Senlietu kolekcionārs spīdoši uzvar valsti krimināllietā, Stukāna prokuratūra atkal izgāžas
Ritums Rozenbergs14.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar pārliecinošu uzvaru krimināllietā pirmajā instancē noslēdzies pirmais posms kolekcionāra Eduarda Fomberga cīņā pret valsti un tās amatpersonu pieņēmumiem. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa kolekcionāru atzinusi par nevainīgu viņam izvirzītajās apsūdzībās par “valsts aizsardzībā esošu senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu un pārvietošanu”. Tiesa kolekcionāru pilnībā attaisnojusi un pilnā sprieduma tekstā izsmeļoši pamatojusi, kādēļ pirmstiesas izmeklēšanā savāktie pierādījumi, tostarp Kultūras ministrijas pakļautības iestāžu amatpersonu liecības, ir apsūdzēšanai pilnīgi nederīgi.
Kolekcionāriem svarīga uzvara
Šis bija pirmais tiesas process, kurā kolekcionārs tiek krimināli apsūdzēts par to, ka nelikumīgi glabā, pārdod, pērk vai pārvieto senlietas, kuras ir vecākas par 1700. gadu. Tik skarbs tiesiskais regulējums šobrīd nav nedz Igaunijā, nedz Lietuvā vai Polijā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ no Latvijas vērtīgas senlietu kolekcijas, iespējams, aizplūst uz ārzemēm.
Tā dēvētajai Fomberga krimināllietai uzmanīgi sekoja līdzi vairāku tūkstošu lielā Latvijas kolekcionāru saime. No lietas iznākuma atkarīga viņu turpmākās darbības nākotne: brīvi turpināt kolekcionēt un kolekcijas glabāt Latvijā vai tās slepus izvest uz ārzemēm un slēgt senās kolekcionāru saietu tradīcijas - divas reizes gadā Ikšķilē un Biķerniekos un katra mēneša otrajā svētdienā Rīgā.
Šobrīd gūta uzvara tikai pirmajā instancē. Kļuvis zināms, ka virsprokurora vietniece prokurore Zane Kabuce spriedumu jau ir pārsūdzējusi. Pirmās instances tiesas spiedums kļuva zināms šā gada 6. martā, taču tā pilnais teksts bija pieejams tikai 4. jūlijā.
Absurda situācija
Rīgas kolekcionāru biedrības prezidents Jānis Upmalis sarunā ar “Neatkarīgo” pauda gandarījumu par pirmās instances tiesas tiesneša Mārtiņa Tupureina lēmumu, bet reizē izteica nožēlu, ka valsts prokuratūras personā, neraugoties uz pierādījumu nepietiekamību un to melīgumu, turpina kolekcionāra represēšanu ar nogurdinošu tiesas procesu.
Pēc J. Upmaļa teiktā, kolekcionāru biedrības biedri ir vairākkārt runājuši ar Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāru Ritvaru Jansonu. “Viņš ir uzklausījis mūsu piedāvājumus likumdošanas pilnveidošanai, taču divu gadu laikā nav neko darījis, lai tos ieviestu. Mēs atkārtoti aicinām Kultūras ministriju likuma pilnveidošanai iesaistīt arī tos cilvēkus, uz kuriem šis likums tieši attiecas, proti, kolekcionārus.”
Rīgas kolekcionāru biedrības aktīvists, atvaļinātais iekšlietu pulkvedis Juris Leitietis atzina, ka kolekcionāru darbību regulējošajā likumdošanā Latvijā “valda pilnīgs absurds, pateicoties Kultūras ministrijas no reālās dzīves atrautajiem un Eiropai iztapīgajiem birokrātiem, kā arī Saeimas deputātiem, kuri negrib iedziļināties jautājuma būtībā”.
J. Leitietis atgādināja, ka pirms diviem gadiem, atsaucoties uz Eiropas regulām, kas bija paredzētas starptautiskā terorisma finansēšanas apkarošanai, tika grozīts Latvijas Krimināllikums. Grozījumi definēja jaunus pārkāpumus un noziegumus, par kuriem var tikt piespriests sods. Kolekcionāriem šos Krimināllikuma pantus var piemērot, ja tiek pārkāpti Kultūras ministrijas saistošie noteikumi. Taču tie ir novecojuši, pretrunīgi un praktiski nav izpildāmi. Tie paredz tādu apjomu birokrātisko procedūru un arī maksājumu, ka normāls cilvēks savam hobijam atmet ar roku un pārstāj kolekcionēt.
“Lai veidotu kolekciju - pirktu, pārdotu, mainītu -, kolekcionāriem jābraukā gan pa Latviju, gan pa visu Baltiju. Pēc šiem Kultūras ministrijas saistošajiem noteikumiem, lai vestu sev līdzi Latvijā iegūtus par 50 gadiem vecākus, bet citur pasaulē par 100 gadiem vecākus jebkādus priekšmetus, ir jāsaņem atļauja no Kultūras ministrijas ierēdņiem.
