Secinājumi, ar kuriem cienījamiem kungiem un dāmām rekomendē nepiebāzt galvu
Pietiek lasītājs10.10.2022.
Komentāri (0)
2000. gadu sākumā gandrīz visas Amerikas tā sauktās "patērētāju" bankas sāka neticami aktīvi izsniegt aizdevumus nekustamā īpašuma iegādei ASV iedzīvotājiem. Vienlaikus, pieņemot lēmumu par kredīta apstiprināšanu, aizņēmēja spēja atmaksāt kredītu ilgtermiņā par svarīgu vai galveno faktoru, kas ietekmē pašu lēmumu, uzskatīta netika.
Saprotot, ka dzīvokli vai māju var nopirkt bez ilgstošas birokrātiskas kavēšanās un pēc tam to ar kosmisko peļņu pārdot tādam pašam "īpašniekam", miljoniem amerikāņu nākamo gadu laikā maniakāli iegādājās mājokļus, un rezultātā bieži vien vienam īpašniekam varēja piederēt līdz pieciem un pat vairāk īpašumiem. Daudzi no šiem amerikāņiem strādāja fizisku darbu bez noteiktas algas un saņēma apmaksu par faktiski nostrādāto laiku.
Kad bankas Amerikas nekustamo īpašumu tirgū bija ieguldījušas pamatīgu naudas summu, amerikāņu investīciju fondi nolēma, ka pārdot obligācijas kuru pamatā cita starpā bija arī pieci dzīvokļi, kas pieder uzņēmīgajai striptīzdejotājai Sindijai no Nevadas, ir pilnīgi adekvāta ideja. Dažus mirkļus vēlāk sākās globālā finanšu krīze.
Kad kļuva skaidrs, ka pasaules finanšu tirgus sāk grimt, mums mēģināja iestāstīt, ka zinātņu doktori un ekonomikas profesori, kas strādā gan finanšu institūcijās Amerikā un valdībā, gan visās citās starptautiskajās finanšu struktūrās, neesot sapratuši, ka sasaistīt pasaules ekonomiku ar to, cik reizes vienā vakarā savu pliko pakaļu Sindija izrādīs iereibušiem kravas autovadītājiem, visticamākais, nevajag.
Tādā pašā veidā mums šodien tiek piedāvāts ticēt, ka, pirmkārt, visām problēmām, ar kurām mēs pēdējā laikā esam saskārušies, nav nekāda sakara ar pēdējo 8-10 gadu notikumiem un, otrkārt, ka visās mūsu problēmās ir vainīgs viens konkrēts cilvēks.
Šā gada pirmajā pusē daži vismaz reizēm un vismaz pieklājības labad līdzās tumsas rēgam ekonomikas lejupslīdē vainoja arī Covid sekas, krīzi komponentu tirgū, haosu globālajā politikā un sastrēgumu Suecas kanālā. Taču šodien, neskatoties uz to, ka visi šie notikumi turpina negatīvi ietekmēt pasaules ekonomiku, mums tiek piedāvāts to neatcerēties un turpināt visā vainot barbaru valdnieku no austrumiem.
Mums arī iesaka nemēģināt izveidot cēloņsakarību ķēdi no tālāk norādītajiem 2014. - 2022. gada notikumiem.
Maidana laikā Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs varēja sākt karu ar to Ukrainas armijas daļu, kas bija gatava karot ar Krieviju. Tolaik šai armijas daļai nebija Rietumu atbalsta, un tā būtu cīnījusies ar Janukoviču/Putinu ar kaujinieku grupējumu palīdzību un lūžņiem, ko tā mantojusi no pirms divdesmit pieciem gadiem sabrukušās Padomju Savienības.
Taču Janukovičs/Putins šo karu nolemj nesākt un tā vietā dod iespēju Ukrainas armijai nākamo astoņu gadu laikā paaugstināt karavīru sagatavotības līmeni un militārās tehnikas apjomu, lai 2022. gadā sāktu cīnīties ar spēcīgu un sagatavotu pretinieku.
