Iesaki rakstu: 
Varbūt esat pamanījuši, ka dažkārt es blefoju, bet šoreiz nopietni. Pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar dažiem nopietniem uzņēmējiem (kuri pagaidām vēlas palikt anonīmi) par kādu konkrētu priekšlikumu, ar kuru vēršos pie pārējiem Latvijas darba devējiem.
Iemesls, kāpēc šai gadījumā esmu starpnieks, acīmredzot ir tas, ka viņus uzrunājusi gan mana ideja par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, gan tas, kā pie tās nonākt. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka valsti var glābt tikai radikālas reformas jeb paradigmas maiņa. Protams, neesmu atklājis jaunu pasauli, un šim uzstādījumam jau sen piekrīt gandrīz visi Latvijas darba devēji. Jo - no kurienes bankomātos rodas mūsu nauda? To zina visi, izņemot mūsu ministrus.
Vēl svarīgi pateikt, ka šis priekšlikums nāk no cilvēkiem, kuru vārdi nav “sasmērēti” ar politbiznesa vēsturi. Starp viņiem nav tā saucamo oligarhu.
Priekšlikums šāds.
Ņemot vērā to, ka Latvijas tautsaimniecības stagnācijas galvenais iemesls ir nekvalificēta vadība (ministri), kura nav spējīga reformēt pastāvošo sistēmu, izvirzās jautājums par līderību un atbildību.
Latvijas lielo nodokļu maksātāju un privātuzņēmēju grupa pilnīgi caurspīdīgi un atklāti varētu kopīgi samesties (šoreiz burtiskā nozīmē) un finansēt Latvijas ministru atalgojumu, lai tas sasniegtu konkurētspējīgu ciparu - 15-20 000 mēnesī.
Kā zināms, ministru bēdīgā profesionālā kapacitāte līdz šim ir tāda un ne citādāka, jo tajos amatos vienmēr nonāk partiju funkcionāri, kuri ar savām profesionālajām spējām nekad nespētu konkurēt ar augstākā līmeņa menedžeriem. Savukārt augstas klases administratori un speciālisti nekad neietu ministru amatos, jo viņu takse ir krietni augstāka. Akcents uz to, ka šis algas pielikums nāktu nevis no nodokļu maksātājiem, bet no privātuzņēmējiem.
Turklāt, ja šie konkursa kārtībā izvēlēto ministru darba rezultāti būtu uzskatāmi un pārliecinoši, pieminētie uzņēmēji viņiem būtu ar mieru piemaksāt arī bonusus.
Protams, šiem ministriem būtu nepieciešams uzstādīt mērķus, kuri būtu visai sabiedrībai atklāti zināmi un saprotami (lai izslēgtu jebkādas aizdomas par interešu konfliktiem). Pietiktu ar pieciem lieliem galvenajiem konkrētiem uzdevumiem katram ministram (nevis 50 abstraktām bla bla programmām), par kuriem atskaitīties vajadzētu sabiedrībai pa tiešo.
Piemēram,
- atcelt ierēdņu neaizskaramību un veikt neatkarīgus starptautiskus auditus par savu ministriju pakļautībā esošo ierēdņu darba funkcijām (starp citu - ideja, kuru savulaik noairēja Valdis Dombrovskis, aizbildinoties, ka valsts sektors ir viņu vēlētāji);
- visi valsts iepirkumi nonāk vienā pārvaldē, lai KNABam vieglāk uzraudzīt;
- sabiedrisko mediju vadību nedrīkst iecelt politiķi;
- tiek sakārtotas valsts robežas;
- periodiskas un regulāras ministru atskaites sabiedrībai par padarīto;
- un tamlīdzīgi, un tādā garā.
Svarīgi atkārtot, ka šie ministri tiktu atlasīti atklātā konkursā un vērtētāji būtu parlaments. Protams, tas varētu notikt tikai pie mažoritāri ievēlēta parlamenta, jo partijnieku pastāvēšanas jēga vienmēr ir iebīdīt savējos un nevis labākos (vai kāds to vēl nezināja?).
Protams, šim modelim jābūt totāli caurspīdīgam, lai likvidētu vismazākās iespējas korupcijai un lai nevienam neienāktu prātā pārmest, ka, lūk, “biezie” grib uztaisīt savu valdību.
Šajās dienās mēs esam liecinieki, kā tiek sastādīts jaunais Ministru kabinets. Un neviens nebrīnās, ka tajos krēslos atkal nonāks tie paši nespējnieki, kurus neviens nopietns uzņēmums nelaistu tuvumā savai vadībai 10 km rādiusā.
Bet šeit ir risinājums. Pagaidām jēls. Bet apspriežams.
Mediji šo paziņojumu, visticamāk, ignorēs. Lai tā būtu.
Bet sabiedrībā šī diskusija jau ir sākusies, un to vairs neapturēt.
Aicinu Latvijas uzņēmējus un sabiedrību apspriest šo priekšlikumu.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.