Šajā sakarā gribētos aicināt dedzīgos jaunekļus no Visu Latvijai!. Būsim reiz gudrāki un atteiksimies no pašcieņu graujošas pretim stāvēšanas, cienīsim sevi un neapkarosim lindermaņus, kuru vieta publiskajā telpā ir lieka un nepelnīta! Gan vienu gan otru datumu veltīsim cilvēciskai, klusai piemiņai un negrūstīsimies (policistu, ielenkumā) pie pieminekļiem! Izziņosim vienotus laikus kopīgai lūgšanai (mājās pie logos iedegtām svecītēm) latviešiem abās pusēs! Sargāsim piemiņu ar pamatdomu - palīdzi, Dievs, saved mūs mājās (vismaz domās)! Saved pie Daugavas krastiem, lai mūsu lūgšana iededz Latvijas logos piemiņu un apliecina cieņu – karavīriem! Kritušajiem un vēl dzīvajiem! Un mums pašiem – bez ideoloģijām un klaigām. Un bez tās skaudrās apziņas, ka patriotisms mēdz tapt arī par neliešu pēdējo patvērumu.
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