Pēc Krimas aneksijas pret Krieviju tiek ievestas sankcijas “light” formātā, un Putins turpmākos 8 gadus pavada, trenējoties un gatavojoties reālām 2022. gadā noteiktajām sankcijām. Gatavošanās gaitā no 2015. līdz 2022. gadam notiek aktīvs darbs pie importa aizstāšanas, tiek būvēti jauni energovadi ar Ķīnu, tiek veidoti transporta savienojumi ar Ķīnu un būvēti jauni autoceļi, ostām ārpus Krievijas (t.sk. Latvijā) tiek gandrīz pilnībā atņemtas tranzīta kravas, notiek bezprecedenta valsts finanšu rezervju uzkrāšana un bezprecedenta valsts parāda samazinājums.
Dabiski, ka ne Vašingtona, ne Brisele to visu neuzskata ne par gatavošanos dzelzs aizkaram 2.0, ne par gatavošanos karam, un uz šiem notikumiem sabiedrībai acīmredzami neviens nereaģē.
Lielbritānijas politika piedzīvo bezprecedenta politisku transformāciju tās apjoma un īstenošanas laika ziņā - pats Brexit, Brexit sekas, monarhu nāves, pils intrigas ap Hariju un Meganu, pilnīga parlamenta diskreditācija sabiedrības acīs politisko klaunu Terēzas Mejas un Borisa Džonsona dēļ, debašu atsākšana par Skotijas neatkarības referendumu. Pirmo reizi mūsdienu vēsturē Ziemeļīrijā katoļu skaits pārsniedz protestantu skaitu.
Eiropā Itālija atrodas uz tehniskā bankrota sliekšņa ar valsts parādu 155% apmērā no IKP. Vācija visos iespējamos veidos cenšas kļūt par NATO stratēģiskā pretinieka enerģētisko vergu, paātrinot nevis viena, bet veselu divu gāzesvadu būvniecību. Otra lielākā ES ekonomika izstājas no savienības, tādējādi būtiski pazeminot visas savienības konkurētspēju (mēroga ziņā absolūti bezprecedenta parādība visā ES vēsturē). Francijā joprojām notiek dzelteno vestu protesti, un bijušajam Francijas prezidentam Nikolā Sarkozī par korupciju un tirgošanos ar ietekmi tiek piespriests viena gada reāls cietumsods un divu gadu nosacīts sods (nozīmes ziņā absolūti bezprecedenta parādība visā ES vēsturē).
Notiek īpaši aktīva Austrumu lielvaru demonizācija. Krievijā šo funkciju veic pats Putins ar Donbasa, Krimas un tagad iebrukuma Ukrainā palīdzību. Tramps tiek galā ar Ķīnu, arestējot lielāko Ķīnas koncernu vadītājus, izvedot no Ķīnas amerikāņu aktīvus, apsūdzot Ķīnu koronavīrusa izplatībā un noslīdot līdz kurpnieka līmenim savos izteikumos par Ķīnas komunistiskās partijas vadību.
Amerikā, kas būtībā ir mūsu planētas galvenais civilizācijas centrs, vēlētāji nolemj, ka 78 gadus vecs pensionārs, kurš pārdzīvojis divus smadzeņu asinsizplūdumus un norij saujas tablešu katru dienu, lai uzturētu savu dzīvotspēju, ir tieši tas cilvēks, aiz kura muguras viņi jūtas aizsargāti un pārliecināti. Baidens ir vecākais prezidents Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, un viņa prezidentūra beigsies, kad viņam būs 82 gadi. Balto vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums Amerikā ir aptuveni 77 gadi.