Tas aizņem laiku un prasa ievērojamus finanšu līdzekļus, kuri jāiemaksā Valsts kasē par izvešanas atļaujas saņemšanu. Latvijā noteikumos nav noteikta atšķirība, vai šie priekšmeti ir padilušās cara laika kapeikas, kas maksā ne vairāk kā 10-20 centus, vai Rembranta glezna. Tad nu iedomājieties, kas jums jāpaveic, mēģinot būt likumam paklausīgam pilsonim, kurš vadā uz tirdziņiem sev līdzi kādu kilogramu dažādu monētu un kaudzi ar vecu papīra naudu! Par katru šādu priekšmetu ir jāraksta pieteikums, priekšmets jāapraksta, jāved uzrādīt, jāiegrāmato, jāsamaksā nodevas birokrātiem, un tad beigu beigās tas tāpat var netikt pārdots vai iemainīts.
Absurdi, bet likumdošana kolekcionāru apkarošanai ir skarbāka nekā starptautiskā terorisma finansēšanas apkarošanai. Tā, piemēram, skaidru naudu pāri Eiropas Savienības valstu robežām nedeklarējot drīkst vadāt līdzi 10 000 eiro, un tas ir saprotami, turpretim kolekcionārs nedrīkst brīvi vadāt pat tādu simtgadīgu mantu, kuras vērtība var būt tikai pāris centu, kas nav saprotami,” skaidroja J. Leitietis.
Vaino interešu konfliktā
Kolekcionārs ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi Igo Zilbers, kurš cita starpā seko līdzi visiem pret kolekcionāriem vērstajiem kriminālprocesiem, apgalvoja, ka tādu pavisam esot 14. Tajos iezīmējoties viena kopīga tendence - gandrīz visos kā procesa uzsākšanas ierosinātājs esot Kultūras ministrija. Viņi uzrīdot policiju veikt kratīšanu pie konkrētiem pašu noskatītiem kolekcionāriem.
Pēc I. Zilbera teiktā, procesa gaitā Kultūras ministrijas ierēdņi nonāk acīmredzamā interešu konfliktā. Proti - tā noskata kolekcionāru, uzrīda viņam policiju, paši veic izņemamo seno mantu novērtēšanu un ekspertīzes, bet pēc mantu aresta tās nonāk ministrijas glabāšanā, ko īsteno tie paši ierēdņi. Ja kolekcionārs zaudē tiesas procesu, tad manta nonāk ministrijas attiecīgo struktūrvienību rīcībā.
“Pie kolekcionāriem veiktas jau 14 kratīšanas. T.s. Fomberga lieta nonāca tiesā pirmā un tika iztiesāta pirmajā instancē. Kas tas par likumu, balstoties uz kuru valsts prāvu zaudē jau pirmajā tiesas instancē? T.s. Fomberga lietā kā pierādījums figurēja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspertu slēdziens, kuru parakstījis muzeja direktors, VDK stukačs (Arnis) Radiņš. Lietā bija lērums kratīšanā izņemto mantu. Dažu vērtība ir tikai pāris eiro, taču “eksperti” tās novērtējuši kosmiskā cenā.
Tiesa, šo “ekspertu” slēdzienu atdzina kā iestādes iekšējo dokumentu, kuram ārpus Nacionālā vēstures muzeja nav juridiska spēka. Līdz ar to šāds dokuments kriminālprocesā nevar būt akceptējams. To taču ļoti labi zina arī prokuratūra. Visticamāk, visās šajās 14 lietās figurē šādi kriminālprocesam nederīgi dokumenti. Uz šādu dokumentu pamata tiek izdarīts spiediens uz kolekcionāriem. Uz šādu dokumentu pamata tiek veiktas kratīšanas,” teica I. Zilberts.
Arī J. Leitietis piekrita, ka nespēju ievērot pārmērīgās noteikumu prasības dažkārt izmanto policija, kas sadarbojas ar Kultūras ministrijas ierēdņiem vai “labdariem” - ziņotājiem: “Varas pārstāvji ierodas pie kolekcionāriem mājās un veic kratīšanu, kur vienmēr var atrast kaut ko, kas neatbilst absurdi sarakstītajiem noteikumiem.”
J. Upmalis un J. Leitietis aicināja kolekcionārus nenokārt degunu. Pēc veiksmīgas kovida krīzes pārvarēšanas biedrība esot atžirgusi, atsākusi darbību pilnā apjomā un apņemas darīt visu, lai Latvijā sakārtotu likumdošanu tā, lai kolekcionāriem prasības būtu izpildāmas un nebūtu jāstaigā pa juridisko “mīnu lauku”, kā līdz šim.
Saietiem jaunas telpas
J. Upmalis norādīja, ka kolekcionāru biedrībai garās sarunās izdevies vienoties par regulārajiem ikmēneša saietiem nepieciešamajām telpām. “Līdz šim katra mēneša otrajā svētdienā mēs pulcējāmies Rīgas 6. vidusskolā Artilērijas un Aleksandra Čaka ielas stūrī, bet tagad saietam rastas plašākas telpas “Daugavas” stadionā. 14. augustā plānojam atsākt regulāros ikmēneša saietus jaunajās telpās.”
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