Interesanti, ka Konstantīns Čerņenko kurš bija vecākais (73 gadi) Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs, būdams šajā amatā, valdīja tikai gadu, jo nomira. Viņa vietā nāca salīdzinoši jaunais, enerģiskais un progresīvais Mihails Gorbačovs, kurš nebija tas pēdējais PSRS sabrukuma cēlonis.
Neviens neapstrīd koronavīrusa bīstamību, taču visi ļoti labi zina, ka vīrusa izraisīto nāves gadījumu skaitļus ļoti bieži vienkārši “zīmēja”. Precīzāk, tika radīti apstākļi, kādos uz papīra nāves cēlonis absolūti vienmēr bija C19, kaut arī 85 gadus vecais "Covid pacients" cieta no cukura diabēta, kā arī pusgadu pirms nāves viņam tika veikta sirds transplantācija.
Kādreiz noteikti tiks atklāta patiesība par paša vīrusa izcelsmi, kā arī par iemesliem, kāpēc bija iespējams mēnesi nodzīvot vienā istabā ar Covid slimnieku un neinficēties, bet inficēties no cita slimnieka, pastāvot 30 sekundes viņam blakus autobusa pieturā ar divu metru distanci un celtniecības maskā.
Pilnībā skaidrs nav arī tas, vai vīrusa beigas izraisīja kara sākšanos vai kara sākums bija iemesls vīrusa beigām.
2020. un 2022.gadā divās NVS dalībvalstīs (Baltkrievijā un Kazahstānā ) notika divi valsts apvērsuma mēģinājumi. Ar šo operāciju palīdzību krievi, visticamāk, novērtēja Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) partneru uzticamību, jo šīs organizācijas dalībvalstis piedalījās nemieru likvidēšanā Kazahstānā.
Bet ne Vašingtonā, ne Briselē neko aizdomīgu šajos notikumos ATKAL nesaskatīja, un tāpēc gatavoties pretefektam no gaidāmajām sankcijām, kā arī enerģētikas un ekonomikas krīzēm ne 2020., ne 2022.gada sākumā neviens neuzsāka. Tāpat nesāka arī gatavot Ukrainu gaidāmajam iebrukuma, bet gan gaidīja, kad Putins 24. februārī iebruks “pēkšņi”.
Visa šī notikumu virkne, ar ko pietiktu vismaz 100 gadu vēsturei, mums tiek pasniegta kā nesaistītas parādības, kas tik neiedomājami īsā laika posmā notika, protams, nejauši. Bet vēl neticamāk ir tas, ka mūs cenšas pārliecināt, ka visos šajos notikumos ir vainojams viens vienīgs cilvēks, kuram, starp citu, vēl marta sākumā bija jāmirst no vēža.
Runājot par Latviju, visi jau lieliski zina, kas šeit ir noticis pēdējo gadu laikā, un simto reizi teikto atkārtot nevajadzētu. Tā vietā vēlos dalīties ar nelielu māksliniecisku scenāriju par to, kā lietas šeit varētu attīstīties nākamo 4–8 gadu laikā, ņemot vērā vienas no Latvijas pēdējo 30 gadu laikā populārākajām politiskajām partijām izstāšanos no Saeimas.
Ekspresrežīmā notika labi izplānota un labi sagatavota Latvijas krievu “politiskā jumta” jeb partijas „Saskaņa” demontāža. 2020. gadā KNAB iznāk no komas un kā traks tarakāns, kurš apgāzies uz muguras, sāk apglabāt „Saskaņas” politisko kapitālu.
Interesanti, ka KNAB to visu varēja izdarīt pirms pieciem gadiem, nedarīt vispār vai izdarīt to visu 15 gadus vēlāk. Citiem vārdiem sakot, steigu dažu mēnešu laikā gandrīz pilnība iznīcināt „Saskaņu” neizraisīja korupcijas komponents, jo zagt Rīgas domē tāpēc nebeidza un varbūt sāka zagt vēl vairāk.
Burtiski divus gadus vēlāk notiek jau oficiālas bēres tām nožēlojamajām „Saskaņas” paliekām, kuras nepaspēja diskreditēt Rīgas domes vēlēšanās 2020.gadā. Blakus tam visam Pabriks mēģina sākt īstenot savu nožēlošanas programmu, „Jaunā Vienotība” īsteno savu "vienotas politiskās nācijas" programmu, un Levits ar Stankeviču ir kā 90.gadu reideri, cenšoties sagrābt kontroli pār Latvijas Pareizticīgās Baznīcas (LPB) nekustamajiem īpašumiem un naudas apgrozījumu.
(Tiesa, tā kā tehniski dala Krievu Pareizticīgās Baznīca īpašumu, LPB vadība acīmredzot nolēma, ka tā „ir daļā”, un šai izlaupīšanai īpaši nepretojas. Šķiet, ka LPB vadītājs metropolīts Aleksandrs naivi tic, ka neatkārtos Filareta Denisenko likteni, kuru tā laika Ukrainas prezidents Porošenko „uzmeta”, kad vēl nebija nožuvusi tinte uz tomosa, kuru Filarets palīdzēja viņam iegūt).
Krievi, kuri bez politiskā atbalsta Saeimā kļūs par iepriekš minēto “patriotisko” pasākumu objektiem, dabiski, sāks stresot. Tas var izraisīt cilvēku neapmierinātību, kas var pārvērsties protestos. Tajā pašā laikā šie hipotētiskie protesti ne vienmēr notiks paši no sevis, jo rīkot apvērsumus māk ne tikai Rietumos. Tā nav Putina reklāma, bet gan fakts, kuru ignorē pārsvarā idioti un tie, kas vai nu jau pelna naudu uz šiem apvērsumiem, vai plāno to sākt darīt tuvākajā nākotnē.
Urbanovičs politiskā bankrota dēļ vairs nevarēs kontrolēt šos incidentus, kā to vairāk vai mazāk apmierinoši darīja iepriekš. Kāpēc ne kontrabandas kuratoru marionete Aļoša, ne dīvānu režīma iznīcinātājs ar 5% balsu, ne daudzi citi politiķi, par kuriem krievi tikko nobalsoja, neaizstāvēs viņu intereses, ilgi stāstīt, domājams, nevajag.
No Saeimas tribīnes, kuru Kaimiņš un Gobzems (tīri nejauši, protams) pēdējos 8 gadus pārvērta par cirka arēnu, protams, izskanēs daudz aicinājumu mums visiem apvienoties un saukt naida kurinātājus pie atbildības. Bet tas viss absolūti nekādi neietekmēs “krievu jautājumu”, jo visa šī kliegšana nāks no politiskiem margināļiem, kuri nākamajos 4 gados nespēs veikt izmaiņas pat Saeimas ēdnīcā nopērkamo gaļas salātu receptē.
To visu, protams, turpinās dokumentēt labi apmācīti cilvēki birojos, kas atrodas mūsu robežas austrumu pusē. Savāktie dokumenti tiks ielikti jau bez tā diezgan biezās mapēs, kas atrodas blakus tām, uz kurām rakstīts “Ukrainas denacifikācija”. Tajā pašā laikā eirokomisāri tā vietā, lai kaut kā kontrolētu situāciju, turpinās izlikties, ka viņiem Latvijai vienkārši nepietiek laika, tāpat kā viņi to faktiski darīja kopš Latvijas iestāšanās ES 2004.gadā.
Rezultātā radīsies absolūti paradoksāla situācija - 30 gadus pēc kārtas visādi kiršteini mēģināja mūs pārliecināt, ka mūsu suverenitātes galvenais apdraudējums ir krievi Saeimā. Taču rezultātā var izrādīties, ka tieši viņu būtiska prombūtne parlamentā var nospēlēt izšķirošu lomu ne visai radošā pavērsienā valsts mūsdienu vēsturē.